Jared Singer "A Letter to Sarah"

Desmitiem saglabātu grāmatzīmju diviem žurnālistikas tehniku rakstiem un to dzēšanas mēģinājumi tagad, kad kurss ļoti skaisti ir noslēdzies, mani aizveda pie gandrīz Koeljiskā "15 Videos That Will Make You Rethink Everything" un šīs runas.

Aizdomājos par to, cik ļoti man gribas tādu spēcīgu balsi un skaidru dvēseli, lai savu mazo, sāpīgo cilvēcisko dzīvi varētu izteikt tik skaisti un gandrīz taustāmi kā to dara šie cilvēki. Ceru kādreiz iemācīties to milzīgo, saspiesto universu izdejot, izgleznot vai izteikt - ja arī tas ir tikai viens spēcīgs teikums, kas vienlaicīgi atbrīvo un kādam citam varbūt kalpo par āķīgu pagrieziena punktu kompromisos slāpstošu domu džungļos.

Ziemassvētku, Maximas un Džareda runas dēļ domāju arī par pasauli, kurā visas vērtīgās domas būtu izteiktas tiem cilvēkiem, kuri tās iedvesuši kāda cita dzīvē. Skaļi un pirms īstā brīža, nākamās izdevības vai "par vēlu" mirkļa. Uzdāvinātas, rēķinoties ar to, ka tas "pēc tam" brīdis var būt jebkurš nākamais.

"It wouldn't take a full day 

to cover this body with all of the nice things people

didn't think you needed to hear."

Trenējos recenzēt un iesaku aiziet uz Valmieras Drāmas teātra "Raudupieti"

Pārsteigums, ko sagādāja Elmāra Seņkova „Raudupiete”, šķiet, nav ietilpināms plakanajā „labi vai slikti” nogrieznī. Solījums piektā teātra festivāla laikā Blaumani parādīt jauneklīgu, traku un svaigi ģeniālu ar šo izrādi ir izdevies pat tad, ja atsevišķās uzveduma detaļās skatītāju vērtējums bijis pretrunīgs.

Ja vidusskolā Blaumanis asociējās ar sēpijas toņu putekļos klātu večuku, bet Raudupiete šķita pārāk tumša un nomācoša, tad Valmieras Drāmas teātris stundā un četrdesmit minūtēs spēja aizslaucīt gan putekļus, gan tumsu, dodot vietu krāsām, pustoņiem, spēcīgam līdzpārdzīvojumam, izpratnei un simboliskam vecā un jaunā sakausējumam.

Luga veidota pēc Rūdolfa Blaumaņa 1889. gadā sarakstītās noveles „Raudupiete”. Tas ir stāsts par jaunas, bagātas atraitnes nepiepildītajām ilgām pēc kaislīgas mīlestības pret iecerēto kalpu puisi Kārli. Saņemot atraidījumu, sievietes alkas kļūst par tik spēcīgu apmātību, ka liek viņai izvēlēties starp pašas bērna dzīvību un iekāroto vīrieti, galu galā novedot pie traģiska nobeiguma.

Šķiet, ka tieši izrādes modernā režija un Reiņa Dzudzillo scenogrāfija radīja jaunu formu, kas netraucēja, bet atbrīvoja Blaumani no iepriekšējām asociācijām un ļāva stāstu par Raudupieti atklāt bez pagātnes interpretāciju pievienotā smaguma. Vairākās recenzijās un apmeklētāju komentāros izteikta sajūta, ka izrāde „nelaiž vaļā, kaut sen jau beigusies” un par to „jādomā trīs dienas pēc tam”. Tas, manuprāt, noticis tieši tāpēc, ka vienkāršā, citviet par sterilo dēvētā forma izcēla tēlu daudzveidīgo, piesātināto un neviennozīmīgo jūtu pasauli

Izrādes veiksme bija kuba veidā noformētā rotējošā skatuve, kuras šķautņu maiņas iezīmēja lugas noskaņu un sižeta pagriezienus. No bēru mielasta senas, pelēkbrūnas fotogrāfijas, tradīciju un pagātnes fona noskaņas skatītājs iet līdzi Raudupietei kā gaišai, kaislīgai sievietei viņas baltajā „cerību” guļamistabā. Šajā kuba šķautnē savijas gan tīra kaisle, gan naiva romantika un jauna sākuma gaidas. Raudupietes jutekliskais sapnis, kurā Kārlis mazgā viņas pēdas, atrodas viņai pavisam tuvu blakus, bet tomēr paliek neaizsniedzams, šķiet, attēlo sievietes galējo cerību un iekāres punktu, kuru Raudupiete vairākkārtīgi cenšas nomazgāt, it kā sajuzdama, paredzēdama, kā šī kaisle aptraipīs gan viņas, gan citu tēlu likteni.

Emociju kāpinājumus un sevišķi izrādes kulmināciju brīdī, kad Raudupietes dēls Matīsiņš ielec skatītājam neredzamā akā, tīri un funkcionāli papildina komponista Goran Goras mūzika. Skatītāji, kurus izrādes iespaidā nelaiž vaļā sajūtas vai pārdomas, iespējams noskaņoti Holšteina zemo akordu minoros, skaņai kopā ar sajūtām vēl pēc taustiņa nospiešanas vai priekškara aizvēršanās turpinot virmot telpā un prātos.

Pilnveidojams šķita režisora risinājums lugā ietvert divas - jaunu puišu un viņiem pretstatītu sieviešu brieduma gados – grupas, kuru klātbūtnes nozīme dažās ainās bija neskaidra un brīžiem pat traucējoša. No studentu un skolēnu vidus izvēlēto jauniešu kopas teikto brīžiem traucēja saprast puišu dikcija, savukārt veco sieviņu tēlojums un izvietojums sevišķi sākumā likās samākslots. Lai arī „Raudupietē” abas grupas vietām it kā „izkrita” no lomas, šis trūkums vienlaicīgi arī palīdzēja Blaumani cilvēciskot - padarīt tuvāku jauniešiem un saprotamāku vienkāršajiem cilvēkiem, kurus pilnībā noslīpēta, iekonservēta Rūdolfa Blaumaņa  daiļrade varbūt nespētu tik tieši uzrunāt.

Kopumā Elmāra Seņkova „Raudupiete” Elīnas Vānes izpildījumā šķita pārliecinošs, progresīvs un emocionāli vibrējošs meistardarbs. Tas lika gan skriet skudriņām pār kauliem, gan atstāja aiz sevis klusu domu telpu un sajūtu minorus, kuriem iekšēji turpinoties, šķiet, nevilšus bagātāka kļūst arī skatītāja iekšējā pasaule. 

Mediju studijas un žurnālistika - re, ko mēs darām skolā!

Par spīti miegam, lāčiem un radošuma lēnai slīkšanai studiju dzīvē, kura šobrīd mazliet atgādina vecu reņģu bundžu, šejienes klusums slēpj daudz labi padarītu darbu. Skaisti video, recenzijas, raksti kā stāsti ne ziņas un lēna inerces pārvarēšana ceļā uz gudrāku sevi - tāds ir mans otrais kurss, un es to mīlu arī ar visu iences, slinkuma un negribēšanas pārvarēšanas sajūtu kokteili.

Mēs ar Loti un vienā gadījumā arī Tīnu izveidojām trīs video, kurus piedāvāju Tev nobaudīt. :)

I am still alive

Tikai gribēju atgādināt mazajiem lipīgajiem statistikas kačātājvīrusiem, nejaušiem svešiniekiem un tiem, kas varbūt patiešām gaida kādu ziņu, ka esmu dzīva. Dzīva ir liels, krāsains un haotiski piepildīts vārds, un tieši tāpēc man nav ne jausmas, vai jebkad vēl pietiks laika un brīvas domu telpas, lai te vēl ko uzrakstītu.

Šobrīd esmu tas mazais lācis, kas uz galvas lec ūdenī, un arī tas lielais, kas uz viņu rūc kaut ko par piesardzību un aisbergu smailēm, kuras zem ūdens nevar redzēt. Tad jau redzēs, kā ies ar peldēšanu.

Investīcija vai pašnāvība

Lotes Lārmanes foto

Ir 9:30 piektdienas rītā. Divas meitenes kūpošām kafijas tasēm solī, kas tikpat labi varētu būt viegls riksis, kopā ar bariņu citu studentu dodas cauri daudzdzīvokļu māju pagalmam pie augstskolas kopmītnēm. Pēc piecpadsmit minūtem sāksies pirmā lekcija, tāpēc viņas paķērušas somas, atslēgas un krūzes un steidzīgi metušās ārā pa durvīm. "Mēs KONKRĒTI paspēsim," iesaucas viena no viņām, un atskan smiekli, zemāki par bērnības zvārgulīšiem, bet tikpat priecīgi un īsti. Tāpat viņas dodas uz lekcijām pēc stundu garā pārtraukuma mazliet vēlāk - tikai šoreiz ar kūpošām ēdiena bļodām. Pašsaprotamākajām lietām nekad nepietiek laika, ja esi students ar aktīvu sociālo dzīvi, hobijiem, akadēmiskajiem pienākumiem un pilnas slodzes darbu. 

Pēdējā reize, kad es izgulējos bez pārāk agra modinātāja, bija pirms nedēļas. Nākamreiz kārtīgi atpūsties varbūt izdosies naktī uz otrdienu. Otrdienas rītā es gultā kādu stundu labsajūtā murrāšu, jo rīts bez modinātāja šobrīd ir manas dzīves baudas virsotne. Brīvie un brīnišķīgie brīži kļuvuši daudzkārt spilgtāki tagad, kad manas dienas aizrit, traucoties no skolas uz darbu, no darba uz kojām, dejām, mājām. Ne tik brīnišķīgie brīži ir aizmigloti un vienkārši, jo tajos gribas tikai ēdienu, miegu un diezgan bieži arī kašķēties.

Lotes Lārmanes foto

Šobrīd manā dzīvē ir divu veidu nedēļas - tās, kurās es eju uz skolu 3 dienas un strādāju 2 ar pusi dienas un tās nedēļas, kas man nepatīk (jeb mācos 3 un strādāju 4 pilnas un vienu pusi dienas). Līdz šim ir bijis grūti, taču aptuveni nākamajā nedēļā kļūs patiešām izaicinoši, jo tajā būs jāsāk gatavot daudz jaunu, darbietilpīgu uzdevumu skolai (piemēram, jāmontē video, jāanalizē raksti, jāsarunā savs žurnālistikas elks uz ēnu dienu un pašam jāizveido apraksts par viņu). Man ir aizdomas, ka tikai tad es redzēšu, vai divas pilnas slodzes vispār ir cilvēka spēkos apvienot, abās nekļūstot par sevis sliktāko versiju.

Un tomēr šis vairāk ir ieraksts par sapņu piepildīšanu nevis nogurumu. Es sapņoju strādāt par žurnālisti sev interesantā jomā, būt vesela un viengabalaina personība, kas prot brīnišķīgi dejot salsu, mīlēt cilvēkus un dzīvot piepildītu dzīvi. Strādājot pilnas slodzes darbu, ejot uz deju un visādām citām nodarbībām, maksimāli intensīvi mācoties un neaizmirstot, ka ballītēm un citiem sociāliem pasākumiem ir tikpat liela nozīme kā visam pārējam, nereti jūtos kā pusbeigts terminators, bet tas nav viss. Vēl es jūtos uz pareizā, sev vislabākā ceļa, un tas nozīmē, ka pat brīžos, kad esmu pusbeigta, sev es tomēr palieku arī terminators (tikai ne tik slepkavniecisks un neglīts).

Vienīgais, par ko man ir patiešām žēl, ir tas, ka pagaidām Latvijā, strādājot vienkāršu pilnas slodzes darbu, vēl īsti nevar nopelnīt tik, cik nepieciešams sevis cienošam cilvēkam, kurš bez visnepieciešamākajām lietām gribētu arī, piemēram, aiziet pie zobārsta vai nedaudz iekrāt mazam vasaras ceļojumam. Tieši tas arī ir īstais iemesls, kāpēc šobrīd ir labi strādāt un pilnveidoties - lai vēlāk būtu citādi.

*Ir 21:12 sestdienas vakarā, ielas ir pildītas ballīšu cilvēkiem, skaņu un gaismu mudžekļiem, bet es, klausoties "(In The End) There's Only Love", traucos tam visam cauri un garām uz mājām, kur mani (varbūt ar vakariņām) sagaidīs Lote. Par spīti tam, ka rītdien atkal jāstrādā, šovakar mēs dzersim šampanieti, jo mēs esam jaunas, dzīvas un to pelnījušas. Tā būs mazliet pašnāvība un mazliet arī investīcija reizē.

Peldēties

Mana jaunā mīļākā kūka

Vienas nakts Džeina

Rīgas ielas čūska

Studijas nav tikai studijas, bet arī cilvēku, stāstu un piedzīvojumu jūra. Es ne tikai mācos, bet kā jūras stikliņus vācu savā mentālajā dārgumu lādē tādus brīnumus kā:

• stāstu par to, kā Ance nedēļu darbā neēda pusdienas, lai varētu savam draugam nopirkt mīkstās iekšiņas kurpēm, jo viņam bija tālu jāiet uz darbu,
• vakaru, kad mēs ar Loti un Tīnu vienlaicīgi taisījām prezentāciju skolai, svinējām dzīvi ar vīnu un Cielaviņu un ballējāmies ar MSŽ pirmīšiem,
• to, kā es uz Rīgas ielas gandrīz uzkāpu mazam čūskulēnam, un kā uz viņas aug trīs saules puķes,
• Signes vārda dienas torti, "kura bija tik baudāma, ka to vajadzētu ēst vienatnē",
• to, kā mēs ar kursa biedriem koju istabiņā dejojām zem mana krāsaini puķainā pleda,
• jauno un neapstādināmo "that's what she said" joku aplikāciju,
• vienas nakts Džeinu, kura, kā mēs šodien uzzinājām, pēc vienas dienas atrada īstie saimnieki,
• to, cik skarbi sapurinošas bija ievadlekcijas ar Bila Geitsa atziņām un cik liels prieks man bija atgriezties skolā, kurā ir tik daudz gudru un interesantu cilvēku,
• to brīdi, kad es traucos cauri saulē ņirbošam meža ceļam ar velosipēdu, kuru vēl mazliet pagaidot varēšu ar tikpat traku prieku katru dienu braukt uz skolu,
• to, cik dzīve šķiet grūta, un cik ļoti tas ļauj novērtēt tās labos mirkļus.

Desmit prakses atziņas no 2013. gada vasaras

 
1. Nav lielu vai mazu cilvēku, ir tikai cilvēki un darāmais darbs. Esmu pārgājusi uz "tu" ar biežāk intervējamiem cilvēkiem, turējusi klausuli tālāk no auss runājot ar kādu Ministru Kabineta pārstāvi, kuru maksimāli sadusmoja mani jautājumi, konfrontējusi un likusi paskaidrot ko nesaprotamu vairākas reizes, un uz savas ādas pieredzējusi, ka cilvēcīgums, komunikācijas vieglums un intervējamo cilvēku pieejamība ļoti reti ir saistīti ar to, kādu stāvokli tie ieņem sabiedrībā. 
2. Praktizējot žurnālistiku, protams, ir vērtīgi lasīt ziņas un būt informētam, bet nebūt nav vajadzīgs (un arī iespējams) zināt visu - ja tev ir pietiekami attīstīta spriestspēja un loģiskā domāšana, un prasme, veikli strādājot ar dažādiem informācijas avotiem, izdarīt secinājumus un uzdot pareizos jautājumus. Un ātri, pa taustiņiem zibenīgi ņirboši pirksti!
3. Vienkārši piespied zaļo klausulīti! Abas ar prakses kolēģi Loti, šķiet, zināmu laiku centāmies izgudrot kādu brīnumformulu vieglākai sarunas iesākšanai, visticamāk, zaudējot diezgan daudz dārgas laika un spēka minūtes, lai nonāktu pie secinājuma, ka brīdī, kad ir skaidrs raksta fokuss un uzdodamie jautājumi, nav nekā labāka kā zaļā, mirdzošā klausulīte, kas uzsāk sarunu, kam tu patiesībā nevari būt pilnībā gatavs, kamēr neesi sācis. 
4. Nav stulbu jautājumu. Nu labi, varbūt ir gan. Un tomēr, jautājumi ir paredzēti, lai ieviestu skaidrību tur, kur tās trūkst, un tev ir visas tiesības (vai vairāk pat pienākums) tos uzdot. Visbiežāk, kad, runājot ar kādu cilvēku, kam ir liela atbildība sabiedrības priekšā, jutos stulba, es gluži vienkārši tiku muļķota un vesta ap stūri neērtajam jautājumam, uz kuru neviens negrib atbildēt tieši un konkrēti, jo atbilde nereti nozīmētu negribēti apjomīgas atbildības uzņemšanos. Bez tam, jo stulbāks vai elementārāks ir kāds jautājums, jo bīstamāk ir nezināt, nesaprast vai nebūt pārliecinātam par tā atbildi, jo tad ir milzīgs potenciāls uzrakstīt elementāri stulbu rakstu.
5. Kas, cik, kad, kā, kāpēc -es nekad nevarēju būt pārlieku droša par to, ka manis noskaidrotā informācija ir pietiekami precīza, lai izturētu redaktores papildjautājumus un šaubas jūtošo degunu. Tāpēc ar laiku iemācījos nebaidīties pārjautāt par jebkuru konkrēto skaitli vai faktu, kas tiks publicēts rakstā. Formula, ko es iemācījos apmēram tad, kad redakcijā jutos pietiekami mājīgi visiem teikt "čau", ir - vispirms iztēloties gatavu rakstu, faktus, uz kuriem tas balstīsies un saprast, ka tiem jāpievērš papildu uzmanība. Savukārt, sarunas laikā uzzināto vajag vēlreiz noskaidrot beigās. 
6. Gaismas ātruma pirksti, diktafons vai telefona sarunas ierakstīšanas aplikācija ir kaut kas, kas var atvieglot praktikanta dzīvi tik ļoti, ka es šaubos, vai ir pareizi šo ieteikumu ievietot tikai 6. pozīcijā. Principā iespēja ierakstīt sarunu man ir neskaitāmas reizes aiztaupījusi svīšanu gadījumos, kad ir svarīgi citāti, viedokļi un tā pati vecā labā atbildības uzņemšanās, ko vajag iedabūt starp pēdiņām.
7. Nebojā nervus, ja neesi iemīlējies - nezinu, vai varu iedomāties profesiju, kur būtu vēl svarīgāka patiesa mīlestība, tiešām spēcīga kaislība un īstā darbības joma normālas emocionālās un garīgās veselības saglabāšanai. Domāju, ka jebkurā žurnālistikas nozarē strādāt, nesabojājot veselību un ko kvalitatīvu dodot lasītājiem, var tikai tad, ja ir atrasta personiski maksimāli interesanta niša, kas spēj ar gandarījumu aizpildīt stresa un atbildības izgrauztos caurumus personībā.
8. Krievu valoda - lai arī man praksē, manuprāt, neiespējami noveicās un tikai vienreiz bija situācija, kad bez [manas ļodzīgi šļupstošās] krievu valodas iztikt nevarēja, domāju, ka nākotnē uz tādu veiksmi cerēt ir panaivi un plānoju uzlabot savas valodu zināšanas. Bez pietiekamām valodu zināšanām ir sajūta, ka iespējamais nākotnes darbs apjozts ar stikla sētu, kam vienā brīdī sanāks uzskriet, sasisties un netikt tālāk.
9. Zināt savas robežas - protams, ka ir forši būt visu varošam terminatoram un uzņemties tik darbus, cik dod un cik vajadzīgs izdevumam. Tomēr vēl foršāk man liekas pēc smagas strādāšanas cilvēcīgi atpūsties, neuzkraut uz saviem pleciem tik daudz, ka jākrīt gar zemi un (es agri vai vēlu iemācīšos šim sekot pati) nestrādāt slimam.
10. Lasīt par divriteni vai iemācīties ar to braukt - sajūtu līmenī 6 nedēļas prakses liekas daudz svarīgākas un paliekošākas par 9 mēnešos uzkrātajām teorētiskajām zināšanām, lai gan īstenībā teorija droši vien drīzāk bija kā tāds netverams fona biedrs prakses darbos.

Brīnišķīgi skaists autortiesību pārkāpums

Jeb viens no Barba Āsena (Barb Aasen) ieteikumiem, kā mīlēt sevi. Ideāli piemērots sarakstu gīkiem, narcisiem un grafomāniem - šis var turpināties mūžīgi.

1. Uzraksti 5 savas labās īpašības. Ja nesanāk, pajautā draugiem vai mīļajiem,
2. Padomā par cilvēkiem, kurus tu apbrīno (draugi, slavenības, kaimiņi) un piefiksē 5 viņu labās īpašības,
3. Domājot par dzīvniekiem, putniem, kokiem un/vai puķēm, kas tevi piesaista, pieraksti 5 to labās īpašības. 

Barbs (un esmu dzirdējusi arī pāris cilvēkus ar mazāk dīvainiem vārdiem runājam līdzīgi) saka, ka ar šo sarakstu esi atklājis 15 savas labās īpašības, kuras vari turpmāk attīstīt. Nezinu, vai Barbam ir taisnība, jo šitā es vienreiz atklāju, ka es esmu tā zaļi ēnainā gaisma, kas vasarā rodas saulei spīdot cauri mežam, tomēr viņš saka, ka viss, ko redzam ārpus sevis ir mūsu pašu iekšējā projekcija. Doma laikam apmēram tāda - tu nevari atpazīt vārdus valodā, ko nezini, neatkarīgi no tā, vai tā ir ķīniešu, saules, kaimiņa sejas vai kaijas kliedziena valodā.

Nākamais papildvingrinājums man liekas tik garšīgs, ka es atmetu savu loģisko skepsi un ar diezgan lielām grafomāniskas baudas gaidām lūkojos nākotnē. Sāc pierakstīt skaistās lietas, ko pamani sev apkārt, pārlasot tās katru vakaru, un tu sāksi pamazām tuvoties sevis paša iekšējam skaistumam. Barbs min piemēru par koku, kurš man īstenībā liekas neglīts, tāpēc es labāk minēšu citu. Ja man, piemēram, patīk, kā dzied Regīna Spektor un es austiņu pavadījumā no visas sirds kaucu viņai līdzi, vienlaikus domājot, cik viņa ir lieliska, man savā sarakstu kladē vajadzētu pierakstīt, kas tieši man likās tik brīnumaini skaists viņas dziedāšanā. Visticamāk, ka es rakstītu, ka man patīk, kā viņas balsij ir miljons dimensijas, ko citi mākslinieki bieži neizmanto, tā ir spēcīga un tīra, un pietuvināta īstiem cilvēkiem, jo viņa dzied par problēmām un jutekliskiem, maziem, cilvēciskiem sīkumiem. Tas - piemēram. Tālāk pieraksti savu vārdu un visas šīs īpašības tam blakus. Man sanāktu, ka esmu daudzdimensionāla, spēcīga un tīra, vienkārši saprotama un spējīga iedziļināties dzīves jutekliskajos sīkumos, kas padara to īstu un līdz kaulam sajūtamu, pie tam spējīga tajā visā dalīties un maksimāli paust savus pārdzīvojumus.

Barbs saka, ka jānotic, ka pierakstītais ir patiesība par tevi un mani, jo mūsu pasaule ir spogulis tam, kas esam mēs paši. Es domāju, ka viņš ir lāga zellis, tāpēc ticu gan iepriekš aprakstītajam, gan tam, ka norādot šo linku, lai pasaulē ienestu mazliet vairāk mīlestības http://www.barbaasen.com/8-Tips-on-How-to-Love-Yourself.html, Barbs galīgi neiebildīs, ka dalos viņa gaismā.

Ļoti vecs prologs "Beatrises pēdējai ledenei"

Bija paredzēts viņu iemidzināt 7. jūlija pēcpusdienā. Mēs abas bijām drošas (tas ir - viņa bija droša, bet es drošības pēc piekritu), ka Beatrise jau kļuvusi pārāk veca dzīvošanai un ar viņu jau sen vairs nav interesanti. Mēs - tas ir Liāna, mana pārāk lielā kaimiņiene, lai būtu īsta draudzene, un es - Gerda. Viņai bija jau trīspadsmit, un viņa zināja šo to no lielo cilvēku pasaules, bet man tikai seši, tāpēc es uzticējos tam, ko saka Liāna un lieki galvu nelauzīju, lai gan pakrūtē kņudinājās tāds dīvains tukšuma kamols, ko es vēl nemācēju nosaukt vārdā. Plāns bija sekojošs - sabarot veco, zili pelēko kaķeni ar ledenēm, pagaidīt kamēr viņai būs stiklainas acis un viņa vairs nekustēsies, bet tad sarīkot Īstu Procesiju ar vietējiem bērniem, rozā kurpju kasti pārsietu ar lielu, melnu banti un pa trīs saujām zemes uz tās - „jo tā dara īstās bērēs”- Liāna zināja teikt.

Kad bijām pa mājās salasītajiem viensantīmniekiem vietējā veikalā „Liepas” slepeni nopirkušas tik daudz aveņu ledeņu, cik sanāca, un pielavījušās Beatrisei, kura, tobrīd neko nenojausdama, laiski gulēja saulītē uz akmens, man pēkšņi sagribējās konfektes apēst pašai - mājās, mazliet noskrandušajā, bet mīļajā klubkrēslā pretī televizoram, strīdoties ar brāli par to, kurš tieši ko neskatīsies). Tukšuma kamols kļuva lielāks, kad pamanīju Liānas ciešo, apņēmīgo sejas izteiksmi un sakniebtās lūpas. Tas spiedās cauri manam kaklam kā pelēka, lipīga migla, līdz man sareiba galva un kājas kļuva ļenganas kā divi galerta kluči. Bailes mani laizīja no visām pusēm - bailes, ka brālis ieraudzīs mūs, Beatrisi un ledenes, un viņam viss acumirklī būs skaidrs. Bailes, ka visi, kas mani sauca par Gerduci, uzzinās. Bailes no pasaules bez murrājošās kaķenes gultas kājgalī. Bailes no tā, ka Liāna vairs ar mani nedraudzēsies, ja atteikšos noindēt Beatrisi. Bailes no nāves, kura viņai nāks pakaļ. Pēkšņa čaukstēšana mani izrāva atpakaļ saulainajā, citiem tik jaukajā, bet man - pilnīgi svešajā, šausminošajā dienā. Liāna iztina konfekti no papīrīša, pieliecās un bez liekām ceremonijām satvēra Beatrises purniņu, lai iebāztu to viņai mutē. Man gribējās kliegt, un sirds dauzījās tik skaļi, ka cerēju - kāds sadzirdēs! Bet Beatrisei izdevās izbēgt no Liānas nagiem - vismaz šoreiz. Ar skaļu, griezīgu ņaudienu kaķene vienā lēcienā pamatīgi pārskrāpēja Liānai roku un aizskrēja uz projām. Liāna, dusmās vēl vairāk sakniebusi lūpas, metās kaķenei pakaļ, bet es - skrēju viņai līdzi, pārsteigta par to, ka vispār varu pakustēties.

„Tūlīt pat iekšā,” mūsu skrējienu kā pātagas švīkstiens paršķēla omes dusmīgā balss. Mēs apstājāmies kā iemietas. „Nu, žigli, žigli!” ome vēlreiz aizkaitināta noskaldīja, un pirmo reizi man šī balss likās patiešām tuva un mīļa. Piegāju pie vecmāmiņas un pieķēros viņai pie rokas, no visas sirds lūgdamās, lai Liāna iet mājās, lai viņa visu aizmirst un  liekas mierā. Bet tur viņa stāvēja - acīmredzami nevarēdama izlemt, vai nogaidīt kaut kur tepat aiz stūra, vai drošības pēc paklausīt, mezdama alkatīgus skatienus te uz kaķenes bēgšanas ceļu, te mums. Bailēs atkal sastingusi, es tikai skatījos te uz Liānu, te vecmāmiņu, gaidīdama, kura uzvarēs. „Vai tu mani nedzirdēji, vai? Uz mājām, un ŽIGLI!” šoreiz vecmāmiņas balss bija tik nepielūdzama, ka Liāna, uzmezdama mums apslāpētu dusmu skatienu, stīvi pagāja mums garām.

Viņa pazuda pēc divām dienām. Jau tajā pašā vakarā es, turot apmierināti murrājošo kamoliņu rokās, zināju, ka tā tas vairs nebūs ilgi. Es vairs nejutu Beatrisi, it kā viņa jau būtu aizgājusi. Tajā vakarā, kad viņa tā arī neskrāpējās gar durvīm un neviens vairs nekaitināja visus ar savu lēkāšanu uz ārdurvju kliņķa, es zināju, ka viņas vairs nav. Karsts kauna un baiļu vilnis izbrāzās man cauri, kad tētis pie ārdurvīm vēl centās Betu sasaukt. Viņš pat ienāca pēc kabatas baterijas, lai ietu Beatrisi meklēt, un devās tumšajā pievakarē, pilns pārliecības, ka atnesīs manu kaķeni mājās kā pieklājas. Kad viņš pārnāca, tēta acis bija miklas un, mīņājoties uz vietas, viņš skatījās uz mani vainīgu, līdzjūtīgu skatienu. Viņam rokās bija Beatrise - slapja, melna un nekustīga. „Ielekusi lielajā ūdens mucā,” tētis klusi, salauzti novilka un nolika manu īsto labāko draudzeni uz avīzes līdz rītam, kad mums vajadzēs viņu atdot zemei. Es neraudāju, kamēr visi nebija aizmiguši. Man likās, ka mani atšifrēs - mani, kas vairs nekad nebūs Gerducis, mani, kas neizglāba savu uzticamo draugu no Liānas nagiem. Es būtu varējusi to izdarīt, es zināju. Tagad es tikai gulēju, juzdamās visvientuļākā, ļaunākā un gļēvākā meitene uz visas pasaules, mēģinot apturēt pārāk skaļās elsas, kas, likās, grasījās mani saplosīt pa gabaliem. Kopš tā laika es nekad vairs neraudāju, kad citi redz.

*Mazas detaļas kā tapešu raksts vai kāda smarža no reālās dzīves kādam var likties pazīstamas, bet sižets ir izdomāts kā gandrīz vienīgā lasāmā daļa manai NaNo'2011 grāmatai.

08.07.2013. dienas labākā doma

"Sometimes there is no reason why. Sometimes we could have done nothing better or worse or differently. Sometimes things just are and people just are and everything clicks and most of the time it doesn’t and we are supremely uncomfortable with that as a society." /Rachel Collins/

The best of the Doctor

Man nav ne jausmas, kāpēc, bet pēc GP pabeigšanas vairs nav ne mazākās vēlmes iet gulēt vai darīt kaut ko no produktīvo aktivitāšu saraksta. Tāpēc izdomāju Tevi iepazīstināt ar pāris ļoti labām manas dzīves stundām, kuras lieliskas padarīja cilvēki, kuriem smadzeņu vietā ir brīnišķīgi skaists kosmoss un, protams, Doktors. Tavā rīcībā ir pārdesmit minūšu labāko iepazīšanās gabaliņu ar Doktoru, Eimiju un Vincentu van Gogu "Whoviāņu" pasaulē.

Crappy ieraksts par studenta stresu, ko izlasot automātiski iegūsti mana personīgā varoņa un, iespējams, arī galīga bezģeļņika dubulto zvaigzni

Jau kādu laiku mēģinu nerakstīt parastus "kā man iet" crappy ierakstus, jo laikam kaut kad šogad atklāju, ka pat mani pašu neinteresē pāris atklātas slepenās dienas grāmatas. Bet ir 5:20, 6:45 man jāiziet uz autobusu, kas aizvedīs mani uz otru autobusu, kas aizvedīs mani uz GP prezentāciju, kas aizvedīs mani.... jā, šito mēs vēl nezinām!

Tieši tāpēc pat nemēģināju aiziet gulēt, ar slapjiem, smaržīgiem matiem un savu otro mīļāko radošo nekārtību mugurā sēžu un domāju par naudu, karjeru, laimi un savu pilnīgi ačgārni pretrunīgo dabu - gribēt pilnīgi absolūtu mieru meža vidū un vienlaicīgi tiekties pēc katra izaicinājuma un baiļu robežas, kas vispār ar pirkstiem ir aizskarama.

Mans laba studenta stress mēnesi no vietas laupīja ēstgribu, diezgan sālītā veidā sabojāja veselību, jau pusotru mēnesi vai nu anulē miega iespējamību vai padara manas naktis bezjēdzīga bezmiega pildītas, palīdzēja man nokavēt apmēram septiņu mīlētu cilvēku izlaidumus, mammas dzimšanas dienu, citu cilvēku jubilejas, traucē koncentrēties (atzīšos, ka jau kādu nedēļu nelasu ziņas, jo nespēju sagremot pat rindkopu), un liek man domāt par to, vai tādā gandrīz vardarbīgā ceļā gūtiem panākumiem ir vērtība? Un, ja ir, tad kam? Man? Ideālajam "es"? 

Atlieku šos un vēl daudzus citus jautājumus uz laiku, kad būšu gana gudra, lai atbildētu. Nedaudz baidos, ka tādas gudrības nemaz nav, bet atlieku vienalga. Nebūtu lasījusi tik daudz grāmatu ar pretējām ideoloģiskajām nostādnēm (budisms, bagātie un nabagie tēti, visādas neierobežotās iespējas un noslēpumi, un karma), man nebūtu ienācis prātā gribēt justies labāk kā tagad un iztēloties tik daudz citus variantus. Šķiet, nākamos trīs gadus cīnīšos par kaut ko vienu, bet aiz priekškara plānošu savus mierīgos kaķus, ģimeni, māju meža vidū un pievērsīšos psihoanalītiskajai literatūrai, lai saprastu, kāpēc tā.

5:41 kafija un mājnieku miega klusums, esmu aizmirsusi visas domas, kuras centos noķert, atceros tikai to, cik ļoti māsas izmainās, kamēr paspēju izbrīvēt laiku, lai viņas ieraudzītu. Cik daudz dzejoļus saraksta Mijau. Cik daudz karstasinīgus piedzīvojumus pieredz Elīna un cik piesmakuši aprautus rājienus visādi nejēgas dabū no Beātes. Cik smaržīgas lineļļas jaunajos priekšnama dēļos iekrāso brālis. Cik daudz salsas nodarbību un ballīšu novada Ainārs. Cik maz kurpju, ausu un vienkāršas, tīras klātbūtnes nodeldēšanas es piedzīvoju kopā ar viņiem, "saulainā dienā vingrinoties spēlēt klavieres, kamēr citi bērni ārā spēlē bumbu".

Un vienīgā iespēja ir būt gudrākam par saulaino dienu, neiespējamam, aiz ausīm velkot bumbotājus ārā naktīs un maksimāli labi izlietot ziedotos spēles mirkļus, lai tiešām to klavierspēli, kam jau sen aizmirsta kaut kur mētājas nozīme, iemācītos patiešām labi. 

Ir 5:56. Man sāk gribēties gulēt. Nav svarīgi, jo pēc 45 minūtēm izeju no mājas, 3 stundām aizstāvu gada projektu, 10 - peldos tuvākajā ūdenstilpnē, bet 12 stundām - varbūt beidzot viegli aizmiegu.

6:00 - ja Tu esi šo izlasījis, es nesaprotu jau divus cilvēkus, kam darīšana ar šo ierakstu. 

6:06 - Tikko sapratu, ka pirmais gads beigsies pēc 3-8 stundām. Jūtos reizē priecīga un kaut kā nē, un kaut kā labrīt un uz redzēšanos.

22:36, 28.06.2013. Gada projektā dabūju 8. Gads ir beidzies labi.

Prakse žurnālā "IR" - pirmās divas dienas

Praksi "Ir" mēs ar Loti ieguvām, manuprāt, divu iemeslu dēļ - tāpēc, ka "Ir.lv" redaktores Māras Miķelsones vadītajā Žurnālistikas tehniku kursā mūsu darbi atradās labajā kaudzītē un tāpēc, ka nejaušība. Aizgājām tāpat vien parunāties par to, ka vairums no uzrunātajiem iespējamajiem prakses vadītājiem ir noraidoši, un pieņēmām pasniedzējas piedāvājumu praksēties "Ir". Man personīgi piedāvājuma brīdī sastinga un apsarmoja aste - "Ir" ir liela un vērtīga iespēja un tikpat liela atbildība, no kuras man, protams, bija bail. 

Iztēles ainas par pirmajām prakses dienām bija apokaliptiski krāšņas - visi ir pārcilvēciski gudri, neiedomājami kritiski un visu laiku kliedz uz mani, ka esmu stulba. Es vienmēr iztēlojos briesmīgāko - kad es vienreiz devos pārgājienā viena, biju diezgan droša, ka man kāds uzbruks ar nazi jau pirmajās minūtēs uz ceļa, bet tā vietā superjauka sieviete mani aizveda līdz galapunktam vienkārši tāpat vien, bet atpakaļceļā kāds vecs vīriņš man izmaksāja autobusa biļeti arī bez prasīšanas tāpēc, ka viņu laikam sūtīja Dievs (man šķiet, ka es biju totāli sausā un biju plānojusi iet pa "slepkavu ceļu" ar kājām atpakaļ).

Kolorītākie tēli nakts murgos pirms prakses bija Ušakovs, ko man liek intervēt pirmajās divās redakcijā pavadītajās minūtēs, Nellija Ločmele un Māra Miķelsone, kas, ieņēmušas pozīcijas skatienam man pār plecu, vienlaicīgi bija pamanījušās skulpturāli sakniebt lūpas dziļā riebumā pat pret manu auru, es - valodu raustoša, nosvīdusi, atkal smēķējoša, bezmiega un nelabuma izmocīta tuvu nāvei un vēl daudz sarkanas krāsas un skaļuma visapkārt. 

Protams, ka nekas tāds īstenībā nenotika. Cilvēki redakcijā ir jauki, pieklājīgi, bet var pateikt, ja kaut kas nav pareizi. Dod mums daudz darba un daudz iespēju attīstīties. Savās svīstošo baiļu ainās nekad nebūtu to iedomājusies, bet "Ir" redakcijā cilvēki daudz smaida, ir gaišs un mājīgs, un tikai vēl nedaudz pierodot jutīšos tur pilnīgi brīvi.

Patiesībā vēl vakar jutos tik paralizēta no bailēm, ka nespēju sevi redzēt dziļāk praksē, kur nu vēl pabeidzot to. Bremzējos uz zvanīšanu cilvēkiem, savas balss izmantošanu, piemēram, atbildēšanai uz vienkāršiem jautājumiem ("kurš vāka makets tev liekas labāks?"), iniciatīvas izrādīšanu un tamlīdzīgi. Sapratu par sevi tik daudz, ka vienai dienai tas liekas neticami - ka tikšana vaļā no kautrības, mazvērtības kompleksiem un tieksmes būt nepamanāmai žurnālistikas pasaulē man būtu gandrīz taustāma problēma, no kuras jātiek vaļā bez variantiem. Neticība sev un bēgšanas reakcija uz bailēm vienkārši nav apsverama! Un bez atkāpšanās ceļa ir vieglāk sākt vingrināt savus nekad neizmantotos pašapziņas muskuļus.

Pirmajā dienā uzsūcu tik daudz informācijas, līdz sāka griezties galva - par Gunāru Astru, Re:Baltica pētījumiem, Saeimas un VID komisijām, Daugavas Vanagiem un to, ka arī ļoti lielas neatlaidības gadījumā var nedabūt rokā vajadzīgos cilvēkus.

Šodien (tas ir - nu jau vakar) bija krietni vairāk darba. Atvieglota secināju, ka varbūt netikšu vaļā no gļēvuma uzreiz, bet maziem solīšiem, apņēmīgi strādājot ar sevi. No paša rīta bijām Saeimas komisijas sēdē, zibens ātrumā uzrakstīju savu pirmo rakstu par to, aptaujājām 20 cilvēkus Rīgas ielās nākamajam "Ir nauda" izdevumam, veicām cenu monitoringu Rīgas veikalos un saplānojām došanos rītdienas darbos. 

Galu galā varu teikt, ka man, protams, vēl aizvien ir bail dot sev obligācijas par to, ka turpmākās piecas nedēļas un piecas dienas viss būs tikpat normāli kā līdz šim, BET es jūtos lepna, ka varu sevī diedzēt lielumu ar šīs nenoliedzami kvalitatīvās un darbietilpīgās prakses palīdzību un pateicīga par to, ka neatkarīgi no tā, ko izdomāšu darīt nākotnē, šis lēmums būs ļoti labi pamatots reālā pieredzē. Pēc prakses droši vien pievienošos savam kursa biedram Normundam, visām dzīves potenciālajām briesmām sakot "tak ČILL!"

Dvēsele

Regulāri atceros, cik svarīgi ir pieļaut kļūdas un dzīvot nekārtīgi, haotiski un nepareizi, bet no sirds.

Atceros, kad redzu dzīvību fotogrāfijās, kad man un pāris citiem cilvēkiem bija 17-18. Es redzu patiesu smaidu, mirdzošu, siltu acu skatienu, trakas matu krāsas un priecīgus notikumus. Bet tagad ir kaut kāds pusceļš uz nedzīvo un iestīvināto "pareizi skaisti".

Ar katru dienu kļūdas pieļaut (jeb dzīvot saskaņā ar savu dvēseli) kļūst arvien grūtāk, jo tas prasa aizvien sarežģītākas izvēles - profesionālās, attiecību, rīcības - un aizvien lielāku drosmi.

Nebūt lepnam un nedzīvot iekšējo vecāku (krustvecāku, tanšu un autoritāšu) atzinībai, bet savam priekam. Nedzīvot sava "uzpūtīgā es" labā. Būt atklātam un ievainojamam, nevis nevainojamam.

Būt starojošam, dvēseliski dzirkstošam, nevis skaistam. 

Dieva dēļ nebūt klasiskam tikai tāpēc, lai iekļautos.

Būt īstam. Nebēgt un neslēpties.

Visu laiku to visu aizmirstu, tāpēc nolēmu pierakstīt šeit.

Mana puse no "24 things that feel better than orgasms"

Attēls no joettles.com

1. Staigāt puskailai, bez drēbēm vai pidžamā jo neviena nav mājās, pastāv absolūta brīvība un aizslēgtas durvis.
2. Red Hot Chilli Peppers, The Lumineers un garais ceļš ar austiņām pa Rīgas ielu uz skolu.
3. Kad kāds smejas par maniem jokiem.
4. Kad kāds smejas par viņiem neticami daudz.
5. Kad kāds smejas par tiem, līdz (viņiem, nevis man) no acīm sāk sprāgt asaras!
6. Kad izdodas pateikt tieši to, ko domāju, tieši tā, kā es to domāju.
7. Tas brīdis, kad parastās trīcošās salātlapas vietā pilnīgi reāli iztēlojos, ka esmu mierīga, draudzīga un normāla, runājot ar cilvēkiem, kuri man liekas forši.
8. Kad pilnīgi sausā atrodu kabatā naudu, kas nav dzeltena vai brūna.
9. Dejošana nenormāli draņķīgos klubos, kurus neapmeklē neviens paziņa, tā ka var absolūti neprātīgi izkratīt visu savu veselo un neveselo saprātu.
10. Dejošana un dziedāšana, ejot mājās no salsas pa tumsu, kad neviena cita uz ielas nav. 
11. Īsta, dzīva stāsta uzrakstīšana. 
12. Cilvēki, kuri ne tikai klausās, bet arī sadzird. Būšana par tādu cilvēku kādam citam.

Raksta iedvesmas avotu vari atrast šeit.

Labi, bet, protams, jokaini.

Lēnām, tik lēni, ka nevar noteikt robežu starp darīt un nedarīt, es sāku tuvoties GP rakstīšanai. Tikpat lēni kā nāk pavasaris. Lērums cilvēku sūdzas par to, ka viņš kavējas, bet es domāju, ka viņš vienkārši ir izsmalcināts un dabisks. Viņš nāk lēnām, un tā ir pareizi. Ar neiedomājami lielu gaišumu, mazām un trauslām lāstekām, kas no kupenu galotnēm tiecas pret zemi, smieklīgām saulesbrillēm, smaidošiem cilvēkiem uz ielām, ūdeni un ledu, un ūdeni, un nenosalušām kājām. Ar zemeņu domām un referencēm par iemīlēšanos. Šī būs pirmā ziema, ko es uzvarēju, priecādamās tieši par tiem laikapstākļiem, kādi ir.

Miljons reizes klausos dziesmu, ko atradu Lotes lasāmblogu listē.

Man gribas kādu, ar ko klusējot saprasties vienā valodā. Bet varbūt vispirms jāvar klusēt kopā ar sevi, nevis runāt un dziedāt skaļā balsī.

Man azotē ir visas grāmatas (izņemot Sniketu), kuras  jau sen ilgojos izlasīt. Šobrīd šķiet, ka dzīvoju veselā stāstu un paralēlo realitāšu mudžeklī. Ka stāsti nāk pie manis, lai izskaidrotu dzīvi, cilvēka dabu un sevi pašu. Es gribētu, lai mani kremē kopā ar manām mīļākajām grāmatām. Man liekas, ka tā būtu maģiska un kaut kādā ziņā ļoti pareiza substance.

Sapratu, ka nelokāmā pārliecība par to, ka ar attieksmi var mainīt visu (arī savu fizisko stāvokli) ir visai absurda. Ar vislabākajiem nodomiem gan pret savu veselību, gan citu (dzīvnieku) dzīvību tāpat dabūju mazasinību. Sapriecājos, jo vairs nav sajūta, ka esmu atbildīga par visu. Tikai daļu, tikai savu daļu, un pat par to ne līdz galam. Un to daļu tagad var redzēt un atrisināt.

Vēl es sapratu, ka lepnums nekam neder. Kā gan man varēja vispār ienākt prātā spēlēties "lepnajos", ja tik ātri aizmirstu un tik stipri mīlu? Kam vispār der tāds muļķa lepnums? Varbūt dienu, nedēļu un mēnešu izdzēšanai no mīlestības un dzīvības vēstures. Varbūt sava maziskuma atklāšanai.

Vēstules no paralēlā universa

Atverot savu 2012. gada vēstuli sev divtūkstoš trīspadsmitajā, secināju, ka tas bijis līdz šim piepildītākais gads manā mūžā, ka vairāk jālasa Gundega Repše un ka visas vēlēšanās piepildījušās līdz sīkumainai precizitātei.

"Ir 25. marts, un vakar sākās vasara. Nu vismaz vasaras laiks. Mēs ar Eviju dejojām, līdz tas pienāca, apskāvāmies un devāmies mājās, pa ceļam vēl uzdejojušas Kalpaka statujas pakājē. Ir 25. marts, jo laiks skrien kā tūkstošiem satrakotu zirgu. Man tam nav vienotas koncepcijas, bet, ja tādu noteikti vajag, tā būtu - atrast sevi, ja ne pavisam, tad vismaz Latvijas izglītības sistēmā.(..) es pieaugu, un pieaugot galvenokārt ceru, ka nepazaudēšu balsi, skaidrību un skatienu, kas ne tikai redz, bet arī prot atpazīt un līdz kaulam izjust skaisto."

Tavs mājas diētas dakteris

Šis ieraksts ir cenzēts, visiem rupjajiem vārdiem pievienojot zvaigznītes. Mēreni aizvainojoša valoda un žargons tajā saglabā savu vietu, lai paustu emocijas.Tiem, kam labāk patīk rupji vārdi bez zvaigznītēm novēlu airaujoši pavadītu laiku, tās atšifrējot.

Izdomāju pačekot vitamīnu diētas internetā. Ideja bija - spogulis man saka, ka manā dzīvē ir par maz apelsīnu un brokoļu, plus mana miegainības, noguruma un satraucamības pakāpe, visticamāk, nav pārāk normāla. Bet gūgle meklējumu procesā nemitīgi cenšas mani pārliecināt, ka īstenībā es esmu resna un man vajag praktiski nemaz neēst vai ēst kaut ko izcili pretīgu. Un zini, ko es visiem tiem cilvēkiem, kas gūglei saskaloja ūdeņus, varu pateikt? Jūs esat f**** stulbi. 

Meklējumu apkopojumā var apmēram izsecināt, ka ēst debīli (nu, piemēram, ēst olas trīs dienas no vietas un pēc tam nomirt) ir tuvākais ceļš uz skaistumu. Un zinājāt, ko? Skaistums ir tievs, nevis laimīgs, gudrs un vesels. Jo nav svarīgi, vai tās h***** ir tev piemērotas, galvenais taču ir tikt par vienu izmēru mazākās biksēs. Like what? Tātad, ja esmu kaut kāds lūzeris, kas domā, ka ar vienu izmēru mazāku dibenu savā (visticamāk seksuālajā) dzīvē beidzot kaut ko sasniegšu, ko man darīt? Apkopojot pieejamo diētinformāciju, varu teikt, ka viss atkarīgs, kad tieši gribi iekarot pasauli. Ja tas, piemēram, ir pēc piecām dienām, tad es kā tavs personīgais superultradiētas ieteicējs rekomendēju apēst trīs kilogramus vārītu biešu ar kanēli (bez sāls vai majonēzes, tu resni!), bet nākamās trīs dienas veltīt cītīgai vemšanai un ceturto (ak, laimīgā ceturtā!) -, lai atgūtu normālu sejas krāsu, dzertu ūdeni, čurātu bietes un gulētu pēc lielās slodzes. Piektajā dienā riepa būs aizbraukusi apciemot Holivudas slavas aleju, bet tev sāksies cita dzīve.

Vairumā no tām muļķīgajām diētas lapām nebija minēts nekas par virkni, manuprāt, svarīgu lietu - piemēram, ja uzskati, ka esi misters Riepa, kā tu līdz tam nonāci, jeb CĒLOŅI problēmām, bez kuriem, visticamāk, tāpat neko nesasniegt. Otrkārt, var secināt, ka diētas pasaule ir atvērta eksperimentiem - tu randomā mēģini visu pēc kārtas un, ja tavs organisms kādā brīdī nokaras, tad UPS, NEBIJA LAIKAM ĪSTĀ DIĒTA. Treškārt, izskatās, ka viņi visi pieņem, ka cilvēku pamatmērķis ir nomest svaru nevis būt veselam, uz ko man atkal laikam būtu jāatbild ar veco labo EJ RATĀ. Apkopojot diētas lapas vienā ieteikumu personībā, varu teikt, ka notievēšanas nolūkos Tev vajadzētu daudz nodarboties ar seksu (arī random partneri der, galvenais vismaz 4 reizes nedēļā), maz ēst (vai, ja ēst, tad tikai nepatīkamas, tieši no zemes izkašņātas lietas), smēķēt un daudz gulēt (vislabāk - ar kādu). Ņemot vērā, ka svara nomešanai tomēr vislabāk palīdz neēšana, visticamāk, ka, lasot šo ierakstu, jau esi nometis "kilogramu astoņdesmit dienās".

Kādas mīlestības vēsture jeb kā es iepazinos ar salsu

Tiem pāris cilvēkiem, kas ir sekojuši līdzi manai bloga vietnei, jau kādu laiku, visticamāk, ir skaidrs, ka mana kaislība pret salsu  diezgan stabili progresē. Nedaudz ieskatoties tajā, kā tas sākās, varu klusā teicēja balsī teikt, ka šī mīlestība jau no sākta gala darījusi mani laimīgu un devusi enerģiju, kas droši vien ir galvenais iemesls tam, ka par spīti visām grūtībām vēl aizvien eju dejot, praktizēju mājās un esmu sākusi pakārtot savu dzīvi tam, lai mans ķermenis, prāts un emocijas būtu pēc iespējas piemērotākas dejošanai.

Pirmais skatiens - laikos pirms akadēmiskā gada, kad kopā ar Līvu strādājām "Pie Raunas Vārtiem", neiedomājami jautri un laimīgi pavadījām laiku, un skatījāmies viņas DVD filmas, kuru starpā bija arī "Dirty dancing: Havana nights". Kā vienmēr deju filmās diezgan aktīvas jūraszāles stilā kustējos līdzi un jutu, ka mana vieta varētu būt meklējama salsas kustībās. Tā, it kā es būtu zaudējusi atmiņu, un filma liktu pa fragmentiem to atgūt.

Ernesta Birznieka-Upīša "Viva la salsa" stiklotie studijas logi bija nākamā totālas prāta zaudēšanas stadija. Netīšām nokavēju iepazīšanās nodarbību, bet turpmāk gan draņķīgās dienās, gan tad, kad gribējās sajust vairāk sirdspukstu vai trūka siltuma, es vienkārši gāju garām un skatījos, kā cilvēki dejo. Un dejoja viņi skaisti. Man šķiet, ka šī deja ir kaut kāda maģiska atslēga, kas cilvēkos savieno seksuālo, svētlaimes un dzīvesprieka enerģiju, un tas ir labi redzams visur, kur kāds dejo salsu. Ir karsti, bet ne vulgāri. Ir enerģiski, bet līdzsvaroti. Ir priecīgi, bet ne bez piepūles koncentrēties.

Sāku mācīties Vidzemes Augstskolā, pie ziņojuma dēļa ieraudzīju "Spēka pasaulē" notiekošo salsas nodarbību plakātu un sāku dejot pie trenera (vai pasniedzēja, vai kā nu to sauc) Aināra Burceva, un man nudien negāja viegli. Ne tad, kad ar gurniem astotnieku vietā zīmēju salauztus vieniniekus, ne tagad. Tomēr man ir sajūta, ka mans ķermenis no parasta marmora klints gabala pamazām iegūst skaistas classy statujas aprises. Es protu pamatsoļus, pareizo satvērienu un esmu iemācījusies ko savai personībai diezgan neticamu - tikt vadītai. Esmu mainījusi attieksmi no iesācēja "just for fun" uz nākamā līmeņa koncentrēšanās, rūpīgas vērošanas un priecāšanās apvienošanas.

Pagājušajā nedēļā kopīgi nolēmām, ka viena reize salsas nedēļā ir katastrofāli par maz. Tā nu tagad man ir uzlabotas pirmdienas, kuru laikā dejoju gan uz, gan no "Spēka pasaules". Salsas kurpes ar nelielu papēdi, kas, cerams, nebūs par iemeslu kakla laušanai, biežāka trenēšanās mājās un sapņi par manu pirmo salsatēku ir pāris patīkami satraucošas lietas, kas šobrīd piepilda dzīvi ar siltumu tā, it kā jau sen būtu vasara. Patiesībā, dejojot tā arī ir - vasara ir visu laiku. 

Pārdomas par studijām Vidzemes Augstskolā Vol. 1

Tiem, kam neizmērojami interesē mana studiju dzīve, mediju studijas, Vidzemes Augstskola un varbūt arī tiem, kas ir augstskolas izvēles priekšā un izmisīgi vēlas redzēt tieši šī Tedijlāča iekšējos orgānus, lai pieņemtu savu lēmumu. Vairākas reizes mēģināju rakstīt tā, lai neizklausās pēc slēptās reklāmas  pozitīvisma dēļ, bet tas bija pārāk grūti pat manām perfektu līdzsvaru mīlošajām smadzenēm, jo - ziniet, ko - es mīlu savu augstskolu, esmu te laimīga un domāju, ka esmu atradusi labāko vietu mediju studijām Latvijā un man tiešām nav vienlīdz daudz vai vienlīdz svarīgu negatīvo punktu, ar ko līdzsvarot pozitīvo.

Manuprāt, unikālais Vidzemes Augstskolā ir:

zaļā domāšana - iespēja šķirot atkritumus gan augstskolā, gan kopmītnēs, es, piemēram, šķiroju arī savā istabā. Papildus tam tās kopmītnes, kas gada laikā ietaupa visvairāk ūdens un elektrības, maksā par kojām 5 latus mazāk. Ja tas nav stilīgi, tad es esmu oposums. Bet es nevaru būt oposums, jo neēdu ne peles, ne vardes, ne sliekas, tā ka secinājumus izdariet paši. 

individuāla pieeja - šis iespējams tāpēc, ka mūsu nav simtiem vienā kursā. MSŽ studijas šogad sāka 25, tagad 22 (+/- 1), un man ir sajūta, ka pasniedzēji zina mūsu vārdus tikpat labi kā mēs viņējos. Katram ir laiks izteikt savu viedokli, uzdot jautājumus un komentēt, ja ir tāda vēlēšanās. Noteikumi ir funkcionāli un neizslēdz iespēju būt radošam. Protams, ir iespēja arī neizmantot iespējas.

profesionāli pasniedzēji un personības - apvienoju, jo pasniedzēji ir gan savas jomas speciālisti, gan interesantas personības, kas abpusēji uzlabo mācību kvalitāti. Viens piemērs (viens no piemēriem) - sabiedrības pārvaldes pasniedzējs Visvaldis Valtenbergs ir ieguvis maģistra grādu politoloģijā Ņūskūlas Universitātē, papildinājis zināšanas ViA un LU, pasniedz ar politiku saistītus kursus, papildus sabiedrības pāvaldei informēja mūs arī par daudz noderīgām mājas lapām (Manabalss.lv, Lursoft.lv, Kiva.org u.c.), aizveda izpētīt Valmieras domi (foto, kur var izzīlēt arī mani, var apskatīt šeit), darbojas ar ViA debašu klubu, vada grāmatu klubiņu un meditāciju grupu, kā arī ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc MSŽ1 radās jebkāda izpratne un atsevišķos gadījumos pat interese par politiku. 

mijiedarbība - viena no lieliskākajām sajūtām ir tā, ka tu esi daļiņa no kaut kā liela, ko vienlaicīgi vari arī ietekmēt. Papildus jau iepriekš minētajai iespējai aktīvi iesaistīties studiju procesā, mācībspēki ņem vērā novērtējumu, ko veicam pēc katra kursa, lai pilnveidotu studiju norises un satura kvalitāti. Liene Ločmele, pasniedzot masu komunikāciju, deva iespēju kursa novērtējumu (+, -, iespējamos uzlabojumus un komentāru iespējas) veikt arī kursa apguves vidū un ņēma vērā mūsu ierosinājumus, uzlabojot un pielāgojot kursu mūsu uztveres īpatnībām. 

iešana līdzi laikam - konkrēti par mediju studijām un žurnālistiku runājot, ViA vienīgā piedāvā profesionālo bakalauru žurnālistikā. Ja vispār ir jēga studēt žurnālistiku, ņemot vērā, kāds šobrīd izskatās darba tirgus un Latvijas mediju vide, ir vērts to darīt bez ilūzijām un pēc iespējas vairāk sagatavoties reālajai situācijai tur - ārā. Jāņa Juzefoviča vadītā Latvijas mediju vides kursa ietvaros esam bijuši Latvijas Radio, TV3, TNS, laikraksta "Diena" redakcijā, uzzinājuši daudz par to, kāds izskatās vidējais statistiskais žurnālists Latvijā, arī daudz par darba realitāti (stress, ne pārāk pasakainas algas, ne pārāk rožainas iespējas uz brīvību būt objektīvam vai uzrunāt lielas auditorijas u.c.). Šobrīd žurnālistikas tehniku (jeb praktikuma) ietvaros "Ir.lv" redaktores Māras Miķelsones vadībā rakstam īstus ziņu rakstus, kas tiek nesaudzīgi rediģēti, kritizēti un izvērtēti. Arī tie ir tikai daži no piemēriem. 

metodes - daudz grupu darbu, pašu vadītu lekciju, kam iepriekš rūpīgi jāgatavojas, debate kā iespēja noskaidrot un prezentēt viena jautājuma pretējās puses vienlīdz labi, vērtīgu dokumentālo filmu skatīšanās (piemēram, R.I.P. A Remix Manifesto , The Mean World Syndrome , Videocracy), aktualitāšu pārrunāšana, online testi kā mācību līdzeklis (iespēja kārtot testu nevis lai dabūtu atzīmi, bet lai pārbaudītu savas zināšanas), publiskās runas sniegšana un analīze, diskusijas, rakstu darbi (tik daudz, ka tu varētu no tiem uzbūvēt māju sev un saviem kaimiņiem, ja mēs nebūtu tik zaļi un daudz ko neiesniegtu elektroniski) un daudz citas.

Objektivitātes mēģinājums

Pirmajā semestrī es vairākkārt domāju, ka no pārslodzes izčibēšu no universa. Mums bija tiešām daudz jāmācās (lekcijas+eksāmeni+praktiskie darbi mājās vienlaicīgi), un neviens, protams, negribēja arī pilnībā atteikties no dzīves, mīlestības, draugiem un miega. Nu labi, miegu mēs atstājām mājās vismaz decembrī. Mans negulēšanas rekords darbu dēļ bija 30 minūtes, vienreiz Lote lekciju laikā gulēja tualetē, jo nepaspēja izgulēties kojās, es aizmigu bibliotēkas individuālajā lasītavā un brīžiem kļuva pārāk neveselīgi, jo stresa un paužu nepieciešamības dēļ biju pasākusi daudz smēķēt. Tomēr, ja nebūtu 1. semestra grūtību, es nebūtu sākusi plānot savu laiku tā, lai varu gulēt vismaz 6-8 stundas, atmetusi smēķēšanu un sākusi darīt darbus laicīgi. Un mums nebūtu vairāku galēji radošu izpriecu ideju, kas radās, lai astes degšana neķertu arī smadzenes.

Akadēmiskajā rakstībā dabūjām tikai gala atzīmes. Negulēto nakšu un izdarīto darbu rezultātus uzzinājām tikai kopvērtējumā. Lieta vēl procesā un tiek risināta.

Valmiera tiešām ir mazāka kā Rīga. Ļoti samazinās iespēja stāvēt Narvesen rindā pirms Toma Grēviņa, Kārļa Kazāka vai visparastākā krišnaīta. Reizēm pietrūkst vietas, bet iespēju - nekad.

Nevar pēc pilnas programmas dzīvot uz haļļu. Var mēģināt to apvienot ar izcilām koncentrēšanās spējām, asprātību vai augstu IQ, bet visi darbi vienalga jāizdara, un to nav maz. Gandrīz neiespējami negrozīt smadzenes un neattīstīt domāšanu, kas cilvēkiem ar pārāk izteiktu pieķeršanos stabilitātei un nemainīgumam var normāli uzkrist uz nerviem. 

Līdz šim 1. kursa ietvaros esmu apguvusi publisko runu, masu komunikāciju, akadēmisko rakstību, pētījumu metodoloģiju, sabiedrības pārvaldi, sabiedriskās attiecības, Latvijas mediju vidi, 
pašlaik apgūstu multimediju komunikāciju, angļu valodu komunikācijas zinātnē, žurnālistikas tehnikas, 
bet mani kursa biedri vēl apguvuši socioloģiju un apgūs sociālo psiholoģiju. Šos kursus man nav jāapgūst, jo esmu tos paspējusi nokārtot Latvijas Universitātē, kur iepriekš mācījos sociālo pedagoģiju. Līdz gada beigām vēl paspēsim uzrakstīt gala projektu (ko es redzu kā kaut ko nopietnāku par ZPD, bet ne tik bailīgu kā bakalaura darbu) un iziet praksi drukātajos medijos.

Nakts sniega kaujas koju pagalmā

"Man ir sasalušas bikses!" es kliedzu, visticamāk, īsi pirms brīža, kad, metot kārtējos "pēdējos piecus kūleņus" sniegā, iespēru Lotei pa seju ar zābaku. Vai pirms tā, kad mans kursabiedrs Jānis iemeta mani universā viscietākajā kupenā, un es sāpīgi atsitos pret to ar muguru. Var arī gadīties, ka tas bija brīdis pirms tam, kad, stāvot uz kopmītņu kāpņu barjeras solījām stumt viens otra ratiņus, ja gadījumā kūlenis lēcienā nebūs izrādījusies pareizā doma sniega piedzīvojumiem trijos naktī. 

Katrā ziņā tas bija mirklis pēc tam, kad es, Lote, Jānis, Toms un filmējošais Mārtiņš bijām ar saviem ķermeņiem balto, perfekti gludo sniega segu padarījuši par kara lauku. Visapkārt gaisā turpināja virmot mūsu spiedzieni, smiekli un skaņas, ar kādām sniegs gurkstēja zem mūsu kritieniem, bet baltais laukums kopmītņu priekšā bija kā nosēts ar visdīvainākajiem cilvēka ķermeņa nospiedumiem un pāris eņģeļiem - vismaz tos nekārtīgajā ainavā varēja atpazīt droši.

"Vannas istabā bija astoņas svecītes," rakstīja Lote, mums sēžot uz dvieļa organizētajā siltas tējas turpinājumā  405. labierīcībās. "Te smird," es konstatēju, bet mēs enīvei izdzērām pa sarkanas tējas krūzei sveču gaismā un mēģinājām paredzēt mana zābaka nodarītos bojājumus viņas labajam vaigam. Runājām par sevi, citiem un to, kā ir nepieciešams laiks, lai iemācītos dzīvot pēc savas sirds, nevis "normāli" likumiem, kā arī par to, cik, visticamāk, atšķirīgi pierakstīšu to pašu notikumu, ko viņa. Skumji. Tā, ka tas sākas ar "par spīti tam, ka mēs piedzīvojām neaprakstāmi jautrus, neprātīgus un neparastus notikumus, es vienalga nejutos pietiekami dzīva".

Telefona gaismiņa, lēnām augoša kašņāšanās sajūta kaklā un istabas biedrenes Lauras vienmērīgā elpa. Miegs kā biezi, mīksti un pelēki gubu mākoņi, bet es rakstu, lai piedzīvotu to vēlreiz, noenkurotu sajūtas un sasaistītu tās ar realitāti. Mana dzīve ir tik brīnišķīga, ka sāp. Tik elektriska, ka gribas ne tikai lēkt sniegā un ripināties, bet arī kliegt, dejot, izgriezt vēderu uz otru pusi un nekad neiet gulēt.

Rītdien (tas ir - nu jau šodien, jo ir 5:12, un pamazām lec saule) no mūsu piedzīvojumiem būs palikušas tikai peļķes uz priekšnama grīdas, slapjas bikses uz radiatora un Lotes zilais vaigs.

"Tad pieraksti skumji," viņa teica, un es pierakstīju, ļaujot tam notikt vēl vienu reizi. Guļot gultā uz vēdera un mēģinot noķert sajūtas aiz astes, dziļi sirdī es zināju, ka šīs aizies tikpat ātri kā pārējās. Bikses izžūs, izdils un sapūs atkritumu izgāztuvē. Mēs pabeigsim studijas, pāris reizes tiksimies, lai dotos katra savas dzīves un planētas ceļos. Un galu galā neko nevar paturēt. 

Par to pašu Lotes acīm lasi šeit.

Gandrīz to pašu un vēl mazliet caur SmallRoomMovies kameras aci skaties šeit.

Momentuzņēmums

Tik daudz drošības vai pieklājības pēc nepateiktu vārdu, ka dvēsele jūtas kā brīnumputns, kam jāizliekas par ķieģeli.

Moonwalking away from

Kopš esmu sākusi dejot, kļūst arvien grūtāk izteikties jebkādā citā veidā.
Kopš ir palicis grūti izteikties jebkādā veidā, esmu sākusi izteikt dejojot.

Pilnīgi viss labais un sliktais sakusis kopā un pārtapis vispirms priekā, tad - nogurumā un visbeidzot klusumā.

Man ir jauna prieka dziesma

Esmu atskaitīta no salsas pilnīgo iesācēju grupas un kļuvusi par "advancēto iesācēju". Es spēju graciozi veikt dubulto griezienu. Vēl es spēju graciozi slēpt visas tās reizes, kad pie šīs dziesmas mēģinu izdejot no sevis prieku, kas ir pārāk milzīgs un dzirkstošs, lai tam pietiktu vietas vienā cilvēkā.  

Dejot ir brīnišķīgi

Tas sākās pirmajā šī gada februārī. Es (kā jau pēdējās divas nedēļas vai gadus) sēdēju gultā un skatījos "New girl", domājot par to, vai vispār iet ārā, jo, godīgi sakot, pat sliktākais seriāls universa vistālākajā galā reizēm ir labāks par brīvdienu vakaru klubā. Neizplūdīšu, manuprāt, izcili trāpīgos salīdzinājumos par gaļas karuseļiem, jo izrādās, ka var būt arī citādi - skaisti, un krāsaini, un bez karuseļiem alkohola ietekmē.

Nebija jau arī gluži tā, ka mēs nedaudz nedzērām šampanieti ViA Dižvakarā, kurā Lote bija ezis, bet es - iekšālaidējs un ārāsviedējs vienā, apburoši haotiskā personā. Mūsu darbs bija veikli ielaist Vidzemes Augstskolas 4., 3. kursa studentus un visādus citādus ViA cilvēkus un piefiksēt viņus, bet mēs to jauki apvienojām ar lasīšanu, ļoti daudz smiešanās un tiešām nedaudz šampanieša, kas pēc pasākuma jau bija diezgan ļoti izkūpējis gaisā.

Pēc dižvakara ar pāris izciliem Lienes un Visvalža jokiem par prokrastināciju, ko, izrādās ļoti labi pieprot arī pasniedzēji, mēs ar Loti, tas ir, ezi, dejojām tā, ka ne tikai mums bija jautri. Pēc katras dejas miljons gadus pūdētā miesa sāpēja visur tik spēcīgi, ka bija jāiepauzē, bet mēs bijām tik neatlaidīgas, ka sagaidījām papildspēkus no Z-kojām.

Tad mēs metām kūleņus sniegā (un es ieteiktu katram to pamēģināt, jo tas ir kaut kas absolūti neaprakstāms), slidinājāmies pa slidotavu pie Valletas, pikojāmies, dejojām pie Chillina (jo pie Lonelly Boy nevar nedejot jebkur), mošojām vai tikpat kā mošojām Tintē....

Interesanti tajā visā ir tas, ka skaidrā var piedzīvot tik daudz jautrības un redzēt DAUDZ VAIRĀK lietu, kuras visi mēģina aizmirst nākamajā rītā. Piemēram, skaidrā ir reāli jāuzmanās no dzērušo acu skatieniem, ja tiešām esi atnācis dejot un negribi vink lietas. Ja Tinte būtu gaļastirgus, tad no manis vēl lītu asinis, vismaz tāda bija sajūta. Pēkšņi likās konkrēti neloģiski, ka 2/3 cilvēku vienkārši sēž. Vai nu sēž un alkaini/nedroši skatās apkārt, vai vienkārši dzer. Kādai vienai trešdaļai, šķiet, bija jautri. Un tad mēs dejojām, un visi skatījās. Pēkšņi šķita pavisam jokaini tas, ka man ir iespēja justies nūģīgi, jo esmu skaidrā un mūzika ir briesmīga, un tevi vēro sapostu cilvēku armija, bet pastāv iespēja izvēlēties labi pavadīt laiku. Un es nezinu labāku veidu par dejošanu. Nopietni. Dejošana ir labākā lieta uz pasaules.

Un es droši vien nevarēšu atrast atbildi attēlam, kas tagad man galvā kristalizējas par vārdiem - cilvēki klubos ļoti grib piedzīvojumus, iepazīšanos, tikt pamanīti un, protams, seksu, bet kaut kāda iemesla dēļ neiedomājami baidās no visa tā dabūšanas procesa. Tie paši cilvēki nākamajos rītos iet viens otram garām tā, it kā viens otru neredzētu. Nobijušies, izgriezuši alkaino skatienu uz otru pusi un gaidīdami nākamo piektdienu. Bet es tikmēr eju mājās, piedzīvoju vēl pāris koļītāju/vnk sadzērušos cilvēku uzbrukumus, varu noiet taisni tieši tā, kā man patīk, saprast savas domas un zināt, ka aizgāju pareizajā brīdī, kamēr bija labi. Un ir sajūta, ka tā ir maza, uzvarēta piektdiena. 

Netīšām atrodot dzīves jēgu internetā

Var mēģināt uzticēties Nikolasam K., kurš, mēģinot dabūt Šēru gultā filmā "Moonstruck", teica tā:

"We aren't here to make things perfect. Snowflakes are perfect. Stars are prefect.Not us. Not us, we are here to ruin ourselves and to break our hearts and love the wrong people and die. I mean that the storybooks are bullshit. Now won't you come upstairs with me and get in my bed." 

Beforeidieiwantto.org

Ja kaut kas ir gana labs, lai Nikolass kādu dabūtu gultā, tikpat labi tā var būt arī dzīves jēga.

Tomēr mana absolūti mīļākā atbilde šim svarīgajam jautājumam ir šis opis, bet varbūt tas nav godīgi manas jocīgi labvēlīgās attieksmes pret pensionāriem dēļ.Varbūt arī, ka tas ir pavisam godīgi, jo tā onkuļa galvu vairs nejauc nekādi hormoni un ellīgi jaunības trakumi, tāpēc viņš saprot labāk.

Var arī gadīties tā, ka ir taisnības, kuras nemaz nevajag meklēt - pat internetā, jo viņas vajag izdzīvot.

Man ir tāda sajūta

Ka novembris, janvāris un februāris ir beidzies, un es atkal varu sākt strādāt "viss kārtībā" režīmā.

Pamošanās

Tas ir ļoti interesanti, kad tu saproti, ka tās lietas, ko patiešām gribi, nepavisam nav tās, kas varētu tev nākt par labu. Iespējams, ka vārds "pareizi" ir visbīstamākā lieta cilvēces vēsturē.

Studiju darbu tapšanas anatomija

Fāze numur viens - o, jauns milzīgs darbs uzdots, šim gan es sākšu gatavoties riktīgi laicīgi!

Fāze numur divi - pēkšņi visas lietas* liekas neiedomājami aizraujošas. Šajā "vēl ir tik daudz laika sākt laicīgi" fāzē parasti notiek visinteresantākās lietas - sarunas līdz rīta gaismai, nenormāli labs un kvalitatīvs miedziņš, smiekli, filmas, LITERATŪRA, Doktors, draugi, ģimene, ballītes. Jo vēl jau stabili varēs paspēt laicīgi sākt gatavot superīgas kvalitātes darbu.

Fāze numur trīs - līdz (gala) darba nodošanai palikusi nedēļa. Tagad sākot gatavoties, visu vēl varētu baigi labi paspēt un ar cieņu nodot darbu pat kādu dienu pirms termiņa. Iespējams, tiek pat atvērts fails, iečekots darba nosaukums, procenti, ko tas sastāda no gala atzīmes, nu tādas vitāli svarīgas lietas. Uznāk baigais prieks par laicīgi ieguldīto darbu, tad jau jāliekas uz auss pēc vienas (divām, trim..) Doktora sērijas.

Fāze numur četri - īsi pirms pēdējā brīža. Cilvēki sāk tvītot par darbiem dažādās gatavības pakāpēs. Dienas sāk skriet kā ar trakumsērgu slimas lapsas pilsētā, pāris liekas reizes tiek atvērts Word dokuments, varbūt pat uztaisīts hederis un virsraksts. Bet kaut kā.... nu nesanāk pieķerties. Seko loģiski spriedumi par to, ka reāli jau to darbu mierīgi var uzrakstīt vienā naktī, tāpēc laika vēl aizvien ir pat pārāk daudz. Papildus tam notiek vēl neticamāk aizraujošas lietas, joki plūst pāri galiem un malām, tik daudz interesantu lietu, ka pat diezgan regulāri aizmirstas ieiet twitterī.

Fāze numur pieci - īsi pēc pēdējā brīža, kad vēl varētu visu paspēt. Twitterim piemeties vīruss, un no viņa konkrēti paliek nelabi. Nez no kurienes uzrodas domas par visu to laiku, ko varēji pavadīt pie tā darba, ko, izrādās, "fakin nekādi nevar uzrakstīt vienā naktī!". "Ja es būtu visu šo izdarījusi vakar, es šodien varētu to darbu pabeigt labi", es nodomāju pirms darba gala termiņa rīta/dienas/vakara, un pirms samērā laicīgas gulēt iešanas izlasu pāris "Nārnijas hroniku" nodaļas. Vēl jau ir rīts, cilvēkam taču arī kaut kad jāguļ.

Fāze numur seši - "cieši apņemos ar entuziasmu ļoti laicīgi sākt nākamo darbu". Pīp, pīp, pīiiiiiip.... Nu labi, vismaz sākt nakti iepriekš, baigi vairāk jau nevajag. Paralēli notiek bagātīga sevis atalgošana par to, ka "vispār to darbu pabeidzu" visos iespējamos veidos. 

Fāze numur septiņi - pilnīga amnēzija. 

Fāze numur viens. 

*izņemot to vienu

Pret matiem saberzēts balons turas pie griestiem visu nakti.

Brīži, kad Tu saproti laika vērtību, kad tas kopā ar tuvajiem cilvēkiem ir gandrīz beidzies.

Solījumi, kuri ir tik viegli un slepeni pārkāpjami, bet tai pat laikā neaizskarami, jo simbolizē cieņas robežas.

Pareizie lēmumi, kuri varētu atrasties jebkurā bezgalības astotnieka punktā, un jāpieņem sekundes simtdaļā. 

Apziņa, ka pieskārieni, smaidi un patiesa reakcija uz "skaties, ko es daru" kaut ko tiešām nozīmē.

Ka tu vari pavisam mazliet darīt pasauli labāku. Vai labāku sev. Ka tas vispār ir iespējams. 

****

Tādas un vēl daudz krāsainu balonu pārpildītas bija manas brīvdienas, šoreiz bez pēdiņām. 

Kad "Candyman" nav pietiekams arguments, lai Tīna pamostos, jeb cīņa ar neredzamo briesmoni.

Duets S un DP nāk palīgā ar "Aizgrābjošo lietu". Enjoy the art!

P.S. Turpmāk gaidāmas tādas aizraujošas lietas kā Piektdienas Nolādējumu apskats skolas bibliotēku datoros, kopmītņu un ViA dzīves tēlojumi topošajiem pirmīšiem un Zenita fotogrāfiju (varbūt) ienākšana šajā brīnumainajā lietā, ko sauc par 2013.

Kad tu kļūsti par susuru pavēlnieku,

..., tavs atbildīgākais pienākums ir gulēt. Un nevis tā vienkārši, parastā cilvēku modē ikdienišķi "gandrīz krācot" miegā, ko susuri par diezko lielu sasniegumu neuzskata, bet krājot papildpunktus (jeb rādot savai susuru karaļvalstij labas dzīvošanas piemērus) - par katru neatbildēto zvanu, katru aizmirsto īsziņu, katru nenopīpīpēto cigareti (jo tajā laikā bija jāguļ), par ņurdēšanu vai smiešanos miegā, par katru Doctor Who sapni, par katru aizmigšanu un pamošanos, labsajūtā smaidot, par katru komplimentu, ko esi izteicis tajās retajās nomoda stundās, kad no izgulēšanās esi lieliskā garastāvoklī...

Es esmu susuru zemes līderis, vismaz pagaidām, jo esmu savākusi rekordlielu punktu skaitu visās iepriekšminētajās kategorijās. Laiku pa laikam es nedaudz satraucos par to, ka nav labi, ka visu laiku guļu, jo es varētu, piemēram, lasīt IR, ko speciāli lasīšanai nopirku, skatīties Hobitu, kas man varētu patikt un ir briesmīgi aktuāla filma, uzzināt, kas notiek pasaulē, bet viss kļuvis tik ēnu pilns, ka man nekas (izņemot miegu) tā pa īstam, tā kaislīgi, tā līdz kaulam vairs neinteresē. Vai varbūt interesē, tikai okeānā ir par daudz... skumju?

Kā nāves ēnā (tikai dzīves ēnā) es stāvu uz tumša, slapja ledusgabala, uz kura pirms tam kopā ar mani stāvēja daudz mīļu cilvēku - un pa vienam vien viņi aizpeld aizvien tālāk prom, dziļāk jūrā, uz citiem kontinentiem, kur varbūt spīd saule, bet varbūt nekas nespīd citādāk - un es aizvien mazāk zinu, kā tur citur ir. Es aizvien mazāk pazīstu sava ledus gabala biedrus, kuri laiku pa laikam aizpeld man garām. Es veidoju ledus gabalu komūnas no jaunsatiktiem kuģotājiem, mums kopā ir jautri un biedriski, tikai reizēm   nodod tas muļķīgais skatiena fokuss, kas it kā iestrēdzis tāluma režīmā, it kā censtos saskatīt zemi, kuras taču vairāk nav.

Es esmu susuru pavēlnieks, susuru skaistā, lieliski atpūtusies karaliene, kurai nekad nebūs žēl draudzīgi sažāvāties ar nejaušu pavalstnieku. Es stāvu uz ledus gabala, kas agrāk bija zeme, bet zem spilvena man ir noglabāta tās saujiņa - tikai lai atcerētos, ka tā kādreiz bija patiesība, ka tas nebija nosapņots vai izdomāts. Katru reizi, kad paceļu spilvenu, viņas tur ir mazāk. 

Bet susuru karalistē zemes pazušana un ledus kušana nav nozīmīgas lietas. Mums ir kosmosa kuģis, mēs varam lidot un no rīta pamosties kopā ar, piemēram, Metjū Makkonahiju, un viņš, starp citu, pat priecājas par šādu iespēju. 

In my life
Why do I give valuable time
To people who don't care if I live or die ? 

/The Smiths