Šobrīd esmu desmitajā no desmit budžeta vietām ViA izsapņotajā studiju programmā. Jā, es laikam saprotu, ko tas nozīmē, bet gribēju to piefiksēt, lai zinu, ka ir bijis brīdis, kad uz mazu brītiņu esmu dabūjusi vismaz kaut ko no gribētā.
Studiju pieņēmējtante bija jauka, bet briesmīgi korumpēta - uzstāja, lai es padomājot par lielisko LU komunikāciju studiju programmu un tikšanu iekšā nosvinu Labādabā (ar kuponiņu lētāk!) ar draugiem. Lieliskas grupas, izcili mācībspēki, ja ir sava mašīna, tad uz pasaules vienkārši nav nekā labāka atlicis. Tad Open asinssūcējmeitenes, kuras kā ļoti smalks zvejnieku tīkls mēģināja visus pārvilināt savā pusē un nelaida garām. Vienu brīdi man tīri fiziski palika bail, ka vienkārši netikšu garām oranžajai armijai. Tagad es sēžu un domāju par parasto ierindas cilvēku, kam katru dienu ir smagi jāstrādā, lai nopelnītu sev iztiku, bet pēc tam visu laiku jādarbojas aizsardzības pozīcijās, lai lieliski optimizētie zombiji nevarētu viņus pavisam izdevīgi izsūkt sausus. Es darbojos abās frontēs un esmu briesmīgi nogurusi.
Līdz pulksten 22:11 vari kopā ar mani aizlūgt, lai palieku desmit labākajos. Tad līdz 23:11. Tad - 00:11. Un tā līdz 20. jūlijam. Stipri. Neatlaidīgi. Un tad es būšu laimīga.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru