Pirms divām dienām, kad bija vēl novembris, pirmo reizi gāju pāri jaunajam Gaujas tiltam pie augstskolas. Sniga no visām pusēm, bet es smaidīju, jo izdomāju ģeniālāko vēlēšanos mūžā. Man ir briesmīgi žēl, ka nevaru viņu te uzrakstīt tās nepiepildīšanās lietas dēļ. Bet es varu hipsterīgi pasēdēt pie "Of Monsters and Men" un, skatoties, cik skaisti snieg, uzrakstīt par to, cik vēlēšanās uz pirmoreiz pārbrauktiem tiltiem, vienādiem pulksteņiem (11:11), pirms šķaudīšanas, starp divām Laurām vai Agnesēm patiesībā ir maģiski notikumi.
Kopš brīža, kad Mārcis bērnībā izstāstīja par to, ko nozīmē vārds "māņticīgs", es pārtraucu tāda būt. Man liekas, ka mēs ar saviem koka zobeniem tobrīd izcirtām taku caur paparžu biezoknim uz pašcelto vigvamu, bet varbūt arī, ka meklējām āpšu alas. Pilnīgi noteikti zinu, ka kopš tā brīža pasaulē dzīvoja daudz mazāk briesmoņu nekā pirms tam. Bet brīnumi palika.
Man liekas, ka tie brīži, kad tu kaut ko ievēlies, ir pēdējā pieaugušo pasaulē palikusī burvestība, tikai paslēpta citos vārdos. Viens īss brīdis, maksimālais minūte, kuras laikā tev jāizdomā, kas dzīvē šobrīd ir svarīgākais. Viena pati lieta - ne tikai ievēlēties, bet saprast, par ko gribi cīnīties. Tajos brīžos es parasti arī saprotu, cik ļoti man to kaut ko vajadzēja un cik ļoti ir vērts darīt visu, lai palīdzētu tam piepildīties.
Visas manas vēlēšanās, cik vien spēju atcerēties, ir piepildījušās. Izņemot tās, kuras saistītas ar mīlestību, tās pa ceļam salauž visas savas ķermeņa daļas pret kosmosa kuģiem un atgriežas pie manis kopā ar neiedomājamām blakusparādībām kā no Rona salauztā zižļa nākušas. Domāju, ka tas notiek tā - vēlēšanās tiek aizsūtīta uz visuma centru un tad tā atgriežas pie saimnieka. Ceļojuma degviela ir tas, cik daudz patiesi gribēta ir vēlēšanās, cik konkrēta tā ir, cik drosmīgi tu strādā pie tās, kamēr viņa ceļo. Lielām vēlēšanām vajag daudz drosmes - lai dzīvi padarītu par piemērotu dzīvesvietu brīnumiem un lai spētu uzreiz no tās atteikties - jo sapņi vispirms ir jāpalaiž vaļā, lai tie varētu veikt ceļojumu un atgriezties.
Mana pēdējā vēlēšanās ir reizē milzīga un pieticīga, un paaugstina grūtības pakāpi tikpat ļoti, cik iespējamo prieku. Tikpat gudra, kā sabiedrības pārvaldē pasniegtā 7gades plāna izvirzītie mērķi. Un manam pēdējajam (tas ir - šim) bloga ierakstam savas pārāk sapņainās dabas dēļ drīzāk vajadzētu būt sarunai ar Pūci kaut kur starp deviņiem vakarā un sešiem rītā, daudz tējkannas knikšķiem smiekliem un cigarešu dūmiem, bet es ļauju tam būt arī tāpat.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru