Tikko pabeidzu (nu, gandrīz) lasīt Dīvas oktobra numuru un rīt darbā visticamāk to smagi nožēlošu. Bet tas vienalga bija tā vērts. Sapratu, ka mana rakstīšana ir bērna pirmie šļupsti salīdzinājumā ar lielāko daļu pārējiem. Vēl sapratu, ka tas mani tikai iedvesmo censties vēl vairāk, atvērties vēl vairāk, klausīties ar visiem maņu orgāniem, un nekad nepadoties. Jo es skaidri zinu, ka kādu dienu runāšu tā, ka to varēs saprast arī citi.
Nezinu, vai tas ir vai nav pret zinātnes likumiem, bet es atceros, kā bija, kad vēl īsti nebiju sākusi domāt. Vai- kad biju sākusi domāt tikai mazliet. Man bija sajūta, ka ir tik daudz kā vairāk, bet man ir tikai pāris vārdu, lai to visu aprakstītu. Es ne vienmēr sapratu, kas notiek. Dažreiz es apstājos vienā vietā un stāvēju tur kādas 10 minūtes, bet tāpat neatcerējos, ko nozīmē kāds vienkāršs, parasts vārds. Bet es iemācījos runāt, iemācījos lasīt un rakstīt tāpat kā visi pārējie. Nebija jau īsti citu variantu. Tāpat kā tagad. Tikai man vairs neriebjas alfabēts.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru