Mediju studijas un žurnālistika - re, ko mēs darām skolā!

Par spīti miegam, lāčiem un radošuma lēnai slīkšanai studiju dzīvē, kura šobrīd mazliet atgādina vecu reņģu bundžu, šejienes klusums slēpj daudz labi padarītu darbu. Skaisti video, recenzijas, raksti kā stāsti ne ziņas un lēna inerces pārvarēšana ceļā uz gudrāku sevi - tāds ir mans otrais kurss, un es to mīlu arī ar visu iences, slinkuma un negribēšanas pārvarēšanas sajūtu kokteili.

Mēs ar Loti un vienā gadījumā arī Tīnu izveidojām trīs video, kurus piedāvāju Tev nobaudīt. :)

Investīcija vai pašnāvība

Lotes Lārmanes foto

Ir 9:30 piektdienas rītā. Divas meitenes kūpošām kafijas tasēm solī, kas tikpat labi varētu būt viegls riksis, kopā ar bariņu citu studentu dodas cauri daudzdzīvokļu māju pagalmam pie augstskolas kopmītnēm. Pēc piecpadsmit minūtem sāksies pirmā lekcija, tāpēc viņas paķērušas somas, atslēgas un krūzes un steidzīgi metušās ārā pa durvīm. "Mēs KONKRĒTI paspēsim," iesaucas viena no viņām, un atskan smiekli, zemāki par bērnības zvārgulīšiem, bet tikpat priecīgi un īsti. Tāpat viņas dodas uz lekcijām pēc stundu garā pārtraukuma mazliet vēlāk - tikai šoreiz ar kūpošām ēdiena bļodām. Pašsaprotamākajām lietām nekad nepietiek laika, ja esi students ar aktīvu sociālo dzīvi, hobijiem, akadēmiskajiem pienākumiem un pilnas slodzes darbu. 

Pēdējā reize, kad es izgulējos bez pārāk agra modinātāja, bija pirms nedēļas. Nākamreiz kārtīgi atpūsties varbūt izdosies naktī uz otrdienu. Otrdienas rītā es gultā kādu stundu labsajūtā murrāšu, jo rīts bez modinātāja šobrīd ir manas dzīves baudas virsotne. Brīvie un brīnišķīgie brīži kļuvuši daudzkārt spilgtāki tagad, kad manas dienas aizrit, traucoties no skolas uz darbu, no darba uz kojām, dejām, mājām. Ne tik brīnišķīgie brīži ir aizmigloti un vienkārši, jo tajos gribas tikai ēdienu, miegu un diezgan bieži arī kašķēties.

Lotes Lārmanes foto

Šobrīd manā dzīvē ir divu veidu nedēļas - tās, kurās es eju uz skolu 3 dienas un strādāju 2 ar pusi dienas un tās nedēļas, kas man nepatīk (jeb mācos 3 un strādāju 4 pilnas un vienu pusi dienas). Līdz šim ir bijis grūti, taču aptuveni nākamajā nedēļā kļūs patiešām izaicinoši, jo tajā būs jāsāk gatavot daudz jaunu, darbietilpīgu uzdevumu skolai (piemēram, jāmontē video, jāanalizē raksti, jāsarunā savs žurnālistikas elks uz ēnu dienu un pašam jāizveido apraksts par viņu). Man ir aizdomas, ka tikai tad es redzēšu, vai divas pilnas slodzes vispār ir cilvēka spēkos apvienot, abās nekļūstot par sevis sliktāko versiju.

Un tomēr šis vairāk ir ieraksts par sapņu piepildīšanu nevis nogurumu. Es sapņoju strādāt par žurnālisti sev interesantā jomā, būt vesela un viengabalaina personība, kas prot brīnišķīgi dejot salsu, mīlēt cilvēkus un dzīvot piepildītu dzīvi. Strādājot pilnas slodzes darbu, ejot uz deju un visādām citām nodarbībām, maksimāli intensīvi mācoties un neaizmirstot, ka ballītēm un citiem sociāliem pasākumiem ir tikpat liela nozīme kā visam pārējam, nereti jūtos kā pusbeigts terminators, bet tas nav viss. Vēl es jūtos uz pareizā, sev vislabākā ceļa, un tas nozīmē, ka pat brīžos, kad esmu pusbeigta, sev es tomēr palieku arī terminators (tikai ne tik slepkavniecisks un neglīts).

Vienīgais, par ko man ir patiešām žēl, ir tas, ka pagaidām Latvijā, strādājot vienkāršu pilnas slodzes darbu, vēl īsti nevar nopelnīt tik, cik nepieciešams sevis cienošam cilvēkam, kurš bez visnepieciešamākajām lietām gribētu arī, piemēram, aiziet pie zobārsta vai nedaudz iekrāt mazam vasaras ceļojumam. Tieši tas arī ir īstais iemesls, kāpēc šobrīd ir labi strādāt un pilnveidoties - lai vēlāk būtu citādi.

*Ir 21:12 sestdienas vakarā, ielas ir pildītas ballīšu cilvēkiem, skaņu un gaismu mudžekļiem, bet es, klausoties "(In The End) There's Only Love", traucos tam visam cauri un garām uz mājām, kur mani (varbūt ar vakariņām) sagaidīs Lote. Par spīti tam, ka rītdien atkal jāstrādā, šovakar mēs dzersim šampanieti, jo mēs esam jaunas, dzīvas un to pelnījušas. Tā būs mazliet pašnāvība un mazliet arī investīcija reizē.

Pārdomas par studijām Vidzemes Augstskolā Vol. 1

Tiem, kam neizmērojami interesē mana studiju dzīve, mediju studijas, Vidzemes Augstskola un varbūt arī tiem, kas ir augstskolas izvēles priekšā un izmisīgi vēlas redzēt tieši šī Tedijlāča iekšējos orgānus, lai pieņemtu savu lēmumu. Vairākas reizes mēģināju rakstīt tā, lai neizklausās pēc slēptās reklāmas  pozitīvisma dēļ, bet tas bija pārāk grūti pat manām perfektu līdzsvaru mīlošajām smadzenēm, jo - ziniet, ko - es mīlu savu augstskolu, esmu te laimīga un domāju, ka esmu atradusi labāko vietu mediju studijām Latvijā un man tiešām nav vienlīdz daudz vai vienlīdz svarīgu negatīvo punktu, ar ko līdzsvarot pozitīvo.

Manuprāt, unikālais Vidzemes Augstskolā ir:

zaļā domāšana - iespēja šķirot atkritumus gan augstskolā, gan kopmītnēs, es, piemēram, šķiroju arī savā istabā. Papildus tam tās kopmītnes, kas gada laikā ietaupa visvairāk ūdens un elektrības, maksā par kojām 5 latus mazāk. Ja tas nav stilīgi, tad es esmu oposums. Bet es nevaru būt oposums, jo neēdu ne peles, ne vardes, ne sliekas, tā ka secinājumus izdariet paši. 

individuāla pieeja - šis iespējams tāpēc, ka mūsu nav simtiem vienā kursā. MSŽ studijas šogad sāka 25, tagad 22 (+/- 1), un man ir sajūta, ka pasniedzēji zina mūsu vārdus tikpat labi kā mēs viņējos. Katram ir laiks izteikt savu viedokli, uzdot jautājumus un komentēt, ja ir tāda vēlēšanās. Noteikumi ir funkcionāli un neizslēdz iespēju būt radošam. Protams, ir iespēja arī neizmantot iespējas.

profesionāli pasniedzēji un personības - apvienoju, jo pasniedzēji ir gan savas jomas speciālisti, gan interesantas personības, kas abpusēji uzlabo mācību kvalitāti. Viens piemērs (viens no piemēriem) - sabiedrības pārvaldes pasniedzējs Visvaldis Valtenbergs ir ieguvis maģistra grādu politoloģijā Ņūskūlas Universitātē, papildinājis zināšanas ViA un LU, pasniedz ar politiku saistītus kursus, papildus sabiedrības pāvaldei informēja mūs arī par daudz noderīgām mājas lapām (Manabalss.lv, Lursoft.lv, Kiva.org u.c.), aizveda izpētīt Valmieras domi (foto, kur var izzīlēt arī mani, var apskatīt šeit), darbojas ar ViA debašu klubu, vada grāmatu klubiņu un meditāciju grupu, kā arī ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc MSŽ1 radās jebkāda izpratne un atsevišķos gadījumos pat interese par politiku. 

mijiedarbība - viena no lieliskākajām sajūtām ir tā, ka tu esi daļiņa no kaut kā liela, ko vienlaicīgi vari arī ietekmēt. Papildus jau iepriekš minētajai iespējai aktīvi iesaistīties studiju procesā, mācībspēki ņem vērā novērtējumu, ko veicam pēc katra kursa, lai pilnveidotu studiju norises un satura kvalitāti. Liene Ločmele, pasniedzot masu komunikāciju, deva iespēju kursa novērtējumu (+, -, iespējamos uzlabojumus un komentāru iespējas) veikt arī kursa apguves vidū un ņēma vērā mūsu ierosinājumus, uzlabojot un pielāgojot kursu mūsu uztveres īpatnībām. 

iešana līdzi laikam - konkrēti par mediju studijām un žurnālistiku runājot, ViA vienīgā piedāvā profesionālo bakalauru žurnālistikā. Ja vispār ir jēga studēt žurnālistiku, ņemot vērā, kāds šobrīd izskatās darba tirgus un Latvijas mediju vide, ir vērts to darīt bez ilūzijām un pēc iespējas vairāk sagatavoties reālajai situācijai tur - ārā. Jāņa Juzefoviča vadītā Latvijas mediju vides kursa ietvaros esam bijuši Latvijas Radio, TV3, TNS, laikraksta "Diena" redakcijā, uzzinājuši daudz par to, kāds izskatās vidējais statistiskais žurnālists Latvijā, arī daudz par darba realitāti (stress, ne pārāk pasakainas algas, ne pārāk rožainas iespējas uz brīvību būt objektīvam vai uzrunāt lielas auditorijas u.c.). Šobrīd žurnālistikas tehniku (jeb praktikuma) ietvaros "Ir.lv" redaktores Māras Miķelsones vadībā rakstam īstus ziņu rakstus, kas tiek nesaudzīgi rediģēti, kritizēti un izvērtēti. Arī tie ir tikai daži no piemēriem. 

metodes - daudz grupu darbu, pašu vadītu lekciju, kam iepriekš rūpīgi jāgatavojas, debate kā iespēja noskaidrot un prezentēt viena jautājuma pretējās puses vienlīdz labi, vērtīgu dokumentālo filmu skatīšanās (piemēram, R.I.P. A Remix Manifesto , The Mean World Syndrome , Videocracy), aktualitāšu pārrunāšana, online testi kā mācību līdzeklis (iespēja kārtot testu nevis lai dabūtu atzīmi, bet lai pārbaudītu savas zināšanas), publiskās runas sniegšana un analīze, diskusijas, rakstu darbi (tik daudz, ka tu varētu no tiem uzbūvēt māju sev un saviem kaimiņiem, ja mēs nebūtu tik zaļi un daudz ko neiesniegtu elektroniski) un daudz citas.

Objektivitātes mēģinājums

Pirmajā semestrī es vairākkārt domāju, ka no pārslodzes izčibēšu no universa. Mums bija tiešām daudz jāmācās (lekcijas+eksāmeni+praktiskie darbi mājās vienlaicīgi), un neviens, protams, negribēja arī pilnībā atteikties no dzīves, mīlestības, draugiem un miega. Nu labi, miegu mēs atstājām mājās vismaz decembrī. Mans negulēšanas rekords darbu dēļ bija 30 minūtes, vienreiz Lote lekciju laikā gulēja tualetē, jo nepaspēja izgulēties kojās, es aizmigu bibliotēkas individuālajā lasītavā un brīžiem kļuva pārāk neveselīgi, jo stresa un paužu nepieciešamības dēļ biju pasākusi daudz smēķēt. Tomēr, ja nebūtu 1. semestra grūtību, es nebūtu sākusi plānot savu laiku tā, lai varu gulēt vismaz 6-8 stundas, atmetusi smēķēšanu un sākusi darīt darbus laicīgi. Un mums nebūtu vairāku galēji radošu izpriecu ideju, kas radās, lai astes degšana neķertu arī smadzenes.

Akadēmiskajā rakstībā dabūjām tikai gala atzīmes. Negulēto nakšu un izdarīto darbu rezultātus uzzinājām tikai kopvērtējumā. Lieta vēl procesā un tiek risināta.

Valmiera tiešām ir mazāka kā Rīga. Ļoti samazinās iespēja stāvēt Narvesen rindā pirms Toma Grēviņa, Kārļa Kazāka vai visparastākā krišnaīta. Reizēm pietrūkst vietas, bet iespēju - nekad.

Nevar pēc pilnas programmas dzīvot uz haļļu. Var mēģināt to apvienot ar izcilām koncentrēšanās spējām, asprātību vai augstu IQ, bet visi darbi vienalga jāizdara, un to nav maz. Gandrīz neiespējami negrozīt smadzenes un neattīstīt domāšanu, kas cilvēkiem ar pārāk izteiktu pieķeršanos stabilitātei un nemainīgumam var normāli uzkrist uz nerviem. 

Līdz šim 1. kursa ietvaros esmu apguvusi publisko runu, masu komunikāciju, akadēmisko rakstību, pētījumu metodoloģiju, sabiedrības pārvaldi, sabiedriskās attiecības, Latvijas mediju vidi, 
pašlaik apgūstu multimediju komunikāciju, angļu valodu komunikācijas zinātnē, žurnālistikas tehnikas, 
bet mani kursa biedri vēl apguvuši socioloģiju un apgūs sociālo psiholoģiju. Šos kursus man nav jāapgūst, jo esmu tos paspējusi nokārtot Latvijas Universitātē, kur iepriekš mācījos sociālo pedagoģiju. Līdz gada beigām vēl paspēsim uzrakstīt gala projektu (ko es redzu kā kaut ko nopietnāku par ZPD, bet ne tik bailīgu kā bakalaura darbu) un iziet praksi drukātajos medijos.