In NaNoWriMo there were thousands of people who was doing the same, feeling the same and fighting for the same, magical, admirable thing- creating something new, an amaising, meaningful, interesting novel, only after this month realising, that they have done that all with or without 50 thousand words to their lives, which now shined much brighter to their widely open eyes.
Es tik ļoti gribētu, lai beigu beigās tā būtu patiesība AR visiem 50 tūkstošiem vārdu, ka vienkārši nevaru to aprakstīt. Un man laikam pietiktu ar vienu, tikai vienu maģisku sapni vai cilvēku, kas to visu pēc tam būtu gatavs izlasīt no viena vāka (kurš, man nez kāpēc liekas, varētu būt vai nu tumši zaļš vai ceriņkrāsas violets, ja neskaita zīmējumu) līdz otram, aizmiegot mazāk par 20 reizēm.
Man nesāp un nav nevienas asas domas, ar kuru sagriezties.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru