Viņš noteikti kaut kur ir,
Nezinu tikai cik gadu,
Cik jūru, cik jūdžu mūs šķir.
Reizēm šķiet - viņa balsi
Aiz kalna var sadzirdēt jau,
Tuvāk pieejot, redzu -
Cilvēka mana tur nav,
Reizēm sirds piemāna sevi
Un pati tad smeldz un sāp,
Un vēl skaudrāk kā senāk
Pēc sava cilvēka slāpst.
Bet es gaidu un zinu -
Pat ja jāslīkst man būs -
Atnāks pēdējais vilnis,
Kopā lai samestu mūs. (Autobuss Debesīs - Mans cilvēks)
***
Tas par to, cik maģiski senas draudzības mēdz atpeldēt kopā ar pavisam jaunu "Mana cilvēka" nozīmi. Ļoti skaisti piedot, saprast un izaugt, lai kādreiz atkal starp tiem viļņiem saskartos. Un tad peldētu tālāk, tikai ar pavisam citu gaišumu. Es tiešām nezinu, kā lai cīnās ar karamelizētu dzīves uztveri, kad notiek tik daudz lietu, par ko pateikt "paldies".
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru