Kā Elga seksīgi gaida Ziemassvētkus, pamazām pārtopot par savas iesaukas "Rūdolfs sarkanais deguns" pilntiesīgu nēsātāju.

Visi skolā aplipināti ar skaitļu spēli. Latvijas mediju vide ir āsam kurss, ja neskaita dumjo plānojumu. Tik jokaini, cik daudz informācijas tieši deguna galā (vai uz paša deguna) palaistas garām un ir kāds, kurš parūpējas, ka neesam galīgi teorētiski dumiķi un pamazām tiešām sākam saprast mediju vides kontekstu - gan Latvijā, gan pasaulē.

Daudz mīlošu sarunu ar ģimeni par atzīmēm, to, cik mana māsa ir lieliska un dzīve - grūta ("bet būs labi"- viņa teica bez argumentiem, ar tādu siltu smeldzi un vēlmi ierakties sniega kupenā, lai aukstums atsaldē visu, kas viņā spējīgs just), eglītēm, kurām pakaļ iesim kopā un "es tevi mīlu" kā molbertu, uz kura mēs viens ar otru vienmēr satiekamies. 

Esmu slima ar gripu. Laikam. Tas teikums kā tvnet un delfi pārpublicētās relīzes bez informācijas pārbaudīšanas. Ja rīt būs spēks izkāpt no gultas, nodibināšu sev fanu klubu (kurā darbošos es, es un ā, vēl es) un beigšu pinkšķēt par to, cik bezspēcīga jūtos, kad pat mans uzticamais "nekad nerādu vairāk par 36,7" termometrs uzkāpj līdz 38. 

Pasaules gala gaidīšana man tiešām sāk patikt, ņemot vērā pašreizējo ellīti. Šodien kā vienu no iemesliem, kāpēc Latvijā ir maz žurnālistu, kuri profesijā pavada ilgu laiku (nu, piemēram, 20 gadus), tika oficiāli minēts izdegšanas sindroms. Es viņu laikam esmu norāvusi jau 1. kursa 1. semestrī. Tas, protams, raisa daudz nepatīkamus jautājumus, bet es viņus sūtu uz vietām, kur saule neiespīd.