Prokrastinācija numur 2012.

Lai visu svētais MK gala darbs vēl mazliet iestieptos nākotnē, varētu uzrakstīt savas mīļākās 2012. lietas vai labos darbus vai.... vienalga ko citu, tikai ne MK.

1. Māsai iemācīju 16 Mendeļejeva tabulas simbolus ar asociāciju palīdzību. Par šo es jūtos diezgan teiksmaini lepna, jo tas bija gan veids, kā palīdzēt, gan piesmiet ķīmiju, jo asociācijas bija diezgan nepiedienīgas un ne-ķīmiskas.

2. Ēmmm, iestājos ViA MSŽ, kas ir otrā lieta vienkārši tāpēc, ka man šobrīd nekas nepatīk.

3. Sapratu daudz ko par ģimeni. Daudz piedevu. Daudz mīlestības.

4. Izlasīju 22 grāmatas. Man liekas, diezgan stilīgi.

5. Sāku pilnīgi nebaidīties no tumsas. Pat pēc lucid dreaming. Pie tam, tagad esmu no dzelzs.

6. Trīs reizes pārvācos. Uz visjaukākajām vietām no visjaukākajām vietām.

7. Es biju uz Esplanādes batutiem ar savu draugu-ģimeni! Tas bija lieliski. Kaut kur ir pat slepens video.

8. Tika uzņemts slavenais Funky stuff video. Pag, kāpēc tas nav augstāk topā?.

9. Es dejoju Esplanādē, nakts vidū, ar Mijau, pie... neatceros, bet dziesma bija laba!

10. Mēs ar Elīnu bijām klausīties orķestri, un tas bija satraucoši līdz kurpju auklām.

11. Ēma aizbrauca uz Londonu. Un šodien bija uz ABBAS konci. 

12. Es biju uz apmēram miljons darba intervijām.  

13. Uzstādīju rekordu aizmigšanā vietās, kurās man pat prātā nebija nācis aizmigt.

14. Es pirmo reizi mūžā nodevu asinis un pirmo reizi mūžā laikam noģību.

15. Man gadījumā nav pārāk mierīga dzīve? Es dejoju "funky style" pie tautas deju ansambļa un klausījos  The doors amatpersonas kabinetā nakts vidū.

16. Es lietū skrēju pa jūru kleitā.

17. Es uzstādīju rekordu, pirms lekcijām guļot pusstundu (pēc tam iekavēto atgūstot, guļot tajās, lol).

18. Es piedalījos vairākos jokainos žurnālistikas projektos, no kuriem beigās sanāca labi stāsti, kurus man patīk atcerēties.

19. Es vairākas reizes iemīlējos. Plašākajā iespējamajā nozīmē.

20. Es biju uz veseliem dažiem randiņiem. Tas ir par veseliem dažiem vairāk nekā pagājušajā gadā, man šķiet.

21. Es pirmo reizi ēdu baklažānus. Un pēdējo.

22. Uz veselu mēnesi atmetu smēķēšanu. varbūt diviem. tik un tā nožēlojami.

23. Es sāku dejot salsu. MAN patīk, cerams, ka kādreiz arī sanāks.

Tika uzņemti lieliski fotouzņēmumi^ un pirmajā vietā, protams, prokrastinācijas uzjundīts snaudiens, ko nu vairs šovakar ap MK skrubināties. Ar labu nakti un tiekamies nākamgad. :*

Ja kādam patīk apakšbikses, tad lai viņas te dzīvo laimīgas.

... kas, protams, atkal ir maldinošs virsraksts gluži kā Tvnetā, kad Tev paziņo, ka ASV prezidents ielas vidū izģērbies absolūti kails, bet beigās izrādās, ka tas nekad nav noticis, izņemot to vienu kaut kādas random personas  izteikumu Youtube video, kuru ir redzējuši apmēram trīs cilvēki (un divi no tiem ir pats radītājs), un kam īstenībā nav nekāda sakara ar Baraku Obamu.

Tāpat šim ierakstam nav nekāda sakara ar apakšbiksēm, kas varētu būt skumji, ja kāds uzticas virsrakstiem vai ja īpaši imponē apakšveļa.Man tikai ir novilcināšanas periods pirms seksīgas nakts ar masu komunikācijas gala darbu, kas man liekas apmēram tikpat aizraujoši kā aiziet uz randiņu ar Ļeņina statuju vai, piemēram, IT speciālistu. Un novilcināšanai gana labi ir vienkārši pastāstīt, kāda bija mana diena, ēst riekstus, dzert kakao vai mēģināt laukos noķert internetu (pastāv aizdomas, ka vieglāk nudien ir lauka vidū atrast un sagūstīt baltu trusi, bet pēc tam pa cepuri nonākt aizspogulijā, bet tas jau ir cits stāsts).

Tātad - es šodien sapratu, ka kaut kas notiek ar zaļo krāsu. Vakar bija manāmi pirmie simptomi, bet šodien paliek aizvien trakāk. Man visu gribas zaļu! Man šobrīd ir zaļi nagi un matu lente, un tolete, un ziņojumu dēlis, un nedaudz acis, bet man tas liekas smagi par maz. Man gribas, lai apkārt viss būtu pilnīgi zaļš ar varbūt zilām grīdlīstēm. Tā varētu būt kādas mentālas slimības pazīme? Es pat domāju rītdienas Rīgas pirmo stundu veltīt, lai atrastu tumši zaļu blūzi, apakšbikses (jā, tomēr ir!) un acu zīmuli. Vēl es visur to krāsu pamanu un atzīstu par labu esam, publiski vai slepeni kratot galvu. Man briesmīgi riebjas sarkanā un dzeltenā krāsa.

Vēl šodien notika tāda lieliska lieta, ka es tomēr nolēmu uzrakstīt otro Jaunā gada/Ziemīšu mīlestības vēstuli (šoreiz mammai), un viņa teica, ka tā bija labākā dāvana ever (īsziņā tieši tobrīd, kad es krītot gandrīz ielauzu savu nabaga gūžas kaulu krītot uz ledus). Tā nu es nolēmu, ka jārealizē sākuma plāns un jāraksta visiem, ko mīlu, kas nozīmē, ka man būs gara un romantiska nakts arī bez Ļeņina un masu komunikācijas. 

Vēl es šodien sapratu, ka kaut kas ir nepareizi. BIG TIME. Un bīstami. Es vairs nejūtu kaislību pret visādām lietām, kuras agrāk bija mans sapnis. Braucot autobusā no Limbažiem uz Unguriem secināju, ka īstenībā es bez liekām sajūtām varētu pabeigt augstskolu, sagaidīt māsas izlaidumu un izbeigties. Man liekas, ka mana dzīve tik maz ir saistīta ar acu un dvēseles mirdzēšanu šobrīd, ka kļūst baisi. Un man ir +/- viss, ko es baigi esmu gribējusi (then again, man nav gan), nu labi, man ir daudz labu lietu, cilvēku, notikumu dzīvē. Un es nesaprotu - kas tas tagad ir, ko? Un ir baigais slinkums domāt dzelteno grāmatu kategorijās. Viena lieta gan ir skaidra - man īstenībā vienalga par visām pasaules lielajām karjerām, pētniecībām, slavu, varu, naudu, man gribas vai nu tikai visu laiku lasīt grāmatas, vai kaut kur slepeni meža vidū pilnīgā mierā audzināt vīru un septiņus (nu labi - divus) bērnus. Par grāmatām un Doktoru es vēl zinu skaidri - man būtu labi gana. Bet par visu pārējo es domāju - varbūt tad atkal pienāktu tas brīdis, kas tagad, kad tev kaut kā ... nav. 

Man ir divi plānotāji

Abi man ļoti patīk, jo uz viena ir manis pašas bildēti koki no apakšas, bet otrs ir tik mazs, ka ieiet visur un ir ar mīkstu, dzeltenīgu papīru, kas arī ir lieliski. Abus es neesmu izmantojusi apmēram mēnesi, jo pietiek jau arī absolūti tizli skraidīt apkārt, plūkājot sev ārā matus un ik pa laikam iekliedzoties "termiņš", "laiks" un "hui**", lai Tev kāds visu atgādinātu. Bet šodien es iedomājos, ka plānotājs ir vajadzīgs gan, jo tas var ļoti akurāti pateikt, kas šodien par dienu, ko parasti neviens nezina pat tad, ja rītdien ir pasaules gals. Es, piemēram, Loti apsveicu otrdienā, kad nebija otrdiena, bet gan aizvakar, kas laikam sanāk ceturtdiena, bet varbūt arī, ka galīgi nesanāk. 

Vēl kopā ar mani māsas istabā ir divi tikšķoši pulksteņi, kas ir diezgan kaitinoši.  Viņi skan unisonā un pārmet man dažādas ar laiku saistītas lietas. Pašlaik es apsveru iespēju riskēt tikt nogalinātai un izņemt abiem baterijas.

Ir deviņi, nu patiesībā jau vēl nav, bet visi jau guļ. Es nezinu, man tas liekas diezgan šausminoši. Vēl interesanta tendence pēdējā laikā ir - ja es kaut ko rakstu pie datora vai tāpat, uz papīra, visi domā, ka es mācos, sāk man prasīt kaut ko par skolu, es atbildu par uzticamiem avotiem un kritiskas domāšanas spēju, bet pašās  "esmu tik iejūsmināta, ka kādam šis liekas interesanti tādēļ labprāt uz jautājumu atbildēšu neizturami gari" beigās saprotu, ka cilvēks vienkārši gribēja pieklājīgi apjautāties, ko es daru. "Neko, tāpat" arī būtu bijusi laba atbilde. Domāju, varbūt tāpēc tagad ir deviņi, un visi labāk izliekas, ka guļ, ntekā nāk apjautāties "ko dari". Un arī tas ir diezgan šausminoši, jo man ļoti gribas smēķēt.

Tad vēl par universāli šausminošām lietām varētu uzskatīt to, ka:

• man liekas, ka masu komunikācijas gala darbu sākt taisīt vēl ir par agru, un to noteikti vēl varēs paspēt izdarīt rīt. Un man pilnīgi vienalga, ka tas ir dumji. Tikai nedaudz satrauc tas "pilnīgi vienalga".
• visa brīvlaika laikā vēl aizvien nav izdevies atrast savu mīļāko sajūtu - ka esi pilnīgi viens, brīvs, autonoms, neatkarīgs, pat slepens, un tāpēc pamostas tik daudz radošuma, ka pēkšņi ar sevi pilnīgi pietiek. Es pat devos uz Limbažu lielo Maximu, jo man likās, ka lielveikala anonīmums noteikti visu izārstēs, bet pat tas nesanāca. Un tur pārdod maksimāli tizlas apakšbikses, kuras es, protams, nenopirku. Bet es gribēju nopirkt rudo hennu un tāpat vien nokrāsot matus, bet tad es sapratu, ka dzīvot ar nepārkrāsojamiem rudiem matiem būtu divreiz garlaicīgāk, nekā ar pelēkiem, kuri varētu jau rīt būt kaut vai zaļi, ja man ienāktu prātā. Un ienāca jau šodien, tikai tad es pavisam vairs nevarētu būt slepena, tāpēc es izdomāju, ka labāk pelēki.
• māsas datorā nav nevienas Harija Potera filmas. un vispār nevienas filmas. Manā datorā ir "Love and other disasters" un "Funky stuff". Abas esmu redzējusi daudz par daudz reižu. Beidzās interneta atmiņa vai kapacitāte, tā ka šodien esmu redzējusi tikai vienu brīnišķīgu Doctor Who sēriju, un vairāk man cerību nav. 
• man negribas nekad vairs izmantot smadzenes un runāt. Viss, ko man gribas, ir vai nu mandarīni, cigaretes, Lote vai kafija. Nopietni. Viss cits liekas par daudz.

• šis ieraksts ir tik garš, ka viņam ir pat vēl mazāk cerību tikt izlasītam kā citiem ierakstiem. Atkal jau - man diezgan ļoti tas netraucē, bet kaut kur "in the corner of my eye" liekas, ka vajadzētu gan traucēt. acs kaktiņa dēļ, kurš šodien varētu izskatīties zaļš, ja es skatītos uz sāniem, ielikšu te bildi ar matiem, kādus es krāsotu, ja es gribētu viņus krāsot zaļus.Kaut kā liekas, ka labāk izskatītos bez sejas, bet tas tā. Tas laikam ir viss, ja neskaita svarīgu mazburtu paziņojumu, protams, pašās ieraksta beigās, ka šo es pavisam drīz dzēsīšu ārā, jo te ir pārāk daudz cigarešu, vienaldzības un apakšbikšu, un garlaicības, kuru varbūt var, bet varbūt nevar atrast starp rindiņām.

Briesmas pirms un pēc 18:00 21.12. 2012.

Ļaunākais, kas ar pasauli var notikt pirms brīvlaika: aizgulēšos, nenolikšu eksāmenu, nepaspēšu kaut kur nokļūt, kāds traucēs gulēt, saslimšu, beigsies nauda, sakašķēšos ar visiem pēc kārtas un neviens ar mani pēc tam nerunās.

Kad sācies brīvlaiks: The Daleks.

Kā Elga seksīgi gaida Ziemassvētkus, pamazām pārtopot par savas iesaukas "Rūdolfs sarkanais deguns" pilntiesīgu nēsātāju.

Visi skolā aplipināti ar skaitļu spēli. Latvijas mediju vide ir āsam kurss, ja neskaita dumjo plānojumu. Tik jokaini, cik daudz informācijas tieši deguna galā (vai uz paša deguna) palaistas garām un ir kāds, kurš parūpējas, ka neesam galīgi teorētiski dumiķi un pamazām tiešām sākam saprast mediju vides kontekstu - gan Latvijā, gan pasaulē.

Daudz mīlošu sarunu ar ģimeni par atzīmēm, to, cik mana māsa ir lieliska un dzīve - grūta ("bet būs labi"- viņa teica bez argumentiem, ar tādu siltu smeldzi un vēlmi ierakties sniega kupenā, lai aukstums atsaldē visu, kas viņā spējīgs just), eglītēm, kurām pakaļ iesim kopā un "es tevi mīlu" kā molbertu, uz kura mēs viens ar otru vienmēr satiekamies. 

Esmu slima ar gripu. Laikam. Tas teikums kā tvnet un delfi pārpublicētās relīzes bez informācijas pārbaudīšanas. Ja rīt būs spēks izkāpt no gultas, nodibināšu sev fanu klubu (kurā darbošos es, es un ā, vēl es) un beigšu pinkšķēt par to, cik bezspēcīga jūtos, kad pat mans uzticamais "nekad nerādu vairāk par 36,7" termometrs uzkāpj līdz 38. 

Pasaules gala gaidīšana man tiešām sāk patikt, ņemot vērā pašreizējo ellīti. Šodien kā vienu no iemesliem, kāpēc Latvijā ir maz žurnālistu, kuri profesijā pavada ilgu laiku (nu, piemēram, 20 gadus), tika oficiāli minēts izdegšanas sindroms. Es viņu laikam esmu norāvusi jau 1. kursa 1. semestrī. Tas, protams, raisa daudz nepatīkamus jautājumus, bet es viņus sūtu uz vietām, kur saule neiespīd.

Es zinu, kurš mani lasa no Somijas,

..., kur ir ziemeļbriežu bari, mazas, Ziemassvētkiem izgaismotas mājiņas un daudz skaistas, mierīgas tumsas.

Es zinu arī to, ka tieši pašlaik mana apziņa aizplūst kaut kur nebūtībā un aizvien klusāk var dzirdēt "tev jāmācās" balsis pretstatā "man pajāt, es gribu gulēt" diktātam. Visus manus gada vērtējumus, šķiet, normāli sabojās pēdējā nedēļa. Un es esmu vīlusies, ņau. Un man bail izkrist no budžeta. Un es neiešu uz Ziemassvētku balli, jo nav spēka pacelt rokas. Un man vairs nav tīru drēbju, jo nav spēka tās ielikt veļas mašīnā. Un tajā visā es tiešām nesaprotu augstskolas politiku "paspīdzināsim pirmīšus" speciāli, lai atbirst vājākie un neieinteresētie. Man tikai nav spēka izdomāt arī labus pretargumentus, tikai to, ka tas šķiet neiedomājami cietsirdīgi - mani interesē MSŽ, pat ļoti, bet kā ellē lai ieinteresētā un stiprā es iztieku vispār bez miega? Jo tas ir tieši tas, kas man palīdzētu labi nolikt sesiju. 

Pārmaiņas pēc nesūtu Jums savu mīlestību sapakotu siltās, mirdzošās gaismas bumbās, kas Jūs neredzot sasniedz, lai arī kurā pasaules tālumā Jūs atrastos. Es drīzāk ceru, ka Jūs man domās sūtat savas siltās paduses, kurās ieritināties, lai rastu jel kādu mierinājumu savai apceptajai, apvārītajai un izšķīdušajai dvēselei, jo man iet patiešām grūti. 

---------------------------------------------------------------------------------------------------------

- We are sinking, we are sinking!

- What are you sinking about?

---------------------------------------------------------------------------------------------------------

Un šis nav retorisks jautājums (un nav arī par maniem radiniekiem, ja kas) - ko Jūs teiktu 13-14 gadus vecai meitenei, kura nodarbojas ar seksu neizsargājoties ar puisi, kam konkrēti pajāt? Vai ir okei uzdāvināt prezervatīvu paku un sarunu par mīlestību (nu labi, vismaz pašcieņu), un cerēt, ka tas kaut ko atrisinās viņas nākotnes rožainajās izredzēs kļūt par vientuļo mazo māmiņu? Ko Jūs darītu?

Not a dream, but the ocean

Es ticu cilvēkam savam,
Viņš noteikti kaut kur ir,
Nezinu tikai cik gadu,
Cik jūru, cik jūdžu mūs šķir.
Reizēm šķiet - viņa balsi

Aiz kalna var sadzirdēt jau,
Tuvāk pieejot, redzu -
Cilvēka mana tur nav,
Reizēm sirds piemāna sevi
Un pati tad smeldz un sāp,
Un vēl skaudrāk kā senāk
Pēc sava cilvēka slāpst.

Bet es gaidu un zinu -
Pat ja jāslīkst man būs -
Atnāks pēdējais vilnis,
Kopā lai samestu mūs. (Autobuss Debesīs - Mans cilvēks)

***

Tas par to, cik maģiski senas draudzības mēdz atpeldēt kopā ar pavisam jaunu "Mana cilvēka" nozīmi. Ļoti skaisti piedot, saprast un izaugt, lai kādreiz atkal starp tiem viļņiem saskartos. Un tad peldētu tālāk, tikai ar pavisam citu gaišumu. Es tiešām nezinu, kā lai cīnās ar karamelizētu dzīves uztveri, kad notiek tik daudz lietu, par ko pateikt "paldies".

31 interesanta fakta spēle

1.  Katru gadu 31. decembrī es uzrakstu vēstuli nākotnes sev pēc gada. Līdz šim man ir jau 7 vai 8 vēstules un ir tiešām visai izklaidējoši lasīt, kādas prioritātes man bija, piemēram, 15 gados.
2. Es miegā smejos. Dažreiz es no smiešanās pamostos, izdzirdu, ka cilvēki man blakus smejas par to, ka es smejos, un, klusi ķiķinot, atkal aizmiegu.
3. Bērnībā es gribēju kļūt par daiļslidotāju, ugunsdzēsēju, rakstnieci, psiholoģi, gleznotāju, zirgu kopēju, dejotāju dziedātāju.... pag, šis vēl aizvien ir interesanti?
4. Es vēl aizvien neēdu gaļu. Februārī būs 5 gadi. 
5. Neskatos šausmenes un spriedzes filmas - pēc "Intervijas ar vampīru" vairākus gadus nevarēju gulēt ar neapsegtu kaklu, tāpat vairāku filmu dēļ tika apsegtas arī kājas visā garumā, plaukstas un ausis. Ja jūs zinātu, cik tas ir karsti!
6. Es esmu mēģinājusi lidot. Pēc sapņa, kurā "atkodu fišku", kā tas jādara, no rīta tiešām diezgan smagnēji pamēģināju. Un man nesanāca.
7. Man ir 2 nepabeigtas grāmatas. Tagad gan atbilstošāk būtu teikt - "grāmatas".
8. Manu kaķi sauc Kode. Mana brālēna bijušo kaķi sauca Ķieģelis. Mums ir interesanta ģimene. Es brīnos, ka mani nesauc Hobits!
9. Katru reizi, kad sēžos pie auto stūres, es aizlūdzu par savu un citu satiksmes dalībnieku dzīvībām. Man it kā patīk, bet trīc rokas, galvā riņķo nāvīgā statistika, paliek karsti un, izkāpjot ārā, es jūtos neticami pārsteigta kā par tikko uzdāvinātu otro dzīvību.
10. Kad man bija 17, es biju neiedomājami laimīga, nokrāsoju matus koši oranžus, ar gošu krāsām uzzīmēju uz savas loga rūts mandalu un nokrāsoju loga rūti dzeltenu. Brālis bija dusmīgs, jo tāda tā bija vienīgā visā mājā, bet man patika, jo logi parasti likās garlaicīgi. Ā, un vēl man bija sargenģelis vārdā Gordons.
11. Man ir vairāk bail no neizskaidrojamām un paranormālām lietām, kad tumsā eju mājās, nekā no dzīviem, īstiem izvarotājiem..
12. Es agrāk ticēju visam, ko man saka, jo man likās, ka cilvēki taču nemelotu.
13. Es uzskatu, ka "Doctor Who" ir labākais seriāls pasaules vēsturē.
14. Man ir savs personīgais spoku stāsts, kurš tiešām notika par spīti tam, ka es tad vairs tādām lietām neticēju. Tas, iespējams, ir mans labākais un interesantākais stāsts un visi viņu vienmēr klausās.
15. Man ir divas pilnas kastes ar slepenajām dienasgrāmatām. Jaunākā saucas "Vecmāmiņas speķa pīrāgu recepšu klade" un stāv uz manas koju istabiņas galda.
16. Es reiz stundu piekalta pie krēsla dejoju pie random mūzikas kopā ar Mijau un to visu uzfilmēju. tā bija performance, kas simbolizēja pieaugušo dzīves nenovēršamo dejošanu pēc citu stabules arī tad, ja vairs nav spēka un negribas. Es tajā laikā strādāju Alfā.
17. Manu mīļāko zvaigznāju sauc Bellatrikse. Es uz to skatījos visu savu mūžu un tikai šogad uzzināju, kā to sauc no bērnu zinātnes grāmatas.
18. Es gandrīz vienmēr zinu tieši ko es gribu un esmu ļoti apņēmīga, lai to sasniegtu. Es iestājos LU sociālajos pedagogos uz haļļu, nomācījos 2 gadus stabilā budžetā un ar lieliskām kursa biedrenēm, kuras es vēl aizvien mīlu, bet tad paņēmu akadēmisko, jo sapratu, ka neesmu laimīga. Akadēmiskajā gadā es sapratu, ko gribu, ellīgi daudz mācījos (darbā), lai dabūtu latviešu valodas eksāmenā A līmeni, man izdevās un tagad studēju mediju studijas un žurnālistiku budžetā tieši tā, kā vienmēr esmu gribējusi.
19. Mana mīļākā skaņa bezmiega ziemas rītos ir miskastes mašīna. Nopietni. Vai arī klausīties, kā Ēma virtuvē taisa brokastis, kamēr es vēl guļu. Tētis teiktu, ka man patīk darbs. (:
20. Man viss vienmēr ir jāpatausta.
21. Mammas māsa bērnībā mani pārliecināja par to, ka manī ir iemiesojies sātans un es nedrīkstu nevienam to teikt vai par to domāt. Punkts 14. vēl bija aktuāls, tā nu es divas nedēļas slepeni mocījos, līdz pastāstīju mammai un viņa sadeva tantei iekšās. 
22. Es biju lieliska viesmīle divas vasaras pēc kārtas. Tik lieliska, ka cilvēki mani aicināja ciemos uz Itāliju, piemēram. Tagad, kad plānoju ceļojumu, neviens, protams neatbild. Es biju lieliska viesmīle?
23. Ja man būs bērni, viņi skatīsies Hariju Poteru.
24. Man riebjas, ka vīrieši man dāvina baltas puķes. Likumsakarīgi, ka, ja tas notiek, tad tieši baltas.  Sorry, bet kāpēc?
25. Mana seja runā vairākās valodās. Dažreiz es vēlos, lai tā runātu mazāk.
26. Mans indiāņu vārds ir Tramīgā Stirna. Pūkainais Mākonis bija tikai pseidonīms.
27. Man līdz 16 gadiem nebija bijusi neviena īsta iesauka. Tāpēc es dievinu, ja man tādas iedod. Līdz šim manas mīļākās iesaukas ir Mākonītis (there are secret reasons!), Cepumiņš, Pankūciņš, Rūdijs (arī slepeni iemesli.) un Skolotāja.
28. Es regulāri uzvāru ūdeni, aizmirstu to, uzvāru atkal un tā līdz brīdim, kad beigās pavisam aizmirstu par to stulbo kafiju. 
29. Es dievinu negaisus un vētras.
30. Es protu glabāt īpaši smagus un svarīgus noslēpumus. Mazos gan ne pārāk labi.
31. Mani bieži uzrunā random nepazīstamas omes. Viņas man stāsta par salauztiem gūžas kauliem, uzdod dažādus jautājumus par manu dzīvi, briesmīgo pasauli un tādā garā. Mēs runājamies kā vecas paziņas līdz man izbeidzas laiks un tad viņas, klasiskajā omju stilā kratot galvu un novēlot dievpalīgu, aiziet. Man ir aizdomas, ka tas īstenībā ir viens citplanētietis, kas regulāri maina omju formu, un es esmu viņu mentālais eksperiments.

Mūsu koju dzīvoklī, vienlaicīgi ieslēdzot abas tējkannas, izsit korķus un Līvai ir jāiet knibināties ap to bīstamā paskata kasti, kur laikam dzīvo drošinātāji. Ja es būtu mūsu dzīvoklis, šobrīd darbotos 27 tādas tējkannas. Lēnām, pa vienai vien es slēdzu tās laukā un mēģinu atgriezties tajā domu stūrī, kur spīd saule, esmu mājas un - pats galvenais - dzīvo kopā saaudzis miers ar mīlestību. Kā tā egle pie mūsu mājas, kurai ir viens stumbrs un divas galotnes, tikai no otras puses. Pavisam, pavisam lieliski būtu, ja visu dzīvi varētu tā vienkārši aprakstīt, salīdzinot ar mājām, jo tad katru lietu varētu izskaidrot ar Divu Galotņu Egles principu. 

Tā kā nevar, es atkal un atkal mēģinu neizstāties, spēlējot visa jušanas spēli, kura, starp citu, apmēram nemaz nav spēle un pilnīgi nemaz - nav viegla.

Ziņai nav virsraksta, jo tā nav ziņa

Pirms divām dienām, kad bija vēl novembris, pirmo reizi gāju pāri jaunajam Gaujas tiltam pie augstskolas. Sniga no visām pusēm, bet es smaidīju, jo izdomāju ģeniālāko vēlēšanos mūžā. Man ir briesmīgi žēl, ka nevaru viņu te uzrakstīt tās nepiepildīšanās lietas dēļ. Bet es varu hipsterīgi pasēdēt pie "Of Monsters and Men" un, skatoties, cik skaisti snieg, uzrakstīt par to, cik vēlēšanās uz pirmoreiz pārbrauktiem tiltiem, vienādiem pulksteņiem (11:11), pirms šķaudīšanas, starp divām Laurām vai Agnesēm patiesībā ir maģiski notikumi.

Kopš brīža, kad Mārcis bērnībā izstāstīja par to, ko nozīmē vārds "māņticīgs", es pārtraucu tāda būt. Man liekas, ka mēs ar saviem koka zobeniem tobrīd izcirtām taku caur paparžu biezoknim uz pašcelto vigvamu, bet varbūt arī, ka meklējām āpšu alas. Pilnīgi noteikti zinu, ka kopš tā brīža pasaulē dzīvoja daudz mazāk briesmoņu nekā pirms tam. Bet brīnumi palika. 

Man liekas, ka tie brīži, kad tu kaut ko ievēlies, ir pēdējā pieaugušo pasaulē palikusī burvestība, tikai paslēpta citos vārdos. Viens īss brīdis, maksimālais minūte, kuras laikā tev jāizdomā, kas dzīvē šobrīd ir svarīgākais. Viena pati lieta - ne tikai ievēlēties, bet saprast, par ko gribi cīnīties. Tajos brīžos es parasti arī saprotu, cik ļoti man to kaut ko vajadzēja un cik ļoti ir vērts darīt visu, lai palīdzētu tam piepildīties. 

Visas manas vēlēšanās, cik vien spēju atcerēties, ir piepildījušās. Izņemot tās, kuras saistītas ar mīlestību, tās pa ceļam salauž visas savas ķermeņa daļas pret kosmosa kuģiem un atgriežas pie manis kopā ar neiedomājamām blakusparādībām kā no Rona salauztā zižļa nākušas. Domāju, ka tas notiek tā -  vēlēšanās tiek aizsūtīta uz visuma centru un tad tā atgriežas pie saimnieka. Ceļojuma degviela ir tas, cik daudz patiesi gribēta ir vēlēšanās, cik konkrēta tā ir, cik drosmīgi tu strādā pie tās, kamēr viņa ceļo. Lielām vēlēšanām vajag daudz drosmes - lai dzīvi padarītu par piemērotu dzīvesvietu brīnumiem un lai spētu uzreiz no tās atteikties - jo sapņi vispirms ir jāpalaiž vaļā, lai tie varētu veikt ceļojumu un atgriezties.

Mana pēdējā vēlēšanās ir reizē milzīga un pieticīga, un paaugstina grūtības pakāpi tikpat ļoti, cik iespējamo prieku. Tikpat gudra, kā sabiedrības pārvaldē pasniegtā 7gades plāna izvirzītie mērķi. Un manam pēdējajam (tas ir - šim) bloga ierakstam savas pārāk sapņainās dabas dēļ drīzāk vajadzētu būt sarunai ar Pūci kaut kur starp deviņiem vakarā un sešiem rītā, daudz tējkannas knikšķiem  smiekliem un cigarešu dūmiem, bet es ļauju tam būt arī tāpat.