Me, cold turkey and the night

It is funny how sometimes you feel like the tectonic plates of your personality are shifting and your fate is being altered, but it is so hard to say anything that feels as important as the process you're experiencing. Describing it  feels like catching fish with bare hands in a turbulent river and then juggling with it while being attacked by a crocodile at the same time...

Because I recently committed myself to Cold Turkey and my phone is impossible to charge, I decided of just writing here loosely and pretending this is like an "actual" Facebook conversation. Cause the morning Elga thought it's a perfect idea to block all the social and fun homepages till 10 this morning. Good decisions.

I am currently taking a break from reading about ethnopolitical discourses and acculturation and , despite that it is actually starting to get interesting, I kinda realized that this year my research project (GP) is gonna be even tougher than it usually is. This year's research seems like a 3D version of the projects from all the previous years, which means more work in the same amount of not enough time and would usually get me crazy stressed. GP or "gada projekts" translated from Latvian means a year project, by the way, and I have a little less than a month now to write it. 

Which has basically made me lose it every single year except this one. 

Not this year, GP, we're gonna have different fight this year! For a long time I have been more or less overlooking the fact that the goals and results I'm aiming for have harmed my health and well-being, and it all seemed to be temporarily okay - as long as I passed, kept my scholarship, finished studies and so on I ignored anxieties, messed up sleeping patterns, problems with breathing, not paying enough attention to my loved ones and so on. 

Like the time we had to finish several multimedia assignments last year and I hadn't slept for two nights in a row, came home from the final presentation of all the work and still had to do the last stupid assignment while feeling totally drunk and miserable from sleep deprivation. My absolutely favorite person in the world was visiting and not only couldn't I pay attention to her, but I think I was also barely able to talk or understand anything at all.  

Now this didn't come easily. When you finish working for a project you have to present the next day and are left with half an hour for a quick power nap instead of some real slumber the feeling of waking up dead is bad enough, but then there's also this free spirited voice inside stating "this is inhuman, a person should not live like this, you are missing some basic human rights in your life and it sucks that you let this happen!". 

Having the same crazy dedicated attitude as in my home university at the time when the first exam here was announced I was so stressed I got several panic attacks a day. I would be "motivating" myself so much to overcome the increased challenges of studying in a strange new place in different language as successfully as before that the anxiety turned me in a complete wreck from time to time. I would lie on the floor just crying and waiting for the breath to come back and for the panic to end, and sometimes this would take hours. That had literally never happened to me before and I really hope it's never coming back. 

Let me just take a moment to appreciate the way the Swedish education system is designed right now. One big, wonderful difference being that if you don't pass, you have another (free of charge and guilt free-same possibilities for the highest grade) chance to take the exam. This combined with really strong resistance against panicking and worrying has really done wonders for me. 

I appreciate it this much...

Or maybe even a little bit more.

It made me realize that not only panicking and setting success and results higher than well-being was totally unnecessary, it was also unacceptable. No result is ever more valuable than being able to breathe and sleep, and have a sense of self-respect (well, maybe like saving the Earths population of famine all at once forever or providing world piece could be valuable enough. But that is not the point. Nobody does that kinda trades anyway these days.). Grades should  be a byproduct not the central focus of education. I think I'd never come to this conclusion hadn't I been exposed to the clash of cultures and lifestyles Erasmus has provided.

I am siting in my bed with this multi-faceted, difficult, challenging and a little bit annoying quest of a year project, and I am not freaking out. I am calm because I know I am and have been doing the best I could most of the time. Life is happening apart from the main five years goal of finishing uni too, and I am living it to the fullest. It is important to learn new things, take as much as possible from studying, have a degree and hopefully do good with it afterwards. But it has also become clear that it's as important to be healthy, satisfied, strong, loving and ALIVE in the broadest sense possible. It is important to reach goals outside professionally oriented world, such as becoming more accepting, forgiving, confident and grown up. Having a balance I'd like for the people I love to have. Being as good to myself as I'd wish for others.

I realize now that the presentation of this year's research project might be more embarrassing than it usually is. I might get a 7 out of 10 (overachievers will get the horror of this happening). I got a G not a VG in Swedish I already. In the craziest-probably-not-gonna-happen scenario I might lose the funding that allows me to study for free in Latvia because of not meeting the deadline or something. The old me would be scared stiff only thinking about this for a second, but as I write it right now, I am okay. I traded perfection and predictability for some peace of mind, and believe everything is gonna work out just fine. It is probably not going to be as steady all the time and get a bit rockier closer to the deadline(s), but generally I have faith in the future and in myself.

So thank you, Erasmus.  

Pārdomas par studijām Vidzemes Augstskolā Vol. 1

Tiem, kam neizmērojami interesē mana studiju dzīve, mediju studijas, Vidzemes Augstskola un varbūt arī tiem, kas ir augstskolas izvēles priekšā un izmisīgi vēlas redzēt tieši šī Tedijlāča iekšējos orgānus, lai pieņemtu savu lēmumu. Vairākas reizes mēģināju rakstīt tā, lai neizklausās pēc slēptās reklāmas  pozitīvisma dēļ, bet tas bija pārāk grūti pat manām perfektu līdzsvaru mīlošajām smadzenēm, jo - ziniet, ko - es mīlu savu augstskolu, esmu te laimīga un domāju, ka esmu atradusi labāko vietu mediju studijām Latvijā un man tiešām nav vienlīdz daudz vai vienlīdz svarīgu negatīvo punktu, ar ko līdzsvarot pozitīvo.

Manuprāt, unikālais Vidzemes Augstskolā ir:

zaļā domāšana - iespēja šķirot atkritumus gan augstskolā, gan kopmītnēs, es, piemēram, šķiroju arī savā istabā. Papildus tam tās kopmītnes, kas gada laikā ietaupa visvairāk ūdens un elektrības, maksā par kojām 5 latus mazāk. Ja tas nav stilīgi, tad es esmu oposums. Bet es nevaru būt oposums, jo neēdu ne peles, ne vardes, ne sliekas, tā ka secinājumus izdariet paši. 

individuāla pieeja - šis iespējams tāpēc, ka mūsu nav simtiem vienā kursā. MSŽ studijas šogad sāka 25, tagad 22 (+/- 1), un man ir sajūta, ka pasniedzēji zina mūsu vārdus tikpat labi kā mēs viņējos. Katram ir laiks izteikt savu viedokli, uzdot jautājumus un komentēt, ja ir tāda vēlēšanās. Noteikumi ir funkcionāli un neizslēdz iespēju būt radošam. Protams, ir iespēja arī neizmantot iespējas.

profesionāli pasniedzēji un personības - apvienoju, jo pasniedzēji ir gan savas jomas speciālisti, gan interesantas personības, kas abpusēji uzlabo mācību kvalitāti. Viens piemērs (viens no piemēriem) - sabiedrības pārvaldes pasniedzējs Visvaldis Valtenbergs ir ieguvis maģistra grādu politoloģijā Ņūskūlas Universitātē, papildinājis zināšanas ViA un LU, pasniedz ar politiku saistītus kursus, papildus sabiedrības pāvaldei informēja mūs arī par daudz noderīgām mājas lapām (Manabalss.lv, Lursoft.lv, Kiva.org u.c.), aizveda izpētīt Valmieras domi (foto, kur var izzīlēt arī mani, var apskatīt šeit), darbojas ar ViA debašu klubu, vada grāmatu klubiņu un meditāciju grupu, kā arī ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc MSŽ1 radās jebkāda izpratne un atsevišķos gadījumos pat interese par politiku. 

mijiedarbība - viena no lieliskākajām sajūtām ir tā, ka tu esi daļiņa no kaut kā liela, ko vienlaicīgi vari arī ietekmēt. Papildus jau iepriekš minētajai iespējai aktīvi iesaistīties studiju procesā, mācībspēki ņem vērā novērtējumu, ko veicam pēc katra kursa, lai pilnveidotu studiju norises un satura kvalitāti. Liene Ločmele, pasniedzot masu komunikāciju, deva iespēju kursa novērtējumu (+, -, iespējamos uzlabojumus un komentāru iespējas) veikt arī kursa apguves vidū un ņēma vērā mūsu ierosinājumus, uzlabojot un pielāgojot kursu mūsu uztveres īpatnībām. 

iešana līdzi laikam - konkrēti par mediju studijām un žurnālistiku runājot, ViA vienīgā piedāvā profesionālo bakalauru žurnālistikā. Ja vispār ir jēga studēt žurnālistiku, ņemot vērā, kāds šobrīd izskatās darba tirgus un Latvijas mediju vide, ir vērts to darīt bez ilūzijām un pēc iespējas vairāk sagatavoties reālajai situācijai tur - ārā. Jāņa Juzefoviča vadītā Latvijas mediju vides kursa ietvaros esam bijuši Latvijas Radio, TV3, TNS, laikraksta "Diena" redakcijā, uzzinājuši daudz par to, kāds izskatās vidējais statistiskais žurnālists Latvijā, arī daudz par darba realitāti (stress, ne pārāk pasakainas algas, ne pārāk rožainas iespējas uz brīvību būt objektīvam vai uzrunāt lielas auditorijas u.c.). Šobrīd žurnālistikas tehniku (jeb praktikuma) ietvaros "Ir.lv" redaktores Māras Miķelsones vadībā rakstam īstus ziņu rakstus, kas tiek nesaudzīgi rediģēti, kritizēti un izvērtēti. Arī tie ir tikai daži no piemēriem. 

metodes - daudz grupu darbu, pašu vadītu lekciju, kam iepriekš rūpīgi jāgatavojas, debate kā iespēja noskaidrot un prezentēt viena jautājuma pretējās puses vienlīdz labi, vērtīgu dokumentālo filmu skatīšanās (piemēram, R.I.P. A Remix Manifesto , The Mean World Syndrome , Videocracy), aktualitāšu pārrunāšana, online testi kā mācību līdzeklis (iespēja kārtot testu nevis lai dabūtu atzīmi, bet lai pārbaudītu savas zināšanas), publiskās runas sniegšana un analīze, diskusijas, rakstu darbi (tik daudz, ka tu varētu no tiem uzbūvēt māju sev un saviem kaimiņiem, ja mēs nebūtu tik zaļi un daudz ko neiesniegtu elektroniski) un daudz citas.

Objektivitātes mēģinājums

Pirmajā semestrī es vairākkārt domāju, ka no pārslodzes izčibēšu no universa. Mums bija tiešām daudz jāmācās (lekcijas+eksāmeni+praktiskie darbi mājās vienlaicīgi), un neviens, protams, negribēja arī pilnībā atteikties no dzīves, mīlestības, draugiem un miega. Nu labi, miegu mēs atstājām mājās vismaz decembrī. Mans negulēšanas rekords darbu dēļ bija 30 minūtes, vienreiz Lote lekciju laikā gulēja tualetē, jo nepaspēja izgulēties kojās, es aizmigu bibliotēkas individuālajā lasītavā un brīžiem kļuva pārāk neveselīgi, jo stresa un paužu nepieciešamības dēļ biju pasākusi daudz smēķēt. Tomēr, ja nebūtu 1. semestra grūtību, es nebūtu sākusi plānot savu laiku tā, lai varu gulēt vismaz 6-8 stundas, atmetusi smēķēšanu un sākusi darīt darbus laicīgi. Un mums nebūtu vairāku galēji radošu izpriecu ideju, kas radās, lai astes degšana neķertu arī smadzenes.

Akadēmiskajā rakstībā dabūjām tikai gala atzīmes. Negulēto nakšu un izdarīto darbu rezultātus uzzinājām tikai kopvērtējumā. Lieta vēl procesā un tiek risināta.

Valmiera tiešām ir mazāka kā Rīga. Ļoti samazinās iespēja stāvēt Narvesen rindā pirms Toma Grēviņa, Kārļa Kazāka vai visparastākā krišnaīta. Reizēm pietrūkst vietas, bet iespēju - nekad.

Nevar pēc pilnas programmas dzīvot uz haļļu. Var mēģināt to apvienot ar izcilām koncentrēšanās spējām, asprātību vai augstu IQ, bet visi darbi vienalga jāizdara, un to nav maz. Gandrīz neiespējami negrozīt smadzenes un neattīstīt domāšanu, kas cilvēkiem ar pārāk izteiktu pieķeršanos stabilitātei un nemainīgumam var normāli uzkrist uz nerviem. 

Līdz šim 1. kursa ietvaros esmu apguvusi publisko runu, masu komunikāciju, akadēmisko rakstību, pētījumu metodoloģiju, sabiedrības pārvaldi, sabiedriskās attiecības, Latvijas mediju vidi, 
pašlaik apgūstu multimediju komunikāciju, angļu valodu komunikācijas zinātnē, žurnālistikas tehnikas, 
bet mani kursa biedri vēl apguvuši socioloģiju un apgūs sociālo psiholoģiju. Šos kursus man nav jāapgūst, jo esmu tos paspējusi nokārtot Latvijas Universitātē, kur iepriekš mācījos sociālo pedagoģiju. Līdz gada beigām vēl paspēsim uzrakstīt gala projektu (ko es redzu kā kaut ko nopietnāku par ZPD, bet ne tik bailīgu kā bakalaura darbu) un iziet praksi drukātajos medijos.

Studiju darbu tapšanas anatomija

Fāze numur viens - o, jauns milzīgs darbs uzdots, šim gan es sākšu gatavoties riktīgi laicīgi!

Fāze numur divi - pēkšņi visas lietas* liekas neiedomājami aizraujošas. Šajā "vēl ir tik daudz laika sākt laicīgi" fāzē parasti notiek visinteresantākās lietas - sarunas līdz rīta gaismai, nenormāli labs un kvalitatīvs miedziņš, smiekli, filmas, LITERATŪRA, Doktors, draugi, ģimene, ballītes. Jo vēl jau stabili varēs paspēt laicīgi sākt gatavot superīgas kvalitātes darbu.

Fāze numur trīs - līdz (gala) darba nodošanai palikusi nedēļa. Tagad sākot gatavoties, visu vēl varētu baigi labi paspēt un ar cieņu nodot darbu pat kādu dienu pirms termiņa. Iespējams, tiek pat atvērts fails, iečekots darba nosaukums, procenti, ko tas sastāda no gala atzīmes, nu tādas vitāli svarīgas lietas. Uznāk baigais prieks par laicīgi ieguldīto darbu, tad jau jāliekas uz auss pēc vienas (divām, trim..) Doktora sērijas.

Fāze numur četri - īsi pirms pēdējā brīža. Cilvēki sāk tvītot par darbiem dažādās gatavības pakāpēs. Dienas sāk skriet kā ar trakumsērgu slimas lapsas pilsētā, pāris liekas reizes tiek atvērts Word dokuments, varbūt pat uztaisīts hederis un virsraksts. Bet kaut kā.... nu nesanāk pieķerties. Seko loģiski spriedumi par to, ka reāli jau to darbu mierīgi var uzrakstīt vienā naktī, tāpēc laika vēl aizvien ir pat pārāk daudz. Papildus tam notiek vēl neticamāk aizraujošas lietas, joki plūst pāri galiem un malām, tik daudz interesantu lietu, ka pat diezgan regulāri aizmirstas ieiet twitterī.

Fāze numur pieci - īsi pēc pēdējā brīža, kad vēl varētu visu paspēt. Twitterim piemeties vīruss, un no viņa konkrēti paliek nelabi. Nez no kurienes uzrodas domas par visu to laiku, ko varēji pavadīt pie tā darba, ko, izrādās, "fakin nekādi nevar uzrakstīt vienā naktī!". "Ja es būtu visu šo izdarījusi vakar, es šodien varētu to darbu pabeigt labi", es nodomāju pirms darba gala termiņa rīta/dienas/vakara, un pirms samērā laicīgas gulēt iešanas izlasu pāris "Nārnijas hroniku" nodaļas. Vēl jau ir rīts, cilvēkam taču arī kaut kad jāguļ.

Fāze numur seši - "cieši apņemos ar entuziasmu ļoti laicīgi sākt nākamo darbu". Pīp, pīp, pīiiiiiip.... Nu labi, vismaz sākt nakti iepriekš, baigi vairāk jau nevajag. Paralēli notiek bagātīga sevis atalgošana par to, ka "vispār to darbu pabeidzu" visos iespējamos veidos. 

Fāze numur septiņi - pilnīga amnēzija. 

Fāze numur viens. 

*izņemot to vienu