Atjauninājumi

Šobrīd esmu desmitajā no desmit budžeta vietām ViA izsapņotajā studiju programmā. Jā, es laikam saprotu, ko tas nozīmē, bet gribēju to piefiksēt, lai zinu, ka ir bijis brīdis, kad uz mazu brītiņu esmu dabūjusi vismaz kaut ko no gribētā. 

Studiju pieņēmējtante bija jauka, bet briesmīgi korumpēta - uzstāja, lai es padomājot par lielisko LU komunikāciju studiju programmu un tikšanu iekšā nosvinu Labādabā (ar kuponiņu lētāk!) ar draugiem. Lieliskas grupas, izcili mācībspēki, ja ir sava mašīna, tad uz pasaules vienkārši nav nekā labāka atlicis. Tad Open asinssūcējmeitenes, kuras kā ļoti smalks zvejnieku tīkls mēģināja visus pārvilināt savā pusē un nelaida garām. Vienu brīdi man tīri fiziski palika bail, ka vienkārši netikšu garām oranžajai armijai. Tagad es sēžu un domāju par parasto ierindas cilvēku, kam katru dienu ir smagi jāstrādā, lai nopelnītu sev iztiku, bet pēc tam visu laiku jādarbojas aizsardzības pozīcijās, lai lieliski optimizētie zombiji nevarētu viņus pavisam izdevīgi izsūkt sausus. Es darbojos abās frontēs un esmu briesmīgi nogurusi.

Līdz pulksten 22:11 vari kopā ar mani aizlūgt, lai palieku desmit labākajos. Tad līdz 23:11. Tad - 00:11. Un tā līdz 20. jūlijam. Stipri. Neatlaidīgi. Un tad es būšu laimīga.

Vērtība

Kaijas aiz loga kliedz kā prātā jukušas. Viņas jau zina ko tādu, ko tu uzzināsi tikai pēc pāris sekundēm. Kliedz pārsteigti, satraukti, mazliet neticīgi... Man trīc rokas un vēl aizvien grūti noticēt tam, ko tūlīt teikšu:


MAN IR A LĪMENIS LATVIEŠU VALODĀ! Nopietni. Tas ir iespējams. (: 

Māja atkal kārtojas pati no sevis,

vakariņas arī, kādā citā planētā es šobrīd briesmīgi labi izguļos, bet patiesībā jau vienkārši gribēju pierakstīt šeit to, ka man bija laba diena. Ik pa laikam domāju spirināties par ideju, ka blogam jābūt kaut kam vērtīgākam, bet tāpat regulāri izmantoju to par sava veida atmiņu plānotāju sev pašai - citādi labās lietas aizmirstas.

Kāpēc sunītis? Bet kāpēc ne sunītis?

Labas ir pastaigas ar Elīnu par Kronvalda parku, tieši tādas, kādas es biju iztēlojusies vidusskolā. Tādas, ka esi pa vidu dzīvei, kura izrādās visāda, bet tu to dali ar cilvēkiem, kuri ir svarīgi, un tāpēc pat tas visādums kļūst mīļš. Ir silts, un jasmīni smaržo gandrīz tikpat jauki kā mēs.

Vēl mani pieņēma projektā, kur būs jāraksta un jāstrādā grupā un vēl, bet pārējais ir noslēpums. Varu tikai pateikt, ka tas būs par Rīgu, ja es, protams, dabūšu darbā brīvdienas tādai dzīves baudīšanai.

Vēl man galvā aizvien aktīvāk rosās stāsts par tumsu Erika Ādamsona stilā. Ik pa laikam, tieši atverot durvis, uzpeld kāda jauna detaļa, līdz sāk gribēties ticēt. Un tad tā brīnumainā sajūta, ka manī vēl kaut kas var piedzimt. 

Kāpēc Tev bija laba diena, zaķīt?

Cepumiņa brīvvakara filosofija

Mani līdz nāvei ir nokaitinājušas sievietes, kuras sevi sauc par resnu, laikojot rotas. Šodien tādas bija apmēram trīs. Par tievām patiesi tievas meitenes sevi sarunā nav nosaukušas nekad, jo laikam jau saprot, ka tas ir kaut kā "out of the line". Arī jau uz slimīgu tievumu sliecošās... Šodienas pēdējai "resnajai" sievietei mirdzēja acis, bija lieliska gaume, silta aura un pēc aiziešanas uz letes palika viņas krustiņš. Es būtu teikusi, ka viņa ir starojoša, bet tā vietā mēģināju kaut kā loģiski atbildēt uz "esmu resna, resna, resna, it sevišķi salīdzinot ar tevi". Lieki piebilst, ka man nesanāca. Man liekas, ka ir nepieklājīgi absolūti svešam cilvēkam teikt tādas lietas par sevi. Un vēl liekas, ka sievietēm tiešām vajadzētu iemācīties sevi pasniegt kā vērtību, pirms iziet no mājas. 

Šodien noplūcu vakardienas izaicinājuma jasmīnu. Mazu, mazu zariņu, ko vajadzēja noplūkt vakar. Tagad kaut kā nevilšus pat olīveļļa liekas smaržojam pēc jasmīniem. Ceru, ka vēl spēšu no jauna iemācīties būt drosmīgai un brīvai, pa vienai tādai smaržai vien. Ar otru izaicinājumu nesanāca, jo tas bija paspējis dubultoties un, lai arī būtu pavisam smieklīgs pēc siltas, vieglas ziemas, pēc šīs likās pārāk briesmīgs. Varbūt tas būs rītdienas pērnais izaicinājums. Un tad pamazām radīsies stāsts par meiteni, kam vienmēr bija tieši vienas dienas par maz - šodienas.

 Stāstus grib rakstīt neiedomājami daudz dvēselisku, interesantu, pārpasaulīgu džungļu dvēseļu cilvēku, bet nevar. Idejas, degsme, mīlestība ir, pat Remarka 90% dibenu varētu sarūpēt, bet nevar, jo trūkst ticības. Mēs nevaram noticēt tam, ko neredzam, pat ja tas tur ir. Man liekas, ka katram vannabee rakstniekam tiešām noticot un līdz pilnībai realizējot vismaz vienu stāstu, Dievs tiešām pieceltos, pārģērbtos par vecu, bārdainu vīru ar spieķīti un nāktu lejā skūpstīt mums visiem pieres, atklājot savu vārdu. Bet es neticu pat mūsu vecās mājas spokiem, ko bez manis dzirdēja vēl 4 pie daudz vairāk pilnas apziņas esoši cilvēki nekā es tajā laikā, kur nu vēl stāstiem. Vai varbūt tomēr?

03.07.2012.

Šobrīd mēģinu sakārtot māju, sēžot pie datora, meklējot, ko vēl es varētu sakārtot tur, jo ārpus virtuālās klabināšanās un zivs skatiena monitorā nav spēka pakustēties. Darbs, milzumgara un laba pastaiga pār Vanšu tiltam un apkārt Rīgai labā kompānijā, darba intervija, stāsti no ārpuses un daudz jaunu domu.

Ja kāds Tev prasa, ko nekad nedrīkst pārdot, izrādās, ka tā ir vardarbība, reliģija un cilvēciskās vērtības. Es teicu cieņa, gods un mīlestība un pamatīgi sasmējos, kas laikam galīgi nepiedien darba intervijai. Man liekas, ka pasaulē vispār ir par daudz pārdošanas, tāpēc es teiktu, ka nedrīkst pārdot nevajadzīgas lietas, jo tas vairo ciešanas un gaļas vāveru riteņus. Ar šādu attieksmi es, visticamāk, tālu tīkla mārketingā vis netiktu.

Istaba vēl aizvien nav sakārtojusies.