Me, cold turkey and the night

It is funny how sometimes you feel like the tectonic plates of your personality are shifting and your fate is being altered, but it is so hard to say anything that feels as important as the process you're experiencing. Describing it  feels like catching fish with bare hands in a turbulent river and then juggling with it while being attacked by a crocodile at the same time...

Because I recently committed myself to Cold Turkey and my phone is impossible to charge, I decided of just writing here loosely and pretending this is like an "actual" Facebook conversation. Cause the morning Elga thought it's a perfect idea to block all the social and fun homepages till 10 this morning. Good decisions.

I am currently taking a break from reading about ethnopolitical discourses and acculturation and , despite that it is actually starting to get interesting, I kinda realized that this year my research project (GP) is gonna be even tougher than it usually is. This year's research seems like a 3D version of the projects from all the previous years, which means more work in the same amount of not enough time and would usually get me crazy stressed. GP or "gada projekts" translated from Latvian means a year project, by the way, and I have a little less than a month now to write it. 

Which has basically made me lose it every single year except this one. 

Not this year, GP, we're gonna have different fight this year! For a long time I have been more or less overlooking the fact that the goals and results I'm aiming for have harmed my health and well-being, and it all seemed to be temporarily okay - as long as I passed, kept my scholarship, finished studies and so on I ignored anxieties, messed up sleeping patterns, problems with breathing, not paying enough attention to my loved ones and so on. 

Like the time we had to finish several multimedia assignments last year and I hadn't slept for two nights in a row, came home from the final presentation of all the work and still had to do the last stupid assignment while feeling totally drunk and miserable from sleep deprivation. My absolutely favorite person in the world was visiting and not only couldn't I pay attention to her, but I think I was also barely able to talk or understand anything at all.  

Now this didn't come easily. When you finish working for a project you have to present the next day and are left with half an hour for a quick power nap instead of some real slumber the feeling of waking up dead is bad enough, but then there's also this free spirited voice inside stating "this is inhuman, a person should not live like this, you are missing some basic human rights in your life and it sucks that you let this happen!". 

Having the same crazy dedicated attitude as in my home university at the time when the first exam here was announced I was so stressed I got several panic attacks a day. I would be "motivating" myself so much to overcome the increased challenges of studying in a strange new place in different language as successfully as before that the anxiety turned me in a complete wreck from time to time. I would lie on the floor just crying and waiting for the breath to come back and for the panic to end, and sometimes this would take hours. That had literally never happened to me before and I really hope it's never coming back. 

Let me just take a moment to appreciate the way the Swedish education system is designed right now. One big, wonderful difference being that if you don't pass, you have another (free of charge and guilt free-same possibilities for the highest grade) chance to take the exam. This combined with really strong resistance against panicking and worrying has really done wonders for me. 

I appreciate it this much...

Or maybe even a little bit more.

It made me realize that not only panicking and setting success and results higher than well-being was totally unnecessary, it was also unacceptable. No result is ever more valuable than being able to breathe and sleep, and have a sense of self-respect (well, maybe like saving the Earths population of famine all at once forever or providing world piece could be valuable enough. But that is not the point. Nobody does that kinda trades anyway these days.). Grades should  be a byproduct not the central focus of education. I think I'd never come to this conclusion hadn't I been exposed to the clash of cultures and lifestyles Erasmus has provided.

I am siting in my bed with this multi-faceted, difficult, challenging and a little bit annoying quest of a year project, and I am not freaking out. I am calm because I know I am and have been doing the best I could most of the time. Life is happening apart from the main five years goal of finishing uni too, and I am living it to the fullest. It is important to learn new things, take as much as possible from studying, have a degree and hopefully do good with it afterwards. But it has also become clear that it's as important to be healthy, satisfied, strong, loving and ALIVE in the broadest sense possible. It is important to reach goals outside professionally oriented world, such as becoming more accepting, forgiving, confident and grown up. Having a balance I'd like for the people I love to have. Being as good to myself as I'd wish for others.

I realize now that the presentation of this year's research project might be more embarrassing than it usually is. I might get a 7 out of 10 (overachievers will get the horror of this happening). I got a G not a VG in Swedish I already. In the craziest-probably-not-gonna-happen scenario I might lose the funding that allows me to study for free in Latvia because of not meeting the deadline or something. The old me would be scared stiff only thinking about this for a second, but as I write it right now, I am okay. I traded perfection and predictability for some peace of mind, and believe everything is gonna work out just fine. It is probably not going to be as steady all the time and get a bit rockier closer to the deadline(s), but generally I have faith in the future and in myself.

So thank you, Erasmus.  

Ilgi pazudušais draugs...

...vienlaicīgi esmu es, kas te vairs neko neraksta, un arī Stabu ielas vanna, kuras man izmisīgi pietrūkst. Ilgi gaidītais un jokaini sagaidītais radošās rakstības kurss šīs divas parādības maģiski apvienojis vienā (vai tā var būt īstenība?!) bloga ierakstā, kurā Tu tagad vari iegremdēties.

* * *

Es mēdzu pārvietot visu savu dzīvi uz vannu. Mūsu nelielajās labierīcībās, kurās knapi pietika vietas miniatūrai veļasmašīnai, podam, pāris sienas skapīšiem un, mirdzošai, baltai akrila vannai, ietilpa viss, ko gribēju savā dzīvē izbaudīt – grāmatai, interesantām sarakstēm pa telefonu, tējai, sveču gaismai un klusumam. Tomēr pats brīnišķīgākais slēpās tajā, cik vareni šie seši kvadrātmetri palīdzēja izslēgt „negribēto pasauli”, cik bezcerīgi tā gaidīja aiz aizkrampētajām durvīm stundām, kamēr es mēdzu aizmigt ūdenī, klausoties, kā visapkārt čaukst putas.

Vannā nenotika nekas interesants, tur nenotika vispār nekas, un tas bija pats labākais. Es iegremdējos ūdenī līdz degunam, kā īsts dārzenis skatījos sienā nenosakāmi ilgu laiku, bet pēc tam ar patiku klausījos apkārtējās skaņās.

Otrpus intensīvās „blenšanas” sienai dzīvoja ģimene, ko es nekad nebiju sastapusi kāpņutelpā. Man nebija ne jausmas, kā viņi izskatās, bet es zināju, ka viņiem ir problēmas. Cauri sienai laiku pa laikam izlauzās pa vārdam no strīda, aizvainotas vai apvainojošas sarunas, viņi bija nejauki un man būtu viņiem ko teikt, ja tas notiktu jebkur citur, tikai ne vannas istabā. Tobrīd es vienkārši spēlēju bezmērķīgu „cik vārdus no sarunas es varu atpazīt” un „cik pamatoti izklausās viņu argumenti”, un „ko es teiktu, ja es būtu kāda no pusēm” spēli, un ar to pietiek.

Ir 2011. gada novembris, februāris un marts. Man kājās ir sarkanas čības ar baltiem punktiņiem. Tekošā ūdens dobjā skaņa vannā katru pārbaudīšanas reizi kļūst maigāka, un es pasmaidu, atceroties, kā bērnībā vannā peldēju un trenējos aizturēt elpu, un kā māsa reiz nodauzīja zobam malu, slidinoties mūsu Jāņmuižas dzīvokļa tukšajā, tikai nedaudz (lai labāk slīd, viņa teica) saslapinātajā vannā.
Izslēdzot gaismas un aizverot durvis uz vēl negatavo vannas istabu, iedomājos, ka vannas mums vienkārši peld asinīs, tāds īpašs gēns, kas liek pārpludināt tanšu dzīvokļus, nosist zobiem malas un ar vieglu izbīli tieši laikā pamosties no snaudas ūdenī.

 Tējkannā silst ūdens. Zemenes, mellenes, citroni un citronzāles, „Hot date”, „Vintage”, piens un medus, un mandeļu smaržas pārmaiņus appludina visu dzīvokli, spogulis aizsvīst vēl pirms novilktas drēbes. Viss ir pavisam vienkārši. Uz grīdas viegli nokrīt jaka, kleita un zeķes. Es vairs neesmu optimizēta pusslodzes pārdevēja, es neesmu iemīlējusies, nevienam nav nepatikšanu, tiekšanās, vēlēšanās, cenšanās, tumsa, veikali, nauda paliek kaut kur ārpusē. Es pataustu ūdeni ar vienu pēdu, un tas ir tieši tik karsts, lai neizvārītos, ideālā temperatūra. Baltajās putās pazūd viena kāja, pēc tam otra, mani no visām pusēm apskalo siltums, čaukstoņa un tīra, debešķīga smarža. Es iegremdējos ūdenī un man no krūtīm izlaužas dziļa nopūta. Galva atbalstīta pret vannas malu, acis ciet, žurku skrējiena domas izgaist un vienīgie vārdi, kurus es lēnām, klusu, viena dzīvoklī un visā universā, izrunāju ir: „Ak. Mans. Dievs.”

Trenējos recenzēt un iesaku aiziet uz Valmieras Drāmas teātra "Raudupieti"

Pārsteigums, ko sagādāja Elmāra Seņkova „Raudupiete”, šķiet, nav ietilpināms plakanajā „labi vai slikti” nogrieznī. Solījums piektā teātra festivāla laikā Blaumani parādīt jauneklīgu, traku un svaigi ģeniālu ar šo izrādi ir izdevies pat tad, ja atsevišķās uzveduma detaļās skatītāju vērtējums bijis pretrunīgs.

Ja vidusskolā Blaumanis asociējās ar sēpijas toņu putekļos klātu večuku, bet Raudupiete šķita pārāk tumša un nomācoša, tad Valmieras Drāmas teātris stundā un četrdesmit minūtēs spēja aizslaucīt gan putekļus, gan tumsu, dodot vietu krāsām, pustoņiem, spēcīgam līdzpārdzīvojumam, izpratnei un simboliskam vecā un jaunā sakausējumam.

Luga veidota pēc Rūdolfa Blaumaņa 1889. gadā sarakstītās noveles „Raudupiete”. Tas ir stāsts par jaunas, bagātas atraitnes nepiepildītajām ilgām pēc kaislīgas mīlestības pret iecerēto kalpu puisi Kārli. Saņemot atraidījumu, sievietes alkas kļūst par tik spēcīgu apmātību, ka liek viņai izvēlēties starp pašas bērna dzīvību un iekāroto vīrieti, galu galā novedot pie traģiska nobeiguma.

Šķiet, ka tieši izrādes modernā režija un Reiņa Dzudzillo scenogrāfija radīja jaunu formu, kas netraucēja, bet atbrīvoja Blaumani no iepriekšējām asociācijām un ļāva stāstu par Raudupieti atklāt bez pagātnes interpretāciju pievienotā smaguma. Vairākās recenzijās un apmeklētāju komentāros izteikta sajūta, ka izrāde „nelaiž vaļā, kaut sen jau beigusies” un par to „jādomā trīs dienas pēc tam”. Tas, manuprāt, noticis tieši tāpēc, ka vienkāršā, citviet par sterilo dēvētā forma izcēla tēlu daudzveidīgo, piesātināto un neviennozīmīgo jūtu pasauli

Izrādes veiksme bija kuba veidā noformētā rotējošā skatuve, kuras šķautņu maiņas iezīmēja lugas noskaņu un sižeta pagriezienus. No bēru mielasta senas, pelēkbrūnas fotogrāfijas, tradīciju un pagātnes fona noskaņas skatītājs iet līdzi Raudupietei kā gaišai, kaislīgai sievietei viņas baltajā „cerību” guļamistabā. Šajā kuba šķautnē savijas gan tīra kaisle, gan naiva romantika un jauna sākuma gaidas. Raudupietes jutekliskais sapnis, kurā Kārlis mazgā viņas pēdas, atrodas viņai pavisam tuvu blakus, bet tomēr paliek neaizsniedzams, šķiet, attēlo sievietes galējo cerību un iekāres punktu, kuru Raudupiete vairākkārtīgi cenšas nomazgāt, it kā sajuzdama, paredzēdama, kā šī kaisle aptraipīs gan viņas, gan citu tēlu likteni.

Emociju kāpinājumus un sevišķi izrādes kulmināciju brīdī, kad Raudupietes dēls Matīsiņš ielec skatītājam neredzamā akā, tīri un funkcionāli papildina komponista Goran Goras mūzika. Skatītāji, kurus izrādes iespaidā nelaiž vaļā sajūtas vai pārdomas, iespējams noskaņoti Holšteina zemo akordu minoros, skaņai kopā ar sajūtām vēl pēc taustiņa nospiešanas vai priekškara aizvēršanās turpinot virmot telpā un prātos.

Pilnveidojams šķita režisora risinājums lugā ietvert divas - jaunu puišu un viņiem pretstatītu sieviešu brieduma gados – grupas, kuru klātbūtnes nozīme dažās ainās bija neskaidra un brīžiem pat traucējoša. No studentu un skolēnu vidus izvēlēto jauniešu kopas teikto brīžiem traucēja saprast puišu dikcija, savukārt veco sieviņu tēlojums un izvietojums sevišķi sākumā likās samākslots. Lai arī „Raudupietē” abas grupas vietām it kā „izkrita” no lomas, šis trūkums vienlaicīgi arī palīdzēja Blaumani cilvēciskot - padarīt tuvāku jauniešiem un saprotamāku vienkāršajiem cilvēkiem, kurus pilnībā noslīpēta, iekonservēta Rūdolfa Blaumaņa  daiļrade varbūt nespētu tik tieši uzrunāt.

Kopumā Elmāra Seņkova „Raudupiete” Elīnas Vānes izpildījumā šķita pārliecinošs, progresīvs un emocionāli vibrējošs meistardarbs. Tas lika gan skriet skudriņām pār kauliem, gan atstāja aiz sevis klusu domu telpu un sajūtu minorus, kuriem iekšēji turpinoties, šķiet, nevilšus bagātāka kļūst arī skatītāja iekšējā pasaule. 

Mediju studijas un žurnālistika - re, ko mēs darām skolā!

Par spīti miegam, lāčiem un radošuma lēnai slīkšanai studiju dzīvē, kura šobrīd mazliet atgādina vecu reņģu bundžu, šejienes klusums slēpj daudz labi padarītu darbu. Skaisti video, recenzijas, raksti kā stāsti ne ziņas un lēna inerces pārvarēšana ceļā uz gudrāku sevi - tāds ir mans otrais kurss, un es to mīlu arī ar visu iences, slinkuma un negribēšanas pārvarēšanas sajūtu kokteili.

Mēs ar Loti un vienā gadījumā arī Tīnu izveidojām trīs video, kurus piedāvāju Tev nobaudīt. :)

Studiju darbu tapšanas anatomija

Fāze numur viens - o, jauns milzīgs darbs uzdots, šim gan es sākšu gatavoties riktīgi laicīgi!

Fāze numur divi - pēkšņi visas lietas* liekas neiedomājami aizraujošas. Šajā "vēl ir tik daudz laika sākt laicīgi" fāzē parasti notiek visinteresantākās lietas - sarunas līdz rīta gaismai, nenormāli labs un kvalitatīvs miedziņš, smiekli, filmas, LITERATŪRA, Doktors, draugi, ģimene, ballītes. Jo vēl jau stabili varēs paspēt laicīgi sākt gatavot superīgas kvalitātes darbu.

Fāze numur trīs - līdz (gala) darba nodošanai palikusi nedēļa. Tagad sākot gatavoties, visu vēl varētu baigi labi paspēt un ar cieņu nodot darbu pat kādu dienu pirms termiņa. Iespējams, tiek pat atvērts fails, iečekots darba nosaukums, procenti, ko tas sastāda no gala atzīmes, nu tādas vitāli svarīgas lietas. Uznāk baigais prieks par laicīgi ieguldīto darbu, tad jau jāliekas uz auss pēc vienas (divām, trim..) Doktora sērijas.

Fāze numur četri - īsi pirms pēdējā brīža. Cilvēki sāk tvītot par darbiem dažādās gatavības pakāpēs. Dienas sāk skriet kā ar trakumsērgu slimas lapsas pilsētā, pāris liekas reizes tiek atvērts Word dokuments, varbūt pat uztaisīts hederis un virsraksts. Bet kaut kā.... nu nesanāk pieķerties. Seko loģiski spriedumi par to, ka reāli jau to darbu mierīgi var uzrakstīt vienā naktī, tāpēc laika vēl aizvien ir pat pārāk daudz. Papildus tam notiek vēl neticamāk aizraujošas lietas, joki plūst pāri galiem un malām, tik daudz interesantu lietu, ka pat diezgan regulāri aizmirstas ieiet twitterī.

Fāze numur pieci - īsi pēc pēdējā brīža, kad vēl varētu visu paspēt. Twitterim piemeties vīruss, un no viņa konkrēti paliek nelabi. Nez no kurienes uzrodas domas par visu to laiku, ko varēji pavadīt pie tā darba, ko, izrādās, "fakin nekādi nevar uzrakstīt vienā naktī!". "Ja es būtu visu šo izdarījusi vakar, es šodien varētu to darbu pabeigt labi", es nodomāju pirms darba gala termiņa rīta/dienas/vakara, un pirms samērā laicīgas gulēt iešanas izlasu pāris "Nārnijas hroniku" nodaļas. Vēl jau ir rīts, cilvēkam taču arī kaut kad jāguļ.

Fāze numur seši - "cieši apņemos ar entuziasmu ļoti laicīgi sākt nākamo darbu". Pīp, pīp, pīiiiiiip.... Nu labi, vismaz sākt nakti iepriekš, baigi vairāk jau nevajag. Paralēli notiek bagātīga sevis atalgošana par to, ka "vispār to darbu pabeidzu" visos iespējamos veidos. 

Fāze numur septiņi - pilnīga amnēzija. 

Fāze numur viens. 

*izņemot to vienu

Kad "Candyman" nav pietiekams arguments, lai Tīna pamostos, jeb cīņa ar neredzamo briesmoni.

Duets S un DP nāk palīgā ar "Aizgrābjošo lietu". Enjoy the art!

P.S. Turpmāk gaidāmas tādas aizraujošas lietas kā Piektdienas Nolādējumu apskats skolas bibliotēku datoros, kopmītņu un ViA dzīves tēlojumi topošajiem pirmīšiem un Zenita fotogrāfiju (varbūt) ienākšana šajā brīnumainajā lietā, ko sauc par 2013.

pēdējā diena

Interesanti zināt, ko lai dara tad, ja guļot ejot (respektīvi - tagad) gaisma bliež acīs pat caur aizkariem? Un vēnās neriņķo alkahols, kas palīdzētu to faktu vismaz kaut kā ignorēt. Mans oversized semestra darbs nudien nav nekāda ballīte - neviens tik ilgi nevarētu izturēt tādu ballīšu režīmu. vai arī varētu. varēs.. PĒC semestra darba.

Ņau, ņau..

Šodien atklāju, ka mana atmiņa ir tikpat apbrīnojami īsa, kā dzīvniekam, ar kuru es varētu salīdzināt, ja nebūtu aizmirsusi, kas tas bija. Traks suns? Gliemis? Kaut kāds putns? Vai varbūt kāds rūķis vai goblins, kas viņu lai zin. Droši vien ļooti palīdz totālais nogurums - šovakar tikai pamatīga kafijas krūze man ļāva neaizmigt, lai varētu bišku apdzēst svilstošo asti (lai gan man ir aizdomas, ka man jau sen nodedzis arī viss pakaļējais spārns un nāksies kļūt par fēniksu, ja gribēšu izdzīvot arī sesijā). Brr.. un es biju iedomājusies ballītes, kankaru jūru, daudz cilvēku, random pazīšanos un smieklu ar tuviem draugiem, lēnu un skaistu Ziemassvētku sagaidīšanu, ceļojumus, jūru, mūziku un vēl..

Pildot mājas darbus, Laura Marling man atkal uzdziedāja savu Meksikas dziesmu. Atcerējos Jāņmuižu- ar saviem skruļļainajiem sarkanajiem matiem, garajiem svārkiem, rozā sienām, pirmajām cigaretēm, ballītēm čukstus, pirmo gandrīz-iemīlēšanos un pirmo mīlestību, grāmatas rakstīšanu... Ajj. Es laikam būtu gatava pat atkal nokrāsot sarkanus matus, ja man tas palīdzētu atgūt kaut nedaudz no tā laika skaistuma. Bet pagaidām es tikai klausos šito un atceros-

http://www.youtube.com/watch?v=FCFlMnrmw-c