Skatos Eimijas Vainhausas biogrāfiju un jūtos iedvesmota. Tādā dīvainā veidā.. Tie dīvainie, ievainojamie, kuros tu vari būt tikai pa īstam viens, šķiet, ir labākie. Un mani nenormāli iedvesmo tādi cilvēki, kuri nav perfekti, kuru dzīve ir haoss, no kura dzimst visskaistākās, īstākās un radošākās lietas. Tāpēc man patīk drēbju kaudzes uz manas istabas grīdas, piedzīvojumi, kādiem reizēm nemaz nevajadzētu notikt un dark stuff sajūtas, kuras negribu just - es vienmēr zinu, ka pēc kāda laiciņa no tā visa piecelšos nakts vidū (nemaz neaizejot gulēt patiesībā) un man būs kas patiess, ko teikt. Kaut kas īsts, nevis "kā vajag" vai "kā būtu pareizi".
Jā, un man besī, ka nevaru paklausīties "Back to black", jo tajā laikā varēju arī savu dzīvi parakstīt zem tāda nosaukuma - es atceros, kā stāvēju aukstās, sniegotās ziemas dienās, gaidot sava riebīgā instruktora sarkano golfu un Eimija dziedāja tāpat, kā es jutos. Vispār es dažreiz nevaru vien nobrīnīties, kā tajā periodā varēju pabraukt, nekur neiebraukt un pat beigās nolikt tiesības. Tam varbūt vajadzētu atgādināt, ka spēju funkcionēt arī ziemā - gan iekšējā, gan ārējā?
Man liekas, ka viņas acis ir pati atklātākā lieta uz pasaules - ne miņas no optimizācijas, kamēr pārējā pasaule dzīvo optimizētajā īstenībā un var tikai sapņot par to, ka kādu dienu, tajā dienā, kas vienmēr ir aiz trejdeviņiem kalniem un jūrām, viņiem būs, ko teikt un viņi varēs to pateikt...skaļi.
Bet es varu klausīties šo, jo tas ir kaut kas jauns. Un man patīk. Tā lūk.
