..., kuru es nekad nevarēšu aprakstīt, iespējams, visvairāk raksturo manu sajūtu par literatūru un radīšanas procesu, un dzīvošanu. Parasta, brūna, ne pārāk garšīga citronu tēja klusumā kā dzīve un te pēkšņi tu pamani, sajūti, uztver ar kādu vārdos nenosaucamu maņu orgānu, cik tieši šis brīdis ir skaists un cik labi ir dzīvot, tagad, te, ar pilnīgi visu, kas ar to saistīts. Nora Ikstena tos sauktu par retajiem klātesamības mirkļiem, Skots Peks par vienotību ar apziņas lauku, dievišķo zemapziņu un es kā vienmēr nevaru pateikt labāk par citiem. Varbūt tad, kad tu savām domām un sajūtām pats vari trāpīt kā naglai uz galvas vai ar to pašu āmuru vismaz pa pirkstiem, tu vari pavisam klusām nočukstēt, nodomāt, izdzirdēt vārdu rakstnieks.
Pagaidām citi manas sajūtas pasaka trāpīgāk, nekā es varu pati. Piemēram, šis bija par Padomju Savienības Ziemassvētkiem, bet man izklausās vēl aizvien patiesi par parastā, vidēji aritmētiski mazā cilvēka dzīvi:
"Skatos laukā pa logu - iepretim uzraksts "Moloko", pa kreisi "Mjaso", pa labi - "Sberkassa". Mašīnu dunoņa, netīras, melnas ielas, dūmi, bezcerīga darba nomākti cilvēki. Viņi ceļ sev kapenes kaut tiks apglabāti kā nezināmie."
Un tad vēl pāris manu sajūtu momentuzņēmumi Rugettas-Rozes-Repšes izpildījumā:
"Mīlestība ir milzīga. Mīlestība nestāv pie durvīm nomītās čībās un nediedelē zupu. Tai nav pelēkās krāsas."
"Viss pusratā. Pusgari mati, pusaizsākta dzīve, pusizkalti plāni."
"Ja nebūtu karjeras, pazustu tūkstošiem mākslinieku, rakstnieku, zinātnieku."
"Vai iespējams, ka Pepija Garzeķe izauga liela un īsās, daudzkrāsainās zeķes, ko saturēja ar štrumbantēm, nomainīja pret korektām, caurspīdīgām zeķubiksēm?"
"Atceries, ka horizonts puteņos un negaisos allaž izzūd skatienam, bet nekad nepazūd. Viss ir tepat."Manai krūzei ir zelta maliņa.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru