... kas, protams, atkal ir maldinošs virsraksts gluži kā Tvnetā, kad Tev paziņo, ka ASV prezidents ielas vidū izģērbies absolūti kails, bet beigās izrādās, ka tas nekad nav noticis, izņemot to vienu kaut kādas random personas izteikumu Youtube video, kuru ir redzējuši apmēram trīs cilvēki (un divi no tiem ir pats radītājs), un kam īstenībā nav nekāda sakara ar Baraku Obamu.
.jpg)
Tāpat šim ierakstam nav nekāda sakara ar apakšbiksēm, kas varētu būt skumji, ja kāds uzticas virsrakstiem vai ja īpaši imponē apakšveļa.Man tikai ir novilcināšanas periods pirms seksīgas nakts ar masu komunikācijas gala darbu, kas man liekas apmēram tikpat aizraujoši kā aiziet uz randiņu ar Ļeņina statuju vai, piemēram, IT speciālistu. Un novilcināšanai gana labi ir vienkārši pastāstīt, kāda bija mana diena, ēst riekstus, dzert kakao vai mēģināt laukos noķert internetu (pastāv aizdomas, ka vieglāk nudien ir lauka vidū atrast un sagūstīt baltu trusi, bet pēc tam pa cepuri nonākt aizspogulijā, bet tas jau ir cits stāsts).
Tātad - es šodien sapratu, ka kaut kas notiek ar zaļo krāsu. Vakar bija manāmi pirmie simptomi, bet šodien paliek aizvien trakāk. Man visu gribas zaļu! Man šobrīd ir zaļi nagi un matu lente, un tolete, un ziņojumu dēlis, un nedaudz acis, bet man tas liekas smagi par maz. Man gribas, lai apkārt viss būtu pilnīgi zaļš ar varbūt zilām grīdlīstēm. Tā varētu būt kādas mentālas slimības pazīme? Es pat domāju rītdienas Rīgas pirmo stundu veltīt, lai atrastu tumši zaļu blūzi, apakšbikses (jā, tomēr ir!) un acu zīmuli. Vēl es visur to krāsu pamanu un atzīstu par labu esam, publiski vai slepeni kratot galvu. Man briesmīgi riebjas sarkanā un dzeltenā krāsa.
Vēl šodien notika tāda lieliska lieta, ka es tomēr nolēmu uzrakstīt otro Jaunā gada/Ziemīšu mīlestības vēstuli (šoreiz mammai), un viņa teica, ka tā bija labākā dāvana ever (īsziņā tieši tobrīd, kad es krītot gandrīz ielauzu savu nabaga gūžas kaulu krītot uz ledus). Tā nu es nolēmu, ka jārealizē sākuma plāns un jāraksta visiem, ko mīlu, kas nozīmē, ka man būs gara un romantiska nakts arī bez Ļeņina un masu komunikācijas.
Vēl es šodien sapratu, ka kaut kas ir nepareizi. BIG TIME. Un bīstami. Es vairs nejūtu kaislību pret visādām lietām, kuras agrāk bija mans sapnis. Braucot autobusā no Limbažiem uz Unguriem secināju, ka īstenībā es bez liekām sajūtām varētu pabeigt augstskolu, sagaidīt māsas izlaidumu un izbeigties. Man liekas, ka mana dzīve tik maz ir saistīta ar acu un dvēseles mirdzēšanu šobrīd, ka kļūst baisi. Un man ir +/- viss, ko es baigi esmu gribējusi (then again, man nav gan), nu labi, man ir daudz labu lietu, cilvēku, notikumu dzīvē. Un es nesaprotu - kas tas tagad ir, ko? Un ir baigais slinkums domāt dzelteno grāmatu kategorijās. Viena lieta gan ir skaidra - man īstenībā vienalga par visām pasaules lielajām karjerām, pētniecībām, slavu, varu, naudu, man gribas vai nu tikai visu laiku lasīt grāmatas, vai kaut kur slepeni meža vidū pilnīgā mierā audzināt vīru un septiņus (nu labi - divus) bērnus. Par grāmatām un Doktoru es vēl zinu skaidri - man būtu labi gana. Bet par visu pārējo es domāju - varbūt tad atkal pienāktu tas brīdis, kas tagad, kad tev kaut kā ... nav.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru