Pārdomas par studijām Vidzemes Augstskolā Vol. 1

Tiem, kam neizmērojami interesē mana studiju dzīve, mediju studijas, Vidzemes Augstskola un varbūt arī tiem, kas ir augstskolas izvēles priekšā un izmisīgi vēlas redzēt tieši šī Tedijlāča iekšējos orgānus, lai pieņemtu savu lēmumu. Vairākas reizes mēģināju rakstīt tā, lai neizklausās pēc slēptās reklāmas  pozitīvisma dēļ, bet tas bija pārāk grūti pat manām perfektu līdzsvaru mīlošajām smadzenēm, jo - ziniet, ko - es mīlu savu augstskolu, esmu te laimīga un domāju, ka esmu atradusi labāko vietu mediju studijām Latvijā un man tiešām nav vienlīdz daudz vai vienlīdz svarīgu negatīvo punktu, ar ko līdzsvarot pozitīvo.

Manuprāt, unikālais Vidzemes Augstskolā ir:

zaļā domāšana - iespēja šķirot atkritumus gan augstskolā, gan kopmītnēs, es, piemēram, šķiroju arī savā istabā. Papildus tam tās kopmītnes, kas gada laikā ietaupa visvairāk ūdens un elektrības, maksā par kojām 5 latus mazāk. Ja tas nav stilīgi, tad es esmu oposums. Bet es nevaru būt oposums, jo neēdu ne peles, ne vardes, ne sliekas, tā ka secinājumus izdariet paši. 

individuāla pieeja - šis iespējams tāpēc, ka mūsu nav simtiem vienā kursā. MSŽ studijas šogad sāka 25, tagad 22 (+/- 1), un man ir sajūta, ka pasniedzēji zina mūsu vārdus tikpat labi kā mēs viņējos. Katram ir laiks izteikt savu viedokli, uzdot jautājumus un komentēt, ja ir tāda vēlēšanās. Noteikumi ir funkcionāli un neizslēdz iespēju būt radošam. Protams, ir iespēja arī neizmantot iespējas.

profesionāli pasniedzēji un personības - apvienoju, jo pasniedzēji ir gan savas jomas speciālisti, gan interesantas personības, kas abpusēji uzlabo mācību kvalitāti. Viens piemērs (viens no piemēriem) - sabiedrības pārvaldes pasniedzējs Visvaldis Valtenbergs ir ieguvis maģistra grādu politoloģijā Ņūskūlas Universitātē, papildinājis zināšanas ViA un LU, pasniedz ar politiku saistītus kursus, papildus sabiedrības pāvaldei informēja mūs arī par daudz noderīgām mājas lapām (Manabalss.lv, Lursoft.lv, Kiva.org u.c.), aizveda izpētīt Valmieras domi (foto, kur var izzīlēt arī mani, var apskatīt šeit), darbojas ar ViA debašu klubu, vada grāmatu klubiņu un meditāciju grupu, kā arī ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc MSŽ1 radās jebkāda izpratne un atsevišķos gadījumos pat interese par politiku. 

mijiedarbība - viena no lieliskākajām sajūtām ir tā, ka tu esi daļiņa no kaut kā liela, ko vienlaicīgi vari arī ietekmēt. Papildus jau iepriekš minētajai iespējai aktīvi iesaistīties studiju procesā, mācībspēki ņem vērā novērtējumu, ko veicam pēc katra kursa, lai pilnveidotu studiju norises un satura kvalitāti. Liene Ločmele, pasniedzot masu komunikāciju, deva iespēju kursa novērtējumu (+, -, iespējamos uzlabojumus un komentāru iespējas) veikt arī kursa apguves vidū un ņēma vērā mūsu ierosinājumus, uzlabojot un pielāgojot kursu mūsu uztveres īpatnībām. 

iešana līdzi laikam - konkrēti par mediju studijām un žurnālistiku runājot, ViA vienīgā piedāvā profesionālo bakalauru žurnālistikā. Ja vispār ir jēga studēt žurnālistiku, ņemot vērā, kāds šobrīd izskatās darba tirgus un Latvijas mediju vide, ir vērts to darīt bez ilūzijām un pēc iespējas vairāk sagatavoties reālajai situācijai tur - ārā. Jāņa Juzefoviča vadītā Latvijas mediju vides kursa ietvaros esam bijuši Latvijas Radio, TV3, TNS, laikraksta "Diena" redakcijā, uzzinājuši daudz par to, kāds izskatās vidējais statistiskais žurnālists Latvijā, arī daudz par darba realitāti (stress, ne pārāk pasakainas algas, ne pārāk rožainas iespējas uz brīvību būt objektīvam vai uzrunāt lielas auditorijas u.c.). Šobrīd žurnālistikas tehniku (jeb praktikuma) ietvaros "Ir.lv" redaktores Māras Miķelsones vadībā rakstam īstus ziņu rakstus, kas tiek nesaudzīgi rediģēti, kritizēti un izvērtēti. Arī tie ir tikai daži no piemēriem. 

metodes - daudz grupu darbu, pašu vadītu lekciju, kam iepriekš rūpīgi jāgatavojas, debate kā iespēja noskaidrot un prezentēt viena jautājuma pretējās puses vienlīdz labi, vērtīgu dokumentālo filmu skatīšanās (piemēram, R.I.P. A Remix Manifesto , The Mean World Syndrome , Videocracy), aktualitāšu pārrunāšana, online testi kā mācību līdzeklis (iespēja kārtot testu nevis lai dabūtu atzīmi, bet lai pārbaudītu savas zināšanas), publiskās runas sniegšana un analīze, diskusijas, rakstu darbi (tik daudz, ka tu varētu no tiem uzbūvēt māju sev un saviem kaimiņiem, ja mēs nebūtu tik zaļi un daudz ko neiesniegtu elektroniski) un daudz citas.

Objektivitātes mēģinājums

Pirmajā semestrī es vairākkārt domāju, ka no pārslodzes izčibēšu no universa. Mums bija tiešām daudz jāmācās (lekcijas+eksāmeni+praktiskie darbi mājās vienlaicīgi), un neviens, protams, negribēja arī pilnībā atteikties no dzīves, mīlestības, draugiem un miega. Nu labi, miegu mēs atstājām mājās vismaz decembrī. Mans negulēšanas rekords darbu dēļ bija 30 minūtes, vienreiz Lote lekciju laikā gulēja tualetē, jo nepaspēja izgulēties kojās, es aizmigu bibliotēkas individuālajā lasītavā un brīžiem kļuva pārāk neveselīgi, jo stresa un paužu nepieciešamības dēļ biju pasākusi daudz smēķēt. Tomēr, ja nebūtu 1. semestra grūtību, es nebūtu sākusi plānot savu laiku tā, lai varu gulēt vismaz 6-8 stundas, atmetusi smēķēšanu un sākusi darīt darbus laicīgi. Un mums nebūtu vairāku galēji radošu izpriecu ideju, kas radās, lai astes degšana neķertu arī smadzenes.

Akadēmiskajā rakstībā dabūjām tikai gala atzīmes. Negulēto nakšu un izdarīto darbu rezultātus uzzinājām tikai kopvērtējumā. Lieta vēl procesā un tiek risināta.

Valmiera tiešām ir mazāka kā Rīga. Ļoti samazinās iespēja stāvēt Narvesen rindā pirms Toma Grēviņa, Kārļa Kazāka vai visparastākā krišnaīta. Reizēm pietrūkst vietas, bet iespēju - nekad.

Nevar pēc pilnas programmas dzīvot uz haļļu. Var mēģināt to apvienot ar izcilām koncentrēšanās spējām, asprātību vai augstu IQ, bet visi darbi vienalga jāizdara, un to nav maz. Gandrīz neiespējami negrozīt smadzenes un neattīstīt domāšanu, kas cilvēkiem ar pārāk izteiktu pieķeršanos stabilitātei un nemainīgumam var normāli uzkrist uz nerviem. 

Līdz šim 1. kursa ietvaros esmu apguvusi publisko runu, masu komunikāciju, akadēmisko rakstību, pētījumu metodoloģiju, sabiedrības pārvaldi, sabiedriskās attiecības, Latvijas mediju vidi, 
pašlaik apgūstu multimediju komunikāciju, angļu valodu komunikācijas zinātnē, žurnālistikas tehnikas, 
bet mani kursa biedri vēl apguvuši socioloģiju un apgūs sociālo psiholoģiju. Šos kursus man nav jāapgūst, jo esmu tos paspējusi nokārtot Latvijas Universitātē, kur iepriekš mācījos sociālo pedagoģiju. Līdz gada beigām vēl paspēsim uzrakstīt gala projektu (ko es redzu kā kaut ko nopietnāku par ZPD, bet ne tik bailīgu kā bakalaura darbu) un iziet praksi drukātajos medijos.

Nakts sniega kaujas koju pagalmā

"Man ir sasalušas bikses!" es kliedzu, visticamāk, īsi pirms brīža, kad, metot kārtējos "pēdējos piecus kūleņus" sniegā, iespēru Lotei pa seju ar zābaku. Vai pirms tā, kad mans kursabiedrs Jānis iemeta mani universā viscietākajā kupenā, un es sāpīgi atsitos pret to ar muguru. Var arī gadīties, ka tas bija brīdis pirms tam, kad, stāvot uz kopmītņu kāpņu barjeras solījām stumt viens otra ratiņus, ja gadījumā kūlenis lēcienā nebūs izrādījusies pareizā doma sniega piedzīvojumiem trijos naktī. 

Katrā ziņā tas bija mirklis pēc tam, kad es, Lote, Jānis, Toms un filmējošais Mārtiņš bijām ar saviem ķermeņiem balto, perfekti gludo sniega segu padarījuši par kara lauku. Visapkārt gaisā turpināja virmot mūsu spiedzieni, smiekli un skaņas, ar kādām sniegs gurkstēja zem mūsu kritieniem, bet baltais laukums kopmītņu priekšā bija kā nosēts ar visdīvainākajiem cilvēka ķermeņa nospiedumiem un pāris eņģeļiem - vismaz tos nekārtīgajā ainavā varēja atpazīt droši.

"Vannas istabā bija astoņas svecītes," rakstīja Lote, mums sēžot uz dvieļa organizētajā siltas tējas turpinājumā  405. labierīcībās. "Te smird," es konstatēju, bet mēs enīvei izdzērām pa sarkanas tējas krūzei sveču gaismā un mēģinājām paredzēt mana zābaka nodarītos bojājumus viņas labajam vaigam. Runājām par sevi, citiem un to, kā ir nepieciešams laiks, lai iemācītos dzīvot pēc savas sirds, nevis "normāli" likumiem, kā arī par to, cik, visticamāk, atšķirīgi pierakstīšu to pašu notikumu, ko viņa. Skumji. Tā, ka tas sākas ar "par spīti tam, ka mēs piedzīvojām neaprakstāmi jautrus, neprātīgus un neparastus notikumus, es vienalga nejutos pietiekami dzīva".

Telefona gaismiņa, lēnām augoša kašņāšanās sajūta kaklā un istabas biedrenes Lauras vienmērīgā elpa. Miegs kā biezi, mīksti un pelēki gubu mākoņi, bet es rakstu, lai piedzīvotu to vēlreiz, noenkurotu sajūtas un sasaistītu tās ar realitāti. Mana dzīve ir tik brīnišķīga, ka sāp. Tik elektriska, ka gribas ne tikai lēkt sniegā un ripināties, bet arī kliegt, dejot, izgriezt vēderu uz otru pusi un nekad neiet gulēt.

Rītdien (tas ir - nu jau šodien, jo ir 5:12, un pamazām lec saule) no mūsu piedzīvojumiem būs palikušas tikai peļķes uz priekšnama grīdas, slapjas bikses uz radiatora un Lotes zilais vaigs.

"Tad pieraksti skumji," viņa teica, un es pierakstīju, ļaujot tam notikt vēl vienu reizi. Guļot gultā uz vēdera un mēģinot noķert sajūtas aiz astes, dziļi sirdī es zināju, ka šīs aizies tikpat ātri kā pārējās. Bikses izžūs, izdils un sapūs atkritumu izgāztuvē. Mēs pabeigsim studijas, pāris reizes tiksimies, lai dotos katra savas dzīves un planētas ceļos. Un galu galā neko nevar paturēt. 

Par to pašu Lotes acīm lasi šeit.

Gandrīz to pašu un vēl mazliet caur SmallRoomMovies kameras aci skaties šeit.

Momentuzņēmums

Tik daudz drošības vai pieklājības pēc nepateiktu vārdu, ka dvēsele jūtas kā brīnumputns, kam jāizliekas par ķieģeli.

Moonwalking away from

Kopš esmu sākusi dejot, kļūst arvien grūtāk izteikties jebkādā citā veidā.
Kopš ir palicis grūti izteikties jebkādā veidā, esmu sākusi izteikt dejojot.

Pilnīgi viss labais un sliktais sakusis kopā un pārtapis vispirms priekā, tad - nogurumā un visbeidzot klusumā.

Man ir jauna prieka dziesma

Esmu atskaitīta no salsas pilnīgo iesācēju grupas un kļuvusi par "advancēto iesācēju". Es spēju graciozi veikt dubulto griezienu. Vēl es spēju graciozi slēpt visas tās reizes, kad pie šīs dziesmas mēģinu izdejot no sevis prieku, kas ir pārāk milzīgs un dzirkstošs, lai tam pietiktu vietas vienā cilvēkā.  

Dejot ir brīnišķīgi

Tas sākās pirmajā šī gada februārī. Es (kā jau pēdējās divas nedēļas vai gadus) sēdēju gultā un skatījos "New girl", domājot par to, vai vispār iet ārā, jo, godīgi sakot, pat sliktākais seriāls universa vistālākajā galā reizēm ir labāks par brīvdienu vakaru klubā. Neizplūdīšu, manuprāt, izcili trāpīgos salīdzinājumos par gaļas karuseļiem, jo izrādās, ka var būt arī citādi - skaisti, un krāsaini, un bez karuseļiem alkohola ietekmē.

Nebija jau arī gluži tā, ka mēs nedaudz nedzērām šampanieti ViA Dižvakarā, kurā Lote bija ezis, bet es - iekšālaidējs un ārāsviedējs vienā, apburoši haotiskā personā. Mūsu darbs bija veikli ielaist Vidzemes Augstskolas 4., 3. kursa studentus un visādus citādus ViA cilvēkus un piefiksēt viņus, bet mēs to jauki apvienojām ar lasīšanu, ļoti daudz smiešanās un tiešām nedaudz šampanieša, kas pēc pasākuma jau bija diezgan ļoti izkūpējis gaisā.

Pēc dižvakara ar pāris izciliem Lienes un Visvalža jokiem par prokrastināciju, ko, izrādās ļoti labi pieprot arī pasniedzēji, mēs ar Loti, tas ir, ezi, dejojām tā, ka ne tikai mums bija jautri. Pēc katras dejas miljons gadus pūdētā miesa sāpēja visur tik spēcīgi, ka bija jāiepauzē, bet mēs bijām tik neatlaidīgas, ka sagaidījām papildspēkus no Z-kojām.

Tad mēs metām kūleņus sniegā (un es ieteiktu katram to pamēģināt, jo tas ir kaut kas absolūti neaprakstāms), slidinājāmies pa slidotavu pie Valletas, pikojāmies, dejojām pie Chillina (jo pie Lonelly Boy nevar nedejot jebkur), mošojām vai tikpat kā mošojām Tintē....

Interesanti tajā visā ir tas, ka skaidrā var piedzīvot tik daudz jautrības un redzēt DAUDZ VAIRĀK lietu, kuras visi mēģina aizmirst nākamajā rītā. Piemēram, skaidrā ir reāli jāuzmanās no dzērušo acu skatieniem, ja tiešām esi atnācis dejot un negribi vink lietas. Ja Tinte būtu gaļastirgus, tad no manis vēl lītu asinis, vismaz tāda bija sajūta. Pēkšņi likās konkrēti neloģiski, ka 2/3 cilvēku vienkārši sēž. Vai nu sēž un alkaini/nedroši skatās apkārt, vai vienkārši dzer. Kādai vienai trešdaļai, šķiet, bija jautri. Un tad mēs dejojām, un visi skatījās. Pēkšņi šķita pavisam jokaini tas, ka man ir iespēja justies nūģīgi, jo esmu skaidrā un mūzika ir briesmīga, un tevi vēro sapostu cilvēku armija, bet pastāv iespēja izvēlēties labi pavadīt laiku. Un es nezinu labāku veidu par dejošanu. Nopietni. Dejošana ir labākā lieta uz pasaules.

Un es droši vien nevarēšu atrast atbildi attēlam, kas tagad man galvā kristalizējas par vārdiem - cilvēki klubos ļoti grib piedzīvojumus, iepazīšanos, tikt pamanīti un, protams, seksu, bet kaut kāda iemesla dēļ neiedomājami baidās no visa tā dabūšanas procesa. Tie paši cilvēki nākamajos rītos iet viens otram garām tā, it kā viens otru neredzētu. Nobijušies, izgriezuši alkaino skatienu uz otru pusi un gaidīdami nākamo piektdienu. Bet es tikmēr eju mājās, piedzīvoju vēl pāris koļītāju/vnk sadzērušos cilvēku uzbrukumus, varu noiet taisni tieši tā, kā man patīk, saprast savas domas un zināt, ka aizgāju pareizajā brīdī, kamēr bija labi. Un ir sajūta, ka tā ir maza, uzvarēta piektdiena. 

Netīšām atrodot dzīves jēgu internetā

Var mēģināt uzticēties Nikolasam K., kurš, mēģinot dabūt Šēru gultā filmā "Moonstruck", teica tā:

"We aren't here to make things perfect. Snowflakes are perfect. Stars are prefect.Not us. Not us, we are here to ruin ourselves and to break our hearts and love the wrong people and die. I mean that the storybooks are bullshit. Now won't you come upstairs with me and get in my bed." 

Beforeidieiwantto.org

Ja kaut kas ir gana labs, lai Nikolass kādu dabūtu gultā, tikpat labi tā var būt arī dzīves jēga.

Tomēr mana absolūti mīļākā atbilde šim svarīgajam jautājumam ir šis opis, bet varbūt tas nav godīgi manas jocīgi labvēlīgās attieksmes pret pensionāriem dēļ.Varbūt arī, ka tas ir pavisam godīgi, jo tā onkuļa galvu vairs nejauc nekādi hormoni un ellīgi jaunības trakumi, tāpēc viņš saprot labāk.

Var arī gadīties tā, ka ir taisnības, kuras nemaz nevajag meklēt - pat internetā, jo viņas vajag izdzīvot.