Trenējos recenzēt un iesaku aiziet uz Valmieras Drāmas teātra "Raudupieti"

Pārsteigums, ko sagādāja Elmāra Seņkova „Raudupiete”, šķiet, nav ietilpināms plakanajā „labi vai slikti” nogrieznī. Solījums piektā teātra festivāla laikā Blaumani parādīt jauneklīgu, traku un svaigi ģeniālu ar šo izrādi ir izdevies pat tad, ja atsevišķās uzveduma detaļās skatītāju vērtējums bijis pretrunīgs.

Ja vidusskolā Blaumanis asociējās ar sēpijas toņu putekļos klātu večuku, bet Raudupiete šķita pārāk tumša un nomācoša, tad Valmieras Drāmas teātris stundā un četrdesmit minūtēs spēja aizslaucīt gan putekļus, gan tumsu, dodot vietu krāsām, pustoņiem, spēcīgam līdzpārdzīvojumam, izpratnei un simboliskam vecā un jaunā sakausējumam.

Luga veidota pēc Rūdolfa Blaumaņa 1889. gadā sarakstītās noveles „Raudupiete”. Tas ir stāsts par jaunas, bagātas atraitnes nepiepildītajām ilgām pēc kaislīgas mīlestības pret iecerēto kalpu puisi Kārli. Saņemot atraidījumu, sievietes alkas kļūst par tik spēcīgu apmātību, ka liek viņai izvēlēties starp pašas bērna dzīvību un iekāroto vīrieti, galu galā novedot pie traģiska nobeiguma.

Šķiet, ka tieši izrādes modernā režija un Reiņa Dzudzillo scenogrāfija radīja jaunu formu, kas netraucēja, bet atbrīvoja Blaumani no iepriekšējām asociācijām un ļāva stāstu par Raudupieti atklāt bez pagātnes interpretāciju pievienotā smaguma. Vairākās recenzijās un apmeklētāju komentāros izteikta sajūta, ka izrāde „nelaiž vaļā, kaut sen jau beigusies” un par to „jādomā trīs dienas pēc tam”. Tas, manuprāt, noticis tieši tāpēc, ka vienkāršā, citviet par sterilo dēvētā forma izcēla tēlu daudzveidīgo, piesātināto un neviennozīmīgo jūtu pasauli

Izrādes veiksme bija kuba veidā noformētā rotējošā skatuve, kuras šķautņu maiņas iezīmēja lugas noskaņu un sižeta pagriezienus. No bēru mielasta senas, pelēkbrūnas fotogrāfijas, tradīciju un pagātnes fona noskaņas skatītājs iet līdzi Raudupietei kā gaišai, kaislīgai sievietei viņas baltajā „cerību” guļamistabā. Šajā kuba šķautnē savijas gan tīra kaisle, gan naiva romantika un jauna sākuma gaidas. Raudupietes jutekliskais sapnis, kurā Kārlis mazgā viņas pēdas, atrodas viņai pavisam tuvu blakus, bet tomēr paliek neaizsniedzams, šķiet, attēlo sievietes galējo cerību un iekāres punktu, kuru Raudupiete vairākkārtīgi cenšas nomazgāt, it kā sajuzdama, paredzēdama, kā šī kaisle aptraipīs gan viņas, gan citu tēlu likteni.

Emociju kāpinājumus un sevišķi izrādes kulmināciju brīdī, kad Raudupietes dēls Matīsiņš ielec skatītājam neredzamā akā, tīri un funkcionāli papildina komponista Goran Goras mūzika. Skatītāji, kurus izrādes iespaidā nelaiž vaļā sajūtas vai pārdomas, iespējams noskaņoti Holšteina zemo akordu minoros, skaņai kopā ar sajūtām vēl pēc taustiņa nospiešanas vai priekškara aizvēršanās turpinot virmot telpā un prātos.

Pilnveidojams šķita režisora risinājums lugā ietvert divas - jaunu puišu un viņiem pretstatītu sieviešu brieduma gados – grupas, kuru klātbūtnes nozīme dažās ainās bija neskaidra un brīžiem pat traucējoša. No studentu un skolēnu vidus izvēlēto jauniešu kopas teikto brīžiem traucēja saprast puišu dikcija, savukārt veco sieviņu tēlojums un izvietojums sevišķi sākumā likās samākslots. Lai arī „Raudupietē” abas grupas vietām it kā „izkrita” no lomas, šis trūkums vienlaicīgi arī palīdzēja Blaumani cilvēciskot - padarīt tuvāku jauniešiem un saprotamāku vienkāršajiem cilvēkiem, kurus pilnībā noslīpēta, iekonservēta Rūdolfa Blaumaņa  daiļrade varbūt nespētu tik tieši uzrunāt.

Kopumā Elmāra Seņkova „Raudupiete” Elīnas Vānes izpildījumā šķita pārliecinošs, progresīvs un emocionāli vibrējošs meistardarbs. Tas lika gan skriet skudriņām pār kauliem, gan atstāja aiz sevis klusu domu telpu un sajūtu minorus, kuriem iekšēji turpinoties, šķiet, nevilšus bagātāka kļūst arī skatītāja iekšējā pasaule. 

Peldēties

Mana jaunā mīļākā kūka

Vienas nakts Džeina

Rīgas ielas čūska

Studijas nav tikai studijas, bet arī cilvēku, stāstu un piedzīvojumu jūra. Es ne tikai mācos, bet kā jūras stikliņus vācu savā mentālajā dārgumu lādē tādus brīnumus kā:

• stāstu par to, kā Ance nedēļu darbā neēda pusdienas, lai varētu savam draugam nopirkt mīkstās iekšiņas kurpēm, jo viņam bija tālu jāiet uz darbu,
• vakaru, kad mēs ar Loti un Tīnu vienlaicīgi taisījām prezentāciju skolai, svinējām dzīvi ar vīnu un Cielaviņu un ballējāmies ar MSŽ pirmīšiem,
• to, kā es uz Rīgas ielas gandrīz uzkāpu mazam čūskulēnam, un kā uz viņas aug trīs saules puķes,
• Signes vārda dienas torti, "kura bija tik baudāma, ka to vajadzētu ēst vienatnē",
• to, kā mēs ar kursa biedriem koju istabiņā dejojām zem mana krāsaini puķainā pleda,
• jauno un neapstādināmo "that's what she said" joku aplikāciju,
• vienas nakts Džeinu, kura, kā mēs šodien uzzinājām, pēc vienas dienas atrada īstie saimnieki,
• to, cik skarbi sapurinošas bija ievadlekcijas ar Bila Geitsa atziņām un cik liels prieks man bija atgriezties skolā, kurā ir tik daudz gudru un interesantu cilvēku,
• to brīdi, kad es traucos cauri saulē ņirbošam meža ceļam ar velosipēdu, kuru vēl mazliet pagaidot varēšu ar tikpat traku prieku katru dienu braukt uz skolu,
• to, cik dzīve šķiet grūta, un cik ļoti tas ļauj novērtēt tās labos mirkļus.

Pārdomas par studijām Vidzemes Augstskolā Vol. 1

Tiem, kam neizmērojami interesē mana studiju dzīve, mediju studijas, Vidzemes Augstskola un varbūt arī tiem, kas ir augstskolas izvēles priekšā un izmisīgi vēlas redzēt tieši šī Tedijlāča iekšējos orgānus, lai pieņemtu savu lēmumu. Vairākas reizes mēģināju rakstīt tā, lai neizklausās pēc slēptās reklāmas  pozitīvisma dēļ, bet tas bija pārāk grūti pat manām perfektu līdzsvaru mīlošajām smadzenēm, jo - ziniet, ko - es mīlu savu augstskolu, esmu te laimīga un domāju, ka esmu atradusi labāko vietu mediju studijām Latvijā un man tiešām nav vienlīdz daudz vai vienlīdz svarīgu negatīvo punktu, ar ko līdzsvarot pozitīvo.

Manuprāt, unikālais Vidzemes Augstskolā ir:

zaļā domāšana - iespēja šķirot atkritumus gan augstskolā, gan kopmītnēs, es, piemēram, šķiroju arī savā istabā. Papildus tam tās kopmītnes, kas gada laikā ietaupa visvairāk ūdens un elektrības, maksā par kojām 5 latus mazāk. Ja tas nav stilīgi, tad es esmu oposums. Bet es nevaru būt oposums, jo neēdu ne peles, ne vardes, ne sliekas, tā ka secinājumus izdariet paši. 

individuāla pieeja - šis iespējams tāpēc, ka mūsu nav simtiem vienā kursā. MSŽ studijas šogad sāka 25, tagad 22 (+/- 1), un man ir sajūta, ka pasniedzēji zina mūsu vārdus tikpat labi kā mēs viņējos. Katram ir laiks izteikt savu viedokli, uzdot jautājumus un komentēt, ja ir tāda vēlēšanās. Noteikumi ir funkcionāli un neizslēdz iespēju būt radošam. Protams, ir iespēja arī neizmantot iespējas.

profesionāli pasniedzēji un personības - apvienoju, jo pasniedzēji ir gan savas jomas speciālisti, gan interesantas personības, kas abpusēji uzlabo mācību kvalitāti. Viens piemērs (viens no piemēriem) - sabiedrības pārvaldes pasniedzējs Visvaldis Valtenbergs ir ieguvis maģistra grādu politoloģijā Ņūskūlas Universitātē, papildinājis zināšanas ViA un LU, pasniedz ar politiku saistītus kursus, papildus sabiedrības pāvaldei informēja mūs arī par daudz noderīgām mājas lapām (Manabalss.lv, Lursoft.lv, Kiva.org u.c.), aizveda izpētīt Valmieras domi (foto, kur var izzīlēt arī mani, var apskatīt šeit), darbojas ar ViA debašu klubu, vada grāmatu klubiņu un meditāciju grupu, kā arī ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc MSŽ1 radās jebkāda izpratne un atsevišķos gadījumos pat interese par politiku. 

mijiedarbība - viena no lieliskākajām sajūtām ir tā, ka tu esi daļiņa no kaut kā liela, ko vienlaicīgi vari arī ietekmēt. Papildus jau iepriekš minētajai iespējai aktīvi iesaistīties studiju procesā, mācībspēki ņem vērā novērtējumu, ko veicam pēc katra kursa, lai pilnveidotu studiju norises un satura kvalitāti. Liene Ločmele, pasniedzot masu komunikāciju, deva iespēju kursa novērtējumu (+, -, iespējamos uzlabojumus un komentāru iespējas) veikt arī kursa apguves vidū un ņēma vērā mūsu ierosinājumus, uzlabojot un pielāgojot kursu mūsu uztveres īpatnībām. 

iešana līdzi laikam - konkrēti par mediju studijām un žurnālistiku runājot, ViA vienīgā piedāvā profesionālo bakalauru žurnālistikā. Ja vispār ir jēga studēt žurnālistiku, ņemot vērā, kāds šobrīd izskatās darba tirgus un Latvijas mediju vide, ir vērts to darīt bez ilūzijām un pēc iespējas vairāk sagatavoties reālajai situācijai tur - ārā. Jāņa Juzefoviča vadītā Latvijas mediju vides kursa ietvaros esam bijuši Latvijas Radio, TV3, TNS, laikraksta "Diena" redakcijā, uzzinājuši daudz par to, kāds izskatās vidējais statistiskais žurnālists Latvijā, arī daudz par darba realitāti (stress, ne pārāk pasakainas algas, ne pārāk rožainas iespējas uz brīvību būt objektīvam vai uzrunāt lielas auditorijas u.c.). Šobrīd žurnālistikas tehniku (jeb praktikuma) ietvaros "Ir.lv" redaktores Māras Miķelsones vadībā rakstam īstus ziņu rakstus, kas tiek nesaudzīgi rediģēti, kritizēti un izvērtēti. Arī tie ir tikai daži no piemēriem. 

metodes - daudz grupu darbu, pašu vadītu lekciju, kam iepriekš rūpīgi jāgatavojas, debate kā iespēja noskaidrot un prezentēt viena jautājuma pretējās puses vienlīdz labi, vērtīgu dokumentālo filmu skatīšanās (piemēram, R.I.P. A Remix Manifesto , The Mean World Syndrome , Videocracy), aktualitāšu pārrunāšana, online testi kā mācību līdzeklis (iespēja kārtot testu nevis lai dabūtu atzīmi, bet lai pārbaudītu savas zināšanas), publiskās runas sniegšana un analīze, diskusijas, rakstu darbi (tik daudz, ka tu varētu no tiem uzbūvēt māju sev un saviem kaimiņiem, ja mēs nebūtu tik zaļi un daudz ko neiesniegtu elektroniski) un daudz citas.

Objektivitātes mēģinājums

Pirmajā semestrī es vairākkārt domāju, ka no pārslodzes izčibēšu no universa. Mums bija tiešām daudz jāmācās (lekcijas+eksāmeni+praktiskie darbi mājās vienlaicīgi), un neviens, protams, negribēja arī pilnībā atteikties no dzīves, mīlestības, draugiem un miega. Nu labi, miegu mēs atstājām mājās vismaz decembrī. Mans negulēšanas rekords darbu dēļ bija 30 minūtes, vienreiz Lote lekciju laikā gulēja tualetē, jo nepaspēja izgulēties kojās, es aizmigu bibliotēkas individuālajā lasītavā un brīžiem kļuva pārāk neveselīgi, jo stresa un paužu nepieciešamības dēļ biju pasākusi daudz smēķēt. Tomēr, ja nebūtu 1. semestra grūtību, es nebūtu sākusi plānot savu laiku tā, lai varu gulēt vismaz 6-8 stundas, atmetusi smēķēšanu un sākusi darīt darbus laicīgi. Un mums nebūtu vairāku galēji radošu izpriecu ideju, kas radās, lai astes degšana neķertu arī smadzenes.

Akadēmiskajā rakstībā dabūjām tikai gala atzīmes. Negulēto nakšu un izdarīto darbu rezultātus uzzinājām tikai kopvērtējumā. Lieta vēl procesā un tiek risināta.

Valmiera tiešām ir mazāka kā Rīga. Ļoti samazinās iespēja stāvēt Narvesen rindā pirms Toma Grēviņa, Kārļa Kazāka vai visparastākā krišnaīta. Reizēm pietrūkst vietas, bet iespēju - nekad.

Nevar pēc pilnas programmas dzīvot uz haļļu. Var mēģināt to apvienot ar izcilām koncentrēšanās spējām, asprātību vai augstu IQ, bet visi darbi vienalga jāizdara, un to nav maz. Gandrīz neiespējami negrozīt smadzenes un neattīstīt domāšanu, kas cilvēkiem ar pārāk izteiktu pieķeršanos stabilitātei un nemainīgumam var normāli uzkrist uz nerviem. 

Līdz šim 1. kursa ietvaros esmu apguvusi publisko runu, masu komunikāciju, akadēmisko rakstību, pētījumu metodoloģiju, sabiedrības pārvaldi, sabiedriskās attiecības, Latvijas mediju vidi, 
pašlaik apgūstu multimediju komunikāciju, angļu valodu komunikācijas zinātnē, žurnālistikas tehnikas, 
bet mani kursa biedri vēl apguvuši socioloģiju un apgūs sociālo psiholoģiju. Šos kursus man nav jāapgūst, jo esmu tos paspējusi nokārtot Latvijas Universitātē, kur iepriekš mācījos sociālo pedagoģiju. Līdz gada beigām vēl paspēsim uzrakstīt gala projektu (ko es redzu kā kaut ko nopietnāku par ZPD, bet ne tik bailīgu kā bakalaura darbu) un iziet praksi drukātajos medijos.