Esmu pārsteigta par gandrīz pilnīgi visu uz pasaules. It sevišķi par lietām, ko atklāju šonakt pie Anetes melnā kompīša, probably izbesījot viņu diezgan pamatīgi. Man ir 100 personības šķautņu, katra uz savu pusi, bet varbūt man ir 1000 parastu akmeņu, katrs iešķelts savā vietā, un tam visam nav ne jēgas, ne sakara. Un es baigi gribētu atcerēties to brīdi, kad sāku lasīt grāmatas un savu dzīvi pat tad, ja tām ir TIKAI interesanta muguriņa un tās nav pelnījušas pelnīt man brilles par lasīšanu tumsā. Tas tā - reminiscences no kaut kā cita, ne manis, lai ko arī tas mistiskais vārds nozīmētu.
Man generally ir divas daļas. Viena bija konkrēti vakar (nu tagad jau aizvakar, bet kamēr ir nakts, tikmēr neskaitās) - es uzkrāsoju tik ļoti Eimijas acis, cik vien man pietika drosmes un lainera, uzsēju lakatu 60.o stilā un, ejot garām tatoo salonam, nodomāju, ka varētu izdurt kaut kur vēl kādu caurumu - ,piemēram, augšlūpā. Tas ir baigi interesanti, jo es nekad neko, neko, neeeeko neesmu jutusi pret tatoo un pīrsingiem. Es vienkārši biju izdomājusi, ka man nav jābūt nekam pat tuvu normālam, nekam 21, bet es drīzāk varētu dibināt Eimijas fanu klubu nesaprastiem hipsteriem, piemēram. Un vēl es biju nolēmusi nedēļu krāsoties viņas stilā un tā tālāk, lai... nu whatever īstenībā, jo pienāca ŠODIENA un šodien jau es pamodos kā mazais verdziņš, kuram no rīta tā trīc rokas, ka nevar to f-ino lainera pudeli pat paņemt rokā. Un es nedzeru, draugi, gandrīz absolūti nemaz, it sevišķi salīdzinoši ar citiem jauniešiem. Jā, un šodien man likās, ka man nokritīs seja no tik daudzajiem simtiem frozen smile un "paldies jums, lūdzu, čekiņu ielieku maisiņā", mērkaķis galvā klapējās īpaši skaļi un man ienāca prātā, ka varbūt tā būs visu laiku - viena gara, no miega apslienāta lappuse, sekla elpa nespēj pat pārpūst nākamo, un tas, ka es vispār varu jebko citu, ir tikai Eimijas wannabee iedomas. Vienīgi man citu domu - iedomu nav, un es nezinu, kur lai viņas ņem. Un es neko negribu vispār vairāk ņemt, es gribētu labāk atdot savus pēdējos 20 latus tai tantei, kas dejo Vecrīgā pie rādžiņa, jo man ir sajūta, ka viņa vairāk zina un tā ir vairāk viņas nauda, nekā manējā. Twisted.
Īstenībā es tā rakstu tikai tāpēc, ka es šobrīd ļoti daudz lasu un man ir domu pārprodukcija. Īstenībā šodien pārmaiņas pēc bija pirmā decembra diena, kad es darbā sajutos tik laimīga, ka mana seja plānoja arī aizlidot kaut kur kosmosā pie trakiem suņiem. Vienkārši skanēja mana dziesma un viss bija čībā. Tas, ka čība pat nav īsta, vispār nav temats. Pašlaik līst, bet man neviena pati pile netek klāt, un tā sajūta man atgādina bērnību, laiku, kad tu sēdi zem segas un klusībā priecājies, ka tu neesi iela, ka tevi kāds pasargā. Jā, un mani vispār pasargāja btw. Es vienkārši vienmēr pazaudēju, salauzu vai atdevu kādam citam savus lietussargus, lai pēc tam pinkšķētu lietum līdzi.
Viena no brīvdienu svarīgākajām atklāsmēm ir tas, ka es vairs necentīšos būt/kļūt/vēlēties būt rakstniece. Man nevajag to vārdu. Es vienmēr esmu zinājusi, ka sarakstīšu grāmatu tikai tad, ja notiks liels, īsts brīnums, bet tam vajadzētu būt nenormāli īstam un ilgam manā gadījumā, kā Ziemassvētku vecītim, piemēram. Salatētis ir miris ar visu bārdu. Varbūt, kad man būs 40, brīnumi atkal notiks. Varbūt grāmata kādreiz atnāks pie manis sapnī. Bet, kamēr viņa nāks vai nenāks, es laikam tomēr bišku padzīvošu un tā.
Padzīvojiet Jūs arī.
P.S. Viens svarīgs jautājums par visiem mirušajiem elkiem - kāpēc neviens (nu labi - kāpēc es, par neviens es neko nezinu) neinteresējas par saviem mīļotajiem dziedātājiem, rakstniekiem, DRAUGIEM, ģimenes locekļu slepenajām dienasgrāmatām un tā tālāk PIRMS TAM? Un pat jautājums nav taisnība vispār, bet aizdomāties noder tāpat.
