Man ir divi plānotāji

Abi man ļoti patīk, jo uz viena ir manis pašas bildēti koki no apakšas, bet otrs ir tik mazs, ka ieiet visur un ir ar mīkstu, dzeltenīgu papīru, kas arī ir lieliski. Abus es neesmu izmantojusi apmēram mēnesi, jo pietiek jau arī absolūti tizli skraidīt apkārt, plūkājot sev ārā matus un ik pa laikam iekliedzoties "termiņš", "laiks" un "hui**", lai Tev kāds visu atgādinātu. Bet šodien es iedomājos, ka plānotājs ir vajadzīgs gan, jo tas var ļoti akurāti pateikt, kas šodien par dienu, ko parasti neviens nezina pat tad, ja rītdien ir pasaules gals. Es, piemēram, Loti apsveicu otrdienā, kad nebija otrdiena, bet gan aizvakar, kas laikam sanāk ceturtdiena, bet varbūt arī, ka galīgi nesanāk. 

Vēl kopā ar mani māsas istabā ir divi tikšķoši pulksteņi, kas ir diezgan kaitinoši.  Viņi skan unisonā un pārmet man dažādas ar laiku saistītas lietas. Pašlaik es apsveru iespēju riskēt tikt nogalinātai un izņemt abiem baterijas.

Ir deviņi, nu patiesībā jau vēl nav, bet visi jau guļ. Es nezinu, man tas liekas diezgan šausminoši. Vēl interesanta tendence pēdējā laikā ir - ja es kaut ko rakstu pie datora vai tāpat, uz papīra, visi domā, ka es mācos, sāk man prasīt kaut ko par skolu, es atbildu par uzticamiem avotiem un kritiskas domāšanas spēju, bet pašās  "esmu tik iejūsmināta, ka kādam šis liekas interesanti tādēļ labprāt uz jautājumu atbildēšu neizturami gari" beigās saprotu, ka cilvēks vienkārši gribēja pieklājīgi apjautāties, ko es daru. "Neko, tāpat" arī būtu bijusi laba atbilde. Domāju, varbūt tāpēc tagad ir deviņi, un visi labāk izliekas, ka guļ, ntekā nāk apjautāties "ko dari". Un arī tas ir diezgan šausminoši, jo man ļoti gribas smēķēt.

Tad vēl par universāli šausminošām lietām varētu uzskatīt to, ka:

• man liekas, ka masu komunikācijas gala darbu sākt taisīt vēl ir par agru, un to noteikti vēl varēs paspēt izdarīt rīt. Un man pilnīgi vienalga, ka tas ir dumji. Tikai nedaudz satrauc tas "pilnīgi vienalga".
• visa brīvlaika laikā vēl aizvien nav izdevies atrast savu mīļāko sajūtu - ka esi pilnīgi viens, brīvs, autonoms, neatkarīgs, pat slepens, un tāpēc pamostas tik daudz radošuma, ka pēkšņi ar sevi pilnīgi pietiek. Es pat devos uz Limbažu lielo Maximu, jo man likās, ka lielveikala anonīmums noteikti visu izārstēs, bet pat tas nesanāca. Un tur pārdod maksimāli tizlas apakšbikses, kuras es, protams, nenopirku. Bet es gribēju nopirkt rudo hennu un tāpat vien nokrāsot matus, bet tad es sapratu, ka dzīvot ar nepārkrāsojamiem rudiem matiem būtu divreiz garlaicīgāk, nekā ar pelēkiem, kuri varētu jau rīt būt kaut vai zaļi, ja man ienāktu prātā. Un ienāca jau šodien, tikai tad es pavisam vairs nevarētu būt slepena, tāpēc es izdomāju, ka labāk pelēki.
• māsas datorā nav nevienas Harija Potera filmas. un vispār nevienas filmas. Manā datorā ir "Love and other disasters" un "Funky stuff". Abas esmu redzējusi daudz par daudz reižu. Beidzās interneta atmiņa vai kapacitāte, tā ka šodien esmu redzējusi tikai vienu brīnišķīgu Doctor Who sēriju, un vairāk man cerību nav. 
• man negribas nekad vairs izmantot smadzenes un runāt. Viss, ko man gribas, ir vai nu mandarīni, cigaretes, Lote vai kafija. Nopietni. Viss cits liekas par daudz.

• šis ieraksts ir tik garš, ka viņam ir pat vēl mazāk cerību tikt izlasītam kā citiem ierakstiem. Atkal jau - man diezgan ļoti tas netraucē, bet kaut kur "in the corner of my eye" liekas, ka vajadzētu gan traucēt. acs kaktiņa dēļ, kurš šodien varētu izskatīties zaļš, ja es skatītos uz sāniem, ielikšu te bildi ar matiem, kādus es krāsotu, ja es gribētu viņus krāsot zaļus.Kaut kā liekas, ka labāk izskatītos bez sejas, bet tas tā. Tas laikam ir viss, ja neskaita svarīgu mazburtu paziņojumu, protams, pašās ieraksta beigās, ka šo es pavisam drīz dzēsīšu ārā, jo te ir pārāk daudz cigarešu, vienaldzības un apakšbikšu, un garlaicības, kuru varbūt var, bet varbūt nevar atrast starp rindiņām.