- Nav lielu vai mazu cilvēku, ir tikai cilvēki un darāmais darbs. Esmu pārgājusi uz "tu" ar biežāk intervējamiem cilvēkiem, turējusi klausuli tālāk no auss runājot ar kādu Ministru Kabineta pārstāvi, kuru maksimāli sadusmoja mani jautājumi, konfrontējusi un likusi paskaidrot ko nesaprotamu vairākas reizes, un uz savas ādas pieredzējusi, ka cilvēcīgums, komunikācijas vieglums un intervējamo cilvēku pieejamība ļoti reti ir saistīti ar to, kādu stāvokli tie ieņem sabiedrībā.
- Praktizējot žurnālistiku, protams, ir vērtīgi lasīt ziņas un būt informētam, bet nebūt nav vajadzīgs (un arī iespējams) zināt visu - ja tev ir pietiekami attīstīta spriestspēja un loģiskā domāšana, un prasme, veikli strādājot ar dažādiem informācijas avotiem, izdarīt secinājumus un uzdot pareizos jautājumus. Un ātri, pa taustiņiem zibenīgi ņirboši pirksti!
- Vienkārši piespied zaļo klausulīti! Abas ar prakses kolēģi Loti, šķiet, zināmu laiku centāmies izgudrot kādu brīnumformulu vieglākai sarunas iesākšanai, visticamāk, zaudējot diezgan daudz dārgas laika un spēka minūtes, lai nonāktu pie secinājuma, ka brīdī, kad ir skaidrs raksta fokuss un uzdodamie jautājumi, nav nekā labāka kā zaļā, mirdzošā klausulīte, kas uzsāk sarunu, kam tu patiesībā nevari būt pilnībā gatavs, kamēr neesi sācis.
- Nav stulbu jautājumu. Nu labi, varbūt ir gan. Un tomēr, jautājumi ir paredzēti, lai ieviestu skaidrību tur, kur tās trūkst, un tev ir visas tiesības (vai vairāk pat pienākums) tos uzdot. Visbiežāk, kad, runājot ar kādu cilvēku, kam ir liela atbildība sabiedrības priekšā, jutos stulba, es gluži vienkārši tiku muļķota un vesta ap stūri neērtajam jautājumam, uz kuru neviens negrib atbildēt tieši un konkrēti, jo atbilde nereti nozīmētu negribēti apjomīgas atbildības uzņemšanos. Bez tam, jo stulbāks vai elementārāks ir kāds jautājums, jo bīstamāk ir nezināt, nesaprast vai nebūt pārliecinātam par tā atbildi, jo tad ir milzīgs potenciāls uzrakstīt elementāri stulbu rakstu.
- Kas, cik, kad, kā, kāpēc -es nekad nevarēju būt pārlieku droša par to, ka manis noskaidrotā informācija ir pietiekami precīza, lai izturētu redaktores papildjautājumus un šaubas jūtošo degunu. Tāpēc ar laiku iemācījos nebaidīties pārjautāt par jebkuru konkrēto skaitli vai faktu, kas tiks publicēts rakstā. Formula, ko es iemācījos apmēram tad, kad redakcijā jutos pietiekami mājīgi visiem teikt "čau", ir - vispirms iztēloties gatavu rakstu, faktus, uz kuriem tas balstīsies un saprast, ka tiem jāpievērš papildu uzmanība. Savukārt, sarunas laikā uzzināto vajag vēlreiz noskaidrot beigās.
- Gaismas ātruma pirksti, diktafons vai telefona sarunas ierakstīšanas aplikācija ir kaut kas, kas var atvieglot praktikanta dzīvi tik ļoti, ka es šaubos, vai ir pareizi šo ieteikumu ievietot tikai 6. pozīcijā. Principā iespēja ierakstīt sarunu man ir neskaitāmas reizes aiztaupījusi svīšanu gadījumos, kad ir svarīgi citāti, viedokļi un tā pati vecā labā atbildības uzņemšanās, ko vajag iedabūt starp pēdiņām.
- Nebojā nervus, ja neesi iemīlējies - nezinu, vai varu iedomāties profesiju, kur būtu vēl svarīgāka patiesa mīlestība, tiešām spēcīga kaislība un īstā darbības joma normālas emocionālās un garīgās veselības saglabāšanai. Domāju, ka jebkurā žurnālistikas nozarē strādāt, nesabojājot veselību un ko kvalitatīvu dodot lasītājiem, var tikai tad, ja ir atrasta personiski maksimāli interesanta niša, kas spēj ar gandarījumu aizpildīt stresa un atbildības izgrauztos caurumus personībā.
- Krievu valoda - lai arī man praksē, manuprāt, neiespējami noveicās un tikai vienreiz bija situācija, kad bez [manas ļodzīgi šļupstošās] krievu valodas iztikt nevarēja, domāju, ka nākotnē uz tādu veiksmi cerēt ir panaivi un plānoju uzlabot savas valodu zināšanas. Bez pietiekamām valodu zināšanām ir sajūta, ka iespējamais nākotnes darbs apjozts ar stikla sētu, kam vienā brīdī sanāks uzskriet, sasisties un netikt tālāk.
- Zināt savas robežas - protams, ka ir forši būt visu varošam terminatoram un uzņemties tik darbus, cik dod un cik vajadzīgs izdevumam. Tomēr vēl foršāk man liekas pēc smagas strādāšanas cilvēcīgi atpūsties, neuzkraut uz saviem pleciem tik daudz, ka jākrīt gar zemi un (es agri vai vēlu iemācīšos šim sekot pati) nestrādāt slimam.
- Lasīt par divriteni vai iemācīties ar to braukt - sajūtu līmenī 6 nedēļas prakses liekas daudz svarīgākas un paliekošākas par 9 mēnešos uzkrātajām teorētiskajām zināšanām, lai gan īstenībā teorija droši vien drīzāk bija kā tāds netverams fona biedrs prakses darbos.
Lapas
Rāda ziņas ar etiķeti žurnālistikas prakse. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti žurnālistikas prakse. Rādīt visas ziņas
sestdiena, 2013. gada 7. septembris
Desmit prakses atziņas no 2013. gada vasaras
trešdiena, 2013. gada 15. maijs
Prakse žurnālā "IR" - pirmās divas dienas
Praksi "Ir" mēs ar Loti ieguvām, manuprāt, divu iemeslu dēļ - tāpēc, ka "Ir.lv" redaktores Māras Miķelsones vadītajā Žurnālistikas tehniku kursā mūsu darbi atradās labajā kaudzītē un tāpēc, ka nejaušība. Aizgājām tāpat vien parunāties par to, ka vairums no uzrunātajiem iespējamajiem prakses vadītājiem ir noraidoši, un pieņēmām pasniedzējas piedāvājumu praksēties "Ir". Man personīgi piedāvājuma brīdī sastinga un apsarmoja aste - "Ir" ir liela un vērtīga iespēja un tikpat liela atbildība, no kuras man, protams, bija bail.
Iztēles ainas par pirmajām prakses dienām bija apokaliptiski krāšņas - visi ir pārcilvēciski gudri, neiedomājami kritiski un visu laiku kliedz uz mani, ka esmu stulba. Es vienmēr iztēlojos briesmīgāko - kad es vienreiz devos pārgājienā viena, biju diezgan droša, ka man kāds uzbruks ar nazi jau pirmajās minūtēs uz ceļa, bet tā vietā superjauka sieviete mani aizveda līdz galapunktam vienkārši tāpat vien, bet atpakaļceļā kāds vecs vīriņš man izmaksāja autobusa biļeti arī bez prasīšanas tāpēc, ka viņu laikam sūtīja Dievs (man šķiet, ka es biju totāli sausā un biju plānojusi iet pa "slepkavu ceļu" ar kājām atpakaļ).
Kolorītākie tēli nakts murgos pirms prakses bija Ušakovs, ko man liek intervēt pirmajās divās redakcijā pavadītajās minūtēs, Nellija Ločmele un Māra Miķelsone, kas, ieņēmušas pozīcijas skatienam man pār plecu, vienlaicīgi bija pamanījušās skulpturāli sakniebt lūpas dziļā riebumā pat pret manu auru, es - valodu raustoša, nosvīdusi, atkal smēķējoša, bezmiega un nelabuma izmocīta tuvu nāvei un vēl daudz sarkanas krāsas un skaļuma visapkārt.
Protams, ka nekas tāds īstenībā nenotika. Cilvēki redakcijā ir jauki, pieklājīgi, bet var pateikt, ja kaut kas nav pareizi. Dod mums daudz darba un daudz iespēju attīstīties. Savās svīstošo baiļu ainās nekad nebūtu to iedomājusies, bet "Ir" redakcijā cilvēki daudz smaida, ir gaišs un mājīgs, un tikai vēl nedaudz pierodot jutīšos tur pilnīgi brīvi.
Patiesībā vēl vakar jutos tik paralizēta no bailēm, ka nespēju sevi redzēt dziļāk praksē, kur nu vēl pabeidzot to. Bremzējos uz zvanīšanu cilvēkiem, savas balss izmantošanu, piemēram, atbildēšanai uz vienkāršiem jautājumiem ("kurš vāka makets tev liekas labāks?"), iniciatīvas izrādīšanu un tamlīdzīgi. Sapratu par sevi tik daudz, ka vienai dienai tas liekas neticami - ka tikšana vaļā no kautrības, mazvērtības kompleksiem un tieksmes būt nepamanāmai žurnālistikas pasaulē man būtu gandrīz taustāma problēma, no kuras jātiek vaļā bez variantiem. Neticība sev un bēgšanas reakcija uz bailēm vienkārši nav apsverama! Un bez atkāpšanās ceļa ir vieglāk sākt vingrināt savus nekad neizmantotos pašapziņas muskuļus.
Pirmajā dienā uzsūcu tik daudz informācijas, līdz sāka griezties galva - par Gunāru Astru, Re:Baltica pētījumiem, Saeimas un VID komisijām, Daugavas Vanagiem un to, ka arī ļoti lielas neatlaidības gadījumā var nedabūt rokā vajadzīgos cilvēkus.
Šodien (tas ir - nu jau vakar) bija krietni vairāk darba. Atvieglota secināju, ka varbūt netikšu vaļā no gļēvuma uzreiz, bet maziem solīšiem, apņēmīgi strādājot ar sevi. No paša rīta bijām Saeimas komisijas sēdē, zibens ātrumā uzrakstīju savu pirmo rakstu par to, aptaujājām 20 cilvēkus Rīgas ielās nākamajam "Ir nauda" izdevumam, veicām cenu monitoringu Rīgas veikalos un saplānojām došanos rītdienas darbos.
Galu galā varu teikt, ka man, protams, vēl aizvien ir bail dot sev obligācijas par to, ka turpmākās piecas nedēļas un piecas dienas viss būs tikpat normāli kā līdz šim, BET es jūtos lepna, ka varu sevī diedzēt lielumu ar šīs nenoliedzami kvalitatīvās un darbietilpīgās prakses palīdzību un pateicīga par to, ka neatkarīgi no tā, ko izdomāšu darīt nākotnē, šis lēmums būs ļoti labi pamatots reālā pieredzē. Pēc prakses droši vien pievienošos savam kursa biedram Normundam, visām dzīves potenciālajām briesmām sakot "tak ČILL!"
otrdiena, 2010. gada 24. augusts
Fāaak.
Kā šobrīd vajadzētu pirmo teikumu rakstam! Kaut ko dziļdomīgu, kas atver slūžas un tēmu vaļā kā vāti un ļauj ieskatīties, kādi audi slēpjas aiz ādas. Pirmsrakstīšanas nelabums jau ir, vēlme pēc nikotīna kāpj debesīs, bet vīzija kaut kur kavējas. Tāda sajūta, ka mans jaunais raksts balstās uz kaut kādām miglainām izjūtām un pāris intervijām - bet man nekad nav bijusi problēma iztikt arī ar daudz mazāk info, lai ko uztapinātu. Tad nu- ejam uz veikalu pēc cigaretēm un kolas, un sākam operāciju!
Etiķetes:
rakstīšana,
žurnālistikas prakse
Abonēt:
Ziņas (Atom)