Lapas

trešdiena, 2012. gada 4. jūlijs

Cepumiņa brīvvakara filosofija

Mani līdz nāvei ir nokaitinājušas sievietes, kuras sevi sauc par resnu, laikojot rotas. Šodien tādas bija apmēram trīs. Par tievām patiesi tievas meitenes sevi sarunā nav nosaukušas nekad, jo laikam jau saprot, ka tas ir kaut kā "out of the line". Arī jau uz slimīgu tievumu sliecošās... Šodienas pēdējai "resnajai" sievietei mirdzēja acis, bija lieliska gaume, silta aura un pēc aiziešanas uz letes palika viņas krustiņš. Es būtu teikusi, ka viņa ir starojoša, bet tā vietā mēģināju kaut kā loģiski atbildēt uz "esmu resna, resna, resna, it sevišķi salīdzinot ar tevi". Lieki piebilst, ka man nesanāca. Man liekas, ka ir nepieklājīgi absolūti svešam cilvēkam teikt tādas lietas par sevi. Un vēl liekas, ka sievietēm tiešām vajadzētu iemācīties sevi pasniegt kā vērtību, pirms iziet no mājas. 

Šodien noplūcu vakardienas izaicinājuma jasmīnu. Mazu, mazu zariņu, ko vajadzēja noplūkt vakar. Tagad kaut kā nevilšus pat olīveļļa liekas smaržojam pēc jasmīniem. Ceru, ka vēl spēšu no jauna iemācīties būt drosmīgai un brīvai, pa vienai tādai smaržai vien. Ar otru izaicinājumu nesanāca, jo tas bija paspējis dubultoties un, lai arī būtu pavisam smieklīgs pēc siltas, vieglas ziemas, pēc šīs likās pārāk briesmīgs. Varbūt tas būs rītdienas pērnais izaicinājums. Un tad pamazām radīsies stāsts par meiteni, kam vienmēr bija tieši vienas dienas par maz - šodienas.

 Stāstus grib rakstīt neiedomājami daudz dvēselisku, interesantu, pārpasaulīgu džungļu dvēseļu cilvēku, bet nevar. Idejas, degsme, mīlestība ir, pat Remarka 90% dibenu varētu sarūpēt, bet nevar, jo trūkst ticības. Mēs nevaram noticēt tam, ko neredzam, pat ja tas tur ir. Man liekas, ka katram vannabee rakstniekam tiešām noticot un līdz pilnībai realizējot vismaz vienu stāstu, Dievs tiešām pieceltos, pārģērbtos par vecu, bārdainu vīru ar spieķīti un nāktu lejā skūpstīt mums visiem pieres, atklājot savu vārdu. Bet es neticu pat mūsu vecās mājas spokiem, ko bez manis dzirdēja vēl 4 pie daudz vairāk pilnas apziņas esoši cilvēki nekā es tajā laikā, kur nu vēl stāstiem. Vai varbūt tomēr?


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru