Ja es zinātu, cik daudz man pārāk pazīstamu cilvēku lasa šo blogu (vai, pareizāk sakot, - nelasa), es tagad sarakstītu visādas trakas lietas. Galu galā - kurš normāls cilvēks piecos deviņpadsmit raksta kaut ko normālu?

Rīt droši vien atkal neredzēšu sauli, jo piecelšos tikai īsi pirms trijiem, lai paspētu sataisīties uz Elīnas satikšanu. Šodien palika pilnīgi tumšs jau ap četriem. Es gāju pastaigāties, lija, man bija slapjas kājas, un visu laiku galvā bija sajūta, ka mani čakarē - vai tad agrāk nepalika tumšs tikai ap sešiem? Varbūt tas ir sniega trūkuma dēļ. Es tikai zinu, ka jau otro brīvdienu, kad man nekas nav jādara un neviens nav jāsatiek, es redzu saulīti pusnomodā, šodien mūsu kristāls logā izmisīgi taisīja pat saules zaķīšus, bet, kamēr es izvilku savu pakaļu no gultas (mammu, ja tu šito lasi, piesakies, es rakstīšu pieklājīgāk!), ir jau pustumsa, lai neteiktu vairāk. Bet es vienalga gāju staigāties, necentos pat normāli izskatīties un taisīt pārliecināta cilvēka stāju vai uz kādu skatīties, vienkārši gāju, kā man patīk. Biju divos Ziemassvētku tirdziņos, redzēju poniju un daudz kāzu kleitas Avotu ielā, kuras man gribētos joka pēc pielaikot. Galu galā man ir gandrīz īsts saderināšanās gredzens, ar kuru apmuļķot pārdevējas.

Jau stundām ņemos ap mūziku, stereomood un citu cilvēku blogos izrokot dziesmas, par kurām no rīta noteikti būšu pārsteigta. Izdzēsu visas Keitijas, Dafijas un 27 dresses pārpalikumus no laikiem, kad man vēl bija sarkani mati un es daudz braukāju autobusos, kur pat visdraņķīgākā mūzika skan ideāli. Domāju, ka varētu padzēsties un parakstīties vēl - varbūt es dabūšu visus tos vecos sūdus ārā vismaz no atmiņas. Bet doma bija par kaut ko pavisam citu - ja šo te tomēr lasa kāds, kas mani pazīst pietiekami ļoti, lai gribētu man uzdāvināt kaut ko Ziemassvētkos, tad es gribu kaut kādu mūzikas atskaņotāju vai kaut vai austiņas, kas der manam telefonam (es personīgi nekur tādas nevaru atrast).

Un tas laikam šim vakaram ir viss, jo man negribas nobiedēt Aneti, kad viņa nāks ēst brokastis.