Es esmu

viena pile vīna.

Refresh un viltus dzeja

Putni jau atkal modina rītausmu, violetas debesis, un man jāpaspēj aizmigt, pirms tās kļuvušas oranžas. Dzīve prasa klusumu.

tu vari nepaspēt
tu vari nokavēt
izmīlēt, izmīlēt, izmīlēt

Šodien sapratu mammu un nāvi.

Čukstošais centrs

Vakar sajutos tā pa īstam mājās. Pirmo reizi Rīgā, gandrīz tikpat spēcīgi kā mājāsmājās. Lai gan mana biezpientrūkuma organismā dēļ viss pēdējā laikā liekas kā pirmoreiz vai otroreiz, neko citu jau es neatceros.

Arī tas, ka kāds grasās nopirkt manu rakstāmmašīnu, bet man ir sajūta, ka nu gan pa īstam pārdodu savu bērnību, jaunību, nevainību par piecīti.

Tas briesmīgais tējas maisiņš

..., kuru es nekad nevarēšu aprakstīt, iespējams, visvairāk raksturo manu sajūtu par literatūru un radīšanas procesu, un dzīvošanu. Parasta, brūna, ne pārāk garšīga citronu tēja klusumā kā dzīve un te pēkšņi tu pamani, sajūti, uztver ar kādu vārdos nenosaucamu maņu orgānu, cik tieši šis brīdis ir skaists un cik labi ir dzīvot, tagad, te, ar pilnīgi visu, kas ar to saistīts. Nora Ikstena tos sauktu par retajiem klātesamības mirkļiem, Skots Peks par vienotību ar  apziņas lauku, dievišķo zemapziņu un es kā vienmēr nevaru pateikt labāk par citiem. Varbūt tad, kad tu savām domām un sajūtām pats vari trāpīt kā naglai uz galvas vai ar to pašu āmuru vismaz pa pirkstiem, tu vari pavisam klusām nočukstēt, nodomāt, izdzirdēt vārdu rakstnieks.

Pagaidām citi manas sajūtas pasaka trāpīgāk, nekā es varu pati. Piemēram, šis bija par Padomju Savienības Ziemassvētkiem, bet man izklausās vēl aizvien patiesi par parastā, vidēji aritmētiski mazā cilvēka dzīvi:

"Skatos laukā pa logu - iepretim uzraksts "Moloko", pa kreisi "Mjaso", pa labi - "Sberkassa". Mašīnu dunoņa, netīras, melnas ielas, dūmi, bezcerīga darba nomākti cilvēki. Viņi ceļ sev kapenes kaut tiks apglabāti kā nezināmie."

Un tad vēl pāris manu sajūtu momentuzņēmumi Rugettas-Rozes-Repšes izpildījumā:

"Mīlestība ir milzīga. Mīlestība nestāv pie durvīm nomītās čībās un nediedelē zupu. Tai nav pelēkās krāsas."

"Viss pusratā. Pusgari mati, pusaizsākta dzīve, pusizkalti plāni."

"Ja nebūtu karjeras, pazustu tūkstošiem mākslinieku, rakstnieku, zinātnieku."

"Vai iespējams, ka Pepija Garzeķe izauga liela un īsās, daudzkrāsainās zeķes, ko saturēja ar štrumbantēm, nomainīja pret korektām, caurspīdīgām zeķubiksēm?"

"Atceries, ka horizonts puteņos un negaisos allaž izzūd skatienam, bet nekad nepazūd. Viss ir tepat."

Manai krūzei ir zelta maliņa.

Pēdējā atvaļinājuma diena

Sākusies, klausoties Eddie Vedder, rakņājoties pa LU un VIA studiju programmām un gaidot ciemos Smildziņu. Moderno valodu studiju kursa apraksts man izraisīja niezošu sajūtu pilnīgi visur, jo vārds "bizness", šķiet, bija pieminēts vairāk kā divas reizes. Bet visas filoloģijas uzdzen siltas tirpas, tikai Erasmusi tādi ne pārāk ielīksmojoši. Var jau būt, ka pie pareizā fona ("all I really want is money in my pocket, cash in my hand and skrilla in my wallet"), gana laba liktos arī grāmatvedība. Velns viņu sazin. Skaidrs ir vienīgi tas, ka vecais plāns ir salijis lietū, saplīsis kā armēņu lavašs ap tortilju un steidzami vajadzīgs kas jauns un vesels. Šovakar taču degs aste, gan jau būs!

Un jā, man ir problēmas ar rindkopām.

Smildziņa klāt - atā un uz redzēšanos!

Vārdu spēles

-Kāpēc pieņemt ko mazāku kā vēlies?
-Tāpēc, ka viss sākas ar mazumiņu.

Jauna ziņa?

Šodien pirmo reizi dzīvē mēģināju rakstīt recenziju. Divas rindkopas par Abakuku, pēc tam neliels pētījums, ko par to saka citi un tad - literatūrkritiķi. Pēdējie, protams, gudrāki, bet jau atkal radās iespaids, ka kāds to, ko esmu pamanījusi, domājusi vai vismaz jutusi ,izteicis skaidrā, bagātā latviešu valodā. Tātad varētu būt tā, ka cilvēkā jau viss ir, tikai vajag trenēties. Tā nu es izdomāju, ka, ja vien es spēšu šajā platformā (?) atrast vietu, kur sataisīt tās stilīgās hipersaites (?) uz recenziju sadaļu, varbūt te drīz būs arī tās - savam priekam un vidusskolēnu degošajām astēm varbūt.

Vispār jau te pēdējā laikā ir tik daudz ziņu, jo man ir pāris ļoti svarīgi uzdevumi. Ja es būtu karaliene, tad tie būtu Valstiski Svarīgi jautājumi. Tik lieliem burtiem, ka mazliet bail ķerties klāt, tāpēc lieliski var redzēt, kā laiks aizskrien gar acīm, darot visādas muļķības.
Piemēram, iesakot Tev šo dziesmu - Trickle - Morgan Van Dam.

Kāpēc mazāk skumt

"Brīžam nezinu mēru skumjām, bet tagad meklēju vārdus, lai izteiktu savu krāsaino dzīves prieku, kurš gaumes ziņā nelīdzinās nevienam citam dzīves priekam! Šis prieks manī radies tādēļ, ka tik dedzīgi, līdz asarām aizkustinoši mīlu mūziku, sīkus, baltus ziediņus, kurus savācu vecā cietokšņa vaļņos, un tik daudz citus pievilcīgus sīkumus." (Eriks Ādamsons)

Manī, savukārt, šis prieks radies vispirms no cilvēkiem, ko mīlu, kvalitatīvas literatūras, spējas domāt, saprast, piedzīvot, būt. Prieks par saviem "sīkajiem, baltajiem ziediņiem" daudz biežāk izplešas pa visu telpu kā pavasara smaržīgais gaiss nekā skumjas. Skumjas par tukšumu, patiesa mīlestība pret īstenību.

Atvaļinājums

Nevaru vien beigt klausīties Fever ray - Keep the streets empty for me. Vakar negribēju runāt par Les amours imaginaires (nav ne jausmas, vai uzrakstīju pareizi, bet man ir atvaļinājums arī no tā), šodien sapratu, ka filmas iedarbība uz mani skaidrojama ar tās dziļumu, skaidrajām līnijām un bezkompromisa sajūtām. Trūkst krāsojamo grāmatu melni apjozto laukumu, kurus atliek tikai piepildīt pašām spilgtākajām krāsām, nedaudz par daudz akvareļu plūduma dzīvē, par maz svelmes. Katru dienu pa sērkociņu kārbiņai iznīcinošas komētas trieciena vietā. Daudz, daudz ugunsnedrošu krājumu kā vecmāmiņas bēniņos. Arī tā ir skaisti, tikai jokaini - es vairs spogulī nepazīstu savu seju un nesaprotu, kā gan citi viņu tik viegli atpazīst.

Tik daudz mazu, mazu mozaīkas gabaliņu, ka grūti ieraudzīt, ko no tā visa vēlāk varēs izveidot. Jūtos gatava rakstīt stāstu, vakar Qus pat ierosināja lielisku ideju, bet tam vajag izpēti un pašorganizētus piedzīvojumus. Ideja nezinu kāpēc mazliet atgādina Gundegas Repšes stāstu "Svētdiena Vecrīgā", lai gan ir pilnīgi citāda, bet absolūti lieliska. Viņš, izrādās, vispār pamana un zina daudz interesantu lietu, kas pilsētu padara par gabaliņu aizraujošāku un maģiskāku. Piemēram sienu pētīšana pusnojauktām mājām, nu man nekad nebūtu ienācis prātā paskatīties, bet tas tiešām ir interesanti - stāvi, tapetes, krāsas kā pēdējās liecības par nu jau citur ritošu dzīvi.

Ar S. runājām par apzinātajiem sapņiem un sapņu pasūtīšanu. Un, ja man būtu jāizvēlas, es laikam šonakt gribētu izlidot ārpus atmosfēras un apmest vienu loku apkārt zilajai planētai, tikai vienu pavisam brīvu lidojumu, pirms rītdienas saules kā gaisā palaistai petardei, bez kontroles un izskaidrojuma.

Labi, viss, eju lasīt "Cilvēkam vajag suni" un aplīmēt savu neīsto krāsni ar dabu.

madaru lietus

Kad biju maza, viss likās milzīgs - vecāki, dzīve, meža ceļš, laiks līdz 2000. gadam. Pilnīgi visur bija apslēptas lietas - pļavā čūskas, dīķī zaļā varde, katrā garāmbraucošajā busiņā pa ļaunam onkulim, kurš tā vien kāro mani nolaupīt. Dēmoni, spoki, pīķa dāmas. Un es tik maza un garšīga. Es gribēju izaugt liela, ātrāk prom, pati kļūt tikpat varena kā lauva, kas noteikti slēpās mežā un katru reizi, kad gāju pastaigāties, kāri uz mani nolūkojās un gribēja ievilkt savā alā, iesālīt un pataupīt ziemai.

Šodien, pēc ilgiem laikiem atbraucot mājās, sapratu, ka varenība ir tukša skaņa. Tas redzamais lielums apšaubāms. Rīgas rūtiņās biju pazaudējusi veseluma sajūtu, jēgu un vienotību ar dzīvi. Kā tikko samanāms, neiederīgs meteorīta gabaliņš uz balta, sterila izpētes galda. Atrauta, savrupa, nelietojama. Pamodos jau pavisam citā zemē, un pēkšņi atkal jutu maģisku saikni, it kā putni, kas lidoja aiz loga, lidotu arī manī, es smaržotu pēc svaigi uzarta lauka, pirmajiem vizbuļiem, čaukstētu kā rudens lapas zem kājām un sīkie zariņi, ko saminu, ejot meklēt skaistumu. Redzēju bebru dambjus, dzirdēju stirnu mīksto pēdu rībināšanu mežā, pie maza maza bebru ūdenskrituma vēroju rūsgano ūdeni cīnāmies ar zaru kaudzi, lai plūstu tālāk. Āda nav mana robežlīnija, caur mani kā smaržīgs madaru lietus plūst dzeja, kas nekad netiks pierakstīta.

Rīt mēģināšu tēvu pierunāt aiziet uz baznīcu. Nevis tāpēc, ka būtu kļuvusi sevišķi reliģioza, bet tāpēc, ka gribas redzēt, gribas, lai kāds vēlreiz izstāsta, kāpēc tādas Lieldienas. Un varbūt aizlūgt par visiem, par mīļajiem, lapām un vēju, par to, lai nekad, nekad neaizmirstos nesamīt, neplūkt, neskatīties no augšas, bet just līdzi, just kopā.

Laukos ir grūti būt liekulīgam. Te viss ir īsts, optimizācija nemaz nedomā nākt šurp, jo te cilvēkiem ir par maz, ko atņemt. Arī to es negribu aizmirst, atgriežoties skārda kastēs, prožektoru gaismās, augstos papēžos. Tagad es zinu, ka braukšu vēl. Daļēji par to varu pateikties Gundegai Repšei, bet tas jau ir citas dienas stāsts - tagad iešu pacienāt Kodi ar savas istabas siltumu un sevi ar viņas nebeidzami silto murrāšanu.

Priecīgus svētkus!

Kāds liels, milzīgi neaptverams ledus klucis, kura saknes neatklājas pat sapņos, ir sācis pavasarī lūzt. Es jūtu brakšķēšanu un nedaudz bail, ka uz viena no tiem ledus gabaliem palikšu es pati. Kā "Nāves ēnā", tikai šajā gadījumā - dzīves ēnā. Vai mums izdosies to izkausēt tā, ka vēlāk pa to pašu sasalušo okeānu varēs braukāties ar kanoe laiviņām, dzerot krāsainus kokteiļus ar tikpat spilgtiem lietussardziņiem?