Kādas mīlestības vēsture jeb kā es iepazinos ar salsu

Tiem pāris cilvēkiem, kas ir sekojuši līdzi manai bloga vietnei, jau kādu laiku, visticamāk, ir skaidrs, ka mana kaislība pret salsu  diezgan stabili progresē. Nedaudz ieskatoties tajā, kā tas sākās, varu klusā teicēja balsī teikt, ka šī mīlestība jau no sākta gala darījusi mani laimīgu un devusi enerģiju, kas droši vien ir galvenais iemesls tam, ka par spīti visām grūtībām vēl aizvien eju dejot, praktizēju mājās un esmu sākusi pakārtot savu dzīvi tam, lai mans ķermenis, prāts un emocijas būtu pēc iespējas piemērotākas dejošanai.

Pirmais skatiens - laikos pirms akadēmiskā gada, kad kopā ar Līvu strādājām "Pie Raunas Vārtiem", neiedomājami jautri un laimīgi pavadījām laiku, un skatījāmies viņas DVD filmas, kuru starpā bija arī "Dirty dancing: Havana nights". Kā vienmēr deju filmās diezgan aktīvas jūraszāles stilā kustējos līdzi un jutu, ka mana vieta varētu būt meklējama salsas kustībās. Tā, it kā es būtu zaudējusi atmiņu, un filma liktu pa fragmentiem to atgūt.

Ernesta Birznieka-Upīša "Viva la salsa" stiklotie studijas logi bija nākamā totālas prāta zaudēšanas stadija. Netīšām nokavēju iepazīšanās nodarbību, bet turpmāk gan draņķīgās dienās, gan tad, kad gribējās sajust vairāk sirdspukstu vai trūka siltuma, es vienkārši gāju garām un skatījos, kā cilvēki dejo. Un dejoja viņi skaisti. Man šķiet, ka šī deja ir kaut kāda maģiska atslēga, kas cilvēkos savieno seksuālo, svētlaimes un dzīvesprieka enerģiju, un tas ir labi redzams visur, kur kāds dejo salsu. Ir karsti, bet ne vulgāri. Ir enerģiski, bet līdzsvaroti. Ir priecīgi, bet ne bez piepūles koncentrēties.

Sāku mācīties Vidzemes Augstskolā, pie ziņojuma dēļa ieraudzīju "Spēka pasaulē" notiekošo salsas nodarbību plakātu un sāku dejot pie trenera (vai pasniedzēja, vai kā nu to sauc) Aināra Burceva, un man nudien negāja viegli. Ne tad, kad ar gurniem astotnieku vietā zīmēju salauztus vieniniekus, ne tagad. Tomēr man ir sajūta, ka mans ķermenis no parasta marmora klints gabala pamazām iegūst skaistas classy statujas aprises. Es protu pamatsoļus, pareizo satvērienu un esmu iemācījusies ko savai personībai diezgan neticamu - tikt vadītai. Esmu mainījusi attieksmi no iesācēja "just for fun" uz nākamā līmeņa koncentrēšanās, rūpīgas vērošanas un priecāšanās apvienošanas.

Pagājušajā nedēļā kopīgi nolēmām, ka viena reize salsas nedēļā ir katastrofāli par maz. Tā nu tagad man ir uzlabotas pirmdienas, kuru laikā dejoju gan uz, gan no "Spēka pasaules". Salsas kurpes ar nelielu papēdi, kas, cerams, nebūs par iemeslu kakla laušanai, biežāka trenēšanās mājās un sapņi par manu pirmo salsatēku ir pāris patīkami satraucošas lietas, kas šobrīd piepilda dzīvi ar siltumu tā, it kā jau sen būtu vasara. Patiesībā, dejojot tā arī ir - vasara ir visu laiku. 

Moonwalking away from

Kopš esmu sākusi dejot, kļūst arvien grūtāk izteikties jebkādā citā veidā.
Kopš ir palicis grūti izteikties jebkādā veidā, esmu sākusi izteikt dejojot.

Pilnīgi viss labais un sliktais sakusis kopā un pārtapis vispirms priekā, tad - nogurumā un visbeidzot klusumā.

Man ir jauna prieka dziesma

Esmu atskaitīta no salsas pilnīgo iesācēju grupas un kļuvusi par "advancēto iesācēju". Es spēju graciozi veikt dubulto griezienu. Vēl es spēju graciozi slēpt visas tās reizes, kad pie šīs dziesmas mēģinu izdejot no sevis prieku, kas ir pārāk milzīgs un dzirkstošs, lai tam pietiktu vietas vienā cilvēkā.  

Dejot ir brīnišķīgi

Tas sākās pirmajā šī gada februārī. Es (kā jau pēdējās divas nedēļas vai gadus) sēdēju gultā un skatījos "New girl", domājot par to, vai vispār iet ārā, jo, godīgi sakot, pat sliktākais seriāls universa vistālākajā galā reizēm ir labāks par brīvdienu vakaru klubā. Neizplūdīšu, manuprāt, izcili trāpīgos salīdzinājumos par gaļas karuseļiem, jo izrādās, ka var būt arī citādi - skaisti, un krāsaini, un bez karuseļiem alkohola ietekmē.

Nebija jau arī gluži tā, ka mēs nedaudz nedzērām šampanieti ViA Dižvakarā, kurā Lote bija ezis, bet es - iekšālaidējs un ārāsviedējs vienā, apburoši haotiskā personā. Mūsu darbs bija veikli ielaist Vidzemes Augstskolas 4., 3. kursa studentus un visādus citādus ViA cilvēkus un piefiksēt viņus, bet mēs to jauki apvienojām ar lasīšanu, ļoti daudz smiešanās un tiešām nedaudz šampanieša, kas pēc pasākuma jau bija diezgan ļoti izkūpējis gaisā.

Pēc dižvakara ar pāris izciliem Lienes un Visvalža jokiem par prokrastināciju, ko, izrādās ļoti labi pieprot arī pasniedzēji, mēs ar Loti, tas ir, ezi, dejojām tā, ka ne tikai mums bija jautri. Pēc katras dejas miljons gadus pūdētā miesa sāpēja visur tik spēcīgi, ka bija jāiepauzē, bet mēs bijām tik neatlaidīgas, ka sagaidījām papildspēkus no Z-kojām.

Tad mēs metām kūleņus sniegā (un es ieteiktu katram to pamēģināt, jo tas ir kaut kas absolūti neaprakstāms), slidinājāmies pa slidotavu pie Valletas, pikojāmies, dejojām pie Chillina (jo pie Lonelly Boy nevar nedejot jebkur), mošojām vai tikpat kā mošojām Tintē....

Interesanti tajā visā ir tas, ka skaidrā var piedzīvot tik daudz jautrības un redzēt DAUDZ VAIRĀK lietu, kuras visi mēģina aizmirst nākamajā rītā. Piemēram, skaidrā ir reāli jāuzmanās no dzērušo acu skatieniem, ja tiešām esi atnācis dejot un negribi vink lietas. Ja Tinte būtu gaļastirgus, tad no manis vēl lītu asinis, vismaz tāda bija sajūta. Pēkšņi likās konkrēti neloģiski, ka 2/3 cilvēku vienkārši sēž. Vai nu sēž un alkaini/nedroši skatās apkārt, vai vienkārši dzer. Kādai vienai trešdaļai, šķiet, bija jautri. Un tad mēs dejojām, un visi skatījās. Pēkšņi šķita pavisam jokaini tas, ka man ir iespēja justies nūģīgi, jo esmu skaidrā un mūzika ir briesmīga, un tevi vēro sapostu cilvēku armija, bet pastāv iespēja izvēlēties labi pavadīt laiku. Un es nezinu labāku veidu par dejošanu. Nopietni. Dejošana ir labākā lieta uz pasaules.

Un es droši vien nevarēšu atrast atbildi attēlam, kas tagad man galvā kristalizējas par vārdiem - cilvēki klubos ļoti grib piedzīvojumus, iepazīšanos, tikt pamanīti un, protams, seksu, bet kaut kāda iemesla dēļ neiedomājami baidās no visa tā dabūšanas procesa. Tie paši cilvēki nākamajos rītos iet viens otram garām tā, it kā viens otru neredzētu. Nobijušies, izgriezuši alkaino skatienu uz otru pusi un gaidīdami nākamo piektdienu. Bet es tikmēr eju mājās, piedzīvoju vēl pāris koļītāju/vnk sadzērušos cilvēku uzbrukumus, varu noiet taisni tieši tā, kā man patīk, saprast savas domas un zināt, ka aizgāju pareizajā brīdī, kamēr bija labi. Un ir sajūta, ka tā ir maza, uzvarēta piektdiena.