Filmas par suņiem man laikam patīk labāk kā filmas par cilvēkiem. It sevišķi, ja sākuma titros varu izlasīt "based on a novel..." daļu. Izskatījās, ka arī grāmata varētu būt tīri tā neko. Man laikam vispār ļoti patīk TV7 filmu izvēle, jo katru reizi, kad ieslēdzu TV (un tas notiek reizi pusgadā), tur rāda kaut ko, kas man patīk.
Ziemīši bija pavisam forši pat par spīti maniem īssavienojumiem, rīta pinkšķim pirms sēšanās autobusā un visam pārējam- ar ģimeni nosēdējām pie galda līdz divpadsmitiem naktī, runājoties un stāstot stāstus. Tā tas bija pirmo reizi, ar visu stopkadru (tas ir tas brīdis, kad tu redzi visu no malas, pilnīgi visu, un esi visā iekšā līdz pašiem dziļumiem, tāds īpašs moments, ko grūti aprakstīt vārdos), kad Ēma lasīja neizmērojami garu Ziemassvētku dzejoli. Es tikai sēdēju, centos pēc iespējas labāk ierakstīt katru mazo sīkumu atmiņā, lai nekad, nekad neaizmirstu, ka esmu piedzīvojusi kaut ko patiešām maģisku. Ir vēl daudz, daudz maģisku lietu, kam vajadzētu notikt, bet iesākumam Priecīgi Ziemassvētki nemaz nav tik slikti. Ir tā, it kā tie divi vārdi pirms tam būtu bijuši tikai krāsojamās grāmatas melnās kontūrlīnijas, bet tagad- fotogrāfija vai glezna pie sienas, pilna ar siltām, dziļām krāsām.
Ar šo es laikam oficiāli varu pasludināt sevi par neglābjamu grafomāni- es tik tiešām nemaz nevarēju atturēties pievienot šādu ierakstu- cukursaldu (kā piparkūku baltais garnējums!), pilnu ar suņiem, sniegpārslām un pūkām, kas lido pa gaisu. Bet pats galvenais tai visā laikam ir tas, ka esmu mazliet, tikai pavisam mazdrusciņ pieaugusi- citādi es to visu droši vien nepamanītu un nevarētu novērtēt tik ļoti, lai justos tik pateicīga un piepildīta kā tagad.
Sūtu Jums visas savas svecītes. labu nakti.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru