Lēnām, tik lēni, ka nevar noteikt robežu starp darīt un nedarīt, es sāku tuvoties GP rakstīšanai. Tikpat lēni kā nāk pavasaris. Lērums cilvēku sūdzas par to, ka viņš kavējas, bet es domāju, ka viņš vienkārši ir izsmalcināts un dabisks. Viņš nāk lēnām, un tā ir pareizi. Ar neiedomājami lielu gaišumu, mazām un trauslām lāstekām, kas no kupenu galotnēm tiecas pret zemi, smieklīgām saulesbrillēm, smaidošiem cilvēkiem uz ielām, ūdeni un ledu, un ūdeni, un nenosalušām kājām. Ar zemeņu domām un referencēm par iemīlēšanos. Šī būs pirmā ziema, ko es uzvarēju, priecādamās tieši par tiem laikapstākļiem, kādi ir.
Miljons reizes klausos dziesmu, ko atradu Lotes lasāmblogu listē.
Man gribas kādu, ar ko klusējot saprasties vienā valodā. Bet varbūt vispirms jāvar klusēt kopā ar sevi, nevis runāt un dziedāt skaļā balsī.
Man azotē ir visas grāmatas (izņemot Sniketu), kuras jau sen ilgojos izlasīt. Šobrīd šķiet, ka dzīvoju veselā stāstu un paralēlo realitāšu mudžeklī. Ka stāsti nāk pie manis, lai izskaidrotu dzīvi, cilvēka dabu un sevi pašu. Es gribētu, lai mani kremē kopā ar manām mīļākajām grāmatām. Man liekas, ka tā būtu maģiska un kaut kādā ziņā ļoti pareiza substance.
Sapratu, ka nelokāmā pārliecība par to, ka ar attieksmi var mainīt visu (arī savu fizisko stāvokli) ir visai absurda. Ar vislabākajiem nodomiem gan pret savu veselību, gan citu (dzīvnieku) dzīvību tāpat dabūju mazasinību. Sapriecājos, jo vairs nav sajūta, ka esmu atbildīga par visu. Tikai daļu, tikai savu daļu, un pat par to ne līdz galam. Un to daļu tagad var redzēt un atrisināt.
Vēl es sapratu, ka lepnums nekam neder. Kā gan man varēja vispār ienākt prātā spēlēties "lepnajos", ja tik ātri aizmirstu un tik stipri mīlu? Kam vispār der tāds muļķa lepnums? Varbūt dienu, nedēļu un mēnešu izdzēšanai no mīlestības un dzīvības vēstures. Varbūt sava maziskuma atklāšanai.
