Kad biju maza, viss likās milzīgs - vecāki, dzīve, meža ceļš, laiks līdz 2000. gadam. Pilnīgi visur bija apslēptas lietas - pļavā čūskas, dīķī zaļā varde, katrā garāmbraucošajā busiņā pa ļaunam onkulim, kurš tā vien kāro mani nolaupīt. Dēmoni, spoki, pīķa dāmas. Un es tik maza un garšīga. Es gribēju izaugt liela, ātrāk prom, pati kļūt tikpat varena kā lauva, kas noteikti slēpās mežā un katru reizi, kad gāju pastaigāties, kāri uz mani nolūkojās un gribēja ievilkt savā alā, iesālīt un pataupīt ziemai.
Šodien, pēc ilgiem laikiem atbraucot mājās, sapratu, ka varenība ir tukša skaņa. Tas redzamais lielums apšaubāms. Rīgas rūtiņās biju pazaudējusi veseluma sajūtu, jēgu un vienotību ar dzīvi. Kā tikko samanāms, neiederīgs meteorīta gabaliņš uz balta, sterila izpētes galda. Atrauta, savrupa, nelietojama. Pamodos jau pavisam citā zemē, un pēkšņi atkal jutu maģisku saikni, it kā putni, kas lidoja aiz loga, lidotu arī manī, es smaržotu pēc svaigi uzarta lauka, pirmajiem vizbuļiem, čaukstētu kā rudens lapas zem kājām un sīkie zariņi, ko saminu, ejot meklēt skaistumu. Redzēju bebru dambjus, dzirdēju stirnu mīksto pēdu rībināšanu mežā, pie maza maza bebru ūdenskrituma vēroju rūsgano ūdeni cīnāmies ar zaru kaudzi, lai plūstu tālāk. Āda nav mana robežlīnija, caur mani kā smaržīgs madaru lietus plūst dzeja, kas nekad netiks pierakstīta.
Rīt mēģināšu tēvu pierunāt aiziet uz baznīcu. Nevis tāpēc, ka būtu kļuvusi sevišķi reliģioza, bet tāpēc, ka gribas redzēt, gribas, lai kāds vēlreiz izstāsta, kāpēc tādas Lieldienas. Un varbūt aizlūgt par visiem, par mīļajiem, lapām un vēju, par to, lai nekad, nekad neaizmirstos nesamīt, neplūkt, neskatīties no augšas, bet just līdzi, just kopā.
Laukos ir grūti būt liekulīgam. Te viss ir īsts, optimizācija nemaz nedomā nākt šurp, jo te cilvēkiem ir par maz, ko atņemt. Arī to es negribu aizmirst, atgriežoties skārda kastēs, prožektoru gaismās, augstos papēžos. Tagad es zinu, ka braukšu vēl. Daļēji par to varu pateikties Gundegai Repšei, bet tas jau ir citas dienas stāsts - tagad iešu pacienāt Kodi ar savas istabas siltumu un sevi ar viņas nebeidzami silto murrāšanu.
Priecīgus svētkus!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru