Kāds liels, milzīgi neaptverams ledus klucis, kura saknes neatklājas pat sapņos, ir sācis pavasarī lūzt. Es jūtu brakšķēšanu un nedaudz bail, ka uz viena no tiem ledus gabaliem palikšu es pati. Kā "Nāves ēnā", tikai šajā gadījumā - dzīves ēnā. Vai mums izdosies to izkausēt tā, ka vēlāk pa to pašu sasalušo okeānu varēs braukāties ar kanoe laiviņām, dzerot krāsainus kokteiļus ar tikpat spilgtiem lietussardziņiem?