Trenējos recenzēt un iesaku aiziet uz Valmieras Drāmas teātra "Raudupieti"

Pārsteigums, ko sagādāja Elmāra Seņkova „Raudupiete”, šķiet, nav ietilpināms plakanajā „labi vai slikti” nogrieznī. Solījums piektā teātra festivāla laikā Blaumani parādīt jauneklīgu, traku un svaigi ģeniālu ar šo izrādi ir izdevies pat tad, ja atsevišķās uzveduma detaļās skatītāju vērtējums bijis pretrunīgs.

Ja vidusskolā Blaumanis asociējās ar sēpijas toņu putekļos klātu večuku, bet Raudupiete šķita pārāk tumša un nomācoša, tad Valmieras Drāmas teātris stundā un četrdesmit minūtēs spēja aizslaucīt gan putekļus, gan tumsu, dodot vietu krāsām, pustoņiem, spēcīgam līdzpārdzīvojumam, izpratnei un simboliskam vecā un jaunā sakausējumam.

Luga veidota pēc Rūdolfa Blaumaņa 1889. gadā sarakstītās noveles „Raudupiete”. Tas ir stāsts par jaunas, bagātas atraitnes nepiepildītajām ilgām pēc kaislīgas mīlestības pret iecerēto kalpu puisi Kārli. Saņemot atraidījumu, sievietes alkas kļūst par tik spēcīgu apmātību, ka liek viņai izvēlēties starp pašas bērna dzīvību un iekāroto vīrieti, galu galā novedot pie traģiska nobeiguma.

Šķiet, ka tieši izrādes modernā režija un Reiņa Dzudzillo scenogrāfija radīja jaunu formu, kas netraucēja, bet atbrīvoja Blaumani no iepriekšējām asociācijām un ļāva stāstu par Raudupieti atklāt bez pagātnes interpretāciju pievienotā smaguma. Vairākās recenzijās un apmeklētāju komentāros izteikta sajūta, ka izrāde „nelaiž vaļā, kaut sen jau beigusies” un par to „jādomā trīs dienas pēc tam”. Tas, manuprāt, noticis tieši tāpēc, ka vienkāršā, citviet par sterilo dēvētā forma izcēla tēlu daudzveidīgo, piesātināto un neviennozīmīgo jūtu pasauli

Izrādes veiksme bija kuba veidā noformētā rotējošā skatuve, kuras šķautņu maiņas iezīmēja lugas noskaņu un sižeta pagriezienus. No bēru mielasta senas, pelēkbrūnas fotogrāfijas, tradīciju un pagātnes fona noskaņas skatītājs iet līdzi Raudupietei kā gaišai, kaislīgai sievietei viņas baltajā „cerību” guļamistabā. Šajā kuba šķautnē savijas gan tīra kaisle, gan naiva romantika un jauna sākuma gaidas. Raudupietes jutekliskais sapnis, kurā Kārlis mazgā viņas pēdas, atrodas viņai pavisam tuvu blakus, bet tomēr paliek neaizsniedzams, šķiet, attēlo sievietes galējo cerību un iekāres punktu, kuru Raudupiete vairākkārtīgi cenšas nomazgāt, it kā sajuzdama, paredzēdama, kā šī kaisle aptraipīs gan viņas, gan citu tēlu likteni.

Emociju kāpinājumus un sevišķi izrādes kulmināciju brīdī, kad Raudupietes dēls Matīsiņš ielec skatītājam neredzamā akā, tīri un funkcionāli papildina komponista Goran Goras mūzika. Skatītāji, kurus izrādes iespaidā nelaiž vaļā sajūtas vai pārdomas, iespējams noskaņoti Holšteina zemo akordu minoros, skaņai kopā ar sajūtām vēl pēc taustiņa nospiešanas vai priekškara aizvēršanās turpinot virmot telpā un prātos.

Pilnveidojams šķita režisora risinājums lugā ietvert divas - jaunu puišu un viņiem pretstatītu sieviešu brieduma gados – grupas, kuru klātbūtnes nozīme dažās ainās bija neskaidra un brīžiem pat traucējoša. No studentu un skolēnu vidus izvēlēto jauniešu kopas teikto brīžiem traucēja saprast puišu dikcija, savukārt veco sieviņu tēlojums un izvietojums sevišķi sākumā likās samākslots. Lai arī „Raudupietē” abas grupas vietām it kā „izkrita” no lomas, šis trūkums vienlaicīgi arī palīdzēja Blaumani cilvēciskot - padarīt tuvāku jauniešiem un saprotamāku vienkāršajiem cilvēkiem, kurus pilnībā noslīpēta, iekonservēta Rūdolfa Blaumaņa  daiļrade varbūt nespētu tik tieši uzrunāt.

Kopumā Elmāra Seņkova „Raudupiete” Elīnas Vānes izpildījumā šķita pārliecinošs, progresīvs un emocionāli vibrējošs meistardarbs. Tas lika gan skriet skudriņām pār kauliem, gan atstāja aiz sevis klusu domu telpu un sajūtu minorus, kuriem iekšēji turpinoties, šķiet, nevilšus bagātāka kļūst arī skatītāja iekšējā pasaule. 

Prakse žurnālā "IR" - pirmās divas dienas

Praksi "Ir" mēs ar Loti ieguvām, manuprāt, divu iemeslu dēļ - tāpēc, ka "Ir.lv" redaktores Māras Miķelsones vadītajā Žurnālistikas tehniku kursā mūsu darbi atradās labajā kaudzītē un tāpēc, ka nejaušība. Aizgājām tāpat vien parunāties par to, ka vairums no uzrunātajiem iespējamajiem prakses vadītājiem ir noraidoši, un pieņēmām pasniedzējas piedāvājumu praksēties "Ir". Man personīgi piedāvājuma brīdī sastinga un apsarmoja aste - "Ir" ir liela un vērtīga iespēja un tikpat liela atbildība, no kuras man, protams, bija bail. 

Iztēles ainas par pirmajām prakses dienām bija apokaliptiski krāšņas - visi ir pārcilvēciski gudri, neiedomājami kritiski un visu laiku kliedz uz mani, ka esmu stulba. Es vienmēr iztēlojos briesmīgāko - kad es vienreiz devos pārgājienā viena, biju diezgan droša, ka man kāds uzbruks ar nazi jau pirmajās minūtēs uz ceļa, bet tā vietā superjauka sieviete mani aizveda līdz galapunktam vienkārši tāpat vien, bet atpakaļceļā kāds vecs vīriņš man izmaksāja autobusa biļeti arī bez prasīšanas tāpēc, ka viņu laikam sūtīja Dievs (man šķiet, ka es biju totāli sausā un biju plānojusi iet pa "slepkavu ceļu" ar kājām atpakaļ).

Kolorītākie tēli nakts murgos pirms prakses bija Ušakovs, ko man liek intervēt pirmajās divās redakcijā pavadītajās minūtēs, Nellija Ločmele un Māra Miķelsone, kas, ieņēmušas pozīcijas skatienam man pār plecu, vienlaicīgi bija pamanījušās skulpturāli sakniebt lūpas dziļā riebumā pat pret manu auru, es - valodu raustoša, nosvīdusi, atkal smēķējoša, bezmiega un nelabuma izmocīta tuvu nāvei un vēl daudz sarkanas krāsas un skaļuma visapkārt. 

Protams, ka nekas tāds īstenībā nenotika. Cilvēki redakcijā ir jauki, pieklājīgi, bet var pateikt, ja kaut kas nav pareizi. Dod mums daudz darba un daudz iespēju attīstīties. Savās svīstošo baiļu ainās nekad nebūtu to iedomājusies, bet "Ir" redakcijā cilvēki daudz smaida, ir gaišs un mājīgs, un tikai vēl nedaudz pierodot jutīšos tur pilnīgi brīvi.

Patiesībā vēl vakar jutos tik paralizēta no bailēm, ka nespēju sevi redzēt dziļāk praksē, kur nu vēl pabeidzot to. Bremzējos uz zvanīšanu cilvēkiem, savas balss izmantošanu, piemēram, atbildēšanai uz vienkāršiem jautājumiem ("kurš vāka makets tev liekas labāks?"), iniciatīvas izrādīšanu un tamlīdzīgi. Sapratu par sevi tik daudz, ka vienai dienai tas liekas neticami - ka tikšana vaļā no kautrības, mazvērtības kompleksiem un tieksmes būt nepamanāmai žurnālistikas pasaulē man būtu gandrīz taustāma problēma, no kuras jātiek vaļā bez variantiem. Neticība sev un bēgšanas reakcija uz bailēm vienkārši nav apsverama! Un bez atkāpšanās ceļa ir vieglāk sākt vingrināt savus nekad neizmantotos pašapziņas muskuļus.

Pirmajā dienā uzsūcu tik daudz informācijas, līdz sāka griezties galva - par Gunāru Astru, Re:Baltica pētījumiem, Saeimas un VID komisijām, Daugavas Vanagiem un to, ka arī ļoti lielas neatlaidības gadījumā var nedabūt rokā vajadzīgos cilvēkus.

Šodien (tas ir - nu jau vakar) bija krietni vairāk darba. Atvieglota secināju, ka varbūt netikšu vaļā no gļēvuma uzreiz, bet maziem solīšiem, apņēmīgi strādājot ar sevi. No paša rīta bijām Saeimas komisijas sēdē, zibens ātrumā uzrakstīju savu pirmo rakstu par to, aptaujājām 20 cilvēkus Rīgas ielās nākamajam "Ir nauda" izdevumam, veicām cenu monitoringu Rīgas veikalos un saplānojām došanos rītdienas darbos. 

Galu galā varu teikt, ka man, protams, vēl aizvien ir bail dot sev obligācijas par to, ka turpmākās piecas nedēļas un piecas dienas viss būs tikpat normāli kā līdz šim, BET es jūtos lepna, ka varu sevī diedzēt lielumu ar šīs nenoliedzami kvalitatīvās un darbietilpīgās prakses palīdzību un pateicīga par to, ka neatkarīgi no tā, ko izdomāšu darīt nākotnē, šis lēmums būs ļoti labi pamatots reālā pieredzē. Pēc prakses droši vien pievienošos savam kursa biedram Normundam, visām dzīves potenciālajām briesmām sakot "tak ČILL!"

Tavs mājas diētas dakteris

Šis ieraksts ir cenzēts, visiem rupjajiem vārdiem pievienojot zvaigznītes. Mēreni aizvainojoša valoda un žargons tajā saglabā savu vietu, lai paustu emocijas.Tiem, kam labāk patīk rupji vārdi bez zvaigznītēm novēlu airaujoši pavadītu laiku, tās atšifrējot.

Izdomāju pačekot vitamīnu diētas internetā. Ideja bija - spogulis man saka, ka manā dzīvē ir par maz apelsīnu un brokoļu, plus mana miegainības, noguruma un satraucamības pakāpe, visticamāk, nav pārāk normāla. Bet gūgle meklējumu procesā nemitīgi cenšas mani pārliecināt, ka īstenībā es esmu resna un man vajag praktiski nemaz neēst vai ēst kaut ko izcili pretīgu. Un zini, ko es visiem tiem cilvēkiem, kas gūglei saskaloja ūdeņus, varu pateikt? Jūs esat f**** stulbi. 

Meklējumu apkopojumā var apmēram izsecināt, ka ēst debīli (nu, piemēram, ēst olas trīs dienas no vietas un pēc tam nomirt) ir tuvākais ceļš uz skaistumu. Un zinājāt, ko? Skaistums ir tievs, nevis laimīgs, gudrs un vesels. Jo nav svarīgi, vai tās h***** ir tev piemērotas, galvenais taču ir tikt par vienu izmēru mazākās biksēs. Like what? Tātad, ja esmu kaut kāds lūzeris, kas domā, ka ar vienu izmēru mazāku dibenu savā (visticamāk seksuālajā) dzīvē beidzot kaut ko sasniegšu, ko man darīt? Apkopojot pieejamo diētinformāciju, varu teikt, ka viss atkarīgs, kad tieši gribi iekarot pasauli. Ja tas, piemēram, ir pēc piecām dienām, tad es kā tavs personīgais superultradiētas ieteicējs rekomendēju apēst trīs kilogramus vārītu biešu ar kanēli (bez sāls vai majonēzes, tu resni!), bet nākamās trīs dienas veltīt cītīgai vemšanai un ceturto (ak, laimīgā ceturtā!) -, lai atgūtu normālu sejas krāsu, dzertu ūdeni, čurātu bietes un gulētu pēc lielās slodzes. Piektajā dienā riepa būs aizbraukusi apciemot Holivudas slavas aleju, bet tev sāksies cita dzīve.

Vairumā no tām muļķīgajām diētas lapām nebija minēts nekas par virkni, manuprāt, svarīgu lietu - piemēram, ja uzskati, ka esi misters Riepa, kā tu līdz tam nonāci, jeb CĒLOŅI problēmām, bez kuriem, visticamāk, tāpat neko nesasniegt. Otrkārt, var secināt, ka diētas pasaule ir atvērta eksperimentiem - tu randomā mēģini visu pēc kārtas un, ja tavs organisms kādā brīdī nokaras, tad UPS, NEBIJA LAIKAM ĪSTĀ DIĒTA. Treškārt, izskatās, ka viņi visi pieņem, ka cilvēku pamatmērķis ir nomest svaru nevis būt veselam, uz ko man atkal laikam būtu jāatbild ar veco labo EJ RATĀ. Apkopojot diētas lapas vienā ieteikumu personībā, varu teikt, ka notievēšanas nolūkos Tev vajadzētu daudz nodarboties ar seksu (arī random partneri der, galvenais vismaz 4 reizes nedēļā), maz ēst (vai, ja ēst, tad tikai nepatīkamas, tieši no zemes izkašņātas lietas), smēķēt un daudz gulēt (vislabāk - ar kādu). Ņemot vērā, ka svara nomešanai tomēr vislabāk palīdz neēšana, visticamāk, ka, lasot šo ierakstu, jau esi nometis "kilogramu astoņdesmit dienās".

Pārdomas par studijām Vidzemes Augstskolā Vol. 1

Tiem, kam neizmērojami interesē mana studiju dzīve, mediju studijas, Vidzemes Augstskola un varbūt arī tiem, kas ir augstskolas izvēles priekšā un izmisīgi vēlas redzēt tieši šī Tedijlāča iekšējos orgānus, lai pieņemtu savu lēmumu. Vairākas reizes mēģināju rakstīt tā, lai neizklausās pēc slēptās reklāmas  pozitīvisma dēļ, bet tas bija pārāk grūti pat manām perfektu līdzsvaru mīlošajām smadzenēm, jo - ziniet, ko - es mīlu savu augstskolu, esmu te laimīga un domāju, ka esmu atradusi labāko vietu mediju studijām Latvijā un man tiešām nav vienlīdz daudz vai vienlīdz svarīgu negatīvo punktu, ar ko līdzsvarot pozitīvo.

Manuprāt, unikālais Vidzemes Augstskolā ir:

zaļā domāšana - iespēja šķirot atkritumus gan augstskolā, gan kopmītnēs, es, piemēram, šķiroju arī savā istabā. Papildus tam tās kopmītnes, kas gada laikā ietaupa visvairāk ūdens un elektrības, maksā par kojām 5 latus mazāk. Ja tas nav stilīgi, tad es esmu oposums. Bet es nevaru būt oposums, jo neēdu ne peles, ne vardes, ne sliekas, tā ka secinājumus izdariet paši. 

individuāla pieeja - šis iespējams tāpēc, ka mūsu nav simtiem vienā kursā. MSŽ studijas šogad sāka 25, tagad 22 (+/- 1), un man ir sajūta, ka pasniedzēji zina mūsu vārdus tikpat labi kā mēs viņējos. Katram ir laiks izteikt savu viedokli, uzdot jautājumus un komentēt, ja ir tāda vēlēšanās. Noteikumi ir funkcionāli un neizslēdz iespēju būt radošam. Protams, ir iespēja arī neizmantot iespējas.

profesionāli pasniedzēji un personības - apvienoju, jo pasniedzēji ir gan savas jomas speciālisti, gan interesantas personības, kas abpusēji uzlabo mācību kvalitāti. Viens piemērs (viens no piemēriem) - sabiedrības pārvaldes pasniedzējs Visvaldis Valtenbergs ir ieguvis maģistra grādu politoloģijā Ņūskūlas Universitātē, papildinājis zināšanas ViA un LU, pasniedz ar politiku saistītus kursus, papildus sabiedrības pāvaldei informēja mūs arī par daudz noderīgām mājas lapām (Manabalss.lv, Lursoft.lv, Kiva.org u.c.), aizveda izpētīt Valmieras domi (foto, kur var izzīlēt arī mani, var apskatīt šeit), darbojas ar ViA debašu klubu, vada grāmatu klubiņu un meditāciju grupu, kā arī ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc MSŽ1 radās jebkāda izpratne un atsevišķos gadījumos pat interese par politiku. 

mijiedarbība - viena no lieliskākajām sajūtām ir tā, ka tu esi daļiņa no kaut kā liela, ko vienlaicīgi vari arī ietekmēt. Papildus jau iepriekš minētajai iespējai aktīvi iesaistīties studiju procesā, mācībspēki ņem vērā novērtējumu, ko veicam pēc katra kursa, lai pilnveidotu studiju norises un satura kvalitāti. Liene Ločmele, pasniedzot masu komunikāciju, deva iespēju kursa novērtējumu (+, -, iespējamos uzlabojumus un komentāru iespējas) veikt arī kursa apguves vidū un ņēma vērā mūsu ierosinājumus, uzlabojot un pielāgojot kursu mūsu uztveres īpatnībām. 

iešana līdzi laikam - konkrēti par mediju studijām un žurnālistiku runājot, ViA vienīgā piedāvā profesionālo bakalauru žurnālistikā. Ja vispār ir jēga studēt žurnālistiku, ņemot vērā, kāds šobrīd izskatās darba tirgus un Latvijas mediju vide, ir vērts to darīt bez ilūzijām un pēc iespējas vairāk sagatavoties reālajai situācijai tur - ārā. Jāņa Juzefoviča vadītā Latvijas mediju vides kursa ietvaros esam bijuši Latvijas Radio, TV3, TNS, laikraksta "Diena" redakcijā, uzzinājuši daudz par to, kāds izskatās vidējais statistiskais žurnālists Latvijā, arī daudz par darba realitāti (stress, ne pārāk pasakainas algas, ne pārāk rožainas iespējas uz brīvību būt objektīvam vai uzrunāt lielas auditorijas u.c.). Šobrīd žurnālistikas tehniku (jeb praktikuma) ietvaros "Ir.lv" redaktores Māras Miķelsones vadībā rakstam īstus ziņu rakstus, kas tiek nesaudzīgi rediģēti, kritizēti un izvērtēti. Arī tie ir tikai daži no piemēriem. 

metodes - daudz grupu darbu, pašu vadītu lekciju, kam iepriekš rūpīgi jāgatavojas, debate kā iespēja noskaidrot un prezentēt viena jautājuma pretējās puses vienlīdz labi, vērtīgu dokumentālo filmu skatīšanās (piemēram, R.I.P. A Remix Manifesto , The Mean World Syndrome , Videocracy), aktualitāšu pārrunāšana, online testi kā mācību līdzeklis (iespēja kārtot testu nevis lai dabūtu atzīmi, bet lai pārbaudītu savas zināšanas), publiskās runas sniegšana un analīze, diskusijas, rakstu darbi (tik daudz, ka tu varētu no tiem uzbūvēt māju sev un saviem kaimiņiem, ja mēs nebūtu tik zaļi un daudz ko neiesniegtu elektroniski) un daudz citas.

Objektivitātes mēģinājums

Pirmajā semestrī es vairākkārt domāju, ka no pārslodzes izčibēšu no universa. Mums bija tiešām daudz jāmācās (lekcijas+eksāmeni+praktiskie darbi mājās vienlaicīgi), un neviens, protams, negribēja arī pilnībā atteikties no dzīves, mīlestības, draugiem un miega. Nu labi, miegu mēs atstājām mājās vismaz decembrī. Mans negulēšanas rekords darbu dēļ bija 30 minūtes, vienreiz Lote lekciju laikā gulēja tualetē, jo nepaspēja izgulēties kojās, es aizmigu bibliotēkas individuālajā lasītavā un brīžiem kļuva pārāk neveselīgi, jo stresa un paužu nepieciešamības dēļ biju pasākusi daudz smēķēt. Tomēr, ja nebūtu 1. semestra grūtību, es nebūtu sākusi plānot savu laiku tā, lai varu gulēt vismaz 6-8 stundas, atmetusi smēķēšanu un sākusi darīt darbus laicīgi. Un mums nebūtu vairāku galēji radošu izpriecu ideju, kas radās, lai astes degšana neķertu arī smadzenes.

Akadēmiskajā rakstībā dabūjām tikai gala atzīmes. Negulēto nakšu un izdarīto darbu rezultātus uzzinājām tikai kopvērtējumā. Lieta vēl procesā un tiek risināta.

Valmiera tiešām ir mazāka kā Rīga. Ļoti samazinās iespēja stāvēt Narvesen rindā pirms Toma Grēviņa, Kārļa Kazāka vai visparastākā krišnaīta. Reizēm pietrūkst vietas, bet iespēju - nekad.

Nevar pēc pilnas programmas dzīvot uz haļļu. Var mēģināt to apvienot ar izcilām koncentrēšanās spējām, asprātību vai augstu IQ, bet visi darbi vienalga jāizdara, un to nav maz. Gandrīz neiespējami negrozīt smadzenes un neattīstīt domāšanu, kas cilvēkiem ar pārāk izteiktu pieķeršanos stabilitātei un nemainīgumam var normāli uzkrist uz nerviem. 

Līdz šim 1. kursa ietvaros esmu apguvusi publisko runu, masu komunikāciju, akadēmisko rakstību, pētījumu metodoloģiju, sabiedrības pārvaldi, sabiedriskās attiecības, Latvijas mediju vidi, 
pašlaik apgūstu multimediju komunikāciju, angļu valodu komunikācijas zinātnē, žurnālistikas tehnikas, 
bet mani kursa biedri vēl apguvuši socioloģiju un apgūs sociālo psiholoģiju. Šos kursus man nav jāapgūst, jo esmu tos paspējusi nokārtot Latvijas Universitātē, kur iepriekš mācījos sociālo pedagoģiju. Līdz gada beigām vēl paspēsim uzrakstīt gala projektu (ko es redzu kā kaut ko nopietnāku par ZPD, bet ne tik bailīgu kā bakalaura darbu) un iziet praksi drukātajos medijos.

Grāmatu pasaulē

Tātad - šis būs neadekvāti garš ieraksts, kas liks tavai mutei izkalst kā pavisam beigtam oposumam Sahāras tuksneša vidū. Es to sauktu par tējas sēni - man to iedeva Lote, Lote pirmssākumus atrada šeit - Ms Marii grāmatplauktā, kur, kā redzams, projektu vēl nebija nogalinājusi maniakālā grafomānija. Tagad, protams, ir laiks slepkavībai, oposums jau iemaldījies neceļos un visas ūdens pudeles, kā reiz, kaut kur noziedējušas.

Pavisam īsi par sevi 

Grāmatu kontekstā esmu cilvēks, kurš, līdz ar pirmās grāmatas izlasīšanu, ieguva pavisam citas, dziļākas un mazliet apburtas pasaules dimensijas. Varavīksnes, kaleidoskopijas, "rozā zivtiņas rietošās debesīs", noslēpumu un kaislību pilnas pasaules.

 Ja kāds pētītu, kā dzīvē nonācu tur, kur šobrīd esmu, tad atbildi pārsvarā veidotu mana literārā rijība. Studēju žurnālistiku, jo bērnībā tik daudz lasīju grāmatas, ka gribēju sarakstīt kādu pati. Kaut kad vēlāk sapratu, ka tās zivtiņas manī par maz peldās, lai uzburtu tām dzīvi plūstošas upes, bet rakstīšana, lasīšana un tā maģija, ko droši vien var saprast tikai šai jomā savējie, lika saprast, ka vajag palikt tuvu literatūrai, radīšanai, STĀSTIEM. Un stāstus jau nodod arī cilvēki, notikumi. Ķēdīte droši vien veidojās sarežģītāk, bet šis - pavisam īsi- bija tikai viens gabaliņš manas dzīves, kas raksturo, ko man nozīmē literatūra. Vēl jau paliek tas, ka reizēm no manis izlaužas tik episkas gudrības lēkmes, ka paliek bail, bet šo stāstu laikam pataupīšu vēlākam (lasi - nekad).

1. Vai tu augi grāmatmīļu ģimenē un vai tev vecāki lasīja priekšā? Mini savu mīļāko bērnības grāmatu.

Grūti pateikt, vai augu grāmatmīļu ģimenē. Domāju, ka īpašu kaislību lielākā ģimenes daļa pret literatūru neizjuta, bet grāmatu skapji, protams, pilni visādiem labumiem, tā ka varbūt viņi vienkārši slepeni nodevās literārajām baudām. Priekšā man lasīja māsīca Līga - "Annu no Zaļajiem jumtiem", "Emīliju", "Annas Frankas dienasgrāmatu" un ļoti daudz ko citu. Varbūt tā mīlestība pielipa no viņas - viņa nudien šķita pieaugusi vienai grāmatai, kas visu laiku tikai maina muguriņu, un prata tik lieliski lasīt priekšā, ka es iekšēji vairs neatrados vienā telpā ar viņu.

Jautājums par mīļāko grāmatu ir pārāk grūts. Nē nopietni, gandrīz neiespējams! Bet nu pieņemsim, ka mana bērnība ir laiks līdz apmēram 13 gadiem un ka es ļoti labi atceros, ko lasīju. Zinu, ka dievināju Ondržeja Sekoras "Skudras nepadodas", visas iespējamās Lūsijas Modas Montgomerijas grāmatas, pasakas par rūķiem, kuru gleznas, uzpūstas debesīs, pārtop par saulrietu, Annu Franku un "Meža gulbjus" (kuri man bija arī kasetē un tika klausīti visu laiku).

2. Kura bija pirmā pieaugušo grāmata, kas tev patiešām patika?

Man pilnīgi nopietni vajadzētu paņemt vecās dienasgrāmatas, lai atbildētu uz jautājumu. Tā kā viņas ir pārāk labi paslēptas, es varu tikai mēģināt uzminēt. Īstenībā laiks, kad sāku lasīt pieaugušo grāmatas, sākās smieklīgi agri. Nespēju noticēt, ka kāds man kā 11(varbūt agrāk?) gadus vecai meitenei deva Noru Robertsu, Ksavjeras Holenderes "Prieka meitu" (varbūt, ka šito es nočiepu slepeni) un visādus citādus vēl vairāk pilnīgi čau darbus. Tā kā man vēl nebija tādas pieredzes, es savā iedomu univresā iesūcu visu. Un man pat laikam  nav kauns atzīties, ka esmu izaugusi no tādiem rakstniekiem kā

Daniela Stīla (nu labi, bišķiņ ir gan!), 

Paulu Koelju (varu tikai minēt, ka "11 minūtes" ierindojās manu mīļāko grāmatu pieciniekā, jo pēc tās izlasīšanas pilnīgi high gāju salīt, vienlaikus dziedot "Kiss the rain" (un man pa ausīm bira konfektes)), 

cenšos atcerēties kādu cienījamu autoru, kurš noteikti tur bija iemaldījies kaut nejauši, bet tiešām nevaru atcerēties.

Es atceros, ka biju sajūsmā par Lizas Džūelas "Ralfa viesībām", Arabellas Viras "Spēlēm trijatā", Īli Balmera "Māju Montebosko" (kur bija episki labs ūdenskritums dārzā, zem kura mazgāties), ā, un mana mīļākā grāmata ir Pītera S. Bīgla "Pēdējais vienradzis"!

3. Mini mīļāko grāmatu, kuru lasīji 20 – 30 gadu vecumā, it īpaši, ja tā iespaidoja tavu dzīvi vai domāšanu.

Tātad - man ir 22. Šim nudien nevajadzētu būt grūti. Un vienu "grāmatu" es pavisam labprāt aizstāšu ar vairākām. Tātad:

• Entonija Robinsa "Tavas neierobežotās iespējas" - no šīs es tā saiedvesmojos, ka vēl aizvien diezgan laimīgi dzīvoju. Un tur ir tiešām noderīgas NLP lietas, par kurām tagad es laiku pa laikam nesaprotu - kā es pirms tam vispār dzīvoju?
• Ēriha Marijas Remarka "Trīs draugus", jo es atklāju, ka spēju izlasīt arī kaut ko nosacīti klasisku un ka viens pats teikums var būt spēcīgāks par triecienu, ar kādu Danielas Stīlas "Hiroko" uzkritis uz galvas no 22 stāva jumta.
• Nora Ikstena un Gundega Repše, kas bija manas "mācos uz eksāmenu" grāmatas un noveda mani pie brīnumainas atklāsmes, ka latviešu lieratūra ir Latviešu Literatūra, nevis tas, ko es par to domāju pirms tam.
• Hulio Kortāsars, kurš man iemācīja, ka domāt nejūtot arī var būt skaisti.

4. Kura ir viena no tavām mīļākajām grāmatām, ko atklāji pēdējo piecu gadu laikā? Kā bloga rakstīšana vai grāmatu blogu lasīšana ir iespaidojusi tavus grāmatu lasīšanas paradumus?

Tas iznāk sākot no 17? Man iet nudien bēdīgi ar matemātiku, bet man liekas, ka tas bija laiks, kad tiku iepazīstināta ar to, kā tas ir, - lasīt tiešām labas grāmatas. Tā nu es vairs nenumurēšu, bet visus tos mīļos vārdus sasiešu ķēdītē. Ā, un atgādināšu, ka manas mīļākās grāmatas tiešām zibenīgi kļūst par mīļākajiem autoriem. Visus sekojošos vārdus es izrunāju kā kaut ko ekstātiski garšīgu, deg sveces un skan gospeļi. Tātad:

Džons Ērvings, Tūve Jānsone, Artūrs Konans Doils, Ērihs Marija Remarks, Lemonijs Snikets, Silvana de Mari, Hāleds Hoseīni, Gabriels Garsija Markess, Dž. K. Roulinga, Andras Manfeldes dzeja un vēl briesmīgi daudz aizmirstu rakstnieku. 

Es nopietni domāju, ka nav iespējams izvēlēties pašu mīļāko grāmatu starp tik daudzām, tāpēc kārtības labad izvēlēšos kādu, kuras te nav - L.M.Montgomerijas "Zilo pili", jo man liekas, ka mums katram ir absolūtas tiesības būt pavisam naiviem un to izbaudīt.

Diezgan maz lasu grāmatu blogus tagad, kad vairs nav jāstrādā būrīša tipa darbs. Nerakstu. Bet mani nedaudz ietekmē tas saraksts mana bloga malā - man gribas viņu visu laiku paplašināt ar labām lietām. Ja viņa tur nebūtu, pastāvētu daudz lielāka iespēja, ka slepeni lasu mēslus. :D

5. Mini savu guilty pleasure vai kādu no mīļākajām grāmatām, kas citus varētu pārsteigt.

O, es būtu tik daudz pataupījusi beigām! :D Laikam sašpikošos no Lotes un minēšu tās visas Stefānijas Meieres "Krēslas" sāgas grāmatas, kuras lasīju līdz rīta gaismai, pilnībā atvienota no pasaules. Bet tas vairāk par guilty pleasure.

Manā mājā ir grāmatu skapis ar patiešām nezināmu radītāju. Tur ir viss no anormāli senām Bībeles versijām zeltītām lappušu maliņām vecajā drukā, līdz pat "Kā apmierināt sievieti un likt viņai lūgt vēl". Nu, un tur es mēdzu ielīst tikai tad, kad man bija episki garlaicīgi, jo parastos apstākļos man pārāk bail uzdurties uz sliktu grāmatu, kas tikai izniekos manu dārgo laiku un pielipinās apātiju. Vienreiz (nu labi - divreiz) es tur atradu grāmatu "Lēdijas Čaterlejas mīļākais". Nosaukums likās pazīstams laikam no kaut kādiem seriāliem, izlasīju, un man slepeni ļoti patika. Līdz šai dienai slepeni, protams. UN tas bija sen un varbūt vairs nav patiesība.

Tagad man laikam jāizvēlas nākamie, kas audzēs šito tējas sēni. Laikam visskaistāk to būtu iedot vienam cilvēkam, kurš lielā mērā atbildīgs par to, ka tik ļoti mīlu lasīt - Līgai Kura, es ceru, neapvainosies, ka ieliku Te viņas bloga adresi. Un man liekas, ka ar to arī būs gana.

Jauna ziņa

Tikko pabeidzu lasīt "Pūķa ķērāju" un piesmēju savas iespējas smuki nokārtot rītdienas eksāmenu priekšmetā, kura nosaukums ir pārāk garš, lai es neaizmigtu jau to rakstot.  "Tūkstoš sauļu mirdzums" muguriņa un daudzās atsauksmes, kas kā odi bija jāatgaiņā, līdz varēja tikt līdz Afganistānas putekļainajam gaisam, meloja. Neviena no grāmatām nav labāka par otru. Vienkārši otrajā, iespējams, pēc pasūtījuma, ir vairāk melodrāmas un cukura. Bet pirmā liekas īstāka, kailāka, ticamāka. Enīvei - es iesaku H. Hoseīnī visiem, kam gribas iziet ārā pastaigāties, ieelpot un vienkārši novērtēt to, ka esi dzīvs, vesels, un nevari vien izvēlēties, ko gribi darīt ar savu dzīvi. Kā rūgtas zāles. Kā pārāk atklātu filmu par karu. Kā pasaku no bērnu dienām bez laimīgām beigām, bez beigām vispār un bez taisnības-jo nekur nav rakstīts, ka tādai jābūt.

Jo kamēr pie mums tramvajos brauc sievietes, kas sit, rausta un kliedz uz saviem bērniem, lādējot savu nelaimīgo likteni,  veseli cilvēki ubago naudu, bet citi - tūkstošiem citu - žēlojas par to, kā mums nav paveicies, piedzimstot šeit, ēdot siltas vakariņas kopā ar ģimeni vai draugiem savās mājās, ir cilvēki, kam nepieder pat sava saraustītā elpa un kailā miesa, mute, kurā trūkst zobu, mājas un cieņa pret savu dzīvību, bet kas to visu klusu, ar cieņu, pat pateicīgi pacieš.

Filmu vakars.

"Kad cilvēks iemīlas, tas ir īslaicīgs vājprāts.Mīlestība nogrand kā zemestrīce un tad pierimst. Kad tā ir pierimusi, jāpieņem lēmums. Tev jāizlemj, vai jūsu saknes ir tik cieši savijušās, ka dzīve vienam bez otra šķiet neiespējama, jo tāda ir mīlestība. Mīlestība nav vēlme ik brīdi kopoties, tā nav nomoda stundas naktī, iztēlojoties, kā viņš skūpsta katru tavu ķermeņa daļu. Pati mīlestība ir tas, kas paliek pāri, kad iemīlēšanās izdegusi.Neizklausās aizraujoši, vai ne? Taču tā ir." ("Kapteiņa Korelli mandolīna")

Šovakar, tā vietā, lai rakstītu par Ziemassvētku ēšanas tradīcijām dažādos Latvijas nostūros, izvēlējos sevi izklaidēt citādi. Vispirms filma "Remember me", tad "Vicky, Christina, Barcelona" un nobeigumā, manuprāt, pati vērtīgākā no šīm trim - "Kapteiņa Korelli mandolīna". Pirmā mani pārsteidza un aizkustināja tik ļoti, ka raudāju skaļā balsī (un tā nav lieta, kas ar mani atgadās bieži) un fascinēja ar māksliniecisko noformējumu, otrā lika man vēlēties sakravāt koferus un doties uz Spāniju (vai arī braukt, paņemot tikai sevi - un arī tikai to daļu, kas atbild par izdzīvošanu), trešā.. Nu trešā laikam ir no tām filmām, kas tevi spēj uzrunāt līdz kaulu smadzenēm, tā, ka tas ir par dziļu, lai aprakstītu. Pašlaik klausos ļoti labu spāņu mūziku un kārtējo reizi cenšos novilcināt laiku un aizmirst, ka aiz rīta priekškara stāv cita realitāte.

Pagaidām ir tikai šis- http://www.youtube.com/watch?v=BhnLd8s7p20 un vēl citas dziesmas, kuras ieteiktu noklausīties pilnīgi visiem, bez izņēmuma, no mana šī vakara filmu maratona otrās filmas. Labu nakti un labrīt.

Izstāde "Bērnība"

Jau nenormāli ilgi gribēju tikt uz šo izstādi un beidzot nolēmu, ka nekādi nedrīkst to laist garām. Tā nu mēs ar Eviju, pa ceļam dabūjušas pa velti mandeļu latē un eleganti uzvilkdamas pa smēķim Palasta (?) ielā, gājām meklēt Bērnību. Pēc aptuveni pusstundas-stundas atradām (izrādās otrreiz- my bad) Mazo skolas ielu 2 un gājām tik iekšā. Mūs sagaidīja ļoti dziļš un diezgan grūti aprakstāms what a fāk, jo:

***domājām, ka esam nokļuvušas nepareizā vietā - visapkārt visādas dabas ainas (kas NOTEIKTI nebija nekas saistīts ar "Bērnību"), paštaisītas rotas lietas utt. ļoti mazā telpiņā. Tad mūs pasveicināja tante otrā telpiņā blakus (ko varēja pamanīt, ja tā labi ieskatās).

***izstāde aprobežojās ar kādām 3 gleznām, vienu zilu bebru, kas bija arī iemūžināts vēl kādos pāris zīmējumos, kaut ko līdzīgu instalācijai, konfektēm un cepumiem kādos 4 kvadrātmetros.

*** mēs bijām visu apskatījušas pēc 5 minūtēm.

Ja "Rīgas Madonnās" vismaz bija skaidra ideja, bija, ko redzēt, ko pārdomāt, tad šeit tiešām nebija skaidrs, ko tā izstāde pauž. Varbūt te vainīgas mūsu trulās smadzenes. Vēl viena ideja - tā kā izstāde beidzas 17. novembrī, varbūt vairums gleznu jau bija aizvāktas. Nu nez. Vienīgais, kas man patika, bija glezna ar nosaukumu "Asiks" pie pašas izstādes ieejas - ar puiku, kam viss deguns bija vienos vasaras raibumos. Fascinēja, cik daudzās un dažādās variācijās var izpausties tikai ar melno un balto (un gaiši pelēko, maigi balto, gandrīz melno...). Tā sirsnīgi izskatījās. Vienīgi es pašu izstādi biju gaidījusi daudz, daudz sirsnīgāku.