Investīcija vai pašnāvība

Lotes Lārmanes foto

Ir 9:30 piektdienas rītā. Divas meitenes kūpošām kafijas tasēm solī, kas tikpat labi varētu būt viegls riksis, kopā ar bariņu citu studentu dodas cauri daudzdzīvokļu māju pagalmam pie augstskolas kopmītnēm. Pēc piecpadsmit minūtem sāksies pirmā lekcija, tāpēc viņas paķērušas somas, atslēgas un krūzes un steidzīgi metušās ārā pa durvīm. "Mēs KONKRĒTI paspēsim," iesaucas viena no viņām, un atskan smiekli, zemāki par bērnības zvārgulīšiem, bet tikpat priecīgi un īsti. Tāpat viņas dodas uz lekcijām pēc stundu garā pārtraukuma mazliet vēlāk - tikai šoreiz ar kūpošām ēdiena bļodām. Pašsaprotamākajām lietām nekad nepietiek laika, ja esi students ar aktīvu sociālo dzīvi, hobijiem, akadēmiskajiem pienākumiem un pilnas slodzes darbu. 

Pēdējā reize, kad es izgulējos bez pārāk agra modinātāja, bija pirms nedēļas. Nākamreiz kārtīgi atpūsties varbūt izdosies naktī uz otrdienu. Otrdienas rītā es gultā kādu stundu labsajūtā murrāšu, jo rīts bez modinātāja šobrīd ir manas dzīves baudas virsotne. Brīvie un brīnišķīgie brīži kļuvuši daudzkārt spilgtāki tagad, kad manas dienas aizrit, traucoties no skolas uz darbu, no darba uz kojām, dejām, mājām. Ne tik brīnišķīgie brīži ir aizmigloti un vienkārši, jo tajos gribas tikai ēdienu, miegu un diezgan bieži arī kašķēties.

Lotes Lārmanes foto

Šobrīd manā dzīvē ir divu veidu nedēļas - tās, kurās es eju uz skolu 3 dienas un strādāju 2 ar pusi dienas un tās nedēļas, kas man nepatīk (jeb mācos 3 un strādāju 4 pilnas un vienu pusi dienas). Līdz šim ir bijis grūti, taču aptuveni nākamajā nedēļā kļūs patiešām izaicinoši, jo tajā būs jāsāk gatavot daudz jaunu, darbietilpīgu uzdevumu skolai (piemēram, jāmontē video, jāanalizē raksti, jāsarunā savs žurnālistikas elks uz ēnu dienu un pašam jāizveido apraksts par viņu). Man ir aizdomas, ka tikai tad es redzēšu, vai divas pilnas slodzes vispār ir cilvēka spēkos apvienot, abās nekļūstot par sevis sliktāko versiju.

Un tomēr šis vairāk ir ieraksts par sapņu piepildīšanu nevis nogurumu. Es sapņoju strādāt par žurnālisti sev interesantā jomā, būt vesela un viengabalaina personība, kas prot brīnišķīgi dejot salsu, mīlēt cilvēkus un dzīvot piepildītu dzīvi. Strādājot pilnas slodzes darbu, ejot uz deju un visādām citām nodarbībām, maksimāli intensīvi mācoties un neaizmirstot, ka ballītēm un citiem sociāliem pasākumiem ir tikpat liela nozīme kā visam pārējam, nereti jūtos kā pusbeigts terminators, bet tas nav viss. Vēl es jūtos uz pareizā, sev vislabākā ceļa, un tas nozīmē, ka pat brīžos, kad esmu pusbeigta, sev es tomēr palieku arī terminators (tikai ne tik slepkavniecisks un neglīts).

Vienīgais, par ko man ir patiešām žēl, ir tas, ka pagaidām Latvijā, strādājot vienkāršu pilnas slodzes darbu, vēl īsti nevar nopelnīt tik, cik nepieciešams sevis cienošam cilvēkam, kurš bez visnepieciešamākajām lietām gribētu arī, piemēram, aiziet pie zobārsta vai nedaudz iekrāt mazam vasaras ceļojumam. Tieši tas arī ir īstais iemesls, kāpēc šobrīd ir labi strādāt un pilnveidoties - lai vēlāk būtu citādi.

*Ir 21:12 sestdienas vakarā, ielas ir pildītas ballīšu cilvēkiem, skaņu un gaismu mudžekļiem, bet es, klausoties "(In The End) There's Only Love", traucos tam visam cauri un garām uz mājām, kur mani (varbūt ar vakariņām) sagaidīs Lote. Par spīti tam, ka rītdien atkal jāstrādā, šovakar mēs dzersim šampanieti, jo mēs esam jaunas, dzīvas un to pelnījušas. Tā būs mazliet pašnāvība un mazliet arī investīcija reizē.

šampanieša burbuļi aukstā glāzē

Pirms pāris dienām viss atkal kļuva tīrs, skaists un saprotams. Pieci zili plauktiņi galvā, kas paši saveda visu kārtībā, jo dabūja savu maģisko dziru "I love you." Konteksts nav svarīgs, svarīga ir tikai reakcija un tā milzīgā enerģija, ko trīs mazi vārdi atbrīvo. I love you un es atkal esmu dzīva, domas ieņem formu un vairs nav grūti izdarīt izvēles. Un pats labākais, ka tā paliek tikai vairāk, dodot citiem. Darbs ir kļuvis par manu spēļu laukumu. Nezinu, cik ilgi, līdz es atkal nobrāzīšu ceļgalus un viss mainīsies, bet pagaidām ir vienkārši fuckin laba sajūta būt novērtētai un novērtēt pašai sevi. Un, protams, tā visa pievienotajai vērtībai- ir 2011. gada aprīlis un esmu kļuvusi par finansiāli neatkarīgu sievieti.

man ir nojausma, ka, sākot rakstīt, gribēju pateikt ko pilnīgi citu, bet sanāca šitā. (:

Pāris ieteikumi darba meklētājiem.

Viens - ja vien Tev nav kaudzēm laika, lieka enerģija un pāri plūstoša ticība rakstītam vārdam, es neieteiktu atsaukties sludinājumiem, kas sola ātru naudu (jā, daži pat "aizmirst piebilst", ka par to naudu reāli kaut kas ir jādara, visbiežāk piečakarējot tos, kam jau tā klājas visgrūtāk!) + iespēju savienot ar skolu, pamatdarbu un sazin vēl ko. Vēl šādus sludinājumus var atpazīt pēc tā, ka nav norādīta firma, tās mājas lapa, un arī e-pasts ir absolūti neformāls un nav nekādas iespējas no šiem "darba devējiem" izvilināt konkrētu informāciju par darbu, firmu, slodzi, pienākumiem utt. bez satikšanās pirmajā intervijā. Pat ja tas nav nekāds augsta līmeņa pro darbs, uzticami un cienījami uzņēmumi tā nedara. 

Divi. Es domāTU, ka šis ieteikums ir absolūti bezjēdzīgs, ja nebūtu dzīvē redzējusi cilvēkus, kas uzķeras, zaudē savus iekrājumus un cieš sakāvi, kuru nevar atļauties. Vai ir jebkāds pamats domāt, ka ātri tiksi atpakaļ uz finansiālā viļņa, "tikai" iemaksājot lielāku vai mazāku naudas summu par pirmās informācijas, biļetes, sertifikāta iegūšanu absolūti nepazīstamam cilvēkam bez līguma vai kāda cita oficiāla dokumenta? Nē! Bet varbūt tomēr? Nē!!! Bezjēdzīgi izšķiesta nauda par lidmašīnas biļeti uz neeksistējošu darbu, "darba intervija" - vervēšana ar nelielu, mazu šķērslīti 2,5 līdz 70 latu apmērā, lai varētu sākt raust desmit latus stundā, e-pastu pakešu pirkšana- es to visu esmu dzirdējusi, redzējusi un vērtējusi savām acīm! Par laimi, ne uz savas ādas tīri finansiālā ziņā. Jā, cilvēki mēdz būt izmisuši, bet nevajag sev nodarīt pāri vēl vairāk! Ja nu gadījumā tiešām gribās tādā lietā iesaistīties, lūdzu, vismaz pameklējiet gūglē atsauksmes, vārdus, informāciju par firmu. Es tā dabūju mazu gabaldarbu, kas mani atgrieza uz pozitīvisma viļņa un atnesa diezgan lielu veiksmi - mistery shopper. Bet tas arī viss.

Trīs. Esi aktīvs. Banāli, bet patiesi. Lai atrastu darbu, it sevišķi, lai atrastu patiešām labu darbu, kas Tev patīk, būs jāiegulda laiks un enerģija. Pūliņu degviela - pašapziņa. Ja tās nav, noteikti uzlādē pirms sākšanas, jo tas prasa kārtīgu pieķeršanos darbam-meklēšanai. Ir vērts izveidot vienu labu, kvalitatīvu CV, piemēram  http://europass.cedefop.europa.eu/europass/home/hornav/Introduction.csp , kas ir, manuprāt, ērtākais un ātrākais iespējamais variants tiešām labam, strukturētam un starptautiskam CV. Un pamatā pietiek ar vienu labu motivācijas vēstules formu, ko pats esi izveidojis, ja proti pietiekami prasmīgi rīkoties ar īpašības vārdiem un to pielāgošanu vakancei. Velti tam katru dienu vismaz stundu, dari to dažādi, apziņo draugus, paziņas un savu draugiem.lv profilu, un esi neatlaidīgs, kamēr sanāk.

Četri, pieci un daudz. Izmanto katru izdevību spodrināt savas angļu, krievu un citu svešvalodu zināšanas. Komunicē, flirtē un attīsti humora izjūtu. Nekad neļauj sev kāpt uz galvas, jo tā parasti izrādās diezgan ērta vieta, kur visādiem parazītiem iekārtoties. Tas būs Tavs visstabilākais drošais pamats darba meklējumos.

Lai veicas!

P.S. Ja kas, man izdevās :)