Prokrastinācija numur 2012.

Lai visu svētais MK gala darbs vēl mazliet iestieptos nākotnē, varētu uzrakstīt savas mīļākās 2012. lietas vai labos darbus vai.... vienalga ko citu, tikai ne MK.

1. Māsai iemācīju 16 Mendeļejeva tabulas simbolus ar asociāciju palīdzību. Par šo es jūtos diezgan teiksmaini lepna, jo tas bija gan veids, kā palīdzēt, gan piesmiet ķīmiju, jo asociācijas bija diezgan nepiedienīgas un ne-ķīmiskas.

2. Ēmmm, iestājos ViA MSŽ, kas ir otrā lieta vienkārši tāpēc, ka man šobrīd nekas nepatīk.

3. Sapratu daudz ko par ģimeni. Daudz piedevu. Daudz mīlestības.

4. Izlasīju 22 grāmatas. Man liekas, diezgan stilīgi.

5. Sāku pilnīgi nebaidīties no tumsas. Pat pēc lucid dreaming. Pie tam, tagad esmu no dzelzs.

6. Trīs reizes pārvācos. Uz visjaukākajām vietām no visjaukākajām vietām.

7. Es biju uz Esplanādes batutiem ar savu draugu-ģimeni! Tas bija lieliski. Kaut kur ir pat slepens video.

8. Tika uzņemts slavenais Funky stuff video. Pag, kāpēc tas nav augstāk topā?.

9. Es dejoju Esplanādē, nakts vidū, ar Mijau, pie... neatceros, bet dziesma bija laba!

10. Mēs ar Elīnu bijām klausīties orķestri, un tas bija satraucoši līdz kurpju auklām.

11. Ēma aizbrauca uz Londonu. Un šodien bija uz ABBAS konci. 

12. Es biju uz apmēram miljons darba intervijām.  

13. Uzstādīju rekordu aizmigšanā vietās, kurās man pat prātā nebija nācis aizmigt.

14. Es pirmo reizi mūžā nodevu asinis un pirmo reizi mūžā laikam noģību.

15. Man gadījumā nav pārāk mierīga dzīve? Es dejoju "funky style" pie tautas deju ansambļa un klausījos  The doors amatpersonas kabinetā nakts vidū.

16. Es lietū skrēju pa jūru kleitā.

17. Es uzstādīju rekordu, pirms lekcijām guļot pusstundu (pēc tam iekavēto atgūstot, guļot tajās, lol).

18. Es piedalījos vairākos jokainos žurnālistikas projektos, no kuriem beigās sanāca labi stāsti, kurus man patīk atcerēties.

19. Es vairākas reizes iemīlējos. Plašākajā iespējamajā nozīmē.

20. Es biju uz veseliem dažiem randiņiem. Tas ir par veseliem dažiem vairāk nekā pagājušajā gadā, man šķiet.

21. Es pirmo reizi ēdu baklažānus. Un pēdējo.

22. Uz veselu mēnesi atmetu smēķēšanu. varbūt diviem. tik un tā nožēlojami.

23. Es sāku dejot salsu. MAN patīk, cerams, ka kādreiz arī sanāks.

Tika uzņemti lieliski fotouzņēmumi^ un pirmajā vietā, protams, prokrastinācijas uzjundīts snaudiens, ko nu vairs šovakar ap MK skrubināties. Ar labu nakti un tiekamies nākamgad. :*

Ja kādam patīk apakšbikses, tad lai viņas te dzīvo laimīgas.

... kas, protams, atkal ir maldinošs virsraksts gluži kā Tvnetā, kad Tev paziņo, ka ASV prezidents ielas vidū izģērbies absolūti kails, bet beigās izrādās, ka tas nekad nav noticis, izņemot to vienu kaut kādas random personas  izteikumu Youtube video, kuru ir redzējuši apmēram trīs cilvēki (un divi no tiem ir pats radītājs), un kam īstenībā nav nekāda sakara ar Baraku Obamu.

Tāpat šim ierakstam nav nekāda sakara ar apakšbiksēm, kas varētu būt skumji, ja kāds uzticas virsrakstiem vai ja īpaši imponē apakšveļa.Man tikai ir novilcināšanas periods pirms seksīgas nakts ar masu komunikācijas gala darbu, kas man liekas apmēram tikpat aizraujoši kā aiziet uz randiņu ar Ļeņina statuju vai, piemēram, IT speciālistu. Un novilcināšanai gana labi ir vienkārši pastāstīt, kāda bija mana diena, ēst riekstus, dzert kakao vai mēģināt laukos noķert internetu (pastāv aizdomas, ka vieglāk nudien ir lauka vidū atrast un sagūstīt baltu trusi, bet pēc tam pa cepuri nonākt aizspogulijā, bet tas jau ir cits stāsts).

Tātad - es šodien sapratu, ka kaut kas notiek ar zaļo krāsu. Vakar bija manāmi pirmie simptomi, bet šodien paliek aizvien trakāk. Man visu gribas zaļu! Man šobrīd ir zaļi nagi un matu lente, un tolete, un ziņojumu dēlis, un nedaudz acis, bet man tas liekas smagi par maz. Man gribas, lai apkārt viss būtu pilnīgi zaļš ar varbūt zilām grīdlīstēm. Tā varētu būt kādas mentālas slimības pazīme? Es pat domāju rītdienas Rīgas pirmo stundu veltīt, lai atrastu tumši zaļu blūzi, apakšbikses (jā, tomēr ir!) un acu zīmuli. Vēl es visur to krāsu pamanu un atzīstu par labu esam, publiski vai slepeni kratot galvu. Man briesmīgi riebjas sarkanā un dzeltenā krāsa.

Vēl šodien notika tāda lieliska lieta, ka es tomēr nolēmu uzrakstīt otro Jaunā gada/Ziemīšu mīlestības vēstuli (šoreiz mammai), un viņa teica, ka tā bija labākā dāvana ever (īsziņā tieši tobrīd, kad es krītot gandrīz ielauzu savu nabaga gūžas kaulu krītot uz ledus). Tā nu es nolēmu, ka jārealizē sākuma plāns un jāraksta visiem, ko mīlu, kas nozīmē, ka man būs gara un romantiska nakts arī bez Ļeņina un masu komunikācijas. 

Vēl es šodien sapratu, ka kaut kas ir nepareizi. BIG TIME. Un bīstami. Es vairs nejūtu kaislību pret visādām lietām, kuras agrāk bija mans sapnis. Braucot autobusā no Limbažiem uz Unguriem secināju, ka īstenībā es bez liekām sajūtām varētu pabeigt augstskolu, sagaidīt māsas izlaidumu un izbeigties. Man liekas, ka mana dzīve tik maz ir saistīta ar acu un dvēseles mirdzēšanu šobrīd, ka kļūst baisi. Un man ir +/- viss, ko es baigi esmu gribējusi (then again, man nav gan), nu labi, man ir daudz labu lietu, cilvēku, notikumu dzīvē. Un es nesaprotu - kas tas tagad ir, ko? Un ir baigais slinkums domāt dzelteno grāmatu kategorijās. Viena lieta gan ir skaidra - man īstenībā vienalga par visām pasaules lielajām karjerām, pētniecībām, slavu, varu, naudu, man gribas vai nu tikai visu laiku lasīt grāmatas, vai kaut kur slepeni meža vidū pilnīgā mierā audzināt vīru un septiņus (nu labi - divus) bērnus. Par grāmatām un Doktoru es vēl zinu skaidri - man būtu labi gana. Bet par visu pārējo es domāju - varbūt tad atkal pienāktu tas brīdis, kas tagad, kad tev kaut kā ... nav. 

Man ir divi plānotāji

Abi man ļoti patīk, jo uz viena ir manis pašas bildēti koki no apakšas, bet otrs ir tik mazs, ka ieiet visur un ir ar mīkstu, dzeltenīgu papīru, kas arī ir lieliski. Abus es neesmu izmantojusi apmēram mēnesi, jo pietiek jau arī absolūti tizli skraidīt apkārt, plūkājot sev ārā matus un ik pa laikam iekliedzoties "termiņš", "laiks" un "hui**", lai Tev kāds visu atgādinātu. Bet šodien es iedomājos, ka plānotājs ir vajadzīgs gan, jo tas var ļoti akurāti pateikt, kas šodien par dienu, ko parasti neviens nezina pat tad, ja rītdien ir pasaules gals. Es, piemēram, Loti apsveicu otrdienā, kad nebija otrdiena, bet gan aizvakar, kas laikam sanāk ceturtdiena, bet varbūt arī, ka galīgi nesanāk. 

Vēl kopā ar mani māsas istabā ir divi tikšķoši pulksteņi, kas ir diezgan kaitinoši.  Viņi skan unisonā un pārmet man dažādas ar laiku saistītas lietas. Pašlaik es apsveru iespēju riskēt tikt nogalinātai un izņemt abiem baterijas.

Ir deviņi, nu patiesībā jau vēl nav, bet visi jau guļ. Es nezinu, man tas liekas diezgan šausminoši. Vēl interesanta tendence pēdējā laikā ir - ja es kaut ko rakstu pie datora vai tāpat, uz papīra, visi domā, ka es mācos, sāk man prasīt kaut ko par skolu, es atbildu par uzticamiem avotiem un kritiskas domāšanas spēju, bet pašās  "esmu tik iejūsmināta, ka kādam šis liekas interesanti tādēļ labprāt uz jautājumu atbildēšu neizturami gari" beigās saprotu, ka cilvēks vienkārši gribēja pieklājīgi apjautāties, ko es daru. "Neko, tāpat" arī būtu bijusi laba atbilde. Domāju, varbūt tāpēc tagad ir deviņi, un visi labāk izliekas, ka guļ, ntekā nāk apjautāties "ko dari". Un arī tas ir diezgan šausminoši, jo man ļoti gribas smēķēt.

Tad vēl par universāli šausminošām lietām varētu uzskatīt to, ka:

• man liekas, ka masu komunikācijas gala darbu sākt taisīt vēl ir par agru, un to noteikti vēl varēs paspēt izdarīt rīt. Un man pilnīgi vienalga, ka tas ir dumji. Tikai nedaudz satrauc tas "pilnīgi vienalga".
• visa brīvlaika laikā vēl aizvien nav izdevies atrast savu mīļāko sajūtu - ka esi pilnīgi viens, brīvs, autonoms, neatkarīgs, pat slepens, un tāpēc pamostas tik daudz radošuma, ka pēkšņi ar sevi pilnīgi pietiek. Es pat devos uz Limbažu lielo Maximu, jo man likās, ka lielveikala anonīmums noteikti visu izārstēs, bet pat tas nesanāca. Un tur pārdod maksimāli tizlas apakšbikses, kuras es, protams, nenopirku. Bet es gribēju nopirkt rudo hennu un tāpat vien nokrāsot matus, bet tad es sapratu, ka dzīvot ar nepārkrāsojamiem rudiem matiem būtu divreiz garlaicīgāk, nekā ar pelēkiem, kuri varētu jau rīt būt kaut vai zaļi, ja man ienāktu prātā. Un ienāca jau šodien, tikai tad es pavisam vairs nevarētu būt slepena, tāpēc es izdomāju, ka labāk pelēki.
• māsas datorā nav nevienas Harija Potera filmas. un vispār nevienas filmas. Manā datorā ir "Love and other disasters" un "Funky stuff". Abas esmu redzējusi daudz par daudz reižu. Beidzās interneta atmiņa vai kapacitāte, tā ka šodien esmu redzējusi tikai vienu brīnišķīgu Doctor Who sēriju, un vairāk man cerību nav. 
• man negribas nekad vairs izmantot smadzenes un runāt. Viss, ko man gribas, ir vai nu mandarīni, cigaretes, Lote vai kafija. Nopietni. Viss cits liekas par daudz.

• šis ieraksts ir tik garš, ka viņam ir pat vēl mazāk cerību tikt izlasītam kā citiem ierakstiem. Atkal jau - man diezgan ļoti tas netraucē, bet kaut kur "in the corner of my eye" liekas, ka vajadzētu gan traucēt. acs kaktiņa dēļ, kurš šodien varētu izskatīties zaļš, ja es skatītos uz sāniem, ielikšu te bildi ar matiem, kādus es krāsotu, ja es gribētu viņus krāsot zaļus.Kaut kā liekas, ka labāk izskatītos bez sejas, bet tas tā. Tas laikam ir viss, ja neskaita svarīgu mazburtu paziņojumu, protams, pašās ieraksta beigās, ka šo es pavisam drīz dzēsīšu ārā, jo te ir pārāk daudz cigarešu, vienaldzības un apakšbikšu, un garlaicības, kuru varbūt var, bet varbūt nevar atrast starp rindiņām.

Briesmas pirms un pēc 18:00 21.12. 2012.

Ļaunākais, kas ar pasauli var notikt pirms brīvlaika: aizgulēšos, nenolikšu eksāmenu, nepaspēšu kaut kur nokļūt, kāds traucēs gulēt, saslimšu, beigsies nauda, sakašķēšos ar visiem pēc kārtas un neviens ar mani pēc tam nerunās.

Kad sācies brīvlaiks: The Daleks.

Kā Elga seksīgi gaida Ziemassvētkus, pamazām pārtopot par savas iesaukas "Rūdolfs sarkanais deguns" pilntiesīgu nēsātāju.

Visi skolā aplipināti ar skaitļu spēli. Latvijas mediju vide ir āsam kurss, ja neskaita dumjo plānojumu. Tik jokaini, cik daudz informācijas tieši deguna galā (vai uz paša deguna) palaistas garām un ir kāds, kurš parūpējas, ka neesam galīgi teorētiski dumiķi un pamazām tiešām sākam saprast mediju vides kontekstu - gan Latvijā, gan pasaulē.

Daudz mīlošu sarunu ar ģimeni par atzīmēm, to, cik mana māsa ir lieliska un dzīve - grūta ("bet būs labi"- viņa teica bez argumentiem, ar tādu siltu smeldzi un vēlmi ierakties sniega kupenā, lai aukstums atsaldē visu, kas viņā spējīgs just), eglītēm, kurām pakaļ iesim kopā un "es tevi mīlu" kā molbertu, uz kura mēs viens ar otru vienmēr satiekamies. 

Esmu slima ar gripu. Laikam. Tas teikums kā tvnet un delfi pārpublicētās relīzes bez informācijas pārbaudīšanas. Ja rīt būs spēks izkāpt no gultas, nodibināšu sev fanu klubu (kurā darbošos es, es un ā, vēl es) un beigšu pinkšķēt par to, cik bezspēcīga jūtos, kad pat mans uzticamais "nekad nerādu vairāk par 36,7" termometrs uzkāpj līdz 38. 

Pasaules gala gaidīšana man tiešām sāk patikt, ņemot vērā pašreizējo ellīti. Šodien kā vienu no iemesliem, kāpēc Latvijā ir maz žurnālistu, kuri profesijā pavada ilgu laiku (nu, piemēram, 20 gadus), tika oficiāli minēts izdegšanas sindroms. Es viņu laikam esmu norāvusi jau 1. kursa 1. semestrī. Tas, protams, raisa daudz nepatīkamus jautājumus, bet es viņus sūtu uz vietām, kur saule neiespīd.

Es zinu, kurš mani lasa no Somijas,

..., kur ir ziemeļbriežu bari, mazas, Ziemassvētkiem izgaismotas mājiņas un daudz skaistas, mierīgas tumsas.

Es zinu arī to, ka tieši pašlaik mana apziņa aizplūst kaut kur nebūtībā un aizvien klusāk var dzirdēt "tev jāmācās" balsis pretstatā "man pajāt, es gribu gulēt" diktātam. Visus manus gada vērtējumus, šķiet, normāli sabojās pēdējā nedēļa. Un es esmu vīlusies, ņau. Un man bail izkrist no budžeta. Un es neiešu uz Ziemassvētku balli, jo nav spēka pacelt rokas. Un man vairs nav tīru drēbju, jo nav spēka tās ielikt veļas mašīnā. Un tajā visā es tiešām nesaprotu augstskolas politiku "paspīdzināsim pirmīšus" speciāli, lai atbirst vājākie un neieinteresētie. Man tikai nav spēka izdomāt arī labus pretargumentus, tikai to, ka tas šķiet neiedomājami cietsirdīgi - mani interesē MSŽ, pat ļoti, bet kā ellē lai ieinteresētā un stiprā es iztieku vispār bez miega? Jo tas ir tieši tas, kas man palīdzētu labi nolikt sesiju. 

Pārmaiņas pēc nesūtu Jums savu mīlestību sapakotu siltās, mirdzošās gaismas bumbās, kas Jūs neredzot sasniedz, lai arī kurā pasaules tālumā Jūs atrastos. Es drīzāk ceru, ka Jūs man domās sūtat savas siltās paduses, kurās ieritināties, lai rastu jel kādu mierinājumu savai apceptajai, apvārītajai un izšķīdušajai dvēselei, jo man iet patiešām grūti. 

---------------------------------------------------------------------------------------------------------

- We are sinking, we are sinking!

- What are you sinking about?

---------------------------------------------------------------------------------------------------------

Un šis nav retorisks jautājums (un nav arī par maniem radiniekiem, ja kas) - ko Jūs teiktu 13-14 gadus vecai meitenei, kura nodarbojas ar seksu neizsargājoties ar puisi, kam konkrēti pajāt? Vai ir okei uzdāvināt prezervatīvu paku un sarunu par mīlestību (nu labi, vismaz pašcieņu), un cerēt, ka tas kaut ko atrisinās viņas nākotnes rožainajās izredzēs kļūt par vientuļo mazo māmiņu? Ko Jūs darītu?

Not a dream, but the ocean

Es ticu cilvēkam savam,
Viņš noteikti kaut kur ir,
Nezinu tikai cik gadu,
Cik jūru, cik jūdžu mūs šķir.
Reizēm šķiet - viņa balsi

Aiz kalna var sadzirdēt jau,
Tuvāk pieejot, redzu -
Cilvēka mana tur nav,
Reizēm sirds piemāna sevi
Un pati tad smeldz un sāp,
Un vēl skaudrāk kā senāk
Pēc sava cilvēka slāpst.

Bet es gaidu un zinu -
Pat ja jāslīkst man būs -
Atnāks pēdējais vilnis,
Kopā lai samestu mūs. (Autobuss Debesīs - Mans cilvēks)

***

Tas par to, cik maģiski senas draudzības mēdz atpeldēt kopā ar pavisam jaunu "Mana cilvēka" nozīmi. Ļoti skaisti piedot, saprast un izaugt, lai kādreiz atkal starp tiem viļņiem saskartos. Un tad peldētu tālāk, tikai ar pavisam citu gaišumu. Es tiešām nezinu, kā lai cīnās ar karamelizētu dzīves uztveri, kad notiek tik daudz lietu, par ko pateikt "paldies".

31 interesanta fakta spēle

1.  Katru gadu 31. decembrī es uzrakstu vēstuli nākotnes sev pēc gada. Līdz šim man ir jau 7 vai 8 vēstules un ir tiešām visai izklaidējoši lasīt, kādas prioritātes man bija, piemēram, 15 gados.
2. Es miegā smejos. Dažreiz es no smiešanās pamostos, izdzirdu, ka cilvēki man blakus smejas par to, ka es smejos, un, klusi ķiķinot, atkal aizmiegu.
3. Bērnībā es gribēju kļūt par daiļslidotāju, ugunsdzēsēju, rakstnieci, psiholoģi, gleznotāju, zirgu kopēju, dejotāju dziedātāju.... pag, šis vēl aizvien ir interesanti?
4. Es vēl aizvien neēdu gaļu. Februārī būs 5 gadi. 
5. Neskatos šausmenes un spriedzes filmas - pēc "Intervijas ar vampīru" vairākus gadus nevarēju gulēt ar neapsegtu kaklu, tāpat vairāku filmu dēļ tika apsegtas arī kājas visā garumā, plaukstas un ausis. Ja jūs zinātu, cik tas ir karsti!
6. Es esmu mēģinājusi lidot. Pēc sapņa, kurā "atkodu fišku", kā tas jādara, no rīta tiešām diezgan smagnēji pamēģināju. Un man nesanāca.
7. Man ir 2 nepabeigtas grāmatas. Tagad gan atbilstošāk būtu teikt - "grāmatas".
8. Manu kaķi sauc Kode. Mana brālēna bijušo kaķi sauca Ķieģelis. Mums ir interesanta ģimene. Es brīnos, ka mani nesauc Hobits!
9. Katru reizi, kad sēžos pie auto stūres, es aizlūdzu par savu un citu satiksmes dalībnieku dzīvībām. Man it kā patīk, bet trīc rokas, galvā riņķo nāvīgā statistika, paliek karsti un, izkāpjot ārā, es jūtos neticami pārsteigta kā par tikko uzdāvinātu otro dzīvību.
10. Kad man bija 17, es biju neiedomājami laimīga, nokrāsoju matus koši oranžus, ar gošu krāsām uzzīmēju uz savas loga rūts mandalu un nokrāsoju loga rūti dzeltenu. Brālis bija dusmīgs, jo tāda tā bija vienīgā visā mājā, bet man patika, jo logi parasti likās garlaicīgi. Ā, un vēl man bija sargenģelis vārdā Gordons.
11. Man ir vairāk bail no neizskaidrojamām un paranormālām lietām, kad tumsā eju mājās, nekā no dzīviem, īstiem izvarotājiem..
12. Es agrāk ticēju visam, ko man saka, jo man likās, ka cilvēki taču nemelotu.
13. Es uzskatu, ka "Doctor Who" ir labākais seriāls pasaules vēsturē.
14. Man ir savs personīgais spoku stāsts, kurš tiešām notika par spīti tam, ka es tad vairs tādām lietām neticēju. Tas, iespējams, ir mans labākais un interesantākais stāsts un visi viņu vienmēr klausās.
15. Man ir divas pilnas kastes ar slepenajām dienasgrāmatām. Jaunākā saucas "Vecmāmiņas speķa pīrāgu recepšu klade" un stāv uz manas koju istabiņas galda.
16. Es reiz stundu piekalta pie krēsla dejoju pie random mūzikas kopā ar Mijau un to visu uzfilmēju. tā bija performance, kas simbolizēja pieaugušo dzīves nenovēršamo dejošanu pēc citu stabules arī tad, ja vairs nav spēka un negribas. Es tajā laikā strādāju Alfā.
17. Manu mīļāko zvaigznāju sauc Bellatrikse. Es uz to skatījos visu savu mūžu un tikai šogad uzzināju, kā to sauc no bērnu zinātnes grāmatas.
18. Es gandrīz vienmēr zinu tieši ko es gribu un esmu ļoti apņēmīga, lai to sasniegtu. Es iestājos LU sociālajos pedagogos uz haļļu, nomācījos 2 gadus stabilā budžetā un ar lieliskām kursa biedrenēm, kuras es vēl aizvien mīlu, bet tad paņēmu akadēmisko, jo sapratu, ka neesmu laimīga. Akadēmiskajā gadā es sapratu, ko gribu, ellīgi daudz mācījos (darbā), lai dabūtu latviešu valodas eksāmenā A līmeni, man izdevās un tagad studēju mediju studijas un žurnālistiku budžetā tieši tā, kā vienmēr esmu gribējusi.
19. Mana mīļākā skaņa bezmiega ziemas rītos ir miskastes mašīna. Nopietni. Vai arī klausīties, kā Ēma virtuvē taisa brokastis, kamēr es vēl guļu. Tētis teiktu, ka man patīk darbs. (:
20. Man viss vienmēr ir jāpatausta.
21. Mammas māsa bērnībā mani pārliecināja par to, ka manī ir iemiesojies sātans un es nedrīkstu nevienam to teikt vai par to domāt. Punkts 14. vēl bija aktuāls, tā nu es divas nedēļas slepeni mocījos, līdz pastāstīju mammai un viņa sadeva tantei iekšās. 
22. Es biju lieliska viesmīle divas vasaras pēc kārtas. Tik lieliska, ka cilvēki mani aicināja ciemos uz Itāliju, piemēram. Tagad, kad plānoju ceļojumu, neviens, protams neatbild. Es biju lieliska viesmīle?
23. Ja man būs bērni, viņi skatīsies Hariju Poteru.
24. Man riebjas, ka vīrieši man dāvina baltas puķes. Likumsakarīgi, ka, ja tas notiek, tad tieši baltas.  Sorry, bet kāpēc?
25. Mana seja runā vairākās valodās. Dažreiz es vēlos, lai tā runātu mazāk.
26. Mans indiāņu vārds ir Tramīgā Stirna. Pūkainais Mākonis bija tikai pseidonīms.
27. Man līdz 16 gadiem nebija bijusi neviena īsta iesauka. Tāpēc es dievinu, ja man tādas iedod. Līdz šim manas mīļākās iesaukas ir Mākonītis (there are secret reasons!), Cepumiņš, Pankūciņš, Rūdijs (arī slepeni iemesli.) un Skolotāja.
28. Es regulāri uzvāru ūdeni, aizmirstu to, uzvāru atkal un tā līdz brīdim, kad beigās pavisam aizmirstu par to stulbo kafiju. 
29. Es dievinu negaisus un vētras.
30. Es protu glabāt īpaši smagus un svarīgus noslēpumus. Mazos gan ne pārāk labi.
31. Mani bieži uzrunā random nepazīstamas omes. Viņas man stāsta par salauztiem gūžas kauliem, uzdod dažādus jautājumus par manu dzīvi, briesmīgo pasauli un tādā garā. Mēs runājamies kā vecas paziņas līdz man izbeidzas laiks un tad viņas, klasiskajā omju stilā kratot galvu un novēlot dievpalīgu, aiziet. Man ir aizdomas, ka tas īstenībā ir viens citplanētietis, kas regulāri maina omju formu, un es esmu viņu mentālais eksperiments.

Mūsu koju dzīvoklī, vienlaicīgi ieslēdzot abas tējkannas, izsit korķus un Līvai ir jāiet knibināties ap to bīstamā paskata kasti, kur laikam dzīvo drošinātāji. Ja es būtu mūsu dzīvoklis, šobrīd darbotos 27 tādas tējkannas. Lēnām, pa vienai vien es slēdzu tās laukā un mēģinu atgriezties tajā domu stūrī, kur spīd saule, esmu mājas un - pats galvenais - dzīvo kopā saaudzis miers ar mīlestību. Kā tā egle pie mūsu mājas, kurai ir viens stumbrs un divas galotnes, tikai no otras puses. Pavisam, pavisam lieliski būtu, ja visu dzīvi varētu tā vienkārši aprakstīt, salīdzinot ar mājām, jo tad katru lietu varētu izskaidrot ar Divu Galotņu Egles principu. 

Tā kā nevar, es atkal un atkal mēģinu neizstāties, spēlējot visa jušanas spēli, kura, starp citu, apmēram nemaz nav spēle un pilnīgi nemaz - nav viegla.

Ziņai nav virsraksta, jo tā nav ziņa

Pirms divām dienām, kad bija vēl novembris, pirmo reizi gāju pāri jaunajam Gaujas tiltam pie augstskolas. Sniga no visām pusēm, bet es smaidīju, jo izdomāju ģeniālāko vēlēšanos mūžā. Man ir briesmīgi žēl, ka nevaru viņu te uzrakstīt tās nepiepildīšanās lietas dēļ. Bet es varu hipsterīgi pasēdēt pie "Of Monsters and Men" un, skatoties, cik skaisti snieg, uzrakstīt par to, cik vēlēšanās uz pirmoreiz pārbrauktiem tiltiem, vienādiem pulksteņiem (11:11), pirms šķaudīšanas, starp divām Laurām vai Agnesēm patiesībā ir maģiski notikumi.

Kopš brīža, kad Mārcis bērnībā izstāstīja par to, ko nozīmē vārds "māņticīgs", es pārtraucu tāda būt. Man liekas, ka mēs ar saviem koka zobeniem tobrīd izcirtām taku caur paparžu biezoknim uz pašcelto vigvamu, bet varbūt arī, ka meklējām āpšu alas. Pilnīgi noteikti zinu, ka kopš tā brīža pasaulē dzīvoja daudz mazāk briesmoņu nekā pirms tam. Bet brīnumi palika. 

Man liekas, ka tie brīži, kad tu kaut ko ievēlies, ir pēdējā pieaugušo pasaulē palikusī burvestība, tikai paslēpta citos vārdos. Viens īss brīdis, maksimālais minūte, kuras laikā tev jāizdomā, kas dzīvē šobrīd ir svarīgākais. Viena pati lieta - ne tikai ievēlēties, bet saprast, par ko gribi cīnīties. Tajos brīžos es parasti arī saprotu, cik ļoti man to kaut ko vajadzēja un cik ļoti ir vērts darīt visu, lai palīdzētu tam piepildīties. 

Visas manas vēlēšanās, cik vien spēju atcerēties, ir piepildījušās. Izņemot tās, kuras saistītas ar mīlestību, tās pa ceļam salauž visas savas ķermeņa daļas pret kosmosa kuģiem un atgriežas pie manis kopā ar neiedomājamām blakusparādībām kā no Rona salauztā zižļa nākušas. Domāju, ka tas notiek tā -  vēlēšanās tiek aizsūtīta uz visuma centru un tad tā atgriežas pie saimnieka. Ceļojuma degviela ir tas, cik daudz patiesi gribēta ir vēlēšanās, cik konkrēta tā ir, cik drosmīgi tu strādā pie tās, kamēr viņa ceļo. Lielām vēlēšanām vajag daudz drosmes - lai dzīvi padarītu par piemērotu dzīvesvietu brīnumiem un lai spētu uzreiz no tās atteikties - jo sapņi vispirms ir jāpalaiž vaļā, lai tie varētu veikt ceļojumu un atgriezties.

Mana pēdējā vēlēšanās ir reizē milzīga un pieticīga, un paaugstina grūtības pakāpi tikpat ļoti, cik iespējamo prieku. Tikpat gudra, kā sabiedrības pārvaldē pasniegtā 7gades plāna izvirzītie mērķi. Un manam pēdējajam (tas ir - šim) bloga ierakstam savas pārāk sapņainās dabas dēļ drīzāk vajadzētu būt sarunai ar Pūci kaut kur starp deviņiem vakarā un sešiem rītā, daudz tējkannas knikšķiem  smiekliem un cigarešu dūmiem, bet es ļauju tam būt arī tāpat.

Ļoti īsts viltotais oposums

Bailes no klātesamības.
Bailes no tuvības.
Bailes no kopābūšanas.
Bailes no pārlieku lielas tumsas.
Bailes no visuma un bailes no visa.
Bailes no tā brīža, kad tu ar rādītājpirkstu iededzini taku no mana pleca uz plaukstu, kurā tu ievīsies kopā ar bailēm uz palikšanu.
No asins analīzēm un smiltīm starp kāju pirkstiem.
Fuck you, life.

Grāmatu pasaulē

Tātad - šis būs neadekvāti garš ieraksts, kas liks tavai mutei izkalst kā pavisam beigtam oposumam Sahāras tuksneša vidū. Es to sauktu par tējas sēni - man to iedeva Lote, Lote pirmssākumus atrada šeit - Ms Marii grāmatplauktā, kur, kā redzams, projektu vēl nebija nogalinājusi maniakālā grafomānija. Tagad, protams, ir laiks slepkavībai, oposums jau iemaldījies neceļos un visas ūdens pudeles, kā reiz, kaut kur noziedējušas.

Pavisam īsi par sevi 

Grāmatu kontekstā esmu cilvēks, kurš, līdz ar pirmās grāmatas izlasīšanu, ieguva pavisam citas, dziļākas un mazliet apburtas pasaules dimensijas. Varavīksnes, kaleidoskopijas, "rozā zivtiņas rietošās debesīs", noslēpumu un kaislību pilnas pasaules.

 Ja kāds pētītu, kā dzīvē nonācu tur, kur šobrīd esmu, tad atbildi pārsvarā veidotu mana literārā rijība. Studēju žurnālistiku, jo bērnībā tik daudz lasīju grāmatas, ka gribēju sarakstīt kādu pati. Kaut kad vēlāk sapratu, ka tās zivtiņas manī par maz peldās, lai uzburtu tām dzīvi plūstošas upes, bet rakstīšana, lasīšana un tā maģija, ko droši vien var saprast tikai šai jomā savējie, lika saprast, ka vajag palikt tuvu literatūrai, radīšanai, STĀSTIEM. Un stāstus jau nodod arī cilvēki, notikumi. Ķēdīte droši vien veidojās sarežģītāk, bet šis - pavisam īsi- bija tikai viens gabaliņš manas dzīves, kas raksturo, ko man nozīmē literatūra. Vēl jau paliek tas, ka reizēm no manis izlaužas tik episkas gudrības lēkmes, ka paliek bail, bet šo stāstu laikam pataupīšu vēlākam (lasi - nekad).

1. Vai tu augi grāmatmīļu ģimenē un vai tev vecāki lasīja priekšā? Mini savu mīļāko bērnības grāmatu.

Grūti pateikt, vai augu grāmatmīļu ģimenē. Domāju, ka īpašu kaislību lielākā ģimenes daļa pret literatūru neizjuta, bet grāmatu skapji, protams, pilni visādiem labumiem, tā ka varbūt viņi vienkārši slepeni nodevās literārajām baudām. Priekšā man lasīja māsīca Līga - "Annu no Zaļajiem jumtiem", "Emīliju", "Annas Frankas dienasgrāmatu" un ļoti daudz ko citu. Varbūt tā mīlestība pielipa no viņas - viņa nudien šķita pieaugusi vienai grāmatai, kas visu laiku tikai maina muguriņu, un prata tik lieliski lasīt priekšā, ka es iekšēji vairs neatrados vienā telpā ar viņu.

Jautājums par mīļāko grāmatu ir pārāk grūts. Nē nopietni, gandrīz neiespējams! Bet nu pieņemsim, ka mana bērnība ir laiks līdz apmēram 13 gadiem un ka es ļoti labi atceros, ko lasīju. Zinu, ka dievināju Ondržeja Sekoras "Skudras nepadodas", visas iespējamās Lūsijas Modas Montgomerijas grāmatas, pasakas par rūķiem, kuru gleznas, uzpūstas debesīs, pārtop par saulrietu, Annu Franku un "Meža gulbjus" (kuri man bija arī kasetē un tika klausīti visu laiku).

2. Kura bija pirmā pieaugušo grāmata, kas tev patiešām patika?

Man pilnīgi nopietni vajadzētu paņemt vecās dienasgrāmatas, lai atbildētu uz jautājumu. Tā kā viņas ir pārāk labi paslēptas, es varu tikai mēģināt uzminēt. Īstenībā laiks, kad sāku lasīt pieaugušo grāmatas, sākās smieklīgi agri. Nespēju noticēt, ka kāds man kā 11(varbūt agrāk?) gadus vecai meitenei deva Noru Robertsu, Ksavjeras Holenderes "Prieka meitu" (varbūt, ka šito es nočiepu slepeni) un visādus citādus vēl vairāk pilnīgi čau darbus. Tā kā man vēl nebija tādas pieredzes, es savā iedomu univresā iesūcu visu. Un man pat laikam  nav kauns atzīties, ka esmu izaugusi no tādiem rakstniekiem kā

Daniela Stīla (nu labi, bišķiņ ir gan!), 

Paulu Koelju (varu tikai minēt, ka "11 minūtes" ierindojās manu mīļāko grāmatu pieciniekā, jo pēc tās izlasīšanas pilnīgi high gāju salīt, vienlaikus dziedot "Kiss the rain" (un man pa ausīm bira konfektes)), 

cenšos atcerēties kādu cienījamu autoru, kurš noteikti tur bija iemaldījies kaut nejauši, bet tiešām nevaru atcerēties.

Es atceros, ka biju sajūsmā par Lizas Džūelas "Ralfa viesībām", Arabellas Viras "Spēlēm trijatā", Īli Balmera "Māju Montebosko" (kur bija episki labs ūdenskritums dārzā, zem kura mazgāties), ā, un mana mīļākā grāmata ir Pītera S. Bīgla "Pēdējais vienradzis"!

3. Mini mīļāko grāmatu, kuru lasīji 20 – 30 gadu vecumā, it īpaši, ja tā iespaidoja tavu dzīvi vai domāšanu.

Tātad - man ir 22. Šim nudien nevajadzētu būt grūti. Un vienu "grāmatu" es pavisam labprāt aizstāšu ar vairākām. Tātad:

• Entonija Robinsa "Tavas neierobežotās iespējas" - no šīs es tā saiedvesmojos, ka vēl aizvien diezgan laimīgi dzīvoju. Un tur ir tiešām noderīgas NLP lietas, par kurām tagad es laiku pa laikam nesaprotu - kā es pirms tam vispār dzīvoju?
• Ēriha Marijas Remarka "Trīs draugus", jo es atklāju, ka spēju izlasīt arī kaut ko nosacīti klasisku un ka viens pats teikums var būt spēcīgāks par triecienu, ar kādu Danielas Stīlas "Hiroko" uzkritis uz galvas no 22 stāva jumta.
• Nora Ikstena un Gundega Repše, kas bija manas "mācos uz eksāmenu" grāmatas un noveda mani pie brīnumainas atklāsmes, ka latviešu lieratūra ir Latviešu Literatūra, nevis tas, ko es par to domāju pirms tam.
• Hulio Kortāsars, kurš man iemācīja, ka domāt nejūtot arī var būt skaisti.

4. Kura ir viena no tavām mīļākajām grāmatām, ko atklāji pēdējo piecu gadu laikā? Kā bloga rakstīšana vai grāmatu blogu lasīšana ir iespaidojusi tavus grāmatu lasīšanas paradumus?

Tas iznāk sākot no 17? Man iet nudien bēdīgi ar matemātiku, bet man liekas, ka tas bija laiks, kad tiku iepazīstināta ar to, kā tas ir, - lasīt tiešām labas grāmatas. Tā nu es vairs nenumurēšu, bet visus tos mīļos vārdus sasiešu ķēdītē. Ā, un atgādināšu, ka manas mīļākās grāmatas tiešām zibenīgi kļūst par mīļākajiem autoriem. Visus sekojošos vārdus es izrunāju kā kaut ko ekstātiski garšīgu, deg sveces un skan gospeļi. Tātad:

Džons Ērvings, Tūve Jānsone, Artūrs Konans Doils, Ērihs Marija Remarks, Lemonijs Snikets, Silvana de Mari, Hāleds Hoseīni, Gabriels Garsija Markess, Dž. K. Roulinga, Andras Manfeldes dzeja un vēl briesmīgi daudz aizmirstu rakstnieku. 

Es nopietni domāju, ka nav iespējams izvēlēties pašu mīļāko grāmatu starp tik daudzām, tāpēc kārtības labad izvēlēšos kādu, kuras te nav - L.M.Montgomerijas "Zilo pili", jo man liekas, ka mums katram ir absolūtas tiesības būt pavisam naiviem un to izbaudīt.

Diezgan maz lasu grāmatu blogus tagad, kad vairs nav jāstrādā būrīša tipa darbs. Nerakstu. Bet mani nedaudz ietekmē tas saraksts mana bloga malā - man gribas viņu visu laiku paplašināt ar labām lietām. Ja viņa tur nebūtu, pastāvētu daudz lielāka iespēja, ka slepeni lasu mēslus. :D

5. Mini savu guilty pleasure vai kādu no mīļākajām grāmatām, kas citus varētu pārsteigt.

O, es būtu tik daudz pataupījusi beigām! :D Laikam sašpikošos no Lotes un minēšu tās visas Stefānijas Meieres "Krēslas" sāgas grāmatas, kuras lasīju līdz rīta gaismai, pilnībā atvienota no pasaules. Bet tas vairāk par guilty pleasure.

Manā mājā ir grāmatu skapis ar patiešām nezināmu radītāju. Tur ir viss no anormāli senām Bībeles versijām zeltītām lappušu maliņām vecajā drukā, līdz pat "Kā apmierināt sievieti un likt viņai lūgt vēl". Nu, un tur es mēdzu ielīst tikai tad, kad man bija episki garlaicīgi, jo parastos apstākļos man pārāk bail uzdurties uz sliktu grāmatu, kas tikai izniekos manu dārgo laiku un pielipinās apātiju. Vienreiz (nu labi - divreiz) es tur atradu grāmatu "Lēdijas Čaterlejas mīļākais". Nosaukums likās pazīstams laikam no kaut kādiem seriāliem, izlasīju, un man slepeni ļoti patika. Līdz šai dienai slepeni, protams. UN tas bija sen un varbūt vairs nav patiesība.

Tagad man laikam jāizvēlas nākamie, kas audzēs šito tējas sēni. Laikam visskaistāk to būtu iedot vienam cilvēkam, kurš lielā mērā atbildīgs par to, ka tik ļoti mīlu lasīt - Līgai Kura, es ceru, neapvainosies, ka ieliku Te viņas bloga adresi. Un man liekas, ka ar to arī būs gana.

The good karma un kas notiek pēc titriem

Ja vien es ticētu karmai, nolīdzināšanai, grēku pildītām miljons dzīvēm, šis būtu tas brīdis, kad justu tādu nedaudz smeldzīgu smagumu atstājam manu nebeidzamo karmas stāstu. Nekad neticēju, ka jutīšu tik daudz līdzjūtības, sapratnes un mīlestības pret saviem vecākiem. Nebija ienācis prātā, ka es varu tā piedot un neturēt ļaunu prātu. Interesantākais ir tas, ka, lai arī mūsu saldi sīrupainajai filmai it kā ir pienākušas nosacītas beigas, neviens neslauka asariņu sēžot un lēni vērojot izdziestam dzīves drāmas ekrānu. Viss turpinās. Vienkārši tā. Vienas laimīgas beigas vēl nav visas laimīgas beigas. Laimīgas beigas nav ne slimības lapa, ne īpašs gadījums. 

Tās vienkārši pavisam klusi notiek. Un man ļoti pietiek. 

Viss, ko man šobrīd vajag, ir liels kartona gabals, krāsas un otas. Es gribu gleznojot parunāties ar Dievu. Es gribu pateikt paldies vienalga kam un dalīt smaidus kā svēto ūdeni nogurušajiem un neticīgajiem. Es tādus dalu tantēm, kuras runājas ar sevi, tantēm, kuras savā nodabā neticīgi māj tukšumam, random cilvēkiem pa savu lietaino ceļu uz Ausekļa ielas kojām. Liela, dzeltena aploksne, kurā iekšā tikai un vienīgi gaisma un neticīgs, neuzticīgs prieks viņu acīs. Bet man tikai gribas prieku sadalīt un  izmest no rokām kā karstu kartupeli. Kā Tev liekas, kāpēc tā?

Ātrais un, ļoti iespējams, pirmspēdējais šī bloga teksts

Vidzemes Augstskola ir pirmā lieta mūžā, kas liek man mazliet vairāk pavērt jautājumu par to, vai esmu gatava upurēt savu brīvību 10 gadus kaut kam. Te ir tiešām vērtīgi būt. Mīļi. Grūti. Tāda sajūta, ka man stiepjas kaut kādi mentālie, garīgie, sociālie un uzskatu kauli.

Ļoti gribu pierakstīt visas slepenās ķecerības dienas grāmatā, kuru esmu pazaudējusi. Not a very good sign, ja ņem vērā jau esošās sarakstītās.

Man ir koncepts par jauna bloga izveidi par to, kā esmu tieši iekšā sapņa piepildīšanas procesā un cik tur viss izskatās jocīgi, neatpazīstami detalizēts. Pagaidām vēl nav ideju par to, vai un kam tas būs domāts.

Ar labu nakti.

Sanāk, ka šī dziesma vairs nekad nebūs par mani un par mums. Vispirms es sapratu to un tad 22.

Nu pasaki taču kaut ko

Ar kaut ko mazu jau būtu jāsāk, bet par daudz tā kaut kā mazā. Piemēram, man ir mazi, zili šorti uz pakaramā, un es galīgi nezinu, ko ar viņiem darīt. Maza istaba Klusajā centrā. Maza alga un maz laika izdomāt, kā iegūt skaidrāku vīziju par dzīvi. Gribas atgriezties sen pazaudētā sākumpunktā, kur domas kā jāņogu sīrups mierīgi nosēdušās glāzes dibenā un ir skaidri atšķiramas no visa pārējā. Bet sākumpunkts ir pazudis ar galiem un jāņogas sēž krūmā ļoti tālu no visām pasaules glāzēm. Tā nu es vienkārši gaidu (?) septembri un ceru, ka visu atrisinās jaunas, nepierakstītas klades.

Mans blogs aplipis ar vīrusu

Tu, visticamāk, aplipināties nevari, bet man kaut kāds dumjš vikings visu laiku maisās pa virsu. Ja kāds zina, kā tādu var dabūt un - vēl jo labāk - kā no tāda tikt vaļā, dodiet ziņu.

Pavisam drīz, kad būšu tā atvilkusi elpu, ka palagi sajauksies ar durvju kodiem, es uzrakstīšu pavisam garu bloga ierakstu par to, cik maģiski skaisti man iet. Līdz tam vēl mazliet jāpagaida un jāpaklausās Emilianu Torrini, kura tieši šobrīd dzied šitā:

"It shouldn't hurt me to be free,

That's what I really need to pull myself together.

But If it's so good being free,

Wont you mind telling me

Why I don't know what to do with myself

To pull myself together. "

Un man nav bail no rudens, jo tad es varēšu sākt gaidīt Ziemassvētkus.  Ar labu nakti. ***

Atjauninājumi

Šobrīd esmu desmitajā no desmit budžeta vietām ViA izsapņotajā studiju programmā. Jā, es laikam saprotu, ko tas nozīmē, bet gribēju to piefiksēt, lai zinu, ka ir bijis brīdis, kad uz mazu brītiņu esmu dabūjusi vismaz kaut ko no gribētā. 

Studiju pieņēmējtante bija jauka, bet briesmīgi korumpēta - uzstāja, lai es padomājot par lielisko LU komunikāciju studiju programmu un tikšanu iekšā nosvinu Labādabā (ar kuponiņu lētāk!) ar draugiem. Lieliskas grupas, izcili mācībspēki, ja ir sava mašīna, tad uz pasaules vienkārši nav nekā labāka atlicis. Tad Open asinssūcējmeitenes, kuras kā ļoti smalks zvejnieku tīkls mēģināja visus pārvilināt savā pusē un nelaida garām. Vienu brīdi man tīri fiziski palika bail, ka vienkārši netikšu garām oranžajai armijai. Tagad es sēžu un domāju par parasto ierindas cilvēku, kam katru dienu ir smagi jāstrādā, lai nopelnītu sev iztiku, bet pēc tam visu laiku jādarbojas aizsardzības pozīcijās, lai lieliski optimizētie zombiji nevarētu viņus pavisam izdevīgi izsūkt sausus. Es darbojos abās frontēs un esmu briesmīgi nogurusi.

Līdz pulksten 22:11 vari kopā ar mani aizlūgt, lai palieku desmit labākajos. Tad līdz 23:11. Tad - 00:11. Un tā līdz 20. jūlijam. Stipri. Neatlaidīgi. Un tad es būšu laimīga.

Vērtība

Kaijas aiz loga kliedz kā prātā jukušas. Viņas jau zina ko tādu, ko tu uzzināsi tikai pēc pāris sekundēm. Kliedz pārsteigti, satraukti, mazliet neticīgi... Man trīc rokas un vēl aizvien grūti noticēt tam, ko tūlīt teikšu:


MAN IR A LĪMENIS LATVIEŠU VALODĀ! Nopietni. Tas ir iespējams. (: 

Māja atkal kārtojas pati no sevis,

vakariņas arī, kādā citā planētā es šobrīd briesmīgi labi izguļos, bet patiesībā jau vienkārši gribēju pierakstīt šeit to, ka man bija laba diena. Ik pa laikam domāju spirināties par ideju, ka blogam jābūt kaut kam vērtīgākam, bet tāpat regulāri izmantoju to par sava veida atmiņu plānotāju sev pašai - citādi labās lietas aizmirstas.

Kāpēc sunītis? Bet kāpēc ne sunītis?

Labas ir pastaigas ar Elīnu par Kronvalda parku, tieši tādas, kādas es biju iztēlojusies vidusskolā. Tādas, ka esi pa vidu dzīvei, kura izrādās visāda, bet tu to dali ar cilvēkiem, kuri ir svarīgi, un tāpēc pat tas visādums kļūst mīļš. Ir silts, un jasmīni smaržo gandrīz tikpat jauki kā mēs.

Vēl mani pieņēma projektā, kur būs jāraksta un jāstrādā grupā un vēl, bet pārējais ir noslēpums. Varu tikai pateikt, ka tas būs par Rīgu, ja es, protams, dabūšu darbā brīvdienas tādai dzīves baudīšanai.

Vēl man galvā aizvien aktīvāk rosās stāsts par tumsu Erika Ādamsona stilā. Ik pa laikam, tieši atverot durvis, uzpeld kāda jauna detaļa, līdz sāk gribēties ticēt. Un tad tā brīnumainā sajūta, ka manī vēl kaut kas var piedzimt. 

Kāpēc Tev bija laba diena, zaķīt?

Cepumiņa brīvvakara filosofija

Mani līdz nāvei ir nokaitinājušas sievietes, kuras sevi sauc par resnu, laikojot rotas. Šodien tādas bija apmēram trīs. Par tievām patiesi tievas meitenes sevi sarunā nav nosaukušas nekad, jo laikam jau saprot, ka tas ir kaut kā "out of the line". Arī jau uz slimīgu tievumu sliecošās... Šodienas pēdējai "resnajai" sievietei mirdzēja acis, bija lieliska gaume, silta aura un pēc aiziešanas uz letes palika viņas krustiņš. Es būtu teikusi, ka viņa ir starojoša, bet tā vietā mēģināju kaut kā loģiski atbildēt uz "esmu resna, resna, resna, it sevišķi salīdzinot ar tevi". Lieki piebilst, ka man nesanāca. Man liekas, ka ir nepieklājīgi absolūti svešam cilvēkam teikt tādas lietas par sevi. Un vēl liekas, ka sievietēm tiešām vajadzētu iemācīties sevi pasniegt kā vērtību, pirms iziet no mājas. 

Šodien noplūcu vakardienas izaicinājuma jasmīnu. Mazu, mazu zariņu, ko vajadzēja noplūkt vakar. Tagad kaut kā nevilšus pat olīveļļa liekas smaržojam pēc jasmīniem. Ceru, ka vēl spēšu no jauna iemācīties būt drosmīgai un brīvai, pa vienai tādai smaržai vien. Ar otru izaicinājumu nesanāca, jo tas bija paspējis dubultoties un, lai arī būtu pavisam smieklīgs pēc siltas, vieglas ziemas, pēc šīs likās pārāk briesmīgs. Varbūt tas būs rītdienas pērnais izaicinājums. Un tad pamazām radīsies stāsts par meiteni, kam vienmēr bija tieši vienas dienas par maz - šodienas.

 Stāstus grib rakstīt neiedomājami daudz dvēselisku, interesantu, pārpasaulīgu džungļu dvēseļu cilvēku, bet nevar. Idejas, degsme, mīlestība ir, pat Remarka 90% dibenu varētu sarūpēt, bet nevar, jo trūkst ticības. Mēs nevaram noticēt tam, ko neredzam, pat ja tas tur ir. Man liekas, ka katram vannabee rakstniekam tiešām noticot un līdz pilnībai realizējot vismaz vienu stāstu, Dievs tiešām pieceltos, pārģērbtos par vecu, bārdainu vīru ar spieķīti un nāktu lejā skūpstīt mums visiem pieres, atklājot savu vārdu. Bet es neticu pat mūsu vecās mājas spokiem, ko bez manis dzirdēja vēl 4 pie daudz vairāk pilnas apziņas esoši cilvēki nekā es tajā laikā, kur nu vēl stāstiem. Vai varbūt tomēr?

03.07.2012.

Šobrīd mēģinu sakārtot māju, sēžot pie datora, meklējot, ko vēl es varētu sakārtot tur, jo ārpus virtuālās klabināšanās un zivs skatiena monitorā nav spēka pakustēties. Darbs, milzumgara un laba pastaiga pār Vanšu tiltam un apkārt Rīgai labā kompānijā, darba intervija, stāsti no ārpuses un daudz jaunu domu.

Ja kāds Tev prasa, ko nekad nedrīkst pārdot, izrādās, ka tā ir vardarbība, reliģija un cilvēciskās vērtības. Es teicu cieņa, gods un mīlestība un pamatīgi sasmējos, kas laikam galīgi nepiedien darba intervijai. Man liekas, ka pasaulē vispār ir par daudz pārdošanas, tāpēc es teiktu, ka nedrīkst pārdot nevajadzīgas lietas, jo tas vairo ciešanas un gaļas vāveru riteņus. Ar šādu attieksmi es, visticamāk, tālu tīkla mārketingā vis netiktu.

Istaba vēl aizvien nav sakārtojusies.

Ko iesaka koučinga speciālisti, jeb atbilde uz visiem jautājumiem

ja pat zinot visu pozitīvisma Bībeli nu nekādi nevari pasmaidīt? Pasmaidīt lai pasmaidītu arī nē? Viņi saka, ka vajag zobos iekost ļoti tievu zīmuli, kas tīri mehāniski lūpu kaktiņus noturēs pareizā vietā.

Ja tu būtu Kurmjcilvēks...

...Tu zinātu, ka šo dziesmu klausos kaitinoši bieži un tikpat par daudz dziedu līdzi. Smuks lācis pie tam.

.ššššš.

Pavasaros man vienmēr sāk patikt zaļa krāsa. Visos iespējamos dabīgajos un dažos nedabīgajos toņos.

Es atklāju sev grupu Of Monsters and Men.man patīk gan mūzika, gan tās meitenes mati.

Mans mīļākais Kortāsara stāsts ir "Slimo veselība".

Viss pārējais ir pārāk garš un miglains.

Izņemot ar labu nakti.

Spēcīgākie teikumi

Var būt skaisti spēcīgs un neglīti spēcīgs:

"Vistas jau piedzimst par gaļu."
"Tev nav vajadzīga terapija."
"Tad pienāca rīts, un tā vairs nebija viņa."
"Es tevi mīlu."

Autentisks iekšējais monologs pie tunču bundžas

A: Mmmmm, cik interesanti!

B: Fuj, viņš ir rozā! Tā vajag būt? Izskatās pēc vēl necepta līķa.

C: Es viņu atceros garšīgāku. Varbūt šis nav īstais.

D: It kā jau ir stulba sajūta, ka to daru, bet...

E: Vai tunčiem sāp? Un vai viņi var būt auguši nebrīvē? Vai viņi var būt auguši kaut kur pie Černobiļas?

F: Un kas tālāk? Es taču turēšos pie iekšējās norunas „tikai zivis”? Un ja nu ne? Bāc, kā es sevi ienīdīšu.

G: Sāk palikt nelabi. Un kurš teica, ka no gaļas var labāk paēst? Puskukulis tunčamaižu (ar baltmaizi, ko es arī nekad neēdu), un es tikai pamazām sāku justies paēdusi. Nez pirmajā reizē obligāti ir jāvemj un tā?

H: Vai nu vajadzēja? Es vienkārši nevaru aizmirst tos Pūces vārdus par bērnības sapņiem un lēmumiem, kuriem tagad uzmetam...

I: Bļāviens, tā taču nav pat visa zivs, Elga, nomierinies! Tunči ir milzumlieli, tu noteikti apēdi tikai mazu gabaliņu viņa vēdera. Un tā katrs pa gabaliņam...

J: Bet tunču ir daudz!

K: Kāpēc es nevaru atbilst saviem kvalitātes rādītājiem par cilvēku? Varbūt kaut kad vēlāk varēšu? Bet nu tiešām NENORMĀLI to tunci gribējās!

L: Starp citu, viņš tā jokaini garšo pēc dzelzs.

M: Esmu gan vīlusies, gan priecīga, gan varbūt pēc kādām 15 minūtēm jutīšos paēdusi. Vemšanas reflekss kaut kur kaklā vēl aizvien zvārojās kā pludiņš vējā.

N: Draugiem neteikšu. Ģimenei arī. Vismaz pagaidām... pārāk intīmi.

O: Gāaaaa.

P: „Malacis, Elga, beidzot esi nākusi pie prāta bišķiņ! Un tagad uzkod pa šašlikam.”

R: „It kā no vienas puses pašam droši vien stulbi, bet ja tu jūti, ka vajag, tad tā droši vien ir pareizi.”

S: Tas var būt pareizi? Tas ir jokaini, cik maz es zinu, kas ir pareizi...

T: ”Nu, un kā bija?” man jautāja mazs, krociņās saraukts deguns.

U: Kaut es justos mazāk liekulīga.

V: Bieži jau es tā nedarīšu. Cerams. Vai ne? Vai man būtu jāizdzēš bloga ieraksts ar tunču fotogrāfiju? Es esmu slepkava!

Z: Nez vai rīt man arī gribēsies to joku vilkt ārā no ledusskapja? Vai citi cilvēki pēc manas elpas varēs pateikt, ka esmu zivjēdājs?

Ž: Labi, es zinu, ka paliek par traku! Jāiet mazgāt zobi un tad čau.