Ilgi pazudušais draugs...

...vienlaicīgi esmu es, kas te vairs neko neraksta, un arī Stabu ielas vanna, kuras man izmisīgi pietrūkst. Ilgi gaidītais un jokaini sagaidītais radošās rakstības kurss šīs divas parādības maģiski apvienojis vienā (vai tā var būt īstenība?!) bloga ierakstā, kurā Tu tagad vari iegremdēties.

* * *

Es mēdzu pārvietot visu savu dzīvi uz vannu. Mūsu nelielajās labierīcībās, kurās knapi pietika vietas miniatūrai veļasmašīnai, podam, pāris sienas skapīšiem un, mirdzošai, baltai akrila vannai, ietilpa viss, ko gribēju savā dzīvē izbaudīt – grāmatai, interesantām sarakstēm pa telefonu, tējai, sveču gaismai un klusumam. Tomēr pats brīnišķīgākais slēpās tajā, cik vareni šie seši kvadrātmetri palīdzēja izslēgt „negribēto pasauli”, cik bezcerīgi tā gaidīja aiz aizkrampētajām durvīm stundām, kamēr es mēdzu aizmigt ūdenī, klausoties, kā visapkārt čaukst putas.

Vannā nenotika nekas interesants, tur nenotika vispār nekas, un tas bija pats labākais. Es iegremdējos ūdenī līdz degunam, kā īsts dārzenis skatījos sienā nenosakāmi ilgu laiku, bet pēc tam ar patiku klausījos apkārtējās skaņās.

Otrpus intensīvās „blenšanas” sienai dzīvoja ģimene, ko es nekad nebiju sastapusi kāpņutelpā. Man nebija ne jausmas, kā viņi izskatās, bet es zināju, ka viņiem ir problēmas. Cauri sienai laiku pa laikam izlauzās pa vārdam no strīda, aizvainotas vai apvainojošas sarunas, viņi bija nejauki un man būtu viņiem ko teikt, ja tas notiktu jebkur citur, tikai ne vannas istabā. Tobrīd es vienkārši spēlēju bezmērķīgu „cik vārdus no sarunas es varu atpazīt” un „cik pamatoti izklausās viņu argumenti”, un „ko es teiktu, ja es būtu kāda no pusēm” spēli, un ar to pietiek.

Ir 2011. gada novembris, februāris un marts. Man kājās ir sarkanas čības ar baltiem punktiņiem. Tekošā ūdens dobjā skaņa vannā katru pārbaudīšanas reizi kļūst maigāka, un es pasmaidu, atceroties, kā bērnībā vannā peldēju un trenējos aizturēt elpu, un kā māsa reiz nodauzīja zobam malu, slidinoties mūsu Jāņmuižas dzīvokļa tukšajā, tikai nedaudz (lai labāk slīd, viņa teica) saslapinātajā vannā.
Izslēdzot gaismas un aizverot durvis uz vēl negatavo vannas istabu, iedomājos, ka vannas mums vienkārši peld asinīs, tāds īpašs gēns, kas liek pārpludināt tanšu dzīvokļus, nosist zobiem malas un ar vieglu izbīli tieši laikā pamosties no snaudas ūdenī.

 Tējkannā silst ūdens. Zemenes, mellenes, citroni un citronzāles, „Hot date”, „Vintage”, piens un medus, un mandeļu smaržas pārmaiņus appludina visu dzīvokli, spogulis aizsvīst vēl pirms novilktas drēbes. Viss ir pavisam vienkārši. Uz grīdas viegli nokrīt jaka, kleita un zeķes. Es vairs neesmu optimizēta pusslodzes pārdevēja, es neesmu iemīlējusies, nevienam nav nepatikšanu, tiekšanās, vēlēšanās, cenšanās, tumsa, veikali, nauda paliek kaut kur ārpusē. Es pataustu ūdeni ar vienu pēdu, un tas ir tieši tik karsts, lai neizvārītos, ideālā temperatūra. Baltajās putās pazūd viena kāja, pēc tam otra, mani no visām pusēm apskalo siltums, čaukstoņa un tīra, debešķīga smarža. Es iegremdējos ūdenī un man no krūtīm izlaužas dziļa nopūta. Galva atbalstīta pret vannas malu, acis ciet, žurku skrējiena domas izgaist un vienīgie vārdi, kurus es lēnām, klusu, viena dzīvoklī un visā universā, izrunāju ir: „Ak. Mans. Dievs.”

Peldēties

Mana jaunā mīļākā kūka

Vienas nakts Džeina

Rīgas ielas čūska

Studijas nav tikai studijas, bet arī cilvēku, stāstu un piedzīvojumu jūra. Es ne tikai mācos, bet kā jūras stikliņus vācu savā mentālajā dārgumu lādē tādus brīnumus kā:

• stāstu par to, kā Ance nedēļu darbā neēda pusdienas, lai varētu savam draugam nopirkt mīkstās iekšiņas kurpēm, jo viņam bija tālu jāiet uz darbu,
• vakaru, kad mēs ar Loti un Tīnu vienlaicīgi taisījām prezentāciju skolai, svinējām dzīvi ar vīnu un Cielaviņu un ballējāmies ar MSŽ pirmīšiem,
• to, kā es uz Rīgas ielas gandrīz uzkāpu mazam čūskulēnam, un kā uz viņas aug trīs saules puķes,
• Signes vārda dienas torti, "kura bija tik baudāma, ka to vajadzētu ēst vienatnē",
• to, kā mēs ar kursa biedriem koju istabiņā dejojām zem mana krāsaini puķainā pleda,
• jauno un neapstādināmo "that's what she said" joku aplikāciju,
• vienas nakts Džeinu, kura, kā mēs šodien uzzinājām, pēc vienas dienas atrada īstie saimnieki,
• to, cik skarbi sapurinošas bija ievadlekcijas ar Bila Geitsa atziņām un cik liels prieks man bija atgriezties skolā, kurā ir tik daudz gudru un interesantu cilvēku,
• to brīdi, kad es traucos cauri saulē ņirbošam meža ceļam ar velosipēdu, kuru vēl mazliet pagaidot varēšu ar tikpat traku prieku katru dienu braukt uz skolu,
• to, cik dzīve šķiet grūta, un cik ļoti tas ļauj novērtēt tās labos mirkļus.

Netīšām atrodot dzīves jēgu internetā

Var mēģināt uzticēties Nikolasam K., kurš, mēģinot dabūt Šēru gultā filmā "Moonstruck", teica tā:

"We aren't here to make things perfect. Snowflakes are perfect. Stars are prefect.Not us. Not us, we are here to ruin ourselves and to break our hearts and love the wrong people and die. I mean that the storybooks are bullshit. Now won't you come upstairs with me and get in my bed." 

Beforeidieiwantto.org

Ja kaut kas ir gana labs, lai Nikolass kādu dabūtu gultā, tikpat labi tā var būt arī dzīves jēga.

Tomēr mana absolūti mīļākā atbilde šim svarīgajam jautājumam ir šis opis, bet varbūt tas nav godīgi manas jocīgi labvēlīgās attieksmes pret pensionāriem dēļ.Varbūt arī, ka tas ir pavisam godīgi, jo tā onkuļa galvu vairs nejauc nekādi hormoni un ellīgi jaunības trakumi, tāpēc viņš saprot labāk.

Var arī gadīties tā, ka ir taisnības, kuras nemaz nevajag meklēt - pat internetā, jo viņas vajag izdzīvot.

Ja kādam patīk apakšbikses, tad lai viņas te dzīvo laimīgas.

... kas, protams, atkal ir maldinošs virsraksts gluži kā Tvnetā, kad Tev paziņo, ka ASV prezidents ielas vidū izģērbies absolūti kails, bet beigās izrādās, ka tas nekad nav noticis, izņemot to vienu kaut kādas random personas  izteikumu Youtube video, kuru ir redzējuši apmēram trīs cilvēki (un divi no tiem ir pats radītājs), un kam īstenībā nav nekāda sakara ar Baraku Obamu.

Tāpat šim ierakstam nav nekāda sakara ar apakšbiksēm, kas varētu būt skumji, ja kāds uzticas virsrakstiem vai ja īpaši imponē apakšveļa.Man tikai ir novilcināšanas periods pirms seksīgas nakts ar masu komunikācijas gala darbu, kas man liekas apmēram tikpat aizraujoši kā aiziet uz randiņu ar Ļeņina statuju vai, piemēram, IT speciālistu. Un novilcināšanai gana labi ir vienkārši pastāstīt, kāda bija mana diena, ēst riekstus, dzert kakao vai mēģināt laukos noķert internetu (pastāv aizdomas, ka vieglāk nudien ir lauka vidū atrast un sagūstīt baltu trusi, bet pēc tam pa cepuri nonākt aizspogulijā, bet tas jau ir cits stāsts).

Tātad - es šodien sapratu, ka kaut kas notiek ar zaļo krāsu. Vakar bija manāmi pirmie simptomi, bet šodien paliek aizvien trakāk. Man visu gribas zaļu! Man šobrīd ir zaļi nagi un matu lente, un tolete, un ziņojumu dēlis, un nedaudz acis, bet man tas liekas smagi par maz. Man gribas, lai apkārt viss būtu pilnīgi zaļš ar varbūt zilām grīdlīstēm. Tā varētu būt kādas mentālas slimības pazīme? Es pat domāju rītdienas Rīgas pirmo stundu veltīt, lai atrastu tumši zaļu blūzi, apakšbikses (jā, tomēr ir!) un acu zīmuli. Vēl es visur to krāsu pamanu un atzīstu par labu esam, publiski vai slepeni kratot galvu. Man briesmīgi riebjas sarkanā un dzeltenā krāsa.

Vēl šodien notika tāda lieliska lieta, ka es tomēr nolēmu uzrakstīt otro Jaunā gada/Ziemīšu mīlestības vēstuli (šoreiz mammai), un viņa teica, ka tā bija labākā dāvana ever (īsziņā tieši tobrīd, kad es krītot gandrīz ielauzu savu nabaga gūžas kaulu krītot uz ledus). Tā nu es nolēmu, ka jārealizē sākuma plāns un jāraksta visiem, ko mīlu, kas nozīmē, ka man būs gara un romantiska nakts arī bez Ļeņina un masu komunikācijas. 

Vēl es šodien sapratu, ka kaut kas ir nepareizi. BIG TIME. Un bīstami. Es vairs nejūtu kaislību pret visādām lietām, kuras agrāk bija mans sapnis. Braucot autobusā no Limbažiem uz Unguriem secināju, ka īstenībā es bez liekām sajūtām varētu pabeigt augstskolu, sagaidīt māsas izlaidumu un izbeigties. Man liekas, ka mana dzīve tik maz ir saistīta ar acu un dvēseles mirdzēšanu šobrīd, ka kļūst baisi. Un man ir +/- viss, ko es baigi esmu gribējusi (then again, man nav gan), nu labi, man ir daudz labu lietu, cilvēku, notikumu dzīvē. Un es nesaprotu - kas tas tagad ir, ko? Un ir baigais slinkums domāt dzelteno grāmatu kategorijās. Viena lieta gan ir skaidra - man īstenībā vienalga par visām pasaules lielajām karjerām, pētniecībām, slavu, varu, naudu, man gribas vai nu tikai visu laiku lasīt grāmatas, vai kaut kur slepeni meža vidū pilnīgā mierā audzināt vīru un septiņus (nu labi - divus) bērnus. Par grāmatām un Doktoru es vēl zinu skaidri - man būtu labi gana. Bet par visu pārējo es domāju - varbūt tad atkal pienāktu tas brīdis, kas tagad, kad tev kaut kā ... nav. 

Man ir divi plānotāji

Abi man ļoti patīk, jo uz viena ir manis pašas bildēti koki no apakšas, bet otrs ir tik mazs, ka ieiet visur un ir ar mīkstu, dzeltenīgu papīru, kas arī ir lieliski. Abus es neesmu izmantojusi apmēram mēnesi, jo pietiek jau arī absolūti tizli skraidīt apkārt, plūkājot sev ārā matus un ik pa laikam iekliedzoties "termiņš", "laiks" un "hui**", lai Tev kāds visu atgādinātu. Bet šodien es iedomājos, ka plānotājs ir vajadzīgs gan, jo tas var ļoti akurāti pateikt, kas šodien par dienu, ko parasti neviens nezina pat tad, ja rītdien ir pasaules gals. Es, piemēram, Loti apsveicu otrdienā, kad nebija otrdiena, bet gan aizvakar, kas laikam sanāk ceturtdiena, bet varbūt arī, ka galīgi nesanāk. 

Vēl kopā ar mani māsas istabā ir divi tikšķoši pulksteņi, kas ir diezgan kaitinoši.  Viņi skan unisonā un pārmet man dažādas ar laiku saistītas lietas. Pašlaik es apsveru iespēju riskēt tikt nogalinātai un izņemt abiem baterijas.

Ir deviņi, nu patiesībā jau vēl nav, bet visi jau guļ. Es nezinu, man tas liekas diezgan šausminoši. Vēl interesanta tendence pēdējā laikā ir - ja es kaut ko rakstu pie datora vai tāpat, uz papīra, visi domā, ka es mācos, sāk man prasīt kaut ko par skolu, es atbildu par uzticamiem avotiem un kritiskas domāšanas spēju, bet pašās  "esmu tik iejūsmināta, ka kādam šis liekas interesanti tādēļ labprāt uz jautājumu atbildēšu neizturami gari" beigās saprotu, ka cilvēks vienkārši gribēja pieklājīgi apjautāties, ko es daru. "Neko, tāpat" arī būtu bijusi laba atbilde. Domāju, varbūt tāpēc tagad ir deviņi, un visi labāk izliekas, ka guļ, ntekā nāk apjautāties "ko dari". Un arī tas ir diezgan šausminoši, jo man ļoti gribas smēķēt.

Tad vēl par universāli šausminošām lietām varētu uzskatīt to, ka:

• man liekas, ka masu komunikācijas gala darbu sākt taisīt vēl ir par agru, un to noteikti vēl varēs paspēt izdarīt rīt. Un man pilnīgi vienalga, ka tas ir dumji. Tikai nedaudz satrauc tas "pilnīgi vienalga".
• visa brīvlaika laikā vēl aizvien nav izdevies atrast savu mīļāko sajūtu - ka esi pilnīgi viens, brīvs, autonoms, neatkarīgs, pat slepens, un tāpēc pamostas tik daudz radošuma, ka pēkšņi ar sevi pilnīgi pietiek. Es pat devos uz Limbažu lielo Maximu, jo man likās, ka lielveikala anonīmums noteikti visu izārstēs, bet pat tas nesanāca. Un tur pārdod maksimāli tizlas apakšbikses, kuras es, protams, nenopirku. Bet es gribēju nopirkt rudo hennu un tāpat vien nokrāsot matus, bet tad es sapratu, ka dzīvot ar nepārkrāsojamiem rudiem matiem būtu divreiz garlaicīgāk, nekā ar pelēkiem, kuri varētu jau rīt būt kaut vai zaļi, ja man ienāktu prātā. Un ienāca jau šodien, tikai tad es pavisam vairs nevarētu būt slepena, tāpēc es izdomāju, ka labāk pelēki.
• māsas datorā nav nevienas Harija Potera filmas. un vispār nevienas filmas. Manā datorā ir "Love and other disasters" un "Funky stuff". Abas esmu redzējusi daudz par daudz reižu. Beidzās interneta atmiņa vai kapacitāte, tā ka šodien esmu redzējusi tikai vienu brīnišķīgu Doctor Who sēriju, un vairāk man cerību nav. 
• man negribas nekad vairs izmantot smadzenes un runāt. Viss, ko man gribas, ir vai nu mandarīni, cigaretes, Lote vai kafija. Nopietni. Viss cits liekas par daudz.

• šis ieraksts ir tik garš, ka viņam ir pat vēl mazāk cerību tikt izlasītam kā citiem ierakstiem. Atkal jau - man diezgan ļoti tas netraucē, bet kaut kur "in the corner of my eye" liekas, ka vajadzētu gan traucēt. acs kaktiņa dēļ, kurš šodien varētu izskatīties zaļš, ja es skatītos uz sāniem, ielikšu te bildi ar matiem, kādus es krāsotu, ja es gribētu viņus krāsot zaļus.Kaut kā liekas, ka labāk izskatītos bez sejas, bet tas tā. Tas laikam ir viss, ja neskaita svarīgu mazburtu paziņojumu, protams, pašās ieraksta beigās, ka šo es pavisam drīz dzēsīšu ārā, jo te ir pārāk daudz cigarešu, vienaldzības un apakšbikšu, un garlaicības, kuru varbūt var, bet varbūt nevar atrast starp rindiņām.

31 interesanta fakta spēle

1.  Katru gadu 31. decembrī es uzrakstu vēstuli nākotnes sev pēc gada. Līdz šim man ir jau 7 vai 8 vēstules un ir tiešām visai izklaidējoši lasīt, kādas prioritātes man bija, piemēram, 15 gados.
2. Es miegā smejos. Dažreiz es no smiešanās pamostos, izdzirdu, ka cilvēki man blakus smejas par to, ka es smejos, un, klusi ķiķinot, atkal aizmiegu.
3. Bērnībā es gribēju kļūt par daiļslidotāju, ugunsdzēsēju, rakstnieci, psiholoģi, gleznotāju, zirgu kopēju, dejotāju dziedātāju.... pag, šis vēl aizvien ir interesanti?
4. Es vēl aizvien neēdu gaļu. Februārī būs 5 gadi. 
5. Neskatos šausmenes un spriedzes filmas - pēc "Intervijas ar vampīru" vairākus gadus nevarēju gulēt ar neapsegtu kaklu, tāpat vairāku filmu dēļ tika apsegtas arī kājas visā garumā, plaukstas un ausis. Ja jūs zinātu, cik tas ir karsti!
6. Es esmu mēģinājusi lidot. Pēc sapņa, kurā "atkodu fišku", kā tas jādara, no rīta tiešām diezgan smagnēji pamēģināju. Un man nesanāca.
7. Man ir 2 nepabeigtas grāmatas. Tagad gan atbilstošāk būtu teikt - "grāmatas".
8. Manu kaķi sauc Kode. Mana brālēna bijušo kaķi sauca Ķieģelis. Mums ir interesanta ģimene. Es brīnos, ka mani nesauc Hobits!
9. Katru reizi, kad sēžos pie auto stūres, es aizlūdzu par savu un citu satiksmes dalībnieku dzīvībām. Man it kā patīk, bet trīc rokas, galvā riņķo nāvīgā statistika, paliek karsti un, izkāpjot ārā, es jūtos neticami pārsteigta kā par tikko uzdāvinātu otro dzīvību.
10. Kad man bija 17, es biju neiedomājami laimīga, nokrāsoju matus koši oranžus, ar gošu krāsām uzzīmēju uz savas loga rūts mandalu un nokrāsoju loga rūti dzeltenu. Brālis bija dusmīgs, jo tāda tā bija vienīgā visā mājā, bet man patika, jo logi parasti likās garlaicīgi. Ā, un vēl man bija sargenģelis vārdā Gordons.
11. Man ir vairāk bail no neizskaidrojamām un paranormālām lietām, kad tumsā eju mājās, nekā no dzīviem, īstiem izvarotājiem..
12. Es agrāk ticēju visam, ko man saka, jo man likās, ka cilvēki taču nemelotu.
13. Es uzskatu, ka "Doctor Who" ir labākais seriāls pasaules vēsturē.
14. Man ir savs personīgais spoku stāsts, kurš tiešām notika par spīti tam, ka es tad vairs tādām lietām neticēju. Tas, iespējams, ir mans labākais un interesantākais stāsts un visi viņu vienmēr klausās.
15. Man ir divas pilnas kastes ar slepenajām dienasgrāmatām. Jaunākā saucas "Vecmāmiņas speķa pīrāgu recepšu klade" un stāv uz manas koju istabiņas galda.
16. Es reiz stundu piekalta pie krēsla dejoju pie random mūzikas kopā ar Mijau un to visu uzfilmēju. tā bija performance, kas simbolizēja pieaugušo dzīves nenovēršamo dejošanu pēc citu stabules arī tad, ja vairs nav spēka un negribas. Es tajā laikā strādāju Alfā.
17. Manu mīļāko zvaigznāju sauc Bellatrikse. Es uz to skatījos visu savu mūžu un tikai šogad uzzināju, kā to sauc no bērnu zinātnes grāmatas.
18. Es gandrīz vienmēr zinu tieši ko es gribu un esmu ļoti apņēmīga, lai to sasniegtu. Es iestājos LU sociālajos pedagogos uz haļļu, nomācījos 2 gadus stabilā budžetā un ar lieliskām kursa biedrenēm, kuras es vēl aizvien mīlu, bet tad paņēmu akadēmisko, jo sapratu, ka neesmu laimīga. Akadēmiskajā gadā es sapratu, ko gribu, ellīgi daudz mācījos (darbā), lai dabūtu latviešu valodas eksāmenā A līmeni, man izdevās un tagad studēju mediju studijas un žurnālistiku budžetā tieši tā, kā vienmēr esmu gribējusi.
19. Mana mīļākā skaņa bezmiega ziemas rītos ir miskastes mašīna. Nopietni. Vai arī klausīties, kā Ēma virtuvē taisa brokastis, kamēr es vēl guļu. Tētis teiktu, ka man patīk darbs. (:
20. Man viss vienmēr ir jāpatausta.
21. Mammas māsa bērnībā mani pārliecināja par to, ka manī ir iemiesojies sātans un es nedrīkstu nevienam to teikt vai par to domāt. Punkts 14. vēl bija aktuāls, tā nu es divas nedēļas slepeni mocījos, līdz pastāstīju mammai un viņa sadeva tantei iekšās. 
22. Es biju lieliska viesmīle divas vasaras pēc kārtas. Tik lieliska, ka cilvēki mani aicināja ciemos uz Itāliju, piemēram. Tagad, kad plānoju ceļojumu, neviens, protams neatbild. Es biju lieliska viesmīle?
23. Ja man būs bērni, viņi skatīsies Hariju Poteru.
24. Man riebjas, ka vīrieši man dāvina baltas puķes. Likumsakarīgi, ka, ja tas notiek, tad tieši baltas.  Sorry, bet kāpēc?
25. Mana seja runā vairākās valodās. Dažreiz es vēlos, lai tā runātu mazāk.
26. Mans indiāņu vārds ir Tramīgā Stirna. Pūkainais Mākonis bija tikai pseidonīms.
27. Man līdz 16 gadiem nebija bijusi neviena īsta iesauka. Tāpēc es dievinu, ja man tādas iedod. Līdz šim manas mīļākās iesaukas ir Mākonītis (there are secret reasons!), Cepumiņš, Pankūciņš, Rūdijs (arī slepeni iemesli.) un Skolotāja.
28. Es regulāri uzvāru ūdeni, aizmirstu to, uzvāru atkal un tā līdz brīdim, kad beigās pavisam aizmirstu par to stulbo kafiju. 
29. Es dievinu negaisus un vētras.
30. Es protu glabāt īpaši smagus un svarīgus noslēpumus. Mazos gan ne pārāk labi.
31. Mani bieži uzrunā random nepazīstamas omes. Viņas man stāsta par salauztiem gūžas kauliem, uzdod dažādus jautājumus par manu dzīvi, briesmīgo pasauli un tādā garā. Mēs runājamies kā vecas paziņas līdz man izbeidzas laiks un tad viņas, klasiskajā omju stilā kratot galvu un novēlot dievpalīgu, aiziet. Man ir aizdomas, ka tas īstenībā ir viens citplanētietis, kas regulāri maina omju formu, un es esmu viņu mentālais eksperiments.

Grāmatu pasaulē

Tātad - šis būs neadekvāti garš ieraksts, kas liks tavai mutei izkalst kā pavisam beigtam oposumam Sahāras tuksneša vidū. Es to sauktu par tējas sēni - man to iedeva Lote, Lote pirmssākumus atrada šeit - Ms Marii grāmatplauktā, kur, kā redzams, projektu vēl nebija nogalinājusi maniakālā grafomānija. Tagad, protams, ir laiks slepkavībai, oposums jau iemaldījies neceļos un visas ūdens pudeles, kā reiz, kaut kur noziedējušas.

Pavisam īsi par sevi 

Grāmatu kontekstā esmu cilvēks, kurš, līdz ar pirmās grāmatas izlasīšanu, ieguva pavisam citas, dziļākas un mazliet apburtas pasaules dimensijas. Varavīksnes, kaleidoskopijas, "rozā zivtiņas rietošās debesīs", noslēpumu un kaislību pilnas pasaules.

 Ja kāds pētītu, kā dzīvē nonācu tur, kur šobrīd esmu, tad atbildi pārsvarā veidotu mana literārā rijība. Studēju žurnālistiku, jo bērnībā tik daudz lasīju grāmatas, ka gribēju sarakstīt kādu pati. Kaut kad vēlāk sapratu, ka tās zivtiņas manī par maz peldās, lai uzburtu tām dzīvi plūstošas upes, bet rakstīšana, lasīšana un tā maģija, ko droši vien var saprast tikai šai jomā savējie, lika saprast, ka vajag palikt tuvu literatūrai, radīšanai, STĀSTIEM. Un stāstus jau nodod arī cilvēki, notikumi. Ķēdīte droši vien veidojās sarežģītāk, bet šis - pavisam īsi- bija tikai viens gabaliņš manas dzīves, kas raksturo, ko man nozīmē literatūra. Vēl jau paliek tas, ka reizēm no manis izlaužas tik episkas gudrības lēkmes, ka paliek bail, bet šo stāstu laikam pataupīšu vēlākam (lasi - nekad).

1. Vai tu augi grāmatmīļu ģimenē un vai tev vecāki lasīja priekšā? Mini savu mīļāko bērnības grāmatu.

Grūti pateikt, vai augu grāmatmīļu ģimenē. Domāju, ka īpašu kaislību lielākā ģimenes daļa pret literatūru neizjuta, bet grāmatu skapji, protams, pilni visādiem labumiem, tā ka varbūt viņi vienkārši slepeni nodevās literārajām baudām. Priekšā man lasīja māsīca Līga - "Annu no Zaļajiem jumtiem", "Emīliju", "Annas Frankas dienasgrāmatu" un ļoti daudz ko citu. Varbūt tā mīlestība pielipa no viņas - viņa nudien šķita pieaugusi vienai grāmatai, kas visu laiku tikai maina muguriņu, un prata tik lieliski lasīt priekšā, ka es iekšēji vairs neatrados vienā telpā ar viņu.

Jautājums par mīļāko grāmatu ir pārāk grūts. Nē nopietni, gandrīz neiespējams! Bet nu pieņemsim, ka mana bērnība ir laiks līdz apmēram 13 gadiem un ka es ļoti labi atceros, ko lasīju. Zinu, ka dievināju Ondržeja Sekoras "Skudras nepadodas", visas iespējamās Lūsijas Modas Montgomerijas grāmatas, pasakas par rūķiem, kuru gleznas, uzpūstas debesīs, pārtop par saulrietu, Annu Franku un "Meža gulbjus" (kuri man bija arī kasetē un tika klausīti visu laiku).

2. Kura bija pirmā pieaugušo grāmata, kas tev patiešām patika?

Man pilnīgi nopietni vajadzētu paņemt vecās dienasgrāmatas, lai atbildētu uz jautājumu. Tā kā viņas ir pārāk labi paslēptas, es varu tikai mēģināt uzminēt. Īstenībā laiks, kad sāku lasīt pieaugušo grāmatas, sākās smieklīgi agri. Nespēju noticēt, ka kāds man kā 11(varbūt agrāk?) gadus vecai meitenei deva Noru Robertsu, Ksavjeras Holenderes "Prieka meitu" (varbūt, ka šito es nočiepu slepeni) un visādus citādus vēl vairāk pilnīgi čau darbus. Tā kā man vēl nebija tādas pieredzes, es savā iedomu univresā iesūcu visu. Un man pat laikam  nav kauns atzīties, ka esmu izaugusi no tādiem rakstniekiem kā

Daniela Stīla (nu labi, bišķiņ ir gan!), 

Paulu Koelju (varu tikai minēt, ka "11 minūtes" ierindojās manu mīļāko grāmatu pieciniekā, jo pēc tās izlasīšanas pilnīgi high gāju salīt, vienlaikus dziedot "Kiss the rain" (un man pa ausīm bira konfektes)), 

cenšos atcerēties kādu cienījamu autoru, kurš noteikti tur bija iemaldījies kaut nejauši, bet tiešām nevaru atcerēties.

Es atceros, ka biju sajūsmā par Lizas Džūelas "Ralfa viesībām", Arabellas Viras "Spēlēm trijatā", Īli Balmera "Māju Montebosko" (kur bija episki labs ūdenskritums dārzā, zem kura mazgāties), ā, un mana mīļākā grāmata ir Pītera S. Bīgla "Pēdējais vienradzis"!

3. Mini mīļāko grāmatu, kuru lasīji 20 – 30 gadu vecumā, it īpaši, ja tā iespaidoja tavu dzīvi vai domāšanu.

Tātad - man ir 22. Šim nudien nevajadzētu būt grūti. Un vienu "grāmatu" es pavisam labprāt aizstāšu ar vairākām. Tātad:

• Entonija Robinsa "Tavas neierobežotās iespējas" - no šīs es tā saiedvesmojos, ka vēl aizvien diezgan laimīgi dzīvoju. Un tur ir tiešām noderīgas NLP lietas, par kurām tagad es laiku pa laikam nesaprotu - kā es pirms tam vispār dzīvoju?
• Ēriha Marijas Remarka "Trīs draugus", jo es atklāju, ka spēju izlasīt arī kaut ko nosacīti klasisku un ka viens pats teikums var būt spēcīgāks par triecienu, ar kādu Danielas Stīlas "Hiroko" uzkritis uz galvas no 22 stāva jumta.
• Nora Ikstena un Gundega Repše, kas bija manas "mācos uz eksāmenu" grāmatas un noveda mani pie brīnumainas atklāsmes, ka latviešu lieratūra ir Latviešu Literatūra, nevis tas, ko es par to domāju pirms tam.
• Hulio Kortāsars, kurš man iemācīja, ka domāt nejūtot arī var būt skaisti.

4. Kura ir viena no tavām mīļākajām grāmatām, ko atklāji pēdējo piecu gadu laikā? Kā bloga rakstīšana vai grāmatu blogu lasīšana ir iespaidojusi tavus grāmatu lasīšanas paradumus?

Tas iznāk sākot no 17? Man iet nudien bēdīgi ar matemātiku, bet man liekas, ka tas bija laiks, kad tiku iepazīstināta ar to, kā tas ir, - lasīt tiešām labas grāmatas. Tā nu es vairs nenumurēšu, bet visus tos mīļos vārdus sasiešu ķēdītē. Ā, un atgādināšu, ka manas mīļākās grāmatas tiešām zibenīgi kļūst par mīļākajiem autoriem. Visus sekojošos vārdus es izrunāju kā kaut ko ekstātiski garšīgu, deg sveces un skan gospeļi. Tātad:

Džons Ērvings, Tūve Jānsone, Artūrs Konans Doils, Ērihs Marija Remarks, Lemonijs Snikets, Silvana de Mari, Hāleds Hoseīni, Gabriels Garsija Markess, Dž. K. Roulinga, Andras Manfeldes dzeja un vēl briesmīgi daudz aizmirstu rakstnieku. 

Es nopietni domāju, ka nav iespējams izvēlēties pašu mīļāko grāmatu starp tik daudzām, tāpēc kārtības labad izvēlēšos kādu, kuras te nav - L.M.Montgomerijas "Zilo pili", jo man liekas, ka mums katram ir absolūtas tiesības būt pavisam naiviem un to izbaudīt.

Diezgan maz lasu grāmatu blogus tagad, kad vairs nav jāstrādā būrīša tipa darbs. Nerakstu. Bet mani nedaudz ietekmē tas saraksts mana bloga malā - man gribas viņu visu laiku paplašināt ar labām lietām. Ja viņa tur nebūtu, pastāvētu daudz lielāka iespēja, ka slepeni lasu mēslus. :D

5. Mini savu guilty pleasure vai kādu no mīļākajām grāmatām, kas citus varētu pārsteigt.

O, es būtu tik daudz pataupījusi beigām! :D Laikam sašpikošos no Lotes un minēšu tās visas Stefānijas Meieres "Krēslas" sāgas grāmatas, kuras lasīju līdz rīta gaismai, pilnībā atvienota no pasaules. Bet tas vairāk par guilty pleasure.

Manā mājā ir grāmatu skapis ar patiešām nezināmu radītāju. Tur ir viss no anormāli senām Bībeles versijām zeltītām lappušu maliņām vecajā drukā, līdz pat "Kā apmierināt sievieti un likt viņai lūgt vēl". Nu, un tur es mēdzu ielīst tikai tad, kad man bija episki garlaicīgi, jo parastos apstākļos man pārāk bail uzdurties uz sliktu grāmatu, kas tikai izniekos manu dārgo laiku un pielipinās apātiju. Vienreiz (nu labi - divreiz) es tur atradu grāmatu "Lēdijas Čaterlejas mīļākais". Nosaukums likās pazīstams laikam no kaut kādiem seriāliem, izlasīju, un man slepeni ļoti patika. Līdz šai dienai slepeni, protams. UN tas bija sen un varbūt vairs nav patiesība.

Tagad man laikam jāizvēlas nākamie, kas audzēs šito tējas sēni. Laikam visskaistāk to būtu iedot vienam cilvēkam, kurš lielā mērā atbildīgs par to, ka tik ļoti mīlu lasīt - Līgai Kura, es ceru, neapvainosies, ka ieliku Te viņas bloga adresi. Un man liekas, ka ar to arī būs gana.

Pilnīgi slepeni.

Par Adeli. Vismaz tā viņu sauks šeit.

Mēs iepazināmies netīšām. Negribīgi. Nakts un diena. Izvirtība un stīvums. Un laikam jau neviens cilvēks nav manus priekšstatus par pasauli un tās plašumiem mainījis tik ļoti kā Adele. Izņemot šodienu, jo šodien esmu vīlusies viņā, bet viņa to pašu jutīs rīt.

Adele iemieso visu, ko es nevaru saprast, un viņa to dara labi. Viņa spēj būt laimīga katru dienu. Viņa nenāk no glancētiem žurnāliem, bet viņas dzīve atgādina filmu. Es viņu vispirms iepazinu, bet tad sāku apbrīnot, un droši vien man mazliet pietrūks pat viņas runas plūdu vakarā. Viņai piemīt tāds īpašs šarms, tāds dabisks un draudzīgs, bet tajā nav absolūti nekā klasiska. Adele mīl melno, bet no viņas staro gaišums - un nevis tāds spožs un žilbinošs, bet silts, tāds, kādu tu jūti pirms acu atvēršanas un vēl ar aizvērtiem aizkariem, bet jau zini, ka būs laba, saulaina diena. Es zinu, ka mūsu dzīves krustojās tiešām uz neilgu laiku un pēc pāris mēnešiem mēs teiksim čau visticamāk uz visiem laikiem, bet vēl viena lieta ir skaidra- tas, ka es iepazinu viņu, pilnīgi noteikti bija plānots, man tikai bija jāizdara pareizā izvēle.

Viņa apiet visus tos likumus, visus "ja tu darīsi tā, tad notiks šitā" viegli un eleganti, bez spīta, un pierāda ķirmjiem manā galvā, ka viņiem nav taisnība. Ka cilvēks ir pelnījis labāko pat tad, ja viņš pirms gulētiešanas nenotīra kosmētiku, runā tieši to, kas ienāk galvā, daudz kļūdās un netiecas pēc perfekcijas. Vienīgi šovakar Adele ir paņēmusi brīvdienu no būšanas par to cilvēku, kuru es cienu. Un es ticu, ka tas ir tā vērts.

Tāpēc turpmāk es neatteikšos no nevienas jaunas iespējas tikai tāpēc, ka tā liekas dīvaina. Neklausīšu nevienā prātīgā balsī, izņemot to, kas ir no citas pasaules un pieder man pašai. To, kas ļāva man iepazīt Adeli, aizvedīs mani uz Čehiju un varbūt kādreiz arī tieši tur, kur es vēlos atrasties - savas personīgās filmas, grāmatas un pavisam dzeltena klaču portāla epicentrā. Cheers.

Missing piece

māsai

Es esmu bruņmašīna
ar ložu necaurlaidīgu stiklu
Es esmu tējkanna uz Tava galda
Es esmu kabatas lakats
Un diskobumba...

Tu esi tējas krūzes siltums
Mīnus divdesmit grādos
un futbolbumba
ieaugusi sulīgā zālē

Tu esi suņu rejas
manās ausīs-
un es esmu kāds
kas vienmēr tās klausīs

Garšīgā šodiena...

Ņem vienu paciņu Selgas cepumu,

2 paciņas vājpiena biezpiena

250 g jogurta bez piedevām (bet ņem ar piedevām, jo tā būs daudz garšīgāk:)

100 g rozīņu (receptē bija arī žāvētas aprikozes, bet, manuprāt, vieglāk uzreiz to visu iemest miskastē, ja grib vēl tās aprikozes tur bāzt. Bet nu, ja kādam tāda lieta garšo, tad tās arī var pielikt 100 g. Es domāju, ka ļoti labs buržuja variants būtu arī nolobīti sasmalcināti valrieksti)

2 ēdamkarotes želatīna (es ņēmu vienkārši kivi želeju, bet ar viņu sanāca skumji, jo nevar pielikt biezpienam + vēl pietecēja pilna virtuves grīda)

cukurs
apelsīnu sula
svaigi augļi (ar želeju jāuzmanās no svaiga kivi un ananāsa, savukārt apelsīnus pēc tam ir grūti sagriezt)

Tātad- vispirms apelsīnu sulā samērcē cepumus un liek tos pamatā. Ja tie ir Selgas cepumi, ieliek uzlīmi makā, lai vēlāk varētu atdot man :) Tad sajauc biezpienu ar jogurtu, rozīnēm un želatīnu, ja grib, lai tas viss vairāk izskatās pēc īstas kūkas. Liek virsū augļus. Un beigās uzlej želatīnu apelsīnu sulā, bet ar želeju sanāk foršāk (ja ir liels šķīvis apakšā!), jo nav tur jāčakarējas ar to želatīna iemaisīšanu un sarecē ātrāk. Uz želatīnu jāgaida 2 stundas, bet uz želeju kādas 20 minūtes. Un ar želeju es domāju to, kas ir nopērkama veikalā un jāsajauc ar karstu ūdeni. Kopumā - jautri, ātri, skaisti un garšīgi, un veselīgi.Es tikko mēģināju nobildēt, bet sanāca tikai vēl mazliet patukšot jau tā pustukšo šķīvi un secināt, ka man ledusskapī dzīvo viena maza gastronomiska izvirtība. Ja tur vēl iemitinātos kāda karstvīna pudele un kāds interesants sarunu biedrs, es vispār neietu ārā no mājas. Viss. Jauku arī šo nakti!