Atvaļinājums

Nevaru vien beigt klausīties Fever ray - Keep the streets empty for me. Vakar negribēju runāt par Les amours imaginaires (nav ne jausmas, vai uzrakstīju pareizi, bet man ir atvaļinājums arī no tā), šodien sapratu, ka filmas iedarbība uz mani skaidrojama ar tās dziļumu, skaidrajām līnijām un bezkompromisa sajūtām. Trūkst krāsojamo grāmatu melni apjozto laukumu, kurus atliek tikai piepildīt pašām spilgtākajām krāsām, nedaudz par daudz akvareļu plūduma dzīvē, par maz svelmes. Katru dienu pa sērkociņu kārbiņai iznīcinošas komētas trieciena vietā. Daudz, daudz ugunsnedrošu krājumu kā vecmāmiņas bēniņos. Arī tā ir skaisti, tikai jokaini - es vairs spogulī nepazīstu savu seju un nesaprotu, kā gan citi viņu tik viegli atpazīst.

Tik daudz mazu, mazu mozaīkas gabaliņu, ka grūti ieraudzīt, ko no tā visa vēlāk varēs izveidot. Jūtos gatava rakstīt stāstu, vakar Qus pat ierosināja lielisku ideju, bet tam vajag izpēti un pašorganizētus piedzīvojumus. Ideja nezinu kāpēc mazliet atgādina Gundegas Repšes stāstu "Svētdiena Vecrīgā", lai gan ir pilnīgi citāda, bet absolūti lieliska. Viņš, izrādās, vispār pamana un zina daudz interesantu lietu, kas pilsētu padara par gabaliņu aizraujošāku un maģiskāku. Piemēram sienu pētīšana pusnojauktām mājām, nu man nekad nebūtu ienācis prātā paskatīties, bet tas tiešām ir interesanti - stāvi, tapetes, krāsas kā pēdējās liecības par nu jau citur ritošu dzīvi.

Ar S. runājām par apzinātajiem sapņiem un sapņu pasūtīšanu. Un, ja man būtu jāizvēlas, es laikam šonakt gribētu izlidot ārpus atmosfēras un apmest vienu loku apkārt zilajai planētai, tikai vienu pavisam brīvu lidojumu, pirms rītdienas saules kā gaisā palaistai petardei, bez kontroles un izskaidrojuma.

Labi, viss, eju lasīt "Cilvēkam vajag suni" un aplīmēt savu neīsto krāsni ar dabu.