Lapas

Rāda ziņas ar etiķeti rakstīšana. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti rakstīšana. Rādīt visas ziņas

pirmdiena, 2011. gada 25. aprīlis

Do you ever get the feeling...?

Ka Tev ir visas nepieciešamās sastāvdaļas, bet Tu nespēj pagatavot vakariņas? Vai Tev ir smagi par daudz sastāvdaļu, lai Tu spētu pagatavot kaut ko vienu konkrētu? Vai ka esi tik mežonīgi izsalcis, ka sapērcies kalnu ar ēdamo un beigās attopies, saēdies visādus sū***, bet tā arī nejūties paēdis? Ja Tev tā ir bijis, tad Tu zini, kā es šobrīd jūtos attiecībā uz rakstīšanu. Un ēst gatavošanu, protams. Katru dienu es piedzīvoju kaut ko jaunu, katru dienu kaut kas spēj mani aizkustināt vai satraukt, vai iepriecināt, vai saviļņot līdz kaulu smadzenēm tā, ka es jūtos kā pāri plūstošs kauss vai sieviete stāvoklī. Katru dienu es saprotu kādu gabaliņu no tā, kas ar mani ir noticis agrāk. Katru dienu, apmēram ap zobu mazgāšanas vai pēdējās vakara cigaretes laiku es sāku dzirdēt savā galvā grāmatas fragmentu, skaistu rindkopu tajā klusajā, piesmakušajā teicēja balsī, kādas parasti ir filmās. Bet no tā visa, no tik daudz pilnīgi NEKAS nesanāk. Pārāk daudz pat lai pierakstītu to, kā spīd saule, kad es no rītiem eju uz darbu. Vai kā tā riet, kad es nāku atpakaļ. Vai cik skaisti man tas liekas, cik bagāta ir sajūta tādos brīžos vienkārši būt.

Man agrāk bija tāda teorija, ka ir tikai divu veidu cilvēki- tie, kuri raksta grāmatas un tie, kuri jau tajās dzīvo, tāpēc neko nevar pierakstīt. Esmu novērojusi, ka cilvēki ar visinteresantākajām dzīvēm un lielāko + lādiņu parasti pat nesaprot, cik viņu dzīves ir interesantas un nevar par sevi apkopot vienu saliktu teikumu, kur nu vēl kaut ko uzrakstīt, tāpēc man liekas, ka abi varianti vienuviet ir muzeju cienīgs retums. Tas, kas notiek ar mani tagad, to tikai apstiprina. Jo vairāk es dzīvoju, jo mazāk es saprotu, jo mazāk varu pierakstīt. Esmu iekāpusi vākos un pat nezinu, ar kādu žanru man ir darīšana. Un es gribētu tikai vienu tādu pelēku dienu, kurā līst lietus, ir pilnīgs klusums, putekļi ir vispirms nosēdušies un tad nomazgāti un es atkal varu rakstīt tā kā agrāk.

sestdiena, 2011. gada 19. marts

JAUNIE DZEJNIEKI UN RAKSTNIEKI

Kāpēc tik daudz bērnu un jauniešu raksta dzeju, stāstus un sapņo kļūt par jaunajiem rakstniekiem?

«Es rakstu, jo man liekas, ka kāds manī klausās, ka man beidzot ir iespēja izteikties tieši tā, kā es vēlos, un neviens nevar man aizbāzt muti, tikai es pati vai mans kauns no domām, kas galvā skan tik skaisti, bet, piedzimstot uz papīra, izkropļojas līdz nepazīšanai.» Tā savu vēlmi rakstīt pamato Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes studente Elīna Rudzīte.

Kāpēc tik daudz citu jauniešu un bērnu raksta dzeju, stāstus, blogus un dalās savās sajūtās interneta vidē (un ne tikai!), centos noskaidrot, jautājot tieši jaunajiem dzejniekiem un rakstniekiem, kurus varam sastapt interneta domubiedru grupās, blogos, forumos vai tepat ap stūri- jaunāko māsu, brāļu, draugu vai bērnu dienasgrāmatās, skolas sacerējumos un nebeidzamos fantāzijas lidojumos – ja vien kāds ir gatavs klausīties.

Kāpēc bērni un jaunieši raksta?
Jauniešu viedoklis

Viens no svarīgākajiem iemesliem rakstīt pilnīgi noteikti ir sajūtas, kurās jauniešiem ir svarīgi dalīties un pašiem izbaudīt vismaz savā darbā, jo «sajūtas ir pamats – uz tām balstās viss – gan karš, gan mīlestība, gan nodevība, gan dzīvība un pat nāve» (M. Kubulnieks), turklāt nozīme ir arī spējai «dalīties savos pārdzīvojumos par visu skaisto ar citiem» (M. Munkss) un, protams, mīlestībai kā šī skaistuma radošajam dzinējspēkam.

Izteikt savas domas un viedokli ir tikpat nozīmīgi kā paust sajūtas. Tādā veidā jaunie dzejnieki un rakstnieki gan pašapliecinās, gan uzzina citu domas par pasauli, gan arī atbrīvo savu prātu, it kā izlādējas uz papīra. «Norakstīt nost» – vārdu salikums, ko minēja vairums jauniešu, cenšoties izskaidrot vajadzību rakstīt Ir jau arī daudz vairāk iespēju diskutēt un izteikties nekā agrāk – personīgajos blogos, kuri nu jau ir lielākajai daļai jauniešu un interneta lietotāju, domubiedru grupās par jebkuru tēmu, kā arī jebkurā interneta ziņu portālā, kurā iespējams izteikt savus komentārus.

Vēl, protams, rakstīšana vienkārši var palīdzēt kliedēt garlaicību, justies īpašam, ar kaut ko identificēties, un piedzīvot ko neparastu vai nereālu.

Starp citu, iesaku laiku pa laikam joka pēc ierakstīt sava bērna vārdu interneta meklētājā Google.lv – būs interesanti!

Pašterapija ar potenciālu
Domās dalās dzejnieks Kārlis Vērdiņš

«Vairākus gadus vērtējot jauniešu dzejoļus, kas iesūtīti dažādiem konkursiem, esmu pārliecinājies, ka vairumam rakstīšana nozīmē veidu, kā attēlot savu dvēseles stāvokli, norakstīt no sirsniņas savas problēmas, tātad sava veida pašterapiju. Kad pusaudžu maksimālisms ir aiz muguras, parasti izbeidzas vēlme rakstīt. Tikai nedaudzi jaunieši cenšas veidot savus darbus tā, lai tiem būtu arī kāda estētiska, ne tikai terapeitiska vērtība. No šiem jauniešiem tad arī izaug jaunie dzejnieki.»

Dzirdīgu ausu meklējumi un radošie atradumi
Viedokli izsaka dzejniece un rakstniece Ieva Samauska

«Rakstīt nozīmē izteikt savas domas, jūtas, pārdzīvojumus, to, kas svarīgs, sāpīgs, ar ko gribas dalīties. Man liekas, nereti tie ir teikumi, ko labprāt dzirdētu... mūsu tuvie cilvēki, tikai mēs neesam tik droši un atvērti, lai tos viņiem pasacītu. Tad papīrs ir pirmais, kas to visu dzird. Papīrs (jeb dators) kļūst par sava veida sarunu biedru, kurš tiešām ir gatavs klausīties un pacieš visu.

No otras puses, šī teksta radīšana ir līdzvērtīga sevis izzināšanai, tā ir tāda meklēšana un ceļā būšana – kad vārds izaicina, gribas tam pietuvoties, gribas to atklāt, kad rakstīšana kļūst kas vairāk par «psihoterapijas seansu»»

Ieteikumi vecākiem

Kad laiks aizvien straujāk traucas uz priekšu, bet pienākumu nepaliek mazāk, ir labi, ja bērnam atrodas vēl kāda vieta, kur paust savas domas. Tam lieliski kalpo internets – tikai vai mēs gribam, lai tas ir mūsu bērnu vienīgais klausītājs un padomdevējs? Visticamāk, ka nē. Tāpēc ir labi būt savu tuvāko cilvēku klausītājam numur viens.

Ja Jūsu bērns raksta dzeju, stāstus vai dienasgrāmatu, izrādiet patiesu interesi par tiem! Pat tad, ja bērns negribēs dalīties, Jūsu atbalsts un interese tikai palīdzēs bērnam kļūt drosmīgākam un pašapzinīgākam. Ja lasiet bērna daiļradi, esiet godīgi un atklāti, taču saudzīgi, izsakot savu viedokli par to.

Esiet radoši un palīdziet bērnam izpausties! Variet mēģināt visi kopā uzrakstīt paši savu pasaku, parādīt saviem bērniem savus jaunības dienas dzejoļus (ja tādi ir), spēlēt vārdu spēles vai pat veidot savu personīgo ģimenes blogu ar fotogrāfijām!

Vēlot veiksmi,
Elga Sīle

Informācijas avoti

Jautājumu «Kāpēc tu raksti?» man palīdzēja noskaidrot portāla Draugiem.lv domubiedru grupas «Rakstnieki? Nē. Bet rakstām.» bierdi:
Literāti:
  • Kārlis Vērdiņš,
  • Ieva Samauska,

 kā arī mana mazā māsa Lauma Sīle un draudzene – Elīna Rudzīte.

ceturtdiena, 2010. gada 18. novembris

Šis ir autortiesību pārkāpums.

Droši vien. Bet tā kā mans blogs ir kosmiski, galaktiski un bezgalīgi slepens, es to te ievietošu tik un tā. Tas ir citāts no Katherine Paterson's Pep talk vienā superīgā projektā, kuru es par laimi jau esmu nokavējusi un varu saņemties vēl vienu gadu (vai vēl vienu gadu meklēt attaisnojumus, lai to nedarītu)-NaNoWriMo:

"I just said to myself that I had to write two
pages a day before I could do anything else. The margins could be wide and
there was no requirement for quality. I just had to finish the two pages.
Eventually, the log jam broke and I found myself moving forward without
that iron rule.

I aim always to get to the end of the first draft even though all the time
I'm telling myself that I'm writing nothing but garbage that no one on
earth would ever want to read, especially me. But I tell myself that this
poor little attempt, this garbage, deserves a chance."

Viņa ir "Tilts uz Terabitiju" autore.

otrdiena, 2010. gada 24. augusts

Fāaak.

Kā šobrīd vajadzētu pirmo teikumu rakstam! Kaut ko dziļdomīgu, kas atver slūžas un tēmu vaļā kā vāti un ļauj ieskatīties, kādi audi slēpjas aiz ādas. Pirmsrakstīšanas nelabums jau ir, vēlme pēc nikotīna kāpj debesīs, bet vīzija kaut kur kavējas. Tāda sajūta, ka mans jaunais raksts balstās uz kaut kādām miglainām izjūtām un pāris intervijām - bet man nekad nav bijusi problēma iztikt arī ar daudz mazāk info, lai ko uztapinātu. Tad nu- ejam uz veikalu pēc cigaretēm un kolas, un sākam operāciju!