Un visas nopūtas paceļas debesīs, saplūst kopā, radot mākoņus, tad sadalās sīkās pārsliņās un klusi krīt lejup uz zemi.'' (Hāleds Hoseīni, "Tūkstoš sauļu mirdzums")
Jā, es atkal lasu. Patiesībā vairāk laikam apriju, jo jau kādus pāris mēnešus biju badā. Tāpēc vai arī tā iemesla dēļ, ka austrumu kultūru domāšanas veids mani vienmēr ir mulsinājis, es pat nevaru pateikt, vai grāmata ir laba. Vēl man ir aizdomas, ka, pat ja tā būtu, es nevarētu to pateikt skaļi, jo par tās lieliskumu jau bļaustās visādi Zvaigznes outleti un, protams, pati muguriņa, kas mani principā kaitina.
Lasot kaut kā aizdomājos arī par rakstīšanu. To, kāpēc "būt par rakstnieku" ir viens no skaistākajiem, visumam visbiežāk raidītajiem sapņiem. Jo pašu virspusi - naudu, slavu un apbrīnu, manuprāt, var dabūt arī daudz elementārākos veidos. Nav jāpakaras virs rakstāmmašīnas, kad dvēsele ir tukša. Nav sevi jāmoka. Es domāju, ka rakstniecības valdzinājums slēpjas tajā, ka rakstniekam pieder divas, trīs, milzumdaudz pasaules. Viņam nav obligāti jādzīvo īstajā. Un īstā ir daudz lielāka, katrs sīkums ir maģisks, katram puteklim var būt savs stāsts. Daudz, daudz privātīpašumu rakstnieku galvās, kas padara viņus bagātākus par bagātajiem. Tā ir arī sava veida izbēgšana no sistēmas, būšana ārpus visa, bet piepildītam.
Kā ir ar mani? Pagaidām, bet varbūt vienmēr, mana galva ir kapsēta un būvlaukums reizē. Viss, kas ir sācies, ir izbeidzies, pirms paspējis būt. Gluži tāpat kā Marjamas pirmais, otrais un arī septītais nedzimušais bērns.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru