Lapas

otrdiena, 2011. gada 27. decembris

A dog named Christmas

Filmas par suņiem man laikam patīk labāk kā filmas par cilvēkiem. It sevišķi, ja sākuma titros varu izlasīt "based on a novel..." daļu. Izskatījās, ka arī grāmata varētu būt tīri tā neko. Man laikam vispār ļoti patīk TV7 filmu izvēle, jo katru reizi, kad ieslēdzu TV (un tas notiek reizi pusgadā), tur rāda kaut ko, kas man patīk.

Ziemīši bija pavisam forši pat par spīti maniem īssavienojumiem, rīta pinkšķim pirms sēšanās autobusā un visam pārējam- ar ģimeni nosēdējām pie galda līdz divpadsmitiem naktī, runājoties un stāstot stāstus. Tā tas bija pirmo reizi, ar visu stopkadru (tas ir tas brīdis, kad tu redzi visu no malas, pilnīgi visu, un esi visā iekšā līdz pašiem dziļumiem, tāds īpašs moments, ko grūti aprakstīt vārdos), kad Ēma lasīja neizmērojami garu Ziemassvētku dzejoli. Es tikai sēdēju, centos pēc iespējas labāk ierakstīt katru mazo sīkumu atmiņā, lai nekad, nekad neaizmirstu, ka esmu piedzīvojusi kaut ko patiešām maģisku. Ir vēl daudz, daudz maģisku lietu, kam vajadzētu notikt, bet iesākumam Priecīgi Ziemassvētki nemaz nav tik slikti. Ir tā, it kā tie divi vārdi pirms tam būtu bijuši tikai krāsojamās grāmatas melnās kontūrlīnijas, bet tagad- fotogrāfija vai glezna pie sienas, pilna ar siltām, dziļām krāsām.

Ar šo es laikam oficiāli varu pasludināt sevi par neglābjamu grafomāni- es tik tiešām nemaz nevarēju atturēties pievienot šādu ierakstu- cukursaldu (kā piparkūku baltais garnējums!), pilnu ar suņiem, sniegpārslām un pūkām, kas lido pa gaisu. Bet pats galvenais tai visā laikam ir tas, ka esmu mazliet, tikai pavisam mazdrusciņ pieaugusi- citādi es to visu droši vien nepamanītu un nevarētu novērtēt tik ļoti, lai justos tik pateicīga un piepildīta kā tagad.


Sūtu Jums visas savas svecītes. labu nakti.

ceturtdiena, 2011. gada 22. decembris

Akadēmiskais gads ir sala

uz kuras tu stāvi viens. 



(Reizēm pie tevis laivā atbrauc draugi, reizēm ar visu plostu, bet nekad ilgi nepaliek. Es gribu atpakaļ uz skolu un matus kaut kādā krāsā. Esmu ļoti akadēmiski vientuļa šobrīd, es gribu atpakaļ savas meitenes, tramvaju piesmiešanu līdz asarām, to, ka nekad nav laika un ir iespēja kaut ko nobastot. Šobrīd man ir pārāk daudz laika un domu, bet mazie, dumjie prieciņi pamazām attālinās, aizbēg un izdziest kā mazas uguntiņas. Tāpēc jau man tik labi sanāk pilnā balsī kaukt līdzi "Pilnīgi viens".)

Vēl es gribu jebkādā veidā sajusties priecīga uz Ziemassvētkiem, tikai varēt izbaudīt sniedziņa mirguļošanu uz eglītes, 


Ēmas štovētos kāpostus, svecītes miniatūrajā eglītē uz Opja galda, mūsu neiedomājami slinko dzejoļu lasīšanu, Laumas kartiņas, brāļa ķircināšanos (lai gan man patiktu arī vienkārša runāšanās), tēta nepārspējamo humoru un to īpašo limonādi, kas ir sarkana un laikam no dzērvenēm. 

Ziemassvētku vecīti, ja tu esi, atnes man tikai vienkāršus, priecīgus Ziemassvētkus "kā parasti" agrāk. 


otrdiena, 2011. gada 20. decembris

Tāpatās.

Šodien bija lieliska Brīvdiena.

Es piecēlos, lai pamostos kopā ar savu labāko draudzeni pie kafijas tases, sarunām un sapņiem, un man palika silti, lai gan dzīvokli tikpat kā nemaz nekurina.

Zanei patika mans raksts, bet nepatika Gretčena. Tā nu mans šopaholisma stāsts pēc viņas iniciatīvas tagad ir par Grētu, bet tas princpā neko nemaina, jo vienalga bija ok. Soooo cute tagad jūtos, gandrīz kā es pa īstam būtu kaut kas starp žurnālisti un rakstnieci.

Uztaisīju ļoooti garšīgas un pat veselīgas vakariņas, kuru tapšanas laikā kaimiņi varēja arī vērot tos unikālos paraugdemosntrējumus, kad es, piemēram, griežot ķīnas kāpostu, tiešām ļoti dejoju pie 101 Ziemassvētku dziesmām. Man reti ir tik jautri, kad esmu viena pati,  bet vispār tas nemaz nav slikti, kad reizēm ir interesanti tāpat- vienkārši dzīvot.

Palasīju Beatrises pēdējo vēlēšanos. Bišku plakani tagad tas viss izskatās, bet es neparko nemainītu to laiku, kad rakstīju pa naktīm, darbā, vannā, tramvajā, Kafkā un visur citur. Kad tu mēģini radīt jaunu, īstu, DZĪVU pasauli, esošā arī piepildās ar krāsām, skaņām un garšām, pēkšņi pilnīgi viss ir jēgpilns, interesants un reizēm pat maģisks. Un, ja tā labi pacenšas, tas nebeidzas. Tāpat kā ar divriteni. Tāpat, kā ar auto.

Un es izdomāju atkal novilcināt laiku līdz darba dienai, lai parakstītu par pūkām- pārmaiņas pēc. Ir labi. Varētu būt vēl labāk, bet tur vajag dažas lietas, kuras nav atkarīgas no manis. Ar šo noslēpumaino teikumu tad arī "tāpatās" beidzās un es eju izsmēķēt savu pēdējo vakara cigareti, lai rīts pienāktu vēl mazliet vēlāk. Pūkaini Jums arī :*

svētdiena, 2011. gada 18. decembris

Man gribas iemīlēties, aizbraukt uz kaut kādu skaistu vietu, kur ir saule un sabildēt daudz pliku bilžu. Mī uz akmeņa pie okeāna. Mī un svītijs pie lielas ēkas (vai ir svarīgi kādas?). Sanšains dara muļķības, mī bildē. Mī gandrīz pilnīgi plika, tikai neskaties, jā. Bet tiešām visas tās muļķības gribētos gan.

sestdiena, 2011. gada 17. decembris

+++++++++

Tikko pabeidzu rakstu par gandrīz šopaholismu, un tagad man ir bail iet gulēt- priekšā divas 12 stundu darba dienas, viena sākas pēc apmēram septiņām stundām. Bet ir tiiiiik labi, tik ļooooooti labi! Un vēl visādi susuri, minkas un baloži, tas arī bija patīkami.

Mans secinājums ir tāds, ka nav jēgas kaut ko darīt laicīgi, jo viss labākais vienalga top tikai astes degšanas fāzē. Priekšā vēl intervija ar rakstnieci, iepazīšanās/randiņa stāsts (Tev kāds ir? Varbūt kaut kas labs? Varbūt Tu gribi dalīties? ;) ) un vēl viens stāsts, uz ko fokusēties. Ir sajūta, ka esmu sev noorganizējusi tādu kā sesiju, tikai šai es redzu jēgu, ir daudz interesantāk, es pati to visu esmu izvēlējusies un negribas nomirt, jo ir sajūta, ka katrs padarītais darbs, katrs raksts kā labs, dzeltens C vitamīna ripulītis ieskaita manā organismā kaut ko pozitīvu. Sanšains ir atgriezies, nekas nav beidzies, tagad tikai gribas izdejoties kaut kur, kur mani neviens nepazīst, aizmigt un pamosties no jauna.

Bučas, zvēriņi!

ceturtdiena, 2011. gada 15. decembris

Dzeru pirmo garšīgo vīnu savā mūžā, ne reizi pat vēl neesmu sašķobījusi seju, nopietni. Domāju, ko darīt tālāk. Domāju vispār daudz un PAR daudz. Man ir aizdomas, ka līdz ar horizontu paplašināšanos es sāku šo to saprast, bet vēl nezinu tieši, ko. Baigi interesanti

man vairs nav virsrakstu, bet tas nemaz nav slikti, jo virsraksti pārsvarā melo

Esmu pārsteigta par gandrīz pilnīgi visu uz pasaules. It sevišķi par lietām, ko atklāju šonakt pie Anetes melnā kompīša, probably izbesījot viņu diezgan pamatīgi. Man ir 100 personības šķautņu, katra uz savu pusi, bet varbūt man ir 1000 parastu akmeņu, katrs iešķelts savā vietā, un tam visam nav ne jēgas, ne sakara. Un es baigi gribētu atcerēties to brīdi, kad sāku lasīt grāmatas un savu dzīvi pat tad, ja tām ir TIKAI interesanta muguriņa un tās nav pelnījušas pelnīt man brilles par lasīšanu tumsā. Tas tā - reminiscences no kaut kā cita, ne manis, lai ko arī tas mistiskais vārds nozīmētu.

Man generally ir divas daļas. Viena bija konkrēti vakar (nu tagad jau aizvakar, bet kamēr ir nakts, tikmēr neskaitās) - es uzkrāsoju tik ļoti Eimijas acis, cik vien man pietika drosmes un lainera, uzsēju lakatu 60.o stilā un, ejot garām tatoo salonam, nodomāju, ka varētu izdurt kaut kur vēl kādu caurumu - ,piemēram, augšlūpā. Tas ir baigi interesanti, jo es nekad neko, neko, neeeeko neesmu jutusi pret tatoo un pīrsingiem. Es vienkārši biju izdomājusi, ka man nav jābūt nekam pat tuvu normālam, nekam 21, bet es drīzāk varētu dibināt Eimijas fanu klubu nesaprastiem hipsteriem, piemēram. Un vēl es biju nolēmusi nedēļu krāsoties viņas stilā un tā tālāk, lai... nu whatever īstenībā, jo pienāca ŠODIENA un šodien jau es pamodos kā mazais verdziņš, kuram no rīta tā trīc rokas, ka nevar to f-ino lainera pudeli pat paņemt rokā. Un es nedzeru, draugi, gandrīz absolūti nemaz, it sevišķi salīdzinoši ar citiem jauniešiem. Jā, un šodien man likās, ka man nokritīs seja no tik daudzajiem simtiem frozen smile un "paldies jums, lūdzu,  čekiņu ielieku maisiņā", mērkaķis galvā klapējās īpaši skaļi un man ienāca prātā, ka varbūt tā būs visu laiku - viena gara, no miega apslienāta lappuse, sekla elpa nespēj pat pārpūst nākamo, un tas, ka es vispār varu jebko citu, ir tikai Eimijas wannabee iedomas. Vienīgi man citu domu - iedomu nav, un es nezinu, kur lai viņas ņem. Un es neko negribu vispār vairāk ņemt, es gribētu labāk atdot savus pēdējos 20 latus tai tantei, kas dejo Vecrīgā pie rādžiņa, jo man ir sajūta, ka viņa vairāk zina un tā ir vairāk viņas nauda, nekā manējā. Twisted.

Īstenībā es tā rakstu tikai tāpēc, ka es šobrīd ļoti daudz lasu un man ir domu pārprodukcija. Īstenībā šodien pārmaiņas pēc bija pirmā decembra diena, kad es darbā sajutos tik laimīga, ka mana seja plānoja arī aizlidot kaut kur kosmosā pie trakiem suņiem. Vienkārši skanēja mana dziesma un viss bija čībā. Tas, ka čība pat nav īsta, vispār nav temats. Pašlaik līst, bet man neviena pati pile netek klāt, un tā sajūta man atgādina bērnību, laiku, kad tu sēdi zem segas un klusībā priecājies, ka tu neesi iela, ka tevi kāds pasargā. Jā, un mani vispār pasargāja btw. Es vienkārši vienmēr pazaudēju, salauzu vai atdevu kādam citam savus lietussargus, lai pēc tam pinkšķētu lietum līdzi. 

Viena no brīvdienu svarīgākajām atklāsmēm ir tas, ka es vairs necentīšos būt/kļūt/vēlēties būt rakstniece. Man nevajag to vārdu. Es vienmēr esmu zinājusi, ka sarakstīšu grāmatu tikai tad, ja notiks liels, īsts brīnums, bet tam vajadzētu būt nenormāli īstam un ilgam manā gadījumā, kā Ziemassvētku vecītim, piemēram. Salatētis ir miris ar visu bārdu. Varbūt, kad man būs 40, brīnumi atkal notiks. Varbūt grāmata kādreiz atnāks pie manis sapnī. Bet, kamēr viņa nāks vai nenāks, es laikam tomēr bišku padzīvošu un tā.
Padzīvojiet Jūs arī.

P.S. Viens svarīgs jautājums par visiem mirušajiem elkiem - kāpēc neviens (nu labi - kāpēc es, par neviens es neko nezinu) neinteresējas par saviem mīļotajiem dziedātājiem, rakstniekiem, DRAUGIEM, ģimenes locekļu slepenajām dienasgrāmatām un tā tālāk PIRMS TAM? Un pat jautājums nav taisnība vispār, bet aizdomāties noder tāpat.

otrdiena, 2011. gada 13. decembris

Skatos Eimijas Vainhausas biogrāfiju un jūtos iedvesmota. Tādā dīvainā veidā.. Tie dīvainie, ievainojamie, kuros tu vari būt tikai pa īstam viens, šķiet, ir labākie. Un mani nenormāli iedvesmo tādi cilvēki, kuri nav perfekti, kuru dzīve ir haoss, no kura dzimst visskaistākās, īstākās un radošākās lietas. Tāpēc man patīk drēbju kaudzes uz manas istabas grīdas, piedzīvojumi, kādiem reizēm nemaz nevajadzētu notikt un dark stuff sajūtas, kuras negribu just - es vienmēr zinu, ka pēc kāda laiciņa no tā visa piecelšos nakts vidū (nemaz neaizejot gulēt patiesībā) un man būs kas patiess, ko teikt. Kaut kas īsts, nevis "kā vajag" vai "kā būtu pareizi". 

Jā, un man besī, ka nevaru paklausīties "Back to black", jo tajā laikā varēju arī savu dzīvi parakstīt zem tāda nosaukuma - es atceros, kā stāvēju aukstās, sniegotās ziemas dienās, gaidot sava riebīgā instruktora sarkano golfu un Eimija dziedāja tāpat, kā es jutos. Vispār es dažreiz nevaru vien nobrīnīties, kā tajā periodā varēju pabraukt, nekur neiebraukt un pat beigās nolikt tiesības. Tam varbūt vajadzētu atgādināt, ka spēju funkcionēt arī ziemā - gan iekšējā, gan ārējā? 

Man liekas, ka viņas acis ir pati atklātākā lieta uz pasaules - ne miņas no optimizācijas, kamēr pārējā pasaule dzīvo optimizētajā īstenībā un var tikai sapņot par to, ka kādu dienu, tajā dienā, kas vienmēr ir aiz trejdeviņiem kalniem un jūrām, viņiem būs, ko teikt un viņi varēs to pateikt...skaļi.

Bet es varu klausīties šo, jo tas ir kaut kas jauns. Un man patīk. Tā lūk. 

svētdiena, 2011. gada 11. decembris

Newsletter

Esmu sākusi diezgan sālīti lamāties. Tas darbojas. Es jūtos labāk, tikai mazliet uztraucos par citiem, kam tas sāls birst iekšā pa visām ausīm.


Viss iet dibenā, tātad pēc būtības novembris vēl nav beidzies. Es tikai ceru, ka viņš paspēs līdz Ziemassvētkiem, jo man no viņa jau sāp galva.

Jā, es īstenībā gribēju rakstīt arī daudz citus priecīgus jaunumus, bet kamēr rakstīju, vairs negribēju. Un es tiešām varu apzvērēt, ka tas ir tas stulbais novembris, jo es skaidri atceros, ka bija cits gads, cits aukstums un es biju tikpat rupja un dziļdomīgi skumja kā pašlaik (kā dzērājs, tikko izlasījis "Trīs draugus" līdz beigām, piemēram).

Interesanti zināt, kā normāli cilvēki cīnās ar "novembri"?

pirmdiena, 2011. gada 5. decembris

Ja es zinātu, cik daudz man pārāk pazīstamu cilvēku lasa šo blogu (vai, pareizāk sakot, - nelasa), es tagad sarakstītu visādas trakas lietas. Galu galā - kurš normāls cilvēks piecos deviņpadsmit raksta kaut ko normālu?

Rīt droši vien atkal neredzēšu sauli, jo piecelšos tikai īsi pirms trijiem, lai paspētu sataisīties uz Elīnas satikšanu. Šodien palika pilnīgi tumšs jau ap četriem. Es gāju pastaigāties, lija, man bija slapjas kājas, un visu laiku galvā bija sajūta, ka mani čakarē - vai tad agrāk nepalika tumšs tikai ap sešiem? Varbūt tas ir sniega trūkuma dēļ. Es tikai zinu, ka jau otro brīvdienu, kad man nekas nav jādara un neviens nav jāsatiek, es redzu saulīti pusnomodā, šodien mūsu kristāls logā izmisīgi taisīja pat saules zaķīšus, bet, kamēr es izvilku savu pakaļu no gultas (mammu, ja tu šito lasi, piesakies, es rakstīšu pieklājīgāk!), ir jau pustumsa, lai neteiktu vairāk. Bet es vienalga gāju staigāties, necentos pat normāli izskatīties un taisīt pārliecināta cilvēka stāju vai uz kādu skatīties, vienkārši gāju, kā man patīk. Biju divos Ziemassvētku tirdziņos, redzēju poniju un daudz kāzu kleitas Avotu ielā, kuras man gribētos joka pēc pielaikot. Galu galā man ir gandrīz īsts saderināšanās gredzens, ar kuru apmuļķot pārdevējas.

Jau stundām ņemos ap mūziku, stereomood un citu cilvēku blogos izrokot dziesmas, par kurām no rīta noteikti būšu pārsteigta. Izdzēsu visas Keitijas, Dafijas un 27 dresses pārpalikumus no laikiem, kad man vēl bija sarkani mati un es daudz braukāju autobusos, kur pat visdraņķīgākā mūzika skan ideāli. Domāju, ka varētu padzēsties un parakstīties vēl - varbūt es dabūšu visus tos vecos sūdus ārā vismaz no atmiņas. Bet doma bija par kaut ko pavisam citu - ja šo te tomēr lasa kāds, kas mani pazīst pietiekami ļoti, lai gribētu man uzdāvināt kaut ko Ziemassvētkos, tad es gribu kaut kādu mūzikas atskaņotāju vai kaut vai austiņas, kas der manam telefonam (es personīgi nekur tādas nevaru atrast).

Un tas laikam šim vakaram ir viss, jo man negribas nobiedēt Aneti, kad viņa nāks ēst brokastis.

piektdiena, 2011. gada 18. novembris

Piksija Lota

Smukas acis, bet, manuprāt, garāki svārki šajā gadījumā būtu nākuši TIKAI par labu.

otrdiena, 2011. gada 15. novembris

Beatrises pēdējā ledene

Viss ir pilnīgi kluss. Es esmu tumši zaļš egļu mežs, sakļāvis savus augšējos zarus, lai saule nespīdētu iekšā. Kāds nesen man teica, ka, viņaprāt, rakstniekam jābūt vismaz mazliet nelaimīgam. Es domāju, ka jābūt vismaz mazliet rakstniekam, ja esi nelaimīgs, jo tā ir daudz vieglāk sadzīt. Tad arī skumjas var būt skaistas, pat tad, ja ļoti sāp.

sestdiena, 2011. gada 12. novembris

Jiji's nightmares

In NaNoWriMo there were thousands of people who was doing the same, feeling the same and fighting for the same, magical, admirable thing- creating something new, an amaising, meaningful, interesting novel, only after this month realising, that they have done that all with or without 50 thousand words to their lives, which now shined much brighter to their widely open eyes.

Es tik ļoti gribētu, lai beigu beigās tā būtu patiesība AR visiem 50 tūkstošiem vārdu, ka vienkārši nevaru to aprakstīt. Un man laikam pietiktu ar vienu, tikai vienu maģisku sapni vai cilvēku, kas to visu pēc tam būtu gatavs izlasīt no viena vāka (kurš, man nez kāpēc liekas, varētu būt vai nu tumši zaļš vai ceriņkrāsas violets, ja neskaita zīmējumu) līdz otram, aizmiegot mazāk par 20 reizēm. 

Man nesāp un nav nevienas asas domas, ar kuru sagriezties. 

piektdiena, 2011. gada 11. novembris

Stabu ielas iekšējā avīze

Njuk njuk jau guļ, es vēl rakstu. Tā tas notiek visu novembri, bet vakardiena tajā ziņā bija īpaša, jo es paņēmu brīvu no NaNoWriMo, lai šodien - tikai no rīta - jauniem spēkiem sakautu veselu kladi lupatu lēveros. Kā man ies? Droši vien tas būs ellišķīgs duelis ar tirpām (kuras jūtu jau tagad), trīcēšanu (jap, arī tagad!), nelabuma viļņiem (still now!) un nepadošanos, kamēr nebūšu sasniegusi 4000 tūkstošu atzīmi vienā dienā! Domāju iet rakstīt Kafkā, jo man tur patīk visvairāk. Un tur ir laba kafija - viena no retajām lietām šajā dzīvē, ja neskaita māsu, brāli un "never stop trying", par ko esmu tiešām pārliecināta, ka tā ir īsta vērtība. Tāpat kā miegs un pastaigāšanās, starp kuriem es šobrīd svārstos. See Ya!

trešdiena, 2011. gada 2. novembris

Šodienas virtuālais cepums

Vērtīgs ir viss, kas paplašina cilvēka spēju robežas- viss, kas cilvēkam pierāda, ka viņš var izdarīt vairāk, nekā uzskatīja par iespējamu.
 /Bens Džonsons
Tāpēc es tikšu pie dvīņumāsas, kuru, iespējams, sauks Lola un kura atšķirībā no manis darīs diezgan trakas lietas. Tas tā - skrienot mazliet notikumiem pa priekšu. Galvenā doma ir tāda - darām jaunas lietas, atklājam sevi pa jaunam un pamatīgi un beigu beigās esam laimīgi. Bet, ja nesanāk, tad atceramies, ka:
Visdrošākais veida, ka gūt panākumus, ir vienmēr pamēģināt vēl vienu reizi. /Tomass Edisons
Vismaz mani abi šie čaļi ļoti iedvesmo, neatkarīgi no tā, kurš lieto dopingus un kurš nē. :)

ceturtdiena, 2011. gada 27. oktobris

Un, bet, tomēr, taču.

Nebiju raudājusi ļoti ilgu laiku, bet šodien darbā gribējās pamēģināt - domāju, ka paliks vieglāk. Rezultātā visu ceļu no darba mēģināju dabūt atpakaļ seju (tā vien liekas, ka gravitācija uz to darbojās 3x spēcīgāk), sajutu bezcerību un stulbumu (ja kas, ir zinātniski pierādīts, ka bēdājoties samazinās cilvēka IQ), vienpadsmitos vakarā eju gulēt, jo esmu pārgurusi , un  esmu nolēmusi, ka pat ja kādreiz vajag izlādēt kaut kādu uzkrāto enerģiju, labāk ir pasmieties, pabaidīties, pagulēt vai padarīt jebko interesantāku.

ceturtdiena, 2011. gada 20. oktobris

"Ikviena sniegpārsla ir nopūta, ko raidījusi nobēdājusies sieviete kaut kur pasaulē.

 Un visas nopūtas paceļas debesīs, saplūst kopā, radot mākoņus, tad sadalās sīkās pārsliņās un klusi krīt lejup uz zemi.'' (Hāleds Hoseīni, "Tūkstoš sauļu mirdzums")

Jā, es atkal lasu. Patiesībā vairāk laikam apriju, jo jau kādus pāris mēnešus biju badā. Tāpēc vai arī tā iemesla dēļ, ka austrumu kultūru domāšanas veids mani vienmēr ir mulsinājis, es pat nevaru pateikt, vai grāmata ir laba. Vēl man ir aizdomas, ka, pat ja tā būtu, es nevarētu to pateikt skaļi, jo par tās lieliskumu jau bļaustās visādi Zvaigznes outleti un, protams, pati muguriņa, kas mani principā kaitina.

Lasot kaut kā aizdomājos arī par rakstīšanu. To, kāpēc "būt par rakstnieku" ir viens no skaistākajiem, visumam visbiežāk raidītajiem sapņiem. Jo pašu virspusi - naudu, slavu un apbrīnu, manuprāt, var dabūt arī daudz elementārākos veidos. Nav jāpakaras virs rakstāmmašīnas, kad dvēsele ir tukša. Nav sevi jāmoka. Es domāju, ka rakstniecības valdzinājums slēpjas tajā, ka rakstniekam pieder divas, trīs, milzumdaudz pasaules. Viņam nav obligāti jādzīvo īstajā. Un īstā ir daudz lielāka, katrs sīkums ir maģisks, katram puteklim var būt savs stāsts. Daudz, daudz privātīpašumu rakstnieku galvās, kas padara viņus bagātākus par bagātajiem. Tā ir arī sava veida izbēgšana no sistēmas, būšana ārpus visa, bet piepildītam.

Kā ir ar mani? Pagaidām, bet varbūt vienmēr, mana galva ir kapsēta un būvlaukums reizē. Viss, kas ir sācies, ir izbeidzies, pirms paspējis būt. Gluži tāpat kā Marjamas pirmais, otrais un arī septītais nedzimušais bērns.

ceturtdiena, 2011. gada 13. oktobris

Tu uzliki vārīties kafiju, bet man nebija noskanējis pat pirmais modinātāja zvans.

Tikko pabeidzu (nu, gandrīz) lasīt Dīvas oktobra numuru un rīt darbā visticamāk to smagi nožēlošu. Bet tas vienalga bija tā vērts. Sapratu, ka mana rakstīšana ir bērna pirmie šļupsti salīdzinājumā ar lielāko daļu pārējiem. Vēl sapratu, ka tas mani tikai iedvesmo censties vēl vairāk, atvērties vēl vairāk, klausīties ar visiem maņu orgāniem, un nekad nepadoties. Jo es skaidri zinu, ka kādu dienu runāšu tā, ka to varēs saprast arī citi.

Nezinu, vai tas ir vai nav pret zinātnes likumiem, bet es atceros, kā bija, kad vēl īsti nebiju sākusi domāt. Vai- kad biju sākusi domāt tikai mazliet. Man bija sajūta, ka ir tik daudz kā vairāk, bet man ir tikai pāris vārdu, lai to visu aprakstītu. Es ne vienmēr sapratu, kas notiek. Dažreiz es apstājos vienā vietā un stāvēju tur kādas 10 minūtes, bet tāpat neatcerējos, ko nozīmē kāds vienkāršs, parasts vārds. Bet es iemācījos runāt, iemācījos lasīt un rakstīt tāpat kā visi pārējie. Nebija jau īsti citu variantu. Tāpat kā tagad. Tikai man vairs neriebjas alfabēts.

pirmdiena, 2011. gada 19. septembris

Svētdiena

Es slikti panesu svētdienas. It sevišķi, ja visi ir kaut kur citur. Pavisam slikti. Tāpēc šodien, ejot uz Origo pēc Anetes kompīša, izlēmu noiet gar "Viva la salsa", katram gadījumam, tikai paskatīties. Tuvojoties salsatēkai (tā vismaz izskatījās), pamanīju, ka viss drēgnais draņķis, kas pa dienu bija mani mocījis, pamazām atkāpjas un dod vietu domām par īsto salsas kleitu, skaļākiem sirdspukstiem un aizvien seklākai elpai. Visi dejojošie cilvēki un pat tie, kuri vienkārši skatījās no ārpuses un traucēja man blenzt, man atgādināja kādu reliģisku kustību- tikai šoreiz ne negatīvā nozīmē. Tā varētu būt kustība, kas pielūdz savu ķermeni, partneri, deju, mūziku un pat gaisu, kas droši vien smaržo pēc salsas. Un man ir aizdomas, ka es to gribu pārbaudīt. Varbūt Tu arī?

sestdiena, 2011. gada 10. septembris

****

Es nevaru atcerēties pin kodu savai bankas kartei, bet varu atcerēties paroli savam blogger accountam. Tas laikam par kaut ko liecina.

Heartstopper liek man atcerēties, ka man tikpat ļoti bail braukt ziemā ar autobusu kā Pūcei ar lidmašīnu. Ja es gribēšu, varēšu nekad vairs nesēsties nevienā pašā autobusā. Bet sēdīšos. Ju rīt.

piektdiena, 2011. gada 9. septembris

How to get over it.

Tikko, kārtējo reizi spēlējoties ar vārdiem savā galvā, sapratu kaut ko lielu un svarīgu - ka visam nevar tikt pāri. Ir lietas, kurām Tu vari vienīgi iziet cauri, kā drēgnai, aukstai un lietainai dienai, kā salauztam ledus klucim. Saslapinoties, sapinoties, bet turpinot iet, par spīti aukstumam un visam pārējam dranķim kopā. Un tikšana cauri man liekas daudz grūtāka, bet arī drošāka par "kāpšanu pāri", jo Tu nevari uzkrist tam ledus klucim atmuguriski virsū - tas ir izkausējies, gabalu pa gabalam, un kļuvis par daļu no Tevis.

Jā, un vispār šis radās tāpēc, ka es gribu dejot salsu.

ceturtdiena, 2011. gada 25. augusts

Lietas, ko man, visticamāk, atnesīs septembris

  • augstskolu                                                  Lietas, ko es gribētu, lai man atnes septembris:
  • kojas                                                         *atvasaru
  • mazākus rēķinus                                         *vienpatību
  • daudz jaunu cilvēku                                    *ūdensnecaurlaidīgus apavus
  • maz laika                                                    *laiku, kad daudz lasīt to, ko pati gribu
  • maz naudas                                                *atgriešanos no wild ceļojuma
  • daudz zināšanu                                           *simbolisku aldziņu par rakstiem
  • braukāšanu autobusā līdz nelabumam          *maģisko jaunumu sajūtu
  • pavisam maz miega                                     *vēlmi un idejas vēlreiz pamēģināt nano, tikai jautri
  • pamatīgu stresa devu                                  *trīs rozā vienradžus
  • roltonus                                                
Vārdu sakot, vasara vēl pat nav pienākusi, bet man jau ir lietainas aizdomas par rudeni. Divu nedēļu atvaļinājums ir cilvēciska aplaupīšana. UN man nāk miegs, bet slinkums iet gulēt.
                                                                          

otrdiena, 2011. gada 26. jūlijs

hello city

Vasara Cēsīs ir brīnišķīgākais, kas var notikt ar cilvēku. Esmu saplūdusi ar vakariem uz balkona, kafiju, cigaretēm, Evijas mūziku (šobrīd- Mazzy star-Cry, Cry- un man patīk), agriem rītiem, darbu trakākajā iestādījumā, ko te vispār var atrast..

Un, ja kas, es palieku Latvijā. Lai uztaisītu lielo tīrīsanu un (r)evolūciju gandrīz lielpilsētā, iemācītos spēlēt ģitāru, uzgleznotu pāris superabstraktus blāķus ar krāsām un to visu iemūžinātu ar ziepjutraukiem, paralēli sagudrojot jēgu tam, kas sanācis.  Ja zenits mani nebūs pilnīgi apčakarējis, daļu manas vasaras drīz varēs redzēt te. Bet rudenī Jūs nāksiet uz manu zilo istabu ciemos, un es zibināšu zibspuldzi, kamēr Jūs dzersiet kafiju.

sestdiena, 2011. gada 25. jūnijs

Ir 24. jūnijs un ziņu no Čehijas vēl aizvien nav. Un man tāpat kā Gabijai vajag "the next big thing" plānu . Pagaidām plāns izbeidzas līdz ar pirmo septembri, un pirmā sarkanā kļavas lapa jau tagad man uzdzen nelabumu.

ceturtdiena, 2011. gada 9. jūnijs

Jauna ziņa

Tikko pabeidzu lasīt "Pūķa ķērāju" un piesmēju savas iespējas smuki nokārtot rītdienas eksāmenu priekšmetā, kura nosaukums ir pārāk garš, lai es neaizmigtu jau to rakstot.  "Tūkstoš sauļu mirdzums" muguriņa un daudzās atsauksmes, kas kā odi bija jāatgaiņā, līdz varēja tikt līdz Afganistānas putekļainajam gaisam, meloja. Neviena no grāmatām nav labāka par otru. Vienkārši otrajā, iespējams, pēc pasūtījuma, ir vairāk melodrāmas un cukura. Bet pirmā liekas īstāka, kailāka, ticamāka. Enīvei - es iesaku H. Hoseīnī visiem, kam gribas iziet ārā pastaigāties, ieelpot un vienkārši novērtēt to, ka esi dzīvs, vesels, un nevari vien izvēlēties, ko gribi darīt ar savu dzīvi. Kā rūgtas zāles. Kā pārāk atklātu filmu par karu. Kā pasaku no bērnu dienām bez laimīgām beigām, bez beigām vispār un bez taisnības-jo nekur nav rakstīts, ka tādai jābūt.

Jo kamēr pie mums tramvajos brauc sievietes, kas sit, rausta un kliedz uz saviem bērniem, lādējot savu nelaimīgo likteni,  veseli cilvēki ubago naudu, bet citi - tūkstošiem citu - žēlojas par to, kā mums nav paveicies, piedzimstot šeit, ēdot siltas vakariņas kopā ar ģimeni vai draugiem savās mājās, ir cilvēki, kam nepieder pat sava saraustītā elpa un kailā miesa, mute, kurā trūkst zobu, mājas un cieņa pret savu dzīvību, bet kas to visu klusu, ar cieņu, pat pateicīgi pacieš.

pirmdiena, 2011. gada 30. maijs

dzin dzinn

Cik bieži Tev sanāk redzēt, tiešām REDZĒT māju, kurā dzīvo jau ilgu laiku, ielas, pa kurām nodeldēti neskaitāmi kurpju pāri un spilvenus, kas..., nu, kas vienkārši dara visu to, kas labam spilvenam pienākas?

Man pēdējā laikā bija sajūta, ka pasaulei samazināts kontrasts, gluži kā power point prezentācijas fonam, un nekā neizdevās to visu ieraudzīt. Iemīlēt. Patiešām saskatīt un sajust. Bet šodien notika tāda lieta, ka mēs ar Agitu aizbraucām uz Alfu un nopirkām viņai lielu, melnu koferi un noskatījām pāris labus variantus arī man, un tas koferis bija tik liels, ka pienāca ilgi gaidītais klikšķis. Atgriezās kontrasts. Es pirmo reizi tā pa īstam ieraudzīju savu māju, un man tā liekas jauka. Sapratu, cik silti ir tā, kā ir. Cik viss liekas pierasts un pūkains, kad priekšā tik daudz jaunu, traku piedzīvojumu. Man vēderā tagad dzīvo pāris zemesbites un viens taurenis. Pajautā man septembrī un es Tev nosaukšu zoodārzu, bet cerams, ka ne reptiļu māju.

svētdiena, 2011. gada 29. maijs

pēdējā diena

Interesanti zināt, ko lai dara tad, ja guļot ejot (respektīvi - tagad) gaisma bliež acīs pat caur aizkariem? Un vēnās neriņķo alkahols, kas palīdzētu to faktu vismaz kaut kā ignorēt. Mans oversized semestra darbs nudien nav nekāda ballīte - neviens tik ilgi nevarētu izturēt tādu ballīšu režīmu. vai arī varētu. varēs.. PĒC semestra darba.

otrdiena, 2011. gada 17. maijs

Pilnīgi slepeni.

Par Adeli. Vismaz tā viņu sauks šeit.

Mēs iepazināmies netīšām. Negribīgi. Nakts un diena. Izvirtība un stīvums. Un laikam jau neviens cilvēks nav manus priekšstatus par pasauli un tās plašumiem mainījis tik ļoti kā Adele. Izņemot šodienu, jo šodien esmu vīlusies viņā, bet viņa to pašu jutīs rīt.

Adele iemieso visu, ko es nevaru saprast, un viņa to dara labi. Viņa spēj būt laimīga katru dienu. Viņa nenāk no glancētiem žurnāliem, bet viņas dzīve atgādina filmu. Es viņu vispirms iepazinu, bet tad sāku apbrīnot, un droši vien man mazliet pietrūks pat viņas runas plūdu vakarā. Viņai piemīt tāds īpašs šarms, tāds dabisks un draudzīgs, bet tajā nav absolūti nekā klasiska. Adele mīl melno, bet no viņas staro gaišums - un nevis tāds spožs un žilbinošs, bet silts, tāds, kādu tu jūti pirms acu atvēršanas un vēl ar aizvērtiem aizkariem, bet jau zini, ka būs laba, saulaina diena. Es zinu, ka mūsu dzīves krustojās tiešām uz neilgu laiku un pēc pāris mēnešiem mēs teiksim čau visticamāk uz visiem laikiem, bet vēl viena lieta ir skaidra- tas, ka es iepazinu viņu, pilnīgi noteikti bija plānots, man tikai bija jāizdara pareizā izvēle.

Viņa apiet visus tos likumus, visus "ja tu darīsi tā, tad notiks šitā" viegli un eleganti, bez spīta, un pierāda ķirmjiem manā galvā, ka viņiem nav taisnība. Ka cilvēks ir pelnījis labāko pat tad, ja viņš pirms gulētiešanas nenotīra kosmētiku, runā tieši to, kas ienāk galvā, daudz kļūdās un netiecas pēc perfekcijas. Vienīgi šovakar Adele ir paņēmusi brīvdienu no būšanas par to cilvēku, kuru es cienu. Un es ticu, ka tas ir tā vērts.

Tāpēc turpmāk es neatteikšos no nevienas jaunas iespējas tikai tāpēc, ka tā liekas dīvaina. Neklausīšu nevienā prātīgā balsī, izņemot to, kas ir no citas pasaules un pieder man pašai. To, kas ļāva man iepazīt Adeli, aizvedīs mani uz Čehiju un varbūt kādreiz arī tieši tur, kur es vēlos atrasties - savas personīgās filmas, grāmatas un pavisam dzeltena klaču portāla epicentrā. Cheers.

pirmdiena, 2011. gada 16. maijs

Ko nozīmē vasara?

Dienas kļūst par laiku, ko Tu pārlaid, bet nakts kļūst par dienas dzīvāko, smaržīgāko un īstāko laiku. Nav jāsteidzas, jo ir skaisti. Pieneņpūkas pūkojas, gaidot, kad kāds, kas steidzas, tomēr apstāsies un tās nopūtīs. Var stāvēt zem kastaņa un pāris sekundes justies īsti vietā. Atmostas kaķi - aiz loga un tevī iekšā, un viņi gan ņaud, gan skrāpējas līdz asinīm, gan murrā. Cilvēki noģērbj ziemu un parāda brūnu ādu, apslēptus tetovējumus un purina matus kā slapji suņi, kad līst. Un tā dīvaini sāp, to visu jūtot, jo drīz būs jāsaka čau vispirms Rīgai ar savu dzīvokli, Vērmaņdārzu un avantūrām iestādījumos ar dīvainiem nosaukumiem, bet pēc tam arī Limbažiem, Cēsīm un Latvijai kopā, lai dotos uz vietu, kur labi spēlē hokeju un slikti taisa tramvajus.

Bet pirms tam es daudz bildēšu kokus, servēšu Jums labākos kokteiļus Cēsīs un uzsūkšu sevī tik daudz saules un lietus, ka pietiks visam gadam.

svētdiena, 2011. gada 8. maijs

Vakara pēdējais ķiķināšanas seanss.. ;D

Dienas citāts

E: Nu, Santa vismaz izbauda dzīvi.
A: Jā, un tikmēr vīrieši izbauda Santu. 

piektdiena, 2011. gada 6. maijs

Plāns B

Lasīt grāmatas. Daudz vāļāties pa gultu. Audzēt zirgus, bet ne priekš desām. Iemācīties būt īstai egoistei. Vadīt tizlu sarunu šovu (jo, tiešām, vai Tu esi redzējis savādākus? Es laikam īsti nē.) Iemācīties spēlēt ģitāru un dziedāt kā ielu muzikantiem. Palīdzēt cilvēkiem rakstīt grāmatas. Ar stopiem apceļot pasauli un palikt vislabākajā vietā. Izdot žurnālu vai rakstīt publisku blogu. Uztaisīt kādu apvērsumu. Sabildēt visu iespējamo, kas man ir svarīgs, un uzrakstīt bilžu grāmatu.

sestdiena, 2011. gada 30. aprīlis

Sezonas atklāšana

Tikko noskrēju savu pirmo pavasara krosiņu un jūtos vienkārši lieliski. Nebiju to darījusi gandrīz gadu, bet esmu pazaudējusi skilu daudz mazāk, nekā man likās. Iesākumam tas bija ātrs 15 minūšu skrējiens, kas mani padarīja galīgi slapju, sasarkušu un superīgi pamodināju. Ja izdotos atmest dažus ikdienišķus netikumus, varētu tā darīt 3 rītus nedēļā. Vai vakarus. Enīvei- es nezināju, kas notiek uz Valmieras ielas aiz Stabu ielas krustojuma, bet tagad es zinu, ka tur ir pāris skaistas, bruģētas ieliņas, kuras man tiešām gribētos izstaigāt, uz Lienes ielas nemanīju gandrīz neko aizdomīgu un cilvēki autobusos man smaidīja. Nākamreiz vajadzētu paņemt līdzi ziepjutrauku, lai var to visu iemūžināt, citādi Čehijā nebūs nekā sentimentāla, par ko papinkšķēt pirmajās nedēļās.

pirmdiena, 2011. gada 25. aprīlis

Do you ever get the feeling...?

Ka Tev ir visas nepieciešamās sastāvdaļas, bet Tu nespēj pagatavot vakariņas? Vai Tev ir smagi par daudz sastāvdaļu, lai Tu spētu pagatavot kaut ko vienu konkrētu? Vai ka esi tik mežonīgi izsalcis, ka sapērcies kalnu ar ēdamo un beigās attopies, saēdies visādus sū***, bet tā arī nejūties paēdis? Ja Tev tā ir bijis, tad Tu zini, kā es šobrīd jūtos attiecībā uz rakstīšanu. Un ēst gatavošanu, protams. Katru dienu es piedzīvoju kaut ko jaunu, katru dienu kaut kas spēj mani aizkustināt vai satraukt, vai iepriecināt, vai saviļņot līdz kaulu smadzenēm tā, ka es jūtos kā pāri plūstošs kauss vai sieviete stāvoklī. Katru dienu es saprotu kādu gabaliņu no tā, kas ar mani ir noticis agrāk. Katru dienu, apmēram ap zobu mazgāšanas vai pēdējās vakara cigaretes laiku es sāku dzirdēt savā galvā grāmatas fragmentu, skaistu rindkopu tajā klusajā, piesmakušajā teicēja balsī, kādas parasti ir filmās. Bet no tā visa, no tik daudz pilnīgi NEKAS nesanāk. Pārāk daudz pat lai pierakstītu to, kā spīd saule, kad es no rītiem eju uz darbu. Vai kā tā riet, kad es nāku atpakaļ. Vai cik skaisti man tas liekas, cik bagāta ir sajūta tādos brīžos vienkārši būt.

Man agrāk bija tāda teorija, ka ir tikai divu veidu cilvēki- tie, kuri raksta grāmatas un tie, kuri jau tajās dzīvo, tāpēc neko nevar pierakstīt. Esmu novērojusi, ka cilvēki ar visinteresantākajām dzīvēm un lielāko + lādiņu parasti pat nesaprot, cik viņu dzīves ir interesantas un nevar par sevi apkopot vienu saliktu teikumu, kur nu vēl kaut ko uzrakstīt, tāpēc man liekas, ka abi varianti vienuviet ir muzeju cienīgs retums. Tas, kas notiek ar mani tagad, to tikai apstiprina. Jo vairāk es dzīvoju, jo mazāk es saprotu, jo mazāk varu pierakstīt. Esmu iekāpusi vākos un pat nezinu, ar kādu žanru man ir darīšana. Un es gribētu tikai vienu tādu pelēku dienu, kurā līst lietus, ir pilnīgs klusums, putekļi ir vispirms nosēdušies un tad nomazgāti un es atkal varu rakstīt tā kā agrāk.

piektdiena, 2011. gada 22. aprīlis

šampanieša burbuļi aukstā glāzē

Pirms pāris dienām viss atkal kļuva tīrs, skaists un saprotams. Pieci zili plauktiņi galvā, kas paši saveda visu kārtībā, jo dabūja savu maģisko dziru "I love you." Konteksts nav svarīgs, svarīga ir tikai reakcija un tā milzīgā enerģija, ko trīs mazi vārdi atbrīvo. I love you un es atkal esmu dzīva, domas ieņem formu un vairs nav grūti izdarīt izvēles. Un pats labākais, ka tā paliek tikai vairāk, dodot citiem. Darbs ir kļuvis par manu spēļu laukumu. Nezinu, cik ilgi, līdz es atkal nobrāzīšu ceļgalus un viss mainīsies, bet pagaidām ir vienkārši fuckin laba sajūta būt novērtētai un novērtēt pašai sevi. Un, protams, tā visa pievienotajai vērtībai- ir 2011. gada aprīlis un esmu kļuvusi par finansiāli neatkarīgu sievieti.

man ir nojausma, ka, sākot rakstīt, gribēju pateikt ko pilnīgi citu, bet sanāca šitā. (:

svētdiena, 2011. gada 3. aprīlis

svētdiena, 2011. gada 27. marts

pa-paramericano

Man ir jauna sistēma- vakarā pierakstīt, ko esmu paveikusi pa dienu. Parasti, ja dienai ir plāns vai darāmo darbu saraksts, vienmēr sanāk kaut ko (vai DAUDZ KO :D )nepadarīt, un tad ir tāda mazliet škrobīga sajūta, tāpēc jaunā kārtība darbojas ideāli- plānotā vietā vienmēr sanāk sadarīt ko citu interesantāku.

Un tātad šodiena ir tāda, ka es:

  • Pavadīju Zemes stundu sveču gaismā ar baltiem zemeņu burbuļiem un superīgu acu masku no Taigera. Rarr.
  • Kļuvu par EHR princesi un novilku pāris ļoti pozitīvas dziesmas. Atliek vienīgi izlūgties, lai mans telefons ņem pretī faila formātu!
  • Aizsūtīju mammai daudz smuku bilžu, no kā iedvesmoties jaunu drēbju šūšanai.
  • Biju megaekstraūberapzinīga un izpildīju kādus trīs ar skolu saistītus darbus!!!! Varbūt uz šito varētu norakstīt pēdējo dienu šokolādes kalnus?
  • Pārgriezu pulksteni- pārgriez arī Tu :)
  • Notīrīju logus un gandrīz izcepos saulītē, to darot.
  • Ja Tu vēl lasi, tad cepums Tev par pacietību smukas bildes veidolā-8)

sestdiena, 2011. gada 19. marts

JAUNIE DZEJNIEKI UN RAKSTNIEKI

Kāpēc tik daudz bērnu un jauniešu raksta dzeju, stāstus un sapņo kļūt par jaunajiem rakstniekiem?

«Es rakstu, jo man liekas, ka kāds manī klausās, ka man beidzot ir iespēja izteikties tieši tā, kā es vēlos, un neviens nevar man aizbāzt muti, tikai es pati vai mans kauns no domām, kas galvā skan tik skaisti, bet, piedzimstot uz papīra, izkropļojas līdz nepazīšanai.» Tā savu vēlmi rakstīt pamato Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes studente Elīna Rudzīte.

Kāpēc tik daudz citu jauniešu un bērnu raksta dzeju, stāstus, blogus un dalās savās sajūtās interneta vidē (un ne tikai!), centos noskaidrot, jautājot tieši jaunajiem dzejniekiem un rakstniekiem, kurus varam sastapt interneta domubiedru grupās, blogos, forumos vai tepat ap stūri- jaunāko māsu, brāļu, draugu vai bērnu dienasgrāmatās, skolas sacerējumos un nebeidzamos fantāzijas lidojumos – ja vien kāds ir gatavs klausīties.

Kāpēc bērni un jaunieši raksta?
Jauniešu viedoklis

Viens no svarīgākajiem iemesliem rakstīt pilnīgi noteikti ir sajūtas, kurās jauniešiem ir svarīgi dalīties un pašiem izbaudīt vismaz savā darbā, jo «sajūtas ir pamats – uz tām balstās viss – gan karš, gan mīlestība, gan nodevība, gan dzīvība un pat nāve» (M. Kubulnieks), turklāt nozīme ir arī spējai «dalīties savos pārdzīvojumos par visu skaisto ar citiem» (M. Munkss) un, protams, mīlestībai kā šī skaistuma radošajam dzinējspēkam.

Izteikt savas domas un viedokli ir tikpat nozīmīgi kā paust sajūtas. Tādā veidā jaunie dzejnieki un rakstnieki gan pašapliecinās, gan uzzina citu domas par pasauli, gan arī atbrīvo savu prātu, it kā izlādējas uz papīra. «Norakstīt nost» – vārdu salikums, ko minēja vairums jauniešu, cenšoties izskaidrot vajadzību rakstīt Ir jau arī daudz vairāk iespēju diskutēt un izteikties nekā agrāk – personīgajos blogos, kuri nu jau ir lielākajai daļai jauniešu un interneta lietotāju, domubiedru grupās par jebkuru tēmu, kā arī jebkurā interneta ziņu portālā, kurā iespējams izteikt savus komentārus.

Vēl, protams, rakstīšana vienkārši var palīdzēt kliedēt garlaicību, justies īpašam, ar kaut ko identificēties, un piedzīvot ko neparastu vai nereālu.

Starp citu, iesaku laiku pa laikam joka pēc ierakstīt sava bērna vārdu interneta meklētājā Google.lv – būs interesanti!

Pašterapija ar potenciālu
Domās dalās dzejnieks Kārlis Vērdiņš

«Vairākus gadus vērtējot jauniešu dzejoļus, kas iesūtīti dažādiem konkursiem, esmu pārliecinājies, ka vairumam rakstīšana nozīmē veidu, kā attēlot savu dvēseles stāvokli, norakstīt no sirsniņas savas problēmas, tātad sava veida pašterapiju. Kad pusaudžu maksimālisms ir aiz muguras, parasti izbeidzas vēlme rakstīt. Tikai nedaudzi jaunieši cenšas veidot savus darbus tā, lai tiem būtu arī kāda estētiska, ne tikai terapeitiska vērtība. No šiem jauniešiem tad arī izaug jaunie dzejnieki.»

Dzirdīgu ausu meklējumi un radošie atradumi
Viedokli izsaka dzejniece un rakstniece Ieva Samauska

«Rakstīt nozīmē izteikt savas domas, jūtas, pārdzīvojumus, to, kas svarīgs, sāpīgs, ar ko gribas dalīties. Man liekas, nereti tie ir teikumi, ko labprāt dzirdētu... mūsu tuvie cilvēki, tikai mēs neesam tik droši un atvērti, lai tos viņiem pasacītu. Tad papīrs ir pirmais, kas to visu dzird. Papīrs (jeb dators) kļūst par sava veida sarunu biedru, kurš tiešām ir gatavs klausīties un pacieš visu.

No otras puses, šī teksta radīšana ir līdzvērtīga sevis izzināšanai, tā ir tāda meklēšana un ceļā būšana – kad vārds izaicina, gribas tam pietuvoties, gribas to atklāt, kad rakstīšana kļūst kas vairāk par «psihoterapijas seansu»»

Ieteikumi vecākiem

Kad laiks aizvien straujāk traucas uz priekšu, bet pienākumu nepaliek mazāk, ir labi, ja bērnam atrodas vēl kāda vieta, kur paust savas domas. Tam lieliski kalpo internets – tikai vai mēs gribam, lai tas ir mūsu bērnu vienīgais klausītājs un padomdevējs? Visticamāk, ka nē. Tāpēc ir labi būt savu tuvāko cilvēku klausītājam numur viens.

Ja Jūsu bērns raksta dzeju, stāstus vai dienasgrāmatu, izrādiet patiesu interesi par tiem! Pat tad, ja bērns negribēs dalīties, Jūsu atbalsts un interese tikai palīdzēs bērnam kļūt drosmīgākam un pašapzinīgākam. Ja lasiet bērna daiļradi, esiet godīgi un atklāti, taču saudzīgi, izsakot savu viedokli par to.

Esiet radoši un palīdziet bērnam izpausties! Variet mēģināt visi kopā uzrakstīt paši savu pasaku, parādīt saviem bērniem savus jaunības dienas dzejoļus (ja tādi ir), spēlēt vārdu spēles vai pat veidot savu personīgo ģimenes blogu ar fotogrāfijām!

Vēlot veiksmi,
Elga Sīle

Informācijas avoti

Jautājumu «Kāpēc tu raksti?» man palīdzēja noskaidrot portāla Draugiem.lv domubiedru grupas «Rakstnieki? Nē. Bet rakstām.» bierdi:
Literāti:
  • Kārlis Vērdiņš,
  • Ieva Samauska,

 kā arī mana mazā māsa Lauma Sīle un draudzene – Elīna Rudzīte.

svētdiena, 2011. gada 6. marts

Es esmu secinājumu karaliene. Un reizēm arī deju grīdas karaliene. Un es gribu zilu metāla gultu - tādā krāsā, kā izšķīlušos strazdulēnu olas, tikai bez punktiņiem. Ā, es atcerējos, ka vēl es esmu "es tevi mīlu karaliene" pret cilvēkiem, kuri atbilst kategorijai. Esi arī Tu. Ar labu nakti un labrīt. ;)

sestdiena, 2011. gada 5. marts

Kas jauns Stabu ielā?

Uzliku dumu fona bildi. Tas ir mans šīsdienas svarīgākais lēmums. Un dzīvoju pirms trīs gadiem, divām iepriekšējām dienām un pēc pāris mēnešiem - tikai ne šodien. Arī tādas dienas notiek. Tā nu es vienkārši pavadu vakaru apmēram tā, kā attēlots bildē.
 And just for the record- tas nav nekāds kāsis! :)

ceturtdiena, 2011. gada 10. februāris

Pilkas dāmas

Šodien redzēju divas pazīstamas meitenes pusplikas, aizvakar vēl kādas divas, kkad agrāk bija viena, kas mani patiesi šokēja un tad vēl manas kursa biedrenes stāsts par Kuldīgas vietējo pornofilmu www.socialnetwork.lv, kuru pēc stāstītā es tiešām negribu atstāt Agitas datora vēsturē. Interesantākais, ka visām šīm "erotiskajām" fotogrāfijām uzdūros vai nu nejauši vai- vēl jautrāk - pēc tam, kad pats cilvēks ielicis to visu draugos. Kas notiek?  Kopš kura laika kailums ir tavas sociālās reklāmas kampaņas sastāvdaļa? Un kam paliek intimitāte? Arvīdam otrā tuneļa galā? Var jau būt, ka es pārvēršos par pensi, bet man tiešām liekas, ka ir lietas, notikumi, pieredze, kam vajadzētu palikt īpašām. Kaut vai tāpēc, ka internetu izmanto arī tava mamma, darba devējs, topošais/esošais draugs un kādreiz izmantos arī tavi bērni.

Vispār visa šī kailuma lieta lika man aizdomāties par to, cik bieži internetā parādās informācija, kuru vajadzētu dzirdēt mums tuviem cilvēkiem, bet kuru laikam vieglāk vienkārši izmest interneta bezgalībā, cerot, ka to atradīs īstās acis, tajā pašā laikā cilvēkiem savā dzīvē reizēm atvēlot tikai ikdienas putekļus- rīt tie jau būs citi, bet vienlaicīgi tie paši.

So, šis ieraksts izcelsies ar to, ka tam būs ieteikumi kaut vai tikai smadzeņu apgriešanai uz otra sāna un snaušanai tālāk - ja tiešām gribas - uztaisi elegantu kailfoto, ar kuru lepojies, un parādi to cilvēkiem, kuri Tev ir īpaši un kuriem gribi palielīties ar savu daiļumu! Vai arī paturi slepenajiem failiem. Vai pieliec pie sienas savā guļamistabā, līdzīgi kā Samanta no "Sex and the city". Tas būs reizē seksīgi, avantūristiski, bet paliks īpaši. Tālāk. Ja Tevī ir daudz dranķību, raksti dienasgrāmatu! Tas ir - īstu, nevis virtuālu. Nopērc lētu piezīmju bloku, izraksti ārā mēslus, sāpes, kaunu un mulsumu, ierocies sevī un es varu diezgan droši garantēt, ka agri vai vēlu caur visām tām dranķībām atklāsi dimantu raktuves. Sevī. Tik vienkārši. Galvenais būt atklātam līdz riebumam. Es pārbaudīju - darbojas ideāli. Man liekas, ka kaut kas tāds var aizstāt psihoterapiju plus paliek mazāk jēlvielas ārpasaulei, kas interpretēs pa savam to, ko nemaz nevajag interpretēt. Vai man ir vēl ieteikumi? Jā, ja Tu esi mans lejasstāva kaimiņš, kurš mīl basus un skaļu diskutēšanu nakts vidū par reliģiju. Ja nē, tad vienkārši ar labu nakti.

otrdiena, 2011. gada 25. janvāris

>>>

"un man pietiktu ar kādu mīlas stāstu
     lai ķēdes uz manām rokām
        pārtaptu rotās" /Māris Cinītis/

sestdiena, 2011. gada 22. janvāris

māsai

Es esmu bruņmašīna
ar ložu necaurlaidīgu stiklu
Es esmu tējkanna uz Tava galda
Es esmu kabatas lakats
Un diskobumba...

Tu esi tējas krūzes siltums
Mīnus divdesmit grādos
un futbolbumba
ieaugusi sulīgā zālē

Tu esi suņu rejas
manās ausīs-
un es esmu kāds
kas vienmēr tās klausīs

sestdiena, 2011. gada 15. janvāris

Pāris ieteikumi darba meklētājiem.

Viens - ja vien Tev nav kaudzēm laika, lieka enerģija un pāri plūstoša ticība rakstītam vārdam, es neieteiktu atsaukties sludinājumiem, kas sola ātru naudu (jā, daži pat "aizmirst piebilst", ka par to naudu reāli kaut kas ir jādara, visbiežāk piečakarējot tos, kam jau tā klājas visgrūtāk!) + iespēju savienot ar skolu, pamatdarbu un sazin vēl ko. Vēl šādus sludinājumus var atpazīt pēc tā, ka nav norādīta firma, tās mājas lapa, un arī e-pasts ir absolūti neformāls un nav nekādas iespējas no šiem "darba devējiem" izvilināt konkrētu informāciju par darbu, firmu, slodzi, pienākumiem utt. bez satikšanās pirmajā intervijā. Pat ja tas nav nekāds augsta līmeņa pro darbs, uzticami un cienījami uzņēmumi tā nedara. 

Divi. Es domāTU, ka šis ieteikums ir absolūti bezjēdzīgs, ja nebūtu dzīvē redzējusi cilvēkus, kas uzķeras, zaudē savus iekrājumus un cieš sakāvi, kuru nevar atļauties. Vai ir jebkāds pamats domāt, ka ātri tiksi atpakaļ uz finansiālā viļņa, "tikai" iemaksājot lielāku vai mazāku naudas summu par pirmās informācijas, biļetes, sertifikāta iegūšanu absolūti nepazīstamam cilvēkam bez līguma vai kāda cita oficiāla dokumenta? Nē! Bet varbūt tomēr? Nē!!! Bezjēdzīgi izšķiesta nauda par lidmašīnas biļeti uz neeksistējošu darbu, "darba intervija" - vervēšana ar nelielu, mazu šķērslīti 2,5 līdz 70 latu apmērā, lai varētu sākt raust desmit latus stundā, e-pastu pakešu pirkšana- es to visu esmu dzirdējusi, redzējusi un vērtējusi savām acīm! Par laimi, ne uz savas ādas tīri finansiālā ziņā. Jā, cilvēki mēdz būt izmisuši, bet nevajag sev nodarīt pāri vēl vairāk! Ja nu gadījumā tiešām gribās tādā lietā iesaistīties, lūdzu, vismaz pameklējiet gūglē atsauksmes, vārdus, informāciju par firmu. Es tā dabūju mazu gabaldarbu, kas mani atgrieza uz pozitīvisma viļņa un atnesa diezgan lielu veiksmi - mistery shopper. Bet tas arī viss.

Trīs. Esi aktīvs. Banāli, bet patiesi. Lai atrastu darbu, it sevišķi, lai atrastu patiešām labu darbu, kas Tev patīk, būs jāiegulda laiks un enerģija. Pūliņu degviela - pašapziņa. Ja tās nav, noteikti uzlādē pirms sākšanas, jo tas prasa kārtīgu pieķeršanos darbam-meklēšanai. Ir vērts izveidot vienu labu, kvalitatīvu CV, piemēram  http://europass.cedefop.europa.eu/europass/home/hornav/Introduction.csp , kas ir, manuprāt, ērtākais un ātrākais iespējamais variants tiešām labam, strukturētam un starptautiskam CV. Un pamatā pietiek ar vienu labu motivācijas vēstules formu, ko pats esi izveidojis, ja proti pietiekami prasmīgi rīkoties ar īpašības vārdiem un to pielāgošanu vakancei. Velti tam katru dienu vismaz stundu, dari to dažādi, apziņo draugus, paziņas un savu draugiem.lv profilu, un esi neatlaidīgs, kamēr sanāk.

Četri, pieci un daudz. Izmanto katru izdevību spodrināt savas angļu, krievu un citu svešvalodu zināšanas. Komunicē, flirtē un attīsti humora izjūtu. Nekad neļauj sev kāpt uz galvas, jo tā parasti izrādās diezgan ērta vieta, kur visādiem parazītiem iekārtoties. Tas būs Tavs visstabilākais drošais pamats darba meklējumos.

Lai veicas!

P.S. Ja kas, man izdevās :)