+++++++++

Tikko pabeidzu rakstu par gandrīz šopaholismu, un tagad man ir bail iet gulēt- priekšā divas 12 stundu darba dienas, viena sākas pēc apmēram septiņām stundām. Bet ir tiiiiik labi, tik ļooooooti labi! Un vēl visādi susuri, minkas un baloži, tas arī bija patīkami.

Mans secinājums ir tāds, ka nav jēgas kaut ko darīt laicīgi, jo viss labākais vienalga top tikai astes degšanas fāzē. Priekšā vēl intervija ar rakstnieci, iepazīšanās/randiņa stāsts (Tev kāds ir? Varbūt kaut kas labs? Varbūt Tu gribi dalīties? ;) ) un vēl viens stāsts, uz ko fokusēties. Ir sajūta, ka esmu sev noorganizējusi tādu kā sesiju, tikai šai es redzu jēgu, ir daudz interesantāk, es pati to visu esmu izvēlējusies un negribas nomirt, jo ir sajūta, ka katrs padarītais darbs, katrs raksts kā labs, dzeltens C vitamīna ripulītis ieskaita manā organismā kaut ko pozitīvu. Sanšains ir atgriezies, nekas nav beidzies, tagad tikai gribas izdejoties kaut kur, kur mani neviens nepazīst, aizmigt un pamosties no jauna.

Bučas, zvēriņi!