Me, cold turkey and the night

It is funny how sometimes you feel like the tectonic plates of your personality are shifting and your fate is being altered, but it is so hard to say anything that feels as important as the process you're experiencing. Describing it  feels like catching fish with bare hands in a turbulent river and then juggling with it while being attacked by a crocodile at the same time...

Because I recently committed myself to Cold Turkey and my phone is impossible to charge, I decided of just writing here loosely and pretending this is like an "actual" Facebook conversation. Cause the morning Elga thought it's a perfect idea to block all the social and fun homepages till 10 this morning. Good decisions.

I am currently taking a break from reading about ethnopolitical discourses and acculturation and , despite that it is actually starting to get interesting, I kinda realized that this year my research project (GP) is gonna be even tougher than it usually is. This year's research seems like a 3D version of the projects from all the previous years, which means more work in the same amount of not enough time and would usually get me crazy stressed. GP or "gada projekts" translated from Latvian means a year project, by the way, and I have a little less than a month now to write it. 

Which has basically made me lose it every single year except this one. 

Not this year, GP, we're gonna have different fight this year! For a long time I have been more or less overlooking the fact that the goals and results I'm aiming for have harmed my health and well-being, and it all seemed to be temporarily okay - as long as I passed, kept my scholarship, finished studies and so on I ignored anxieties, messed up sleeping patterns, problems with breathing, not paying enough attention to my loved ones and so on. 

Like the time we had to finish several multimedia assignments last year and I hadn't slept for two nights in a row, came home from the final presentation of all the work and still had to do the last stupid assignment while feeling totally drunk and miserable from sleep deprivation. My absolutely favorite person in the world was visiting and not only couldn't I pay attention to her, but I think I was also barely able to talk or understand anything at all.  

Now this didn't come easily. When you finish working for a project you have to present the next day and are left with half an hour for a quick power nap instead of some real slumber the feeling of waking up dead is bad enough, but then there's also this free spirited voice inside stating "this is inhuman, a person should not live like this, you are missing some basic human rights in your life and it sucks that you let this happen!". 

Having the same crazy dedicated attitude as in my home university at the time when the first exam here was announced I was so stressed I got several panic attacks a day. I would be "motivating" myself so much to overcome the increased challenges of studying in a strange new place in different language as successfully as before that the anxiety turned me in a complete wreck from time to time. I would lie on the floor just crying and waiting for the breath to come back and for the panic to end, and sometimes this would take hours. That had literally never happened to me before and I really hope it's never coming back. 

Let me just take a moment to appreciate the way the Swedish education system is designed right now. One big, wonderful difference being that if you don't pass, you have another (free of charge and guilt free-same possibilities for the highest grade) chance to take the exam. This combined with really strong resistance against panicking and worrying has really done wonders for me. 

I appreciate it this much...

Or maybe even a little bit more.

It made me realize that not only panicking and setting success and results higher than well-being was totally unnecessary, it was also unacceptable. No result is ever more valuable than being able to breathe and sleep, and have a sense of self-respect (well, maybe like saving the Earths population of famine all at once forever or providing world piece could be valuable enough. But that is not the point. Nobody does that kinda trades anyway these days.). Grades should  be a byproduct not the central focus of education. I think I'd never come to this conclusion hadn't I been exposed to the clash of cultures and lifestyles Erasmus has provided.

I am siting in my bed with this multi-faceted, difficult, challenging and a little bit annoying quest of a year project, and I am not freaking out. I am calm because I know I am and have been doing the best I could most of the time. Life is happening apart from the main five years goal of finishing uni too, and I am living it to the fullest. It is important to learn new things, take as much as possible from studying, have a degree and hopefully do good with it afterwards. But it has also become clear that it's as important to be healthy, satisfied, strong, loving and ALIVE in the broadest sense possible. It is important to reach goals outside professionally oriented world, such as becoming more accepting, forgiving, confident and grown up. Having a balance I'd like for the people I love to have. Being as good to myself as I'd wish for others.

I realize now that the presentation of this year's research project might be more embarrassing than it usually is. I might get a 7 out of 10 (overachievers will get the horror of this happening). I got a G not a VG in Swedish I already. In the craziest-probably-not-gonna-happen scenario I might lose the funding that allows me to study for free in Latvia because of not meeting the deadline or something. The old me would be scared stiff only thinking about this for a second, but as I write it right now, I am okay. I traded perfection and predictability for some peace of mind, and believe everything is gonna work out just fine. It is probably not going to be as steady all the time and get a bit rockier closer to the deadline(s), but generally I have faith in the future and in myself.

So thank you, Erasmus.  

Ilgi pazudušais draugs...

...vienlaicīgi esmu es, kas te vairs neko neraksta, un arī Stabu ielas vanna, kuras man izmisīgi pietrūkst. Ilgi gaidītais un jokaini sagaidītais radošās rakstības kurss šīs divas parādības maģiski apvienojis vienā (vai tā var būt īstenība?!) bloga ierakstā, kurā Tu tagad vari iegremdēties.

* * *

Es mēdzu pārvietot visu savu dzīvi uz vannu. Mūsu nelielajās labierīcībās, kurās knapi pietika vietas miniatūrai veļasmašīnai, podam, pāris sienas skapīšiem un, mirdzošai, baltai akrila vannai, ietilpa viss, ko gribēju savā dzīvē izbaudīt – grāmatai, interesantām sarakstēm pa telefonu, tējai, sveču gaismai un klusumam. Tomēr pats brīnišķīgākais slēpās tajā, cik vareni šie seši kvadrātmetri palīdzēja izslēgt „negribēto pasauli”, cik bezcerīgi tā gaidīja aiz aizkrampētajām durvīm stundām, kamēr es mēdzu aizmigt ūdenī, klausoties, kā visapkārt čaukst putas.

Vannā nenotika nekas interesants, tur nenotika vispār nekas, un tas bija pats labākais. Es iegremdējos ūdenī līdz degunam, kā īsts dārzenis skatījos sienā nenosakāmi ilgu laiku, bet pēc tam ar patiku klausījos apkārtējās skaņās.

Otrpus intensīvās „blenšanas” sienai dzīvoja ģimene, ko es nekad nebiju sastapusi kāpņutelpā. Man nebija ne jausmas, kā viņi izskatās, bet es zināju, ka viņiem ir problēmas. Cauri sienai laiku pa laikam izlauzās pa vārdam no strīda, aizvainotas vai apvainojošas sarunas, viņi bija nejauki un man būtu viņiem ko teikt, ja tas notiktu jebkur citur, tikai ne vannas istabā. Tobrīd es vienkārši spēlēju bezmērķīgu „cik vārdus no sarunas es varu atpazīt” un „cik pamatoti izklausās viņu argumenti”, un „ko es teiktu, ja es būtu kāda no pusēm” spēli, un ar to pietiek.

Ir 2011. gada novembris, februāris un marts. Man kājās ir sarkanas čības ar baltiem punktiņiem. Tekošā ūdens dobjā skaņa vannā katru pārbaudīšanas reizi kļūst maigāka, un es pasmaidu, atceroties, kā bērnībā vannā peldēju un trenējos aizturēt elpu, un kā māsa reiz nodauzīja zobam malu, slidinoties mūsu Jāņmuižas dzīvokļa tukšajā, tikai nedaudz (lai labāk slīd, viņa teica) saslapinātajā vannā.
Izslēdzot gaismas un aizverot durvis uz vēl negatavo vannas istabu, iedomājos, ka vannas mums vienkārši peld asinīs, tāds īpašs gēns, kas liek pārpludināt tanšu dzīvokļus, nosist zobiem malas un ar vieglu izbīli tieši laikā pamosties no snaudas ūdenī.

 Tējkannā silst ūdens. Zemenes, mellenes, citroni un citronzāles, „Hot date”, „Vintage”, piens un medus, un mandeļu smaržas pārmaiņus appludina visu dzīvokli, spogulis aizsvīst vēl pirms novilktas drēbes. Viss ir pavisam vienkārši. Uz grīdas viegli nokrīt jaka, kleita un zeķes. Es vairs neesmu optimizēta pusslodzes pārdevēja, es neesmu iemīlējusies, nevienam nav nepatikšanu, tiekšanās, vēlēšanās, cenšanās, tumsa, veikali, nauda paliek kaut kur ārpusē. Es pataustu ūdeni ar vienu pēdu, un tas ir tieši tik karsts, lai neizvārītos, ideālā temperatūra. Baltajās putās pazūd viena kāja, pēc tam otra, mani no visām pusēm apskalo siltums, čaukstoņa un tīra, debešķīga smarža. Es iegremdējos ūdenī un man no krūtīm izlaužas dziļa nopūta. Galva atbalstīta pret vannas malu, acis ciet, žurku skrējiena domas izgaist un vienīgie vārdi, kurus es lēnām, klusu, viena dzīvoklī un visā universā, izrunāju ir: „Ak. Mans. Dievs.”

Trenējos recenzēt un iesaku aiziet uz Valmieras Drāmas teātra "Raudupieti"

Pārsteigums, ko sagādāja Elmāra Seņkova „Raudupiete”, šķiet, nav ietilpināms plakanajā „labi vai slikti” nogrieznī. Solījums piektā teātra festivāla laikā Blaumani parādīt jauneklīgu, traku un svaigi ģeniālu ar šo izrādi ir izdevies pat tad, ja atsevišķās uzveduma detaļās skatītāju vērtējums bijis pretrunīgs.

Ja vidusskolā Blaumanis asociējās ar sēpijas toņu putekļos klātu večuku, bet Raudupiete šķita pārāk tumša un nomācoša, tad Valmieras Drāmas teātris stundā un četrdesmit minūtēs spēja aizslaucīt gan putekļus, gan tumsu, dodot vietu krāsām, pustoņiem, spēcīgam līdzpārdzīvojumam, izpratnei un simboliskam vecā un jaunā sakausējumam.

Luga veidota pēc Rūdolfa Blaumaņa 1889. gadā sarakstītās noveles „Raudupiete”. Tas ir stāsts par jaunas, bagātas atraitnes nepiepildītajām ilgām pēc kaislīgas mīlestības pret iecerēto kalpu puisi Kārli. Saņemot atraidījumu, sievietes alkas kļūst par tik spēcīgu apmātību, ka liek viņai izvēlēties starp pašas bērna dzīvību un iekāroto vīrieti, galu galā novedot pie traģiska nobeiguma.

Šķiet, ka tieši izrādes modernā režija un Reiņa Dzudzillo scenogrāfija radīja jaunu formu, kas netraucēja, bet atbrīvoja Blaumani no iepriekšējām asociācijām un ļāva stāstu par Raudupieti atklāt bez pagātnes interpretāciju pievienotā smaguma. Vairākās recenzijās un apmeklētāju komentāros izteikta sajūta, ka izrāde „nelaiž vaļā, kaut sen jau beigusies” un par to „jādomā trīs dienas pēc tam”. Tas, manuprāt, noticis tieši tāpēc, ka vienkāršā, citviet par sterilo dēvētā forma izcēla tēlu daudzveidīgo, piesātināto un neviennozīmīgo jūtu pasauli

Izrādes veiksme bija kuba veidā noformētā rotējošā skatuve, kuras šķautņu maiņas iezīmēja lugas noskaņu un sižeta pagriezienus. No bēru mielasta senas, pelēkbrūnas fotogrāfijas, tradīciju un pagātnes fona noskaņas skatītājs iet līdzi Raudupietei kā gaišai, kaislīgai sievietei viņas baltajā „cerību” guļamistabā. Šajā kuba šķautnē savijas gan tīra kaisle, gan naiva romantika un jauna sākuma gaidas. Raudupietes jutekliskais sapnis, kurā Kārlis mazgā viņas pēdas, atrodas viņai pavisam tuvu blakus, bet tomēr paliek neaizsniedzams, šķiet, attēlo sievietes galējo cerību un iekāres punktu, kuru Raudupiete vairākkārtīgi cenšas nomazgāt, it kā sajuzdama, paredzēdama, kā šī kaisle aptraipīs gan viņas, gan citu tēlu likteni.

Emociju kāpinājumus un sevišķi izrādes kulmināciju brīdī, kad Raudupietes dēls Matīsiņš ielec skatītājam neredzamā akā, tīri un funkcionāli papildina komponista Goran Goras mūzika. Skatītāji, kurus izrādes iespaidā nelaiž vaļā sajūtas vai pārdomas, iespējams noskaņoti Holšteina zemo akordu minoros, skaņai kopā ar sajūtām vēl pēc taustiņa nospiešanas vai priekškara aizvēršanās turpinot virmot telpā un prātos.

Pilnveidojams šķita režisora risinājums lugā ietvert divas - jaunu puišu un viņiem pretstatītu sieviešu brieduma gados – grupas, kuru klātbūtnes nozīme dažās ainās bija neskaidra un brīžiem pat traucējoša. No studentu un skolēnu vidus izvēlēto jauniešu kopas teikto brīžiem traucēja saprast puišu dikcija, savukārt veco sieviņu tēlojums un izvietojums sevišķi sākumā likās samākslots. Lai arī „Raudupietē” abas grupas vietām it kā „izkrita” no lomas, šis trūkums vienlaicīgi arī palīdzēja Blaumani cilvēciskot - padarīt tuvāku jauniešiem un saprotamāku vienkāršajiem cilvēkiem, kurus pilnībā noslīpēta, iekonservēta Rūdolfa Blaumaņa  daiļrade varbūt nespētu tik tieši uzrunāt.

Kopumā Elmāra Seņkova „Raudupiete” Elīnas Vānes izpildījumā šķita pārliecinošs, progresīvs un emocionāli vibrējošs meistardarbs. Tas lika gan skriet skudriņām pār kauliem, gan atstāja aiz sevis klusu domu telpu un sajūtu minorus, kuriem iekšēji turpinoties, šķiet, nevilšus bagātāka kļūst arī skatītāja iekšējā pasaule. 

Investīcija vai pašnāvība

Lotes Lārmanes foto

Ir 9:30 piektdienas rītā. Divas meitenes kūpošām kafijas tasēm solī, kas tikpat labi varētu būt viegls riksis, kopā ar bariņu citu studentu dodas cauri daudzdzīvokļu māju pagalmam pie augstskolas kopmītnēm. Pēc piecpadsmit minūtem sāksies pirmā lekcija, tāpēc viņas paķērušas somas, atslēgas un krūzes un steidzīgi metušās ārā pa durvīm. "Mēs KONKRĒTI paspēsim," iesaucas viena no viņām, un atskan smiekli, zemāki par bērnības zvārgulīšiem, bet tikpat priecīgi un īsti. Tāpat viņas dodas uz lekcijām pēc stundu garā pārtraukuma mazliet vēlāk - tikai šoreiz ar kūpošām ēdiena bļodām. Pašsaprotamākajām lietām nekad nepietiek laika, ja esi students ar aktīvu sociālo dzīvi, hobijiem, akadēmiskajiem pienākumiem un pilnas slodzes darbu. 

Pēdējā reize, kad es izgulējos bez pārāk agra modinātāja, bija pirms nedēļas. Nākamreiz kārtīgi atpūsties varbūt izdosies naktī uz otrdienu. Otrdienas rītā es gultā kādu stundu labsajūtā murrāšu, jo rīts bez modinātāja šobrīd ir manas dzīves baudas virsotne. Brīvie un brīnišķīgie brīži kļuvuši daudzkārt spilgtāki tagad, kad manas dienas aizrit, traucoties no skolas uz darbu, no darba uz kojām, dejām, mājām. Ne tik brīnišķīgie brīži ir aizmigloti un vienkārši, jo tajos gribas tikai ēdienu, miegu un diezgan bieži arī kašķēties.

Lotes Lārmanes foto

Šobrīd manā dzīvē ir divu veidu nedēļas - tās, kurās es eju uz skolu 3 dienas un strādāju 2 ar pusi dienas un tās nedēļas, kas man nepatīk (jeb mācos 3 un strādāju 4 pilnas un vienu pusi dienas). Līdz šim ir bijis grūti, taču aptuveni nākamajā nedēļā kļūs patiešām izaicinoši, jo tajā būs jāsāk gatavot daudz jaunu, darbietilpīgu uzdevumu skolai (piemēram, jāmontē video, jāanalizē raksti, jāsarunā savs žurnālistikas elks uz ēnu dienu un pašam jāizveido apraksts par viņu). Man ir aizdomas, ka tikai tad es redzēšu, vai divas pilnas slodzes vispār ir cilvēka spēkos apvienot, abās nekļūstot par sevis sliktāko versiju.

Un tomēr šis vairāk ir ieraksts par sapņu piepildīšanu nevis nogurumu. Es sapņoju strādāt par žurnālisti sev interesantā jomā, būt vesela un viengabalaina personība, kas prot brīnišķīgi dejot salsu, mīlēt cilvēkus un dzīvot piepildītu dzīvi. Strādājot pilnas slodzes darbu, ejot uz deju un visādām citām nodarbībām, maksimāli intensīvi mācoties un neaizmirstot, ka ballītēm un citiem sociāliem pasākumiem ir tikpat liela nozīme kā visam pārējam, nereti jūtos kā pusbeigts terminators, bet tas nav viss. Vēl es jūtos uz pareizā, sev vislabākā ceļa, un tas nozīmē, ka pat brīžos, kad esmu pusbeigta, sev es tomēr palieku arī terminators (tikai ne tik slepkavniecisks un neglīts).

Vienīgais, par ko man ir patiešām žēl, ir tas, ka pagaidām Latvijā, strādājot vienkāršu pilnas slodzes darbu, vēl īsti nevar nopelnīt tik, cik nepieciešams sevis cienošam cilvēkam, kurš bez visnepieciešamākajām lietām gribētu arī, piemēram, aiziet pie zobārsta vai nedaudz iekrāt mazam vasaras ceļojumam. Tieši tas arī ir īstais iemesls, kāpēc šobrīd ir labi strādāt un pilnveidoties - lai vēlāk būtu citādi.

*Ir 21:12 sestdienas vakarā, ielas ir pildītas ballīšu cilvēkiem, skaņu un gaismu mudžekļiem, bet es, klausoties "(In The End) There's Only Love", traucos tam visam cauri un garām uz mājām, kur mani (varbūt ar vakariņām) sagaidīs Lote. Par spīti tam, ka rītdien atkal jāstrādā, šovakar mēs dzersim šampanieti, jo mēs esam jaunas, dzīvas un to pelnījušas. Tā būs mazliet pašnāvība un mazliet arī investīcija reizē.

Peldēties

Mana jaunā mīļākā kūka

Vienas nakts Džeina

Rīgas ielas čūska

Studijas nav tikai studijas, bet arī cilvēku, stāstu un piedzīvojumu jūra. Es ne tikai mācos, bet kā jūras stikliņus vācu savā mentālajā dārgumu lādē tādus brīnumus kā:

• stāstu par to, kā Ance nedēļu darbā neēda pusdienas, lai varētu savam draugam nopirkt mīkstās iekšiņas kurpēm, jo viņam bija tālu jāiet uz darbu,
• vakaru, kad mēs ar Loti un Tīnu vienlaicīgi taisījām prezentāciju skolai, svinējām dzīvi ar vīnu un Cielaviņu un ballējāmies ar MSŽ pirmīšiem,
• to, kā es uz Rīgas ielas gandrīz uzkāpu mazam čūskulēnam, un kā uz viņas aug trīs saules puķes,
• Signes vārda dienas torti, "kura bija tik baudāma, ka to vajadzētu ēst vienatnē",
• to, kā mēs ar kursa biedriem koju istabiņā dejojām zem mana krāsaini puķainā pleda,
• jauno un neapstādināmo "that's what she said" joku aplikāciju,
• vienas nakts Džeinu, kura, kā mēs šodien uzzinājām, pēc vienas dienas atrada īstie saimnieki,
• to, cik skarbi sapurinošas bija ievadlekcijas ar Bila Geitsa atziņām un cik liels prieks man bija atgriezties skolā, kurā ir tik daudz gudru un interesantu cilvēku,
• to brīdi, kad es traucos cauri saulē ņirbošam meža ceļam ar velosipēdu, kuru vēl mazliet pagaidot varēšu ar tikpat traku prieku katru dienu braukt uz skolu,
• to, cik dzīve šķiet grūta, un cik ļoti tas ļauj novērtēt tās labos mirkļus.

Mana puse no "24 things that feel better than orgasms"

Attēls no joettles.com

1. Staigāt puskailai, bez drēbēm vai pidžamā jo neviena nav mājās, pastāv absolūta brīvība un aizslēgtas durvis.
2. Red Hot Chilli Peppers, The Lumineers un garais ceļš ar austiņām pa Rīgas ielu uz skolu.
3. Kad kāds smejas par maniem jokiem.
4. Kad kāds smejas par viņiem neticami daudz.
5. Kad kāds smejas par tiem, līdz (viņiem, nevis man) no acīm sāk sprāgt asaras!
6. Kad izdodas pateikt tieši to, ko domāju, tieši tā, kā es to domāju.
7. Tas brīdis, kad parastās trīcošās salātlapas vietā pilnīgi reāli iztēlojos, ka esmu mierīga, draudzīga un normāla, runājot ar cilvēkiem, kuri man liekas forši.
8. Kad pilnīgi sausā atrodu kabatā naudu, kas nav dzeltena vai brūna.
9. Dejošana nenormāli draņķīgos klubos, kurus neapmeklē neviens paziņa, tā ka var absolūti neprātīgi izkratīt visu savu veselo un neveselo saprātu.
10. Dejošana un dziedāšana, ejot mājās no salsas pa tumsu, kad neviena cita uz ielas nav. 
11. Īsta, dzīva stāsta uzrakstīšana. 
12. Cilvēki, kuri ne tikai klausās, bet arī sadzird. Būšana par tādu cilvēku kādam citam.

Raksta iedvesmas avotu vari atrast šeit.

Labi, bet, protams, jokaini.

Lēnām, tik lēni, ka nevar noteikt robežu starp darīt un nedarīt, es sāku tuvoties GP rakstīšanai. Tikpat lēni kā nāk pavasaris. Lērums cilvēku sūdzas par to, ka viņš kavējas, bet es domāju, ka viņš vienkārši ir izsmalcināts un dabisks. Viņš nāk lēnām, un tā ir pareizi. Ar neiedomājami lielu gaišumu, mazām un trauslām lāstekām, kas no kupenu galotnēm tiecas pret zemi, smieklīgām saulesbrillēm, smaidošiem cilvēkiem uz ielām, ūdeni un ledu, un ūdeni, un nenosalušām kājām. Ar zemeņu domām un referencēm par iemīlēšanos. Šī būs pirmā ziema, ko es uzvarēju, priecādamās tieši par tiem laikapstākļiem, kādi ir.

Miljons reizes klausos dziesmu, ko atradu Lotes lasāmblogu listē.

Man gribas kādu, ar ko klusējot saprasties vienā valodā. Bet varbūt vispirms jāvar klusēt kopā ar sevi, nevis runāt un dziedāt skaļā balsī.

Man azotē ir visas grāmatas (izņemot Sniketu), kuras  jau sen ilgojos izlasīt. Šobrīd šķiet, ka dzīvoju veselā stāstu un paralēlo realitāšu mudžeklī. Ka stāsti nāk pie manis, lai izskaidrotu dzīvi, cilvēka dabu un sevi pašu. Es gribētu, lai mani kremē kopā ar manām mīļākajām grāmatām. Man liekas, ka tā būtu maģiska un kaut kādā ziņā ļoti pareiza substance.

Sapratu, ka nelokāmā pārliecība par to, ka ar attieksmi var mainīt visu (arī savu fizisko stāvokli) ir visai absurda. Ar vislabākajiem nodomiem gan pret savu veselību, gan citu (dzīvnieku) dzīvību tāpat dabūju mazasinību. Sapriecājos, jo vairs nav sajūta, ka esmu atbildīga par visu. Tikai daļu, tikai savu daļu, un pat par to ne līdz galam. Un to daļu tagad var redzēt un atrisināt.

Vēl es sapratu, ka lepnums nekam neder. Kā gan man varēja vispār ienākt prātā spēlēties "lepnajos", ja tik ātri aizmirstu un tik stipri mīlu? Kam vispār der tāds muļķa lepnums? Varbūt dienu, nedēļu un mēnešu izdzēšanai no mīlestības un dzīvības vēstures. Varbūt sava maziskuma atklāšanai.

Tavs mājas diētas dakteris

Šis ieraksts ir cenzēts, visiem rupjajiem vārdiem pievienojot zvaigznītes. Mēreni aizvainojoša valoda un žargons tajā saglabā savu vietu, lai paustu emocijas.Tiem, kam labāk patīk rupji vārdi bez zvaigznītēm novēlu airaujoši pavadītu laiku, tās atšifrējot.

Izdomāju pačekot vitamīnu diētas internetā. Ideja bija - spogulis man saka, ka manā dzīvē ir par maz apelsīnu un brokoļu, plus mana miegainības, noguruma un satraucamības pakāpe, visticamāk, nav pārāk normāla. Bet gūgle meklējumu procesā nemitīgi cenšas mani pārliecināt, ka īstenībā es esmu resna un man vajag praktiski nemaz neēst vai ēst kaut ko izcili pretīgu. Un zini, ko es visiem tiem cilvēkiem, kas gūglei saskaloja ūdeņus, varu pateikt? Jūs esat f**** stulbi. 

Meklējumu apkopojumā var apmēram izsecināt, ka ēst debīli (nu, piemēram, ēst olas trīs dienas no vietas un pēc tam nomirt) ir tuvākais ceļš uz skaistumu. Un zinājāt, ko? Skaistums ir tievs, nevis laimīgs, gudrs un vesels. Jo nav svarīgi, vai tās h***** ir tev piemērotas, galvenais taču ir tikt par vienu izmēru mazākās biksēs. Like what? Tātad, ja esmu kaut kāds lūzeris, kas domā, ka ar vienu izmēru mazāku dibenu savā (visticamāk seksuālajā) dzīvē beidzot kaut ko sasniegšu, ko man darīt? Apkopojot pieejamo diētinformāciju, varu teikt, ka viss atkarīgs, kad tieši gribi iekarot pasauli. Ja tas, piemēram, ir pēc piecām dienām, tad es kā tavs personīgais superultradiētas ieteicējs rekomendēju apēst trīs kilogramus vārītu biešu ar kanēli (bez sāls vai majonēzes, tu resni!), bet nākamās trīs dienas veltīt cītīgai vemšanai un ceturto (ak, laimīgā ceturtā!) -, lai atgūtu normālu sejas krāsu, dzertu ūdeni, čurātu bietes un gulētu pēc lielās slodzes. Piektajā dienā riepa būs aizbraukusi apciemot Holivudas slavas aleju, bet tev sāksies cita dzīve.

Vairumā no tām muļķīgajām diētas lapām nebija minēts nekas par virkni, manuprāt, svarīgu lietu - piemēram, ja uzskati, ka esi misters Riepa, kā tu līdz tam nonāci, jeb CĒLOŅI problēmām, bez kuriem, visticamāk, tāpat neko nesasniegt. Otrkārt, var secināt, ka diētas pasaule ir atvērta eksperimentiem - tu randomā mēģini visu pēc kārtas un, ja tavs organisms kādā brīdī nokaras, tad UPS, NEBIJA LAIKAM ĪSTĀ DIĒTA. Treškārt, izskatās, ka viņi visi pieņem, ka cilvēku pamatmērķis ir nomest svaru nevis būt veselam, uz ko man atkal laikam būtu jāatbild ar veco labo EJ RATĀ. Apkopojot diētas lapas vienā ieteikumu personībā, varu teikt, ka notievēšanas nolūkos Tev vajadzētu daudz nodarboties ar seksu (arī random partneri der, galvenais vismaz 4 reizes nedēļā), maz ēst (vai, ja ēst, tad tikai nepatīkamas, tieši no zemes izkašņātas lietas), smēķēt un daudz gulēt (vislabāk - ar kādu). Ņemot vērā, ka svara nomešanai tomēr vislabāk palīdz neēšana, visticamāk, ka, lasot šo ierakstu, jau esi nometis "kilogramu astoņdesmit dienās".

Momentuzņēmums

Tik daudz drošības vai pieklājības pēc nepateiktu vārdu, ka dvēsele jūtas kā brīnumputns, kam jāizliekas par ķieģeli.

Man ir tāda sajūta

Ka novembris, janvāris un februāris ir beidzies, un es atkal varu sākt strādāt "viss kārtībā" režīmā.

Pamošanās

Tas ir ļoti interesanti, kad tu saproti, ka tās lietas, ko patiešām gribi, nepavisam nav tās, kas varētu tev nākt par labu. Iespējams, ka vārds "pareizi" ir visbīstamākā lieta cilvēces vēsturē.

Pret matiem saberzēts balons turas pie griestiem visu nakti.

Brīži, kad Tu saproti laika vērtību, kad tas kopā ar tuvajiem cilvēkiem ir gandrīz beidzies.

Solījumi, kuri ir tik viegli un slepeni pārkāpjami, bet tai pat laikā neaizskarami, jo simbolizē cieņas robežas.

Pareizie lēmumi, kuri varētu atrasties jebkurā bezgalības astotnieka punktā, un jāpieņem sekundes simtdaļā. 

Apziņa, ka pieskārieni, smaidi un patiesa reakcija uz "skaties, ko es daru" kaut ko tiešām nozīmē.

Ka tu vari pavisam mazliet darīt pasauli labāku. Vai labāku sev. Ka tas vispār ir iespējams. 

****

Tādas un vēl daudz krāsainu balonu pārpildītas bija manas brīvdienas, šoreiz bez pēdiņām. 

Ja kādam patīk apakšbikses, tad lai viņas te dzīvo laimīgas.

... kas, protams, atkal ir maldinošs virsraksts gluži kā Tvnetā, kad Tev paziņo, ka ASV prezidents ielas vidū izģērbies absolūti kails, bet beigās izrādās, ka tas nekad nav noticis, izņemot to vienu kaut kādas random personas  izteikumu Youtube video, kuru ir redzējuši apmēram trīs cilvēki (un divi no tiem ir pats radītājs), un kam īstenībā nav nekāda sakara ar Baraku Obamu.

Tāpat šim ierakstam nav nekāda sakara ar apakšbiksēm, kas varētu būt skumji, ja kāds uzticas virsrakstiem vai ja īpaši imponē apakšveļa.Man tikai ir novilcināšanas periods pirms seksīgas nakts ar masu komunikācijas gala darbu, kas man liekas apmēram tikpat aizraujoši kā aiziet uz randiņu ar Ļeņina statuju vai, piemēram, IT speciālistu. Un novilcināšanai gana labi ir vienkārši pastāstīt, kāda bija mana diena, ēst riekstus, dzert kakao vai mēģināt laukos noķert internetu (pastāv aizdomas, ka vieglāk nudien ir lauka vidū atrast un sagūstīt baltu trusi, bet pēc tam pa cepuri nonākt aizspogulijā, bet tas jau ir cits stāsts).

Tātad - es šodien sapratu, ka kaut kas notiek ar zaļo krāsu. Vakar bija manāmi pirmie simptomi, bet šodien paliek aizvien trakāk. Man visu gribas zaļu! Man šobrīd ir zaļi nagi un matu lente, un tolete, un ziņojumu dēlis, un nedaudz acis, bet man tas liekas smagi par maz. Man gribas, lai apkārt viss būtu pilnīgi zaļš ar varbūt zilām grīdlīstēm. Tā varētu būt kādas mentālas slimības pazīme? Es pat domāju rītdienas Rīgas pirmo stundu veltīt, lai atrastu tumši zaļu blūzi, apakšbikses (jā, tomēr ir!) un acu zīmuli. Vēl es visur to krāsu pamanu un atzīstu par labu esam, publiski vai slepeni kratot galvu. Man briesmīgi riebjas sarkanā un dzeltenā krāsa.

Vēl šodien notika tāda lieliska lieta, ka es tomēr nolēmu uzrakstīt otro Jaunā gada/Ziemīšu mīlestības vēstuli (šoreiz mammai), un viņa teica, ka tā bija labākā dāvana ever (īsziņā tieši tobrīd, kad es krītot gandrīz ielauzu savu nabaga gūžas kaulu krītot uz ledus). Tā nu es nolēmu, ka jārealizē sākuma plāns un jāraksta visiem, ko mīlu, kas nozīmē, ka man būs gara un romantiska nakts arī bez Ļeņina un masu komunikācijas. 

Vēl es šodien sapratu, ka kaut kas ir nepareizi. BIG TIME. Un bīstami. Es vairs nejūtu kaislību pret visādām lietām, kuras agrāk bija mans sapnis. Braucot autobusā no Limbažiem uz Unguriem secināju, ka īstenībā es bez liekām sajūtām varētu pabeigt augstskolu, sagaidīt māsas izlaidumu un izbeigties. Man liekas, ka mana dzīve tik maz ir saistīta ar acu un dvēseles mirdzēšanu šobrīd, ka kļūst baisi. Un man ir +/- viss, ko es baigi esmu gribējusi (then again, man nav gan), nu labi, man ir daudz labu lietu, cilvēku, notikumu dzīvē. Un es nesaprotu - kas tas tagad ir, ko? Un ir baigais slinkums domāt dzelteno grāmatu kategorijās. Viena lieta gan ir skaidra - man īstenībā vienalga par visām pasaules lielajām karjerām, pētniecībām, slavu, varu, naudu, man gribas vai nu tikai visu laiku lasīt grāmatas, vai kaut kur slepeni meža vidū pilnīgā mierā audzināt vīru un septiņus (nu labi - divus) bērnus. Par grāmatām un Doktoru es vēl zinu skaidri - man būtu labi gana. Bet par visu pārējo es domāju - varbūt tad atkal pienāktu tas brīdis, kas tagad, kad tev kaut kā ... nav. 

Kā Elga seksīgi gaida Ziemassvētkus, pamazām pārtopot par savas iesaukas "Rūdolfs sarkanais deguns" pilntiesīgu nēsātāju.

Visi skolā aplipināti ar skaitļu spēli. Latvijas mediju vide ir āsam kurss, ja neskaita dumjo plānojumu. Tik jokaini, cik daudz informācijas tieši deguna galā (vai uz paša deguna) palaistas garām un ir kāds, kurš parūpējas, ka neesam galīgi teorētiski dumiķi un pamazām tiešām sākam saprast mediju vides kontekstu - gan Latvijā, gan pasaulē.

Daudz mīlošu sarunu ar ģimeni par atzīmēm, to, cik mana māsa ir lieliska un dzīve - grūta ("bet būs labi"- viņa teica bez argumentiem, ar tādu siltu smeldzi un vēlmi ierakties sniega kupenā, lai aukstums atsaldē visu, kas viņā spējīgs just), eglītēm, kurām pakaļ iesim kopā un "es tevi mīlu" kā molbertu, uz kura mēs viens ar otru vienmēr satiekamies. 

Esmu slima ar gripu. Laikam. Tas teikums kā tvnet un delfi pārpublicētās relīzes bez informācijas pārbaudīšanas. Ja rīt būs spēks izkāpt no gultas, nodibināšu sev fanu klubu (kurā darbošos es, es un ā, vēl es) un beigšu pinkšķēt par to, cik bezspēcīga jūtos, kad pat mans uzticamais "nekad nerādu vairāk par 36,7" termometrs uzkāpj līdz 38. 

Pasaules gala gaidīšana man tiešām sāk patikt, ņemot vērā pašreizējo ellīti. Šodien kā vienu no iemesliem, kāpēc Latvijā ir maz žurnālistu, kuri profesijā pavada ilgu laiku (nu, piemēram, 20 gadus), tika oficiāli minēts izdegšanas sindroms. Es viņu laikam esmu norāvusi jau 1. kursa 1. semestrī. Tas, protams, raisa daudz nepatīkamus jautājumus, bet es viņus sūtu uz vietām, kur saule neiespīd.

Es zinu, kurš mani lasa no Somijas,

..., kur ir ziemeļbriežu bari, mazas, Ziemassvētkiem izgaismotas mājiņas un daudz skaistas, mierīgas tumsas.

Es zinu arī to, ka tieši pašlaik mana apziņa aizplūst kaut kur nebūtībā un aizvien klusāk var dzirdēt "tev jāmācās" balsis pretstatā "man pajāt, es gribu gulēt" diktātam. Visus manus gada vērtējumus, šķiet, normāli sabojās pēdējā nedēļa. Un es esmu vīlusies, ņau. Un man bail izkrist no budžeta. Un es neiešu uz Ziemassvētku balli, jo nav spēka pacelt rokas. Un man vairs nav tīru drēbju, jo nav spēka tās ielikt veļas mašīnā. Un tajā visā es tiešām nesaprotu augstskolas politiku "paspīdzināsim pirmīšus" speciāli, lai atbirst vājākie un neieinteresētie. Man tikai nav spēka izdomāt arī labus pretargumentus, tikai to, ka tas šķiet neiedomājami cietsirdīgi - mani interesē MSŽ, pat ļoti, bet kā ellē lai ieinteresētā un stiprā es iztieku vispār bez miega? Jo tas ir tieši tas, kas man palīdzētu labi nolikt sesiju. 

Pārmaiņas pēc nesūtu Jums savu mīlestību sapakotu siltās, mirdzošās gaismas bumbās, kas Jūs neredzot sasniedz, lai arī kurā pasaules tālumā Jūs atrastos. Es drīzāk ceru, ka Jūs man domās sūtat savas siltās paduses, kurās ieritināties, lai rastu jel kādu mierinājumu savai apceptajai, apvārītajai un izšķīdušajai dvēselei, jo man iet patiešām grūti. 

---------------------------------------------------------------------------------------------------------

- We are sinking, we are sinking!

- What are you sinking about?

---------------------------------------------------------------------------------------------------------

Un šis nav retorisks jautājums (un nav arī par maniem radiniekiem, ja kas) - ko Jūs teiktu 13-14 gadus vecai meitenei, kura nodarbojas ar seksu neizsargājoties ar puisi, kam konkrēti pajāt? Vai ir okei uzdāvināt prezervatīvu paku un sarunu par mīlestību (nu labi, vismaz pašcieņu), un cerēt, ka tas kaut ko atrisinās viņas nākotnes rožainajās izredzēs kļūt par vientuļo mazo māmiņu? Ko Jūs darītu?

Ziņai nav virsraksta, jo tā nav ziņa

Pirms divām dienām, kad bija vēl novembris, pirmo reizi gāju pāri jaunajam Gaujas tiltam pie augstskolas. Sniga no visām pusēm, bet es smaidīju, jo izdomāju ģeniālāko vēlēšanos mūžā. Man ir briesmīgi žēl, ka nevaru viņu te uzrakstīt tās nepiepildīšanās lietas dēļ. Bet es varu hipsterīgi pasēdēt pie "Of Monsters and Men" un, skatoties, cik skaisti snieg, uzrakstīt par to, cik vēlēšanās uz pirmoreiz pārbrauktiem tiltiem, vienādiem pulksteņiem (11:11), pirms šķaudīšanas, starp divām Laurām vai Agnesēm patiesībā ir maģiski notikumi.

Kopš brīža, kad Mārcis bērnībā izstāstīja par to, ko nozīmē vārds "māņticīgs", es pārtraucu tāda būt. Man liekas, ka mēs ar saviem koka zobeniem tobrīd izcirtām taku caur paparžu biezoknim uz pašcelto vigvamu, bet varbūt arī, ka meklējām āpšu alas. Pilnīgi noteikti zinu, ka kopš tā brīža pasaulē dzīvoja daudz mazāk briesmoņu nekā pirms tam. Bet brīnumi palika. 

Man liekas, ka tie brīži, kad tu kaut ko ievēlies, ir pēdējā pieaugušo pasaulē palikusī burvestība, tikai paslēpta citos vārdos. Viens īss brīdis, maksimālais minūte, kuras laikā tev jāizdomā, kas dzīvē šobrīd ir svarīgākais. Viena pati lieta - ne tikai ievēlēties, bet saprast, par ko gribi cīnīties. Tajos brīžos es parasti arī saprotu, cik ļoti man to kaut ko vajadzēja un cik ļoti ir vērts darīt visu, lai palīdzētu tam piepildīties. 

Visas manas vēlēšanās, cik vien spēju atcerēties, ir piepildījušās. Izņemot tās, kuras saistītas ar mīlestību, tās pa ceļam salauž visas savas ķermeņa daļas pret kosmosa kuģiem un atgriežas pie manis kopā ar neiedomājamām blakusparādībām kā no Rona salauztā zižļa nākušas. Domāju, ka tas notiek tā -  vēlēšanās tiek aizsūtīta uz visuma centru un tad tā atgriežas pie saimnieka. Ceļojuma degviela ir tas, cik daudz patiesi gribēta ir vēlēšanās, cik konkrēta tā ir, cik drosmīgi tu strādā pie tās, kamēr viņa ceļo. Lielām vēlēšanām vajag daudz drosmes - lai dzīvi padarītu par piemērotu dzīvesvietu brīnumiem un lai spētu uzreiz no tās atteikties - jo sapņi vispirms ir jāpalaiž vaļā, lai tie varētu veikt ceļojumu un atgriezties.

Mana pēdējā vēlēšanās ir reizē milzīga un pieticīga, un paaugstina grūtības pakāpi tikpat ļoti, cik iespējamo prieku. Tikpat gudra, kā sabiedrības pārvaldē pasniegtā 7gades plāna izvirzītie mērķi. Un manam pēdējajam (tas ir - šim) bloga ierakstam savas pārāk sapņainās dabas dēļ drīzāk vajadzētu būt sarunai ar Pūci kaut kur starp deviņiem vakarā un sešiem rītā, daudz tējkannas knikšķiem  smiekliem un cigarešu dūmiem, bet es ļauju tam būt arī tāpat.

Do you ever get the feeling...?

Ka Tev ir visas nepieciešamās sastāvdaļas, bet Tu nespēj pagatavot vakariņas? Vai Tev ir smagi par daudz sastāvdaļu, lai Tu spētu pagatavot kaut ko vienu konkrētu? Vai ka esi tik mežonīgi izsalcis, ka sapērcies kalnu ar ēdamo un beigās attopies, saēdies visādus sū***, bet tā arī nejūties paēdis? Ja Tev tā ir bijis, tad Tu zini, kā es šobrīd jūtos attiecībā uz rakstīšanu. Un ēst gatavošanu, protams. Katru dienu es piedzīvoju kaut ko jaunu, katru dienu kaut kas spēj mani aizkustināt vai satraukt, vai iepriecināt, vai saviļņot līdz kaulu smadzenēm tā, ka es jūtos kā pāri plūstošs kauss vai sieviete stāvoklī. Katru dienu es saprotu kādu gabaliņu no tā, kas ar mani ir noticis agrāk. Katru dienu, apmēram ap zobu mazgāšanas vai pēdējās vakara cigaretes laiku es sāku dzirdēt savā galvā grāmatas fragmentu, skaistu rindkopu tajā klusajā, piesmakušajā teicēja balsī, kādas parasti ir filmās. Bet no tā visa, no tik daudz pilnīgi NEKAS nesanāk. Pārāk daudz pat lai pierakstītu to, kā spīd saule, kad es no rītiem eju uz darbu. Vai kā tā riet, kad es nāku atpakaļ. Vai cik skaisti man tas liekas, cik bagāta ir sajūta tādos brīžos vienkārši būt.

Man agrāk bija tāda teorija, ka ir tikai divu veidu cilvēki- tie, kuri raksta grāmatas un tie, kuri jau tajās dzīvo, tāpēc neko nevar pierakstīt. Esmu novērojusi, ka cilvēki ar visinteresantākajām dzīvēm un lielāko + lādiņu parasti pat nesaprot, cik viņu dzīves ir interesantas un nevar par sevi apkopot vienu saliktu teikumu, kur nu vēl kaut ko uzrakstīt, tāpēc man liekas, ka abi varianti vienuviet ir muzeju cienīgs retums. Tas, kas notiek ar mani tagad, to tikai apstiprina. Jo vairāk es dzīvoju, jo mazāk es saprotu, jo mazāk varu pierakstīt. Esmu iekāpusi vākos un pat nezinu, ar kādu žanru man ir darīšana. Un es gribētu tikai vienu tādu pelēku dienu, kurā līst lietus, ir pilnīgs klusums, putekļi ir vispirms nosēdušies un tad nomazgāti un es atkal varu rakstīt tā kā agrāk.

Tas, kāpēc tā

Man ir tik smagi plakstiņi, it kā pie katra no tiem būtu piesiets pa Harija Potera izdevumam. Negribas iet gulēt, jo tas nozīmētu, ka rītdiena tūliņ būs klāt ar savem 1000 darbiem. Vismaz vakar es tā arī neaizgāju gulēt- paviesojos visur kur, pirmo reizi izbraucu ar ātrās palīdzības mašīnu, un kopumā mazliet atpūtos. Blā, blā, blā.

Bet vispār šis ieraksts galīgi nebija domāts manu brīvdienu kopsavilkuma veidošanai. Es tikai gribēju pateikt, ka reizēm nav nekas slikts, ka esi naivs, ja vien skaidri zini, ko vēlies un neviens nevar Tev likt rīkoties pretēji savai sirdsapziņai. tā lūk. Šis ieraksts tomēr ieraudzīs dienas gaismu.

Naktsvijoles

Naktis ar kafiju, izjukušiem matiem un brīvību - jā, visvairāk brīvības, jo visi guļ un es varu justies kā vienīgais, pēdējais cilvēks uz zemes. Nav svarīgi, cikos rīt jāmostas, jo pa dienu es tāpat īsti nevaru būt es. Varbūt izklausās pēc kārtējā kofeīna bulšita, bet tā nav - pat tad, ja esmu viena pati mājās, naktī sajūta vienalga ir skaistāka un īstāka, tas varbūt ir ziemas skaistums - ka daži cilvēki naktīs iet gulēt ar tumsu, kas pienāk daudz agrāk, bet citu dvēseles tikai tad mostas, lai izplauktu un brīnumaini jauki dancotu apkārt - tiem, kas vienalga nekad to nejutīs, neredzēs un neatminēs. Labi, šitas gan jau bija vairāk, nekā es parasti uzdrīkstos melst, bet es vienkārši nevarēju noturēties, virsraksts mani pilnīgi nogāza no kājām ar bildi, kas man parādījās acu priekšā (protams, ka ne tieši priekšā, jo es tomēr neesmu ķerta) - ir tumši zila nakts, bet varbūt tas brīdis tieši pirms rītausmas, kad viss ietinies siltā vasaras migliņā un rasā, es eju savos baltajos, garajos puķainajos svārkos (man tiešām tādi ir- kaut kur mammas bēniņos..) un skatos, tikai skatos uz naktsvijolēm, jo tās nedrīkst plūkt, tās ir noslēpums, skaistums, kas nomirst, ja tu to ieliec vāzē un centies paņemt sev. Sisina sienāži. Sāp acis, bet negribas gulēt. Tāpat kā tagad. Es esmu viena, neviena cita nav, bet viss ir pilns, nav neviena tukšuma, ko kādam aizpildīt, pilns līdz malām un es esmu tikpat liela kā koks vai kukainis, es esmu visam blakus un iekšā. Un ko nu tur daudz - šo blogu tik un tā lasu tikai es un droši vien vēl viens vai divi cilvēki (Čau, Pūce!), un man tas patīk.

Ar labu nakti, mani pūkainie draugi. Ar labu nakti visiem, kam šovakar izdevās aizmigt ķirsī, tupelē vai Maskavas priekšpilsētā.

"I've always wanted to see Paris"

DH atkaro savu vietu manā topā ar jaunām asinīm, jaunām intrigām un neģēļiem tai pašā vecajā veidā. Es piekrītu Robinai, lai gan esmu jau redzējusi Parīzi. Bet redzēt Parīzi NE-kopā ar kādu, ko mīli, manuprāt, nemaz tā īsti neskaitās.

Klausos Morrisey- dziesmu, ko visi citi klausījās pagājušā gada pavasarī, it sevišķi Susurs, kurš tajā laikā droši vien dziedāja līdzi un domās parakstījās zem katra vārda. Un pareizi darīja.

Vēl stunda nomodā. Man it kā vēl ir pietiekami daudz laika, lai noskaņotu sevi labiem sapņiem. Tāpat kā katru nakti, un tāpat kā katru dienu. Bet no rītiem es tikai jūtu, ka neesmu sapņojusi neko, ko man gribētos atcerēties. Ar vakariem ir tāpat. So, I'm throwing my arms around Morrisey.. That's all.