...vienlaicīgi esmu es, kas te vairs neko neraksta, un arī Stabu ielas vanna, kuras man izmisīgi pietrūkst. Ilgi gaidītais un jokaini sagaidītais radošās rakstības kurss šīs divas parādības maģiski apvienojis vienā (vai tā var būt īstenība?!) bloga ierakstā, kurā Tu tagad vari iegremdēties.
* * *
Es mēdzu pārvietot visu savu dzīvi uz vannu. Mūsu nelielajās labierīcībās, kurās knapi pietika vietas miniatūrai veļasmašīnai, podam, pāris sienas skapīšiem un, mirdzošai, baltai akrila vannai, ietilpa viss, ko gribēju savā dzīvē izbaudīt – grāmatai, interesantām sarakstēm pa telefonu, tējai, sveču gaismai un klusumam. Tomēr pats brīnišķīgākais slēpās tajā, cik vareni šie seši kvadrātmetri palīdzēja izslēgt „negribēto pasauli”, cik bezcerīgi tā gaidīja aiz aizkrampētajām durvīm stundām, kamēr es mēdzu aizmigt ūdenī, klausoties, kā visapkārt čaukst putas.
Vannā nenotika nekas interesants, tur nenotika vispār nekas, un tas bija pats labākais. Es iegremdējos ūdenī līdz degunam, kā īsts dārzenis skatījos sienā nenosakāmi ilgu laiku, bet pēc tam ar patiku klausījos apkārtējās skaņās.
Otrpus intensīvās „blenšanas” sienai dzīvoja ģimene, ko es nekad nebiju sastapusi kāpņutelpā. Man nebija ne jausmas, kā viņi izskatās, bet es zināju, ka viņiem ir problēmas. Cauri sienai laiku pa laikam izlauzās pa vārdam no strīda, aizvainotas vai apvainojošas sarunas, viņi bija nejauki un man būtu viņiem ko teikt, ja tas notiktu jebkur citur, tikai ne vannas istabā. Tobrīd es vienkārši spēlēju bezmērķīgu „cik vārdus no sarunas es varu atpazīt” un „cik pamatoti izklausās viņu argumenti”, un „ko es teiktu, ja es būtu kāda no pusēm” spēli, un ar to pietiek.
Ir 2011. gada novembris, februāris un marts. Man kājās ir sarkanas čības ar baltiem punktiņiem. Tekošā ūdens dobjā skaņa vannā katru pārbaudīšanas reizi kļūst maigāka, un es pasmaidu, atceroties, kā bērnībā vannā peldēju un trenējos aizturēt elpu, un kā māsa reiz nodauzīja zobam malu, slidinoties mūsu Jāņmuižas dzīvokļa tukšajā, tikai nedaudz (lai labāk slīd, viņa teica) saslapinātajā vannā.
Izslēdzot gaismas un aizverot durvis uz vēl negatavo vannas istabu, iedomājos, ka vannas mums vienkārši peld asinīs, tāds īpašs gēns, kas liek pārpludināt tanšu dzīvokļus, nosist zobiem malas un ar vieglu izbīli tieši laikā pamosties no snaudas ūdenī.
Tējkannā silst ūdens. Zemenes, mellenes, citroni un citronzāles, „Hot date”, „Vintage”, piens un medus, un mandeļu smaržas pārmaiņus appludina visu dzīvokli, spogulis aizsvīst vēl pirms novilktas drēbes. Viss ir pavisam vienkārši. Uz grīdas viegli nokrīt jaka, kleita un zeķes. Es vairs neesmu optimizēta pusslodzes pārdevēja, es neesmu iemīlējusies, nevienam nav nepatikšanu, tiekšanās, vēlēšanās, cenšanās, tumsa, veikali, nauda paliek kaut kur ārpusē. Es pataustu ūdeni ar vienu pēdu, un tas ir tieši tik karsts, lai neizvārītos, ideālā temperatūra. Baltajās putās pazūd viena kāja, pēc tam otra, mani no visām pusēm apskalo siltums, čaukstoņa un tīra, debešķīga smarža. Es iegremdējos ūdenī un man no krūtīm izlaužas dziļa nopūta. Galva atbalstīta pret vannas malu, acis ciet, žurku skrējiena domas izgaist un vienīgie vārdi, kurus es lēnām, klusu, viena dzīvoklī un visā universā, izrunāju ir: „Ak. Mans. Dievs.”
