Cik bieži Tev sanāk redzēt, tiešām REDZĒT māju, kurā dzīvo jau ilgu laiku, ielas, pa kurām nodeldēti neskaitāmi kurpju pāri un spilvenus, kas..., nu, kas vienkārši dara visu to, kas labam spilvenam pienākas?
Man pēdējā laikā bija sajūta, ka pasaulei samazināts kontrasts, gluži kā power point prezentācijas fonam, un nekā neizdevās to visu ieraudzīt. Iemīlēt. Patiešām saskatīt un sajust. Bet šodien notika tāda lieta, ka mēs ar Agitu aizbraucām uz Alfu un nopirkām viņai lielu, melnu koferi un noskatījām pāris labus variantus arī man, un tas koferis bija tik liels, ka pienāca ilgi gaidītais klikšķis. Atgriezās kontrasts. Es pirmo reizi tā pa īstam ieraudzīju savu māju, un man tā liekas jauka. Sapratu, cik silti ir tā, kā ir. Cik viss liekas pierasts un pūkains, kad priekšā tik daudz jaunu, traku piedzīvojumu. Man vēderā tagad dzīvo pāris zemesbites un viens taurenis. Pajautā man septembrī un es Tev nosaukšu zoodārzu, bet cerams, ka ne reptiļu māju.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru