Svētku paldies

Kā jau es iepriekš nojautu, mājas eksāmenu eseju rakstīšana pamodina radošumu daudz citās jomās. Kas par šaušalīgu un neparastu atgadījumu gan tas būtu, ja es savu otro eseju uzrakstītu vienā naktī un varētu izbaudīt no vainas apziņas brīvu rītdienu un vēl pāris medainā lepnumā ietītas svētku dienas! 

Photo by GreenBoogie

Tā vietā man gribas uzrakstīt par pateicību. Par to, kā tā var pārsteigt un izmainīt dzīvi tāpat kā saule, izlienot no saviem miklajiem, pelēkajiem miglas mēteļiem, lai vidēji vienu dienu Karlstades nedēļā padarītu mazāk apokaliptisku. Mums te nav saules, gandrīz nemaz. Erasmus cilvēki fotografē sauli un liek savos Feisbukos, kad tā parādās, jo tas ir Notikums. Man šķiet, ka tikpat lielā mērā agrāk manā apziņā izņēmums bija pateicība.

Photo by Mijau

17 vēl aizvien ir viens no maniem mīļākajiem skaitļiem. 17 būtu tikpat skumjš kā 12, 13, 14 un 15, ja brālis nebūtu mani uzaicinājis dzīvot blakusistabā viņam un Silvai Cēsīs. Tagad, kad esmu vecāka kā viņš tad, man liekas apbrīnojami, ka Alvis maksāja īri par divistabu dzīvokli, tikai lai mazliet mani izglābtu (vai tāpēc, ka viņam vienkārši ir laba sirds). Šķiet, es pat nejautāju, viņš pats piedāvāja. Dzīvot kopā ar viņiem bija, iespējams, laimīgākā lieta, kas ar mani jebkad atgadījusies. 

Man bija Inita pāris soļu attālumā, pastaigas pilsētā un tā, šķiet, dziļi pilsētnieciskā lieta, kad tu satiec draugus un tāpat vien, neko īpašu nedarot, esi kopā. Sēdi uz dīvāna, dzer alu un vēlāk uzpūt uz sienas zaļus, dejojošus cilvēciņus. Naktī dzer kafiju Saules ielas pļavā ar Mijau. Aizej uz pils parku un noskaties āra filmu, bet pēc tam klausies mūziku pie atvērta loga un tīri māju. Nodibini "The Kitchen Band" ar pasauli satricinošo "Matus mutē" virtuves piederumu hītu. Nokrāso sarkanus matus kopā ar draudzenēm, pārģērbies par sātanu un dodies dejot. Un tad sadusmo brāli, nokrāsojot savu logu rūti dzeltenu un uzzīmējot uz stikla mandalu, jo prieks, mazie mākslinieki un kāpēc ne.

Pavisam ilgu laiku pirms tam es dabūju mazo māsu. Man nebija ne jausmas, vai tas būs tikpat forši kā kucēns vai arī vairāk līdzīgi neparedzamas briesmas kā garīgi nestabils kaukāzu aitu sugas suns, kuram garšo cilvēku gaļa. Lauma izrādījās brīnišķīga, apburoša, un iemācīja man kādu mīlēt un rūpēties. Atceros vienu vasaru, kad pārāk daudz domāju par persiku krāsas acu ēnām un to, vai es kādu mīlu un kas vispār ir mīlestība. Man šķita, ka kamēr tu neesi pavisam drošs, tu nemīli. Līdz ar pirmo vārdu "Cilvēki, ko es mīlu" dienas grāmatas sarakstā (jo tāds absolūti ir nepieciešams, ha!) māsība man iemācīja būt pa cilvēku, un kopš tās dienas, šķiet, šī maģiskā spēja tikai pieaug.

Šobrīd domāju, ka būtu nepieciešama daudz garāka nakts un varbūt vēl viena diena, lai pierakstītu visu, par ko esmu pateicīga saviem draugiem, man neizprotamiem notikumiem (,piemēram, kā es tiku VIA), TED runām, vecākiem (,kuri mani iepazīstināja ar lieliskākajiem cilvēkiem pasaulē) un citiem ģimenes locekļiem un varbūt, varbūt kādā mazā brīdī arī sev. 

Varbūt tas notika, jo aizbraucu tik tālu prom, bet nepazaudēju sajūtu, ka kādam rūp. Cilvēki bieži man atgādina, ka atceras un mīl, un esmu sākusi tam ticēt. Stāsts, ko es stāstīju sev par dzīvi līdz šim , būtu varējis būt vēl viena grāmata Lemonija Sniketa "Nelaimīgo notikumu sērijā", bet tagad tas pamazām, gabaliņu pa gabaliņam meklē veidus, kā pārveidot sevi, jo galvenā sižeta līnija vairs nešķiet patiesa.  

Šie būs pirmie Ziemassvētki, ko pavadīšu citādi. Precīzi divdesmit trīs no tiem esmu bijusi mājās, krāpusies dzejoļu skaitīšanā, rotājusi eglīti un ēdusi pārāk daudz rasola. Daži no tiem ir bijuši priecīgi, daži - ne pārāk, bet šie, tieši šie Ziemīši, kuros es nestaigāšu pa sniegu (jo te tāda nav), nevelšu sniega vīru ar māsu, nedzeršu kafiju ar Elīnu un nedejošu ViA ballē, man liek apjaust, cik ļoti pateicīga esmu par visām labajām lietām, ko izdevies piedzīvot.

Erasmus pirmā semestra cilvēki šodien un rītdien brauc prom, mājās ar nepacietību tiek gaidīts notikums, kurā es nevarēšu piedalīties, man ir aizkritusi labā auss un esmu apēdusi pārāk daudz "Jule Hisse" Ziemassvētku māršmalovu rūķus vienai naktij, bet tikko uzsniga apmēram puscentimetru bieza sniega sega, tā ka šī brīža matemātika varbūt ir pa nullēm. Un tomēr kopvērtējumā dzīve kaut kad nemanāmi ir ieripojusi pārliecinošos plusos, par ko man gribas pateikties visiem un visam, varbūt pat bezjēdzīgajam ausu pilienu sūknītim, kura vienīgais sasniegums ir tas, ka viņš izskatās jokaini.

Ja Tu šo lasi, tad droši vien ne jau tāpēc, ka mans cukursaturs Tev liekas ellīgi saistošāks par miljons citiem blogiem, kuros cilvēki raksta par kaut ko līdzīgu salīdzinoši tuvā "mazo mākslinieku" stilā, bet gan tāpēc, ka esi kaut kā saistīts ar manu dzīvi. Tas diezgan droši nozīmē, ka kaut kur tajā gaišajā, siltajā vietā, kur dzīvo mani "paldies", esmu par kaut ko pateicīga arī Tev.*

Kas ir Tavi svētku paldies?

*Ja vien tu neesi vienkārši random stalkeris vai viens no tiem robotiem, kas pielipis manam blogam un nemanāmi kačā statistiku un dara citas lietas, par kurām es neko negribu zināt. Tādā gadījumā nepaldies, un vispār es varbūt nemaz neesmu par Tevi tādā sajūsmā.

Mākslinieciski pārdabiska pauze

Trīs mēnešu bloga pauze ir beigusies, un esmu šeit, lai parunātos par dzīvi Zviedrijā un dotu solījumus, kurus centīšos pildīt godprātīgāk par "ja jūs gribat, es rakstīšu biežāk".

Ja es būtu intervējusi kādu no Latvijas (kas ir precīzi divi cilvēki Karlstadē, ieskaitot mani), filmas nosaukums varētu būt "Tfu Tfu Tfu", un savā ziņā es priecājos, ka nosaukumu tā vietā iedvesmoja vācu "Toi Toi Toi". Pēc VIA pieredzes šķiet neticami, ka pāris minūšu video varēju veidot vairākus mēnešus, tāpēc jau iepriekš piebildīšu, ka Jums tas varbūt šķitīs tikai mazs, parasts klipiņš, kad patiesībā tā bija brīnišķīga iespēja neatkarīgi, bet ar spirituālu "filmu guru" palīdzību lēnam iemācīties visu par īsfilmu veidošanu - sākot no idejas un beidzot ar prezentēšanu pirmizrādē. Kad esmu tik daudz runājusi riņķī un apkārt manai mini dokumentālajai filmai, droši vien varu Jums arī beidzot ļaut to apskatīties.

TOI TOI TOI from Elga Sīle on Vimeo. Drīzumā izveidošu arī latviešu subtitrus, jo gribu šo parādīt arī cilvēkiem ar ne tik attīstītu "Erasmus english" ausi. Pati pirmo nedēļu ļoti daudz izmantoju "smaidi, izliecies, ka saproti un saki mhm, jā" tā vietā, lai ceturto reizi pārprasītu, ko blakussēdošie vācieši man cenšas pavēstīt. (Aptuveni 70% Erasmus studentu Karlstadē ir no Vācijas, un tieši šiem studentiem, šķiet, ir visspēcīgākais akcents, kas nozīmē, ka pēc kāda laika tu esi spējīgs saprast arī angliski runājošu kartupeli, bet bez šīs maģiskās Erasmus skolas vari justies visai bezspēcīgs.)   Lai redzētu citus Doc.Mob! 2014 gada darbus, klikšķini šeit (un šeit, un šeit viens un 2) , bet, ja gribi nobaudīt dažus no animācijas kursa '14 gabaliem, ko man izdevās atrast interneta biezokņos, spied šo zilo pogu.
Tu droši vien tikai steigšus pārskrēji visam ierakstam līdz pat šai vietai, jo ellīgi gribēji uzzināt, ko es darīju visus pēdējos 3 mēnešus, kad ieturēju šo dziļi māksliniecisko pauzi? Kas gan es būtu par cilvēku, ja ļautu Tev ilgāk mocīties neziņā? Mana vieglas pakāpes Alcheimera atmiņa reducējusi visu šo laiku trīs-četros periodos, kurus vienlaikus var izmantot arī par attaisnojumiem dziļajam "Pilnīgi slepeni" klusuma brīdim. Viss sākās ar šķietami nebeidzamu tumsības periodu. Nezinu, vai vainīgs bija Maikls Renovs, kurš mana kursa teorijas daļai piešķīra jauku, tīru šķīstītavas efektu un rosināja tādas idejas kā sasiet sev rokas uz muguras un pieteikties kādā vietā uz nopietnas atpalicības testēšanu, vai arī tā bija pārāk liela deva vienatnes, bet septembra-oktobra nomāktība bija patiešām ļauna. Skumjas mijās ar absolūtu vakuuma un tukšuma sajūtu, it kā es būtu nevis šeit, bet lidinātos kaut kur kosmosā, tūkstošiem kilometru attālumā no tuvākā objekta (arī tad tikai asteroīda vai neapdzīvotas planētas), un mans ķermenis šeit būtu tikai čaula bez satura vai nozīmes palikt. Bija bailīgi, patiešām nelāgi, un tad tas beidzās. Tagad lielais, klusais un tumšais tukšums mani reizēm apciemo no rīta, bet es atsakos to uzklausīt kā vienīgo iespējamo sajūtu, saklāju gultu un mēģinu sākt dienu arī tad, ja viss liekas stulbs un dziļi bezjēdzīgs.   Nanovembris bija maģisks, un piepildīja mani ar gaismu, cerībām un apziņu, ka es varu vairāk nekā man šķita pirms tam. Šeit ir mans NaNoWriMo sertifikāts un laimīgā seja tai vakarā, kad pabeidzu savu Pirātiski Dumpiniecisko "Grāmatu" (to tā sauc tāpēc, ka tas nebija īsts romāns, bet vairāk kā patiešām interesantas dzīves autobiogrāfiskošana). Es uzrakstīju 50 tūkstošus vārdu, un tas mani (vismaz rakstīšanas laikā) atbrīvoja. Nekas nespēja mani pavisam uzveikt, jo es varēju to vēlāk pierakstīt kā daļu no mana visai trakā stāsta. Rakstīšana šķiet labākais līdzeklis pret naidpilnām iekšējām balsīm, kas cenšas tevi iznīcināt visos iespējamos veidos. Tu ļauj tām būt, un tās zaudē cīņassparu. 

Novembra draņķrakstīšanai (rakstīt tik daudz draņķa, kā nekad agrāk un pēc tam to paturēt) bija kaut kāds mistisks sociāli pozitīvs iespaids. "Pēdējais astoņkājis" pamodināja manī hiperaktīvu sociālu dzīvnieku un daudz jautras, interesantas komunikācijas, deju un jaunu kontaktu. Esmu samērā priecīga, ka izdevās izdzēst lielāko daļu šaušalīgo bilžu, ko cilvēki no šiem laikiem sabāzuši Feisbukā. Man nav ne jausmas, kāpēc kādam varētu šķist laba ideja likt izplūdušas plāceņsejas pārāk lielos sliktas kvalitātes albumos, bet varbūt tas palīdz kaut kādam sociālajam alibi ("ir man dzīve, ir, rekur viņa, nu, nevar īsti redzēt, bet tur viņa ir, ka es tev saku!").

Un tad nāca laiks, kad es salaulājos ar editēšanas istabas Maku tik ļoti, ka šobrīd šķiet pretdabiski nebūt tur katru vakaru un brīvo brīdi. Editēšana un vienkārša kopā būšana ar citiem cilvēkiem, kas dara to pašu, ir viens no jaukākajiem procesiem universa vēsturē, ja neskaita lēnu alus dzeršanu ar draugiem Valmiermuižā. Man nav nevienas fotogrāfijas no tā laika vai pat mūsu filmu pirmizrādes, vai no vispār jebkā, tāpēc Jums man būs vienkārši jātic, ka tas bija skaisti. 

Ļoti gribas uzrakstīt par vēl daudz ko - kādu mūziku rada un klausās zviedri, kāda vaļīgi mākslinieciska atmosfēra valda Karlstades pilsētvidē, cik labi smaržo Loftbergs Lila ražotne un atbildēt uz visiem tiem jautājumiem, ko man uzdevāt iepriekš, un esmu apņēmusies to izdarīt vēl šogad, kaut kad pa vidu divu eksāmena eseju rakstīšanai. 

Ceru, ka Ziemassvētku trakums pret Jums ir labs, un tuvojas daudz gaiša, silta un dzirksteļojoša prieka. 

Kā es uzvarēju pārtikas iepirkšanas dienu

Atbildot uz Jūsu uzdotajiem jautājumiem:

• Cik tieši dārgs te viss ir?
• Kā tieši garšo zviedru kartupeļi?
• Kā iet ar naudas lietām? 

jeb, apkopojot īsāk, - 

Vai tev ir ko ēst?

Vienā teikumā varu (pagaidām?) ar diezgan lielu pozitīvisma devu apgalvot, ka te viss ir tieši tik dārgs, lai motivētu iepirkties gudri, zviedru kartupeļi garšo tikpat garlaicīgi kā latviešu kartupeļi*, ar naudas lietām pagaidām iet labi un jā, pilnīgi nopietni, man ir ko ēst. 

Tas, protams, nenozīmē, ka ir vienkārši. Viss ir tieši tik sarežģīti, lai es par tik elementāra (un šeit es dzirdu tūkstošiem mazu, šķaudošu smiekliņu par pēdējo vārdu pirms iekavām) uzdevuma veikšanu justos kā patiesa uzvarētāja un ierakstītu meklētājā "sieviešu supervarones" nelielai sajūtas ilustrācijai.

Nezinu, kā ir ar Jums, bet es plānošanu vienmēr esmu izjutusi kā kaut ko ellīgi neiespējamu. Sevišķi, ja tā ir tādu garlaicīgu lietu kā ēdiena, higēnas preču vai autobusa biļešu iegāde. Parasti tās ir pēdējās lietas, par kurām uztraucos, tāpēc patstāvīga "pieaugušā" dzīve manā gadījumā ir dzīres pirmdien, kaut kāda jocīgi haotiska miskaste pārējās dienās un skumja, nožēlas pilna nolemtība bada nāvei nedēļas nogalēs. Es biju priecīga, kad uzzināju, cik finansiāli grūti man būs Zviedrijā, jo jutu, ka tas man palīdzēs beidzot iemācīties būt arī finansiāli attapīgai un varbūt arī mazliet ģimeniski praktiskai. 

Šīs lietas, košļeņes un maisiņš - 217.09 Zviedru kronas,
 kas ir par 60 SEK zem mana nedēļas limita. 

Zviedrijā ir veikali, kuros var iepirkties par samērā pieņemamām cenām (Zviedrijai), taču tie ir "jāmedī" pašam ar mašīnu, divriteni, vai nāvīgi garu pastaigu kājām. Tā kā man patīk būt iedomāties, ka esmu neatkarīga, es izdomāju, ka obligāti jāiemācās nokļūt līdz labākajiem lētučiem "Willy:s" un "ICA", nevis vienmēr jāpaļaujas uz apkārtesošo autovadītāju izpalīdzību. Viena nakts plānošana ar akcijas avīzēm, viena pieraudāta sega (pamēģiniet svešā vietā saprast karti, ņemot vērā, ka jums vajag velosipēdista celiņus), viens lielisks kursa biedrs (jo kartes nav mana lieta), un esmu bijusi gan "Willy:s", gan "ICA", un iepirkusi pārtiku nedēļai, pie tam iekļaujoties savā nedēļas budžetā. Kurš, starp citu, lika man šaubīties par izdzīvošanas iespējām šeit tik ļoti, ka apsvēru arī Latvijā palikšanu. Tomēr pēc šīs dienas esmu diezgan droša, ka manai nedēļai pārtikas ziņā nebūs ne vainas. 

Mana bilance ir tāda, ka:

• es tagad pati māku ar velosipēdu tikt līdz 2 izdevīgākajiem veikaliem Karlstadē,
• man ir aizdomas, ka dažas no iepirktajām lietām varētu būt samērā lētas pat Latvijai,
• es atteicos no šokolādes ICĀ, jo zināju, ka Willy:s man par viena Snickers batoniņa cenu dāsni piedāvāja kilogramu saldējuma. Domāju, ka līdz ar to varu droši pasludināt savu ekonomisko domāšanu par piedzimušu. Protams, ka no "dzīvoju pa nullēm" līdz "man ir iekrājumi'' ir apmēram tikpat tālu kā no Zemes līdz Mēnesim suņa gados, bet man tas ir sasniegums. Mazi soļi ceļā.
• Zviedrijā IR īsts krējums! 

Paldies Signei, Tīnai, Lotei un brālim (ja pareizi atceros) par ziņkārību. Ceru, ka man izdevās atbildēt. ;)

*tikai vēl mazliet garlaicīgāk un mazāk mājīgi, ja saprotiet, ko es ar to domāju. :)

Šodiena aka viena viena diena Elgas Zviedrijā

Labdien!

Mani sauc Elga Sīle, es dzīvoju Karlstadē, un man Jūsu mazliet pietrūka jau pirmajā vakarā. Es atsakos dzēst un pārrakstīt miljons reižu, tāpēc šis šoreiz būs nevis viens no miljona, bet gan pats pirmais teikums. 

Rakstīt ir kļuvis ārkārtīgi grūti, tāpēc gan pirmais, gan pārējie teikumi ir ellīgi vērtīgi. Dienas mani piepilda un reizēm arī pārpilda kā cauru plastmasas glāzīti, un reizēm es nemaz nevaru aizmigt, jo dvēsele aizelsusies cenšas tikt līdzi neaptveramām pārmaiņām. Šodiena gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē ir gaismas un kontrastu diena, tāpēc šis ieraksts būs arī pilns ar maniem mēģinājumiem eksperimentēt ar gaismu, efektiem, savu seju, vientulību un tamlīdzīgām muļķībām. 

Varbūt tev liekas, ka otrdiena ir tikai otrdiena, bet man tā ir ellīgi aizraujoša diena, jo 14:00 man sākas praktiskā lekcija pie Daniela Alegi, kurš lieliski "runā un strādā kino valodā". Ja neskaita vērtīgu, interesantu filmu skrīningu un analīzi, padomus scenārija veidošanā, editēšanā, montāžā un tehniskajās lietās (piemēram, ka 3poda vietā var izmantot kameras skrūvē iesietu diegu, uzkāpt tam ar kāju un iegūt samērā stabilu kadru), Daniels ir labs pasniedzējs arī tāpēc, ka prot cilvēcīgi komunicēt. Iet uz viņa lekcijām ir kā iet ciemos - tikai uz savām mājām, ir jautri, interesanti un ērti, bet tajā pašā laikā izaicinājums, jo mums jāpiedalās notiekošajā. 

Divi pēcpusdienā nozīmē, ka es varu lēnām pamosties, palēninājumā izdzert kafijas krūzi, mierīgi apģērbties, pabeigt mājas darbus, noskatīties kādu filmu vai padejot pie enerģiskas mūzikas un nebūt zombijs, ierodoties skolā. 

Šodiena Karlstades Universitātē bija tik aizraujoša, ka, atnākot mājās, man bija sajūta, ka no iedvesmas uzsprāgs smadzenes. Pēc aptuveni stundu ilgiem, neatlaidīgiem un sākumā neveiksmīgiem mēģinājumiem izdarīt kopēju likumpārkāpumu ar manu kursa biedri Molliju pie skenējamā aparāta, mums bija lekcija par kino stāsta gramatiku. Analizējām intervijas un piefilmējuma kadrus Deivida Linča "Interviju projektam", runājām par kompozīciju, gaismām un kontrastiem UN TO VISU PAŠI MĒĢINĀJĀM PRAKTIZĒT, strādājot mazās filmu veidošanas komandās! 

Notika brīnums, jo es pēc divu gadu skološanās (atkal un atkal mans neizpratnes pilnais skatiens sastop jaunas un jaunas acis, kuras bezcerībā novēršas pēc otrās nesaprašanas reizes) beidzot sapratu "trešdaļas zelta griezuma" likumu UN 180 grādu likumu, kuru es pat nekad necerēju izprast. 

Šķiet, ka mazliet pirms 18iem es biju mājās, lai pagatavotu savas šīsnedēļas tradicionālās brokastpusdienvakariņas jebšu spagetī+sieru+dīvainu mērci ar  nejauši izvēlētām garšvielām no Rizvana krājumiem. Man bail no zviedru veikaliem, tāpēc es vispār pa lielam cenšos nepievērst uzmanību gatavošanai un sākt biedējošo pārtikas plānošanas lietu risināt lēnām, lai neteiktu - nemaz. 

Pulkstenis bija apmēram seši, kad es drudžaini rakstīju savas dokumentālo īsfilmu idejas pirmajā failā, kuru bija iespējams atvērt. Lēkāju. Vārījos kopā ar spagetī. Dejoju. Tad mēģināju pagulēt diendusu un piedzīvoju kaut ko līdzīgu panikas lēkmei - sirdspuksti bira kā mellenes skārda bļodā, elpa iecirtīgi negribēja nākt pie manis atpakaļ, un miegs, protams, nenāca mājās, lai to visu atrisinātu.

Man te bieži ir tā, ka esmu pārsātināta sajūtām, nevaru pagulēt, aizraudu pāris vakarus un aizdziedu sestdienas, ar divriteni vienatnē braucot uz pilsētas centru. Te nav jāizdomā dzīve, visu laiku kaut kas notiek, un man ir sajūta, ka spalva, pildspalva, klaviatūra un visi citi rakstāmrīki no manām rokām nonākuši citās. Kāds raksta manu dzīvi, un stāsts ir visai aizraujošs. Bet vakaros man reizēm paliek vientuļi, jo tāda dzīve pamazām pārvērš par ekstravertu (kas nozīmē to neiedomājami jocīgo lietu, kad reizēm gribas iziet no istabas un satikt cilvēkus). 

Ir 1:32 pēc Zviedrijas laika, es klausos mūziku, ko man atsūtīja Evija, gribu iet pastaigāties vai parunāties, gaidu rītdienu, jo beidzot sākšu videoskaipot ar mīļajiem un varbūt, varbūt, izdarīšu arī ko akadēmiski noderīgu (arī tam man ir garš, pārmetošus marķiera zibšņus šķeļošs saraksts). 

Ir 2:51 pēc Latvijas laika, man ir bijusi gara, piepildīta diena ar ļoti augstiem pacēlumiem, dziļiem tukšumiem un kinematogrāfiskas kvalitātes kustību. Es eju skatīties kaut kādu nelāgi skanošu filmu, kamēr mans miegs klaiņo pa pilsētu un kauc pret pilnmēnesi. 

Paldies Līgai par jautājumu. Turpinājumi sekos. 

Mani dārgie mājnieki un citi zvēri

Ar prieku varu jums paziņot, ka esmu dzīva, vesela un lielākoties jūtos piepildīta līdz malām. Dzīve traucas garām kā karuselis, kurā es cenšos vienlaicīgi nepazaudēties un izgudrot sevi no jauna. Esmu nolēmusi sākt stāstīt par saviem piedzīvojumiem jau pavisam, pavisam drīz, bet pirms tam gribēju pajautāt:

Vai tev ir kāds jautājums? Varbūt tu gribi zināt ko konkrētu, piemēram, vai gliemji te ir lielāki kā Latvijā un ko zviedri ēd pusdienās? Varbūt tev ir pilnīgi absolūti vienalga kaut kas, ko gribi noskaidrot ar manu palīdzību?

Man būtu prieks atbildēt uz jautājumiem - daļēji tāpēc, ka esmu mazliet karuselī un ir grūti sakārtot domas hronoloģiskā (vai vienkārši loģiskā) secībā, daļēji tāpēc, ka es gribu zināt, vai te vēl ir cilvēki, kuriem interesē, ko es te rakstu. Tā ka - ja tev ir kas dīvains vai citādi pavisam pieņemams, ko noskaidrot, mēģini atšifrēt maģisko ieraksta komentēšanas funkciju un es tev atbildēšu. ;)

Labdien, iedvesma!

Ir 22:53, un man priekšā gaida divus mēnešus krāta darba grēda. Skan kaut kas jocīgi smieklīgs, jo es mēģinu sevi motivēt, līst lietus. Vienlaicīgi ir skumji un priecīgi. Pēc 17 dienām es pārceļos kādu gabaliņu nostāk. Tāda iedvesmojoša nojausma, ka, pārceļoties pāri jūrai, es beidzot izkuģošu arī pati no savām smadzenēm, jo lielākā tiesa manas dzīves jau krietnu laiku, šķiet, notiek tieši iedomu pasaulē. Bet tagad - īsts sižets, piedzīvojums, un NEKĀDAS NOJAUSMAS, kas notiks. Tas brīnišķīgi atbrīvo. 

Brīva no ilgu laiku maniakāli krātām pārdomām, uzskatiem, analīzes un briesmīgi smago laiku (aka vakar un rīt) nastas, es daudz domāju par visādiem niekiem, kuri ir svarīgi šodien, kurus var sataustīt vai saredzēt ārpus manas iekšējās polārās nakts. 

Manuprāt, ar šo var darīt interesantu matemātiku

Es domāju par to, ka jau četrus mēnešus nesmēķēju. Gandrīz četrus, bet šķiet, ka tam vairs nav nozīmes, jo man arī vairs negribas. Tā ir tik brīnišķīga bauda, kad smēķētāji blakus neiedarbina izsalkumu. Kad cigaretēm vairs nav "smaržas" un "aromāta", bet gan smaka, kuru gribas novilkt nost pēc krustvecāku kūpinātavas apciemojuma. Es sāku, kad man bija 17, un tik briesmīgi skumji, ka radīt, audzināt un nostiprināt atkarību bija vienīgā stabilitāte, kādu varēju iztēloties. Es pārstāju Pētījumu metodoloģijas lekcijā, kad uzgāju atmešanas aplikāciju un izdomāju, ka "varētu šito uzspēlēt". Man nav pārliecības, ka kādu dienu nesākšu atkal, gluži tāpat kā man nav pārliecības, ka pēc sešiem, septiņiem veģetārisma gadiem nesākšu romānu ar karbonāžu cepēju, bet man ir stabils "šodien negribu", un ar to pietiek. 

Es domāju par to, kādas grāmatas man vajag ceļasomā un cik daudz es reāli varu sakrāmēt tā, ka iespējams pavilkt koferi. Zinu, ka Zviedrijā arī būs grāmatas, bet tāpat var gadīties, ka tur turpināsies arī mans personīgi izdzīvotais Lemonija Sniketa fan fiction (nelaimīgo notikumu sērija in real life - lauku edition), un tam man vajag kādu drošības līdzekli. Šerloks somā, protams, nekad nav lieka lieta, bet satraucoši ir tas, ka es gandrīz nekad neko nelasu divreiz. Tāpat es vairs nelasu sliktas grāmatas (tas ir - tādas, kuras man nepatīk :D). Principā man ir 17 dienas, lai atklātu paralēlo universu, kurā manu mīļāko rakstnieku dubultnieki sarakstījuši kaut ko tikpat foršu, bet vēl nelasītu. Ņemot vērā, ka paralēlajos universos darbojas citi likumi, domāju, ka būtu prātīgi savā darāmo darbu sarakstā pievienot arī punktu par kāda no rakstnieku ņemšanu līdzi ceļa somā uz šo pasauli. Katram gadījumam. Vienmēr jau viskautkas var noderēt. 

Domāju par to, ka man jau tagad pietrūkst māsas. Ka vienlaicīgi gribas braukt ātrāk un nebraukt nekad. Ka es neņemšu līdzi ekspektācijas atgriezties kā dokumentālo filmu guru. Ka es vispār atstāšu ekspektācijas mājās, cik vien tas būs iespējams. Mani šodien pāršalca mežonīgs prieks, kad es iedomājos, ka ar "Šis ir mans Erasmus blogs" attaisnojumu varēšu rakstīt tā kā agrāk, vienkārši par piedzīvojumiem un pārdomām kā sarunā ar draugu. Kad iekšā dzīvo Zaķītis, kurš cenšas būt visvairāk Zaķītis no visiem Zaķīšiem un labākais Zaķītis, kāds tas var būt pats sev, un maksimāli izmantot visus resursus, lai sasniegtu maksimāli labu augstumu depresīvos kalngalus, tādas vienkāršas lietas kā saruna, kurā tu dzirdi otru cilvēku un uz viņu skaties (nevis paralēli dari vēl kaut ko), spēšana aizmigt, jo esi noguris un prāts ir kluss, pastaiga un šodiena kļūst par lielu greznību. Man reizēm ir sajūta, ka tas šaušalīgais zaķītis man ir parādījis, kā izskatās nāve, kā izskatās dzīvot, bet nedzīvot, ko nozīmē būt par savas personīgās zombiju salas pārvaldnieku, tāpēc es spēju ļoti novērtēt dzīvi un visu, kas ir dzīvs, visu, kas ir. 

Sākumā likās, ka  iznāca pabeigt šo ierakstu tā, kā skan šādi, tad mazliet priecīgāk, līdz beidzot mana motivējošā pleiliste piedāvāja kaut ko, kas skan pat vēl pareizāk. Jebkurā gadījumā, bija patīkami parunāties. Droši vien tiekamies pēc vairāk kā 17 dienām. 

Elgas vispārējā rakstīšanas blokāde

Copyright: Dan Shive

Tieši tagad. Nevaru uzrakstīt ne rindiņas, jo šausmīgi bail. Bet jāraksta tieši šodien, precīzāk, tagad. Tā nu es izdomāju parakstīt šeit un padalīties, kāda ir sajūta vispārējās rakstīšanas blokādes ietvaros, kad visās ierakumu pusēs man uzglūn vecie labie termiņi jeb nāves līnijas.

Kā piemēram šī, kuru man neapšaubāmi vajadzēja ietvītot prokrastinācijas karstumā.

No kā tad var būt bail, sēžot ietītai pledā, apkrautai ar saldumiem un kafiju un motivācijai klausoties "Eye of the tiger"? Vispār apmēram no tā paša, kas mani jau 100 gadus attur no klusas pasēdēšanas ar prātā jau sen izdomātu stāstu un divas reizes nogalinājis manis rakstītās "grāmatas". Man ir bail no tām miljons šķautnēm, kādas ir katram labam un īstam stāstam. No neskaitāmajiem fokusa punktiem, no kuriem paskatīties uz notikušo un aprakstīt. Šobrīd sēžu pie datora, atceroties visu to laiku, kurā mani aizkustināja ievāktā informācija, un nevaru pielikt pirkstus klaviatūrai, lai pabeigtu darbu, jo man bail, ka to notikumu skaistums ir lielāks par manu spēju tos attēlot. 

Stāsts kā satrakojušās piparmētru lapas (kā no tās Nīmaņa dziesmas) peld manī un nav gatavs nosēsties, lai arī ir pienākusi liktenīgā kafijas nakts. Mana iekšējā būtība ir briesmīgi lēna un pamatīga kā klintsbluķis, kuru var par kaut ko noteiktu pārvērst tikai ar neizsīkstošu pacietību un neatlaidību, bet šoreiz tam galīgi nav laika. 

Es mēģinu baidīties, tad nomierināties. Visu laiku domāt par to, kā pareizāk salikt vārdus, un aizmirst par darbu vispār. Būt kopā un tad pilnīgi norobežoties, lai sadzirdētu pati savu balsi. Kad bailes būs iztrakojušās un baltā līnija kļuvusi tikko samanāma, es pateicīgi sagaidīšu pēdējā brīža mieru, un bez satraukuma trokšņiem varēšu sadzirdēt, kā jāskan tiem stāstiem. 

Ja kas, es rakstu par patiešām iedvesmojoši brīnišķīgiem atkritumu izmantošanas projektiem. Tāpēc tematiski ļoti iederīgi man šķiet kā pēdējo prokrastinācijas instanci un ilustrāciju tai miskastei galvā, no kuras jāiedvesmojas man pašai, izmantot daudz asprātīgas šī brīža sajūtu ilustrācijas. 

Apmēram šādi izskatās rakstīt gatavības gaidīšana

Šis savukārt ilustrē pašu rakstīšanas procesu

Drew Coffman (Creative Commons)

Bet te ir pāris lietas, kas mani vēl pēc aptuveni 40 minūtēm Deivida Duhovnija diezgan dumajā, bet prokrastinācijai lieliski piemērotajā "Californication" visticamāk beidzot novedīs pie raksta pabeigšanas.

Paldies par uzmanību, draugi! (:

Ceru, ka Jums izdodas nāves līniju turēt tālāk no sevis.

Man tagad vairāk bail no akadēmiskās garlaicības nekā no zirnekļiem, yo!

Es rakstu labi, kad man ir ko teikt un kad ir īstais brīdis to pateikt. Kad man ir jāraksta, jo ir jāraksta, tad es pati sevi negribu lasīt.

Šobrīd esmu izdomājusi, ka obligāti ir jāuzraksta par to, kā ļāvu zirnekļiem rāpot pa rokām. Tās ir manas rokas. Un zirnekļi patiesībā reizēm ir samtaini melni, skaisti un jautri, ja to kompāniju atšķaida ar sev mīļiem cilvēkiem. Man tagad ir palikušas vēl tikai vienas bailes un garlaicība akadēmisko darbu pavadījumā.

Prokrastinācija un svarīgas ziņas

Man šķiet, ka tās bija 20 minūtes pēc basketbola bumbām, sviedriem un vēl kaut kā nejaukāka smaržojošajā sporta zālē, kur es pirmo reizi pa īstam dabūju trenēt savus apņemšanās muskuļus. Man bija baigi svarīgi ne tikai izturēt tās 20 minūtes, bet noskriet labi daudz apļus. Cilvēki skolās ātri tiek sabāzti "labi", "slikti", "stilīgi", "nestilīgi", "dīvaini" un citās kastēs, un man bieži bija sajūta, ka, pat zinot, kura kaste Tu esi, vari tikt iestūķēts citā, jo IZSKATĀS, ka tajā iederies. Tāpēc es ļoti centos IZSKATĪTIES pēc iespējas vairāk pareizajās kastēs un skrienot mēģināju trenēt savu iekšējo dārzeni cīņai.

Stuart Anthony's "Run For Your Life"

Tā nu sākumā apņemšanās bija skriet 5 dziesmas. Tad "vēl tikai vienu", "pabeigt apli", tikai šo vienu un tad.., TAD, "ja tu vairs nevarēsi izturēt, varēsi uz brīdi noslēpties aiz matračiem". Kad nekas vairs nedarbojās, lai es nepamirtu uz vēsās grīdas, visbeidzot sāku domāt ļaunākos iespējamos scenārijus, no kuriem izkļūt varētu tikai noskrienot 20 minūtes pēc iespējas ātrāk. Ļaunie zeļļi man nedarītu zināmu, cik ātri ir gana, lai neiemestu visus manus mīļos tumšā, briesmu pilnā bunkurā, tāpēc vienīgā iespēja viņus izglābt būtu darīt labāko, ko varu. Tas ļāva izturēt par spīti asiņu garšai mutē un pūkainiem "padodies" saucieniem galvā.

Šodien, kad rakstu apmēram mēnesi iekavētu darbu, tas gan vairs nepalīdz. Esmu apņēmusies apņemties apņemties daudz labāk, bet uzdevums ir tik garlaicīgs, ka atliek vienīgi cerēt, ka nekad nekas tāds vairs nebūs jādara. 

Ņemot vērā pļāpīgumu cerīgi priecīgos brīžos, varbūt šo dzirdēji pirms pati biju droša, un tomēr, atliekot jau sen atlikto darbu mazliet sānis, vēlos padalīties kāda jēdzīga darba izdarīšanas rezultātos. Šodien es saņēmu vēstuli. Patiesībā es to nemaz negaidīju un domāju, ka būs jādzīvo šaubās vēl mazliet ilgāk.Viss, ko es varēju izdarīt, lai pieteiktos studijām Karlstadē, nu ir izdarīts un apstiprināts, ievadot mani nākamajā uz astes sēdēšanas posmā. 

Pēc "admission" un "eligibility" atkārtotas iečekošanas secināju, ka neizskatās tik cerīgi, kāda ir sajūta. Un tomēr, nenoliedzot lūgšanu, labu domu un citu universa ietekmēšanas paņēmienu svarīgumu, šķiet, ka viss būs kārtībā. Man ir ļoti labas atzīmes, (manuprāt), laba motivācijas vēstule un mūsu Erasmus koordinatore teica ,"ka ar Karlstadi iepriekš nekādu problēmu nav bijis". Tāpēc man šī bija "JĀ, TU BRAUKSI UZ KARLSTADI!" vēstule.

Karlstade, augusta beigas līdz jūnija sākums. Es - pavisam viena jauna okeāna vidū. Varbūt pat pirmā lidmašīna un dokumentālās filmas. Gribas lēkāt gan no prieka, gan bailēm, gan vēlmes tikt projām no datora, kurā mani vēl aizvien gaida nekad nepabeidzamais skolas darbs.

    

 

           "Thomas Leth Olsen/ Creative Commons FlickR" foto                       Slepeni ļoti nozīmīga ilustrācija

                                                                                                                         no Karlstades kursu saraksta :)

Ja Tu man tagad jautātu, vai esmu laimīga, es teiktu, ka jā. Eju "labāk" virzienā no gandrīz labi.

Ilgi pazudušais draugs...

...vienlaicīgi esmu es, kas te vairs neko neraksta, un arī Stabu ielas vanna, kuras man izmisīgi pietrūkst. Ilgi gaidītais un jokaini sagaidītais radošās rakstības kurss šīs divas parādības maģiski apvienojis vienā (vai tā var būt īstenība?!) bloga ierakstā, kurā Tu tagad vari iegremdēties.

* * *

Es mēdzu pārvietot visu savu dzīvi uz vannu. Mūsu nelielajās labierīcībās, kurās knapi pietika vietas miniatūrai veļasmašīnai, podam, pāris sienas skapīšiem un, mirdzošai, baltai akrila vannai, ietilpa viss, ko gribēju savā dzīvē izbaudīt – grāmatai, interesantām sarakstēm pa telefonu, tējai, sveču gaismai un klusumam. Tomēr pats brīnišķīgākais slēpās tajā, cik vareni šie seši kvadrātmetri palīdzēja izslēgt „negribēto pasauli”, cik bezcerīgi tā gaidīja aiz aizkrampētajām durvīm stundām, kamēr es mēdzu aizmigt ūdenī, klausoties, kā visapkārt čaukst putas.

Vannā nenotika nekas interesants, tur nenotika vispār nekas, un tas bija pats labākais. Es iegremdējos ūdenī līdz degunam, kā īsts dārzenis skatījos sienā nenosakāmi ilgu laiku, bet pēc tam ar patiku klausījos apkārtējās skaņās.

Otrpus intensīvās „blenšanas” sienai dzīvoja ģimene, ko es nekad nebiju sastapusi kāpņutelpā. Man nebija ne jausmas, kā viņi izskatās, bet es zināju, ka viņiem ir problēmas. Cauri sienai laiku pa laikam izlauzās pa vārdam no strīda, aizvainotas vai apvainojošas sarunas, viņi bija nejauki un man būtu viņiem ko teikt, ja tas notiktu jebkur citur, tikai ne vannas istabā. Tobrīd es vienkārši spēlēju bezmērķīgu „cik vārdus no sarunas es varu atpazīt” un „cik pamatoti izklausās viņu argumenti”, un „ko es teiktu, ja es būtu kāda no pusēm” spēli, un ar to pietiek.

Ir 2011. gada novembris, februāris un marts. Man kājās ir sarkanas čības ar baltiem punktiņiem. Tekošā ūdens dobjā skaņa vannā katru pārbaudīšanas reizi kļūst maigāka, un es pasmaidu, atceroties, kā bērnībā vannā peldēju un trenējos aizturēt elpu, un kā māsa reiz nodauzīja zobam malu, slidinoties mūsu Jāņmuižas dzīvokļa tukšajā, tikai nedaudz (lai labāk slīd, viņa teica) saslapinātajā vannā.
Izslēdzot gaismas un aizverot durvis uz vēl negatavo vannas istabu, iedomājos, ka vannas mums vienkārši peld asinīs, tāds īpašs gēns, kas liek pārpludināt tanšu dzīvokļus, nosist zobiem malas un ar vieglu izbīli tieši laikā pamosties no snaudas ūdenī.

 Tējkannā silst ūdens. Zemenes, mellenes, citroni un citronzāles, „Hot date”, „Vintage”, piens un medus, un mandeļu smaržas pārmaiņus appludina visu dzīvokli, spogulis aizsvīst vēl pirms novilktas drēbes. Viss ir pavisam vienkārši. Uz grīdas viegli nokrīt jaka, kleita un zeķes. Es vairs neesmu optimizēta pusslodzes pārdevēja, es neesmu iemīlējusies, nevienam nav nepatikšanu, tiekšanās, vēlēšanās, cenšanās, tumsa, veikali, nauda paliek kaut kur ārpusē. Es pataustu ūdeni ar vienu pēdu, un tas ir tieši tik karsts, lai neizvārītos, ideālā temperatūra. Baltajās putās pazūd viena kāja, pēc tam otra, mani no visām pusēm apskalo siltums, čaukstoņa un tīra, debešķīga smarža. Es iegremdējos ūdenī un man no krūtīm izlaužas dziļa nopūta. Galva atbalstīta pret vannas malu, acis ciet, žurku skrējiena domas izgaist un vienīgie vārdi, kurus es lēnām, klusu, viena dzīvoklī un visā universā, izrunāju ir: „Ak. Mans. Dievs.”