Svētku paldies

Kā jau es iepriekš nojautu, mājas eksāmenu eseju rakstīšana pamodina radošumu daudz citās jomās. Kas par šaušalīgu un neparastu atgadījumu gan tas būtu, ja es savu otro eseju uzrakstītu vienā naktī un varētu izbaudīt no vainas apziņas brīvu rītdienu un vēl pāris medainā lepnumā ietītas svētku dienas! 

Photo by GreenBoogie

Tā vietā man gribas uzrakstīt par pateicību. Par to, kā tā var pārsteigt un izmainīt dzīvi tāpat kā saule, izlienot no saviem miklajiem, pelēkajiem miglas mēteļiem, lai vidēji vienu dienu Karlstades nedēļā padarītu mazāk apokaliptisku. Mums te nav saules, gandrīz nemaz. Erasmus cilvēki fotografē sauli un liek savos Feisbukos, kad tā parādās, jo tas ir Notikums. Man šķiet, ka tikpat lielā mērā agrāk manā apziņā izņēmums bija pateicība.

Photo by Mijau

17 vēl aizvien ir viens no maniem mīļākajiem skaitļiem. 17 būtu tikpat skumjš kā 12, 13, 14 un 15, ja brālis nebūtu mani uzaicinājis dzīvot blakusistabā viņam un Silvai Cēsīs. Tagad, kad esmu vecāka kā viņš tad, man liekas apbrīnojami, ka Alvis maksāja īri par divistabu dzīvokli, tikai lai mazliet mani izglābtu (vai tāpēc, ka viņam vienkārši ir laba sirds). Šķiet, es pat nejautāju, viņš pats piedāvāja. Dzīvot kopā ar viņiem bija, iespējams, laimīgākā lieta, kas ar mani jebkad atgadījusies. 

Man bija Inita pāris soļu attālumā, pastaigas pilsētā un tā, šķiet, dziļi pilsētnieciskā lieta, kad tu satiec draugus un tāpat vien, neko īpašu nedarot, esi kopā. Sēdi uz dīvāna, dzer alu un vēlāk uzpūt uz sienas zaļus, dejojošus cilvēciņus. Naktī dzer kafiju Saules ielas pļavā ar Mijau. Aizej uz pils parku un noskaties āra filmu, bet pēc tam klausies mūziku pie atvērta loga un tīri māju. Nodibini "The Kitchen Band" ar pasauli satricinošo "Matus mutē" virtuves piederumu hītu. Nokrāso sarkanus matus kopā ar draudzenēm, pārģērbies par sātanu un dodies dejot. Un tad sadusmo brāli, nokrāsojot savu logu rūti dzeltenu un uzzīmējot uz stikla mandalu, jo prieks, mazie mākslinieki un kāpēc ne.

Pavisam ilgu laiku pirms tam es dabūju mazo māsu. Man nebija ne jausmas, vai tas būs tikpat forši kā kucēns vai arī vairāk līdzīgi neparedzamas briesmas kā garīgi nestabils kaukāzu aitu sugas suns, kuram garšo cilvēku gaļa. Lauma izrādījās brīnišķīga, apburoša, un iemācīja man kādu mīlēt un rūpēties. Atceros vienu vasaru, kad pārāk daudz domāju par persiku krāsas acu ēnām un to, vai es kādu mīlu un kas vispār ir mīlestība. Man šķita, ka kamēr tu neesi pavisam drošs, tu nemīli. Līdz ar pirmo vārdu "Cilvēki, ko es mīlu" dienas grāmatas sarakstā (jo tāds absolūti ir nepieciešams, ha!) māsība man iemācīja būt pa cilvēku, un kopš tās dienas, šķiet, šī maģiskā spēja tikai pieaug.

Šobrīd domāju, ka būtu nepieciešama daudz garāka nakts un varbūt vēl viena diena, lai pierakstītu visu, par ko esmu pateicīga saviem draugiem, man neizprotamiem notikumiem (,piemēram, kā es tiku VIA), TED runām, vecākiem (,kuri mani iepazīstināja ar lieliskākajiem cilvēkiem pasaulē) un citiem ģimenes locekļiem un varbūt, varbūt kādā mazā brīdī arī sev. 

Varbūt tas notika, jo aizbraucu tik tālu prom, bet nepazaudēju sajūtu, ka kādam rūp. Cilvēki bieži man atgādina, ka atceras un mīl, un esmu sākusi tam ticēt. Stāsts, ko es stāstīju sev par dzīvi līdz šim , būtu varējis būt vēl viena grāmata Lemonija Sniketa "Nelaimīgo notikumu sērijā", bet tagad tas pamazām, gabaliņu pa gabaliņam meklē veidus, kā pārveidot sevi, jo galvenā sižeta līnija vairs nešķiet patiesa.  

Šie būs pirmie Ziemassvētki, ko pavadīšu citādi. Precīzi divdesmit trīs no tiem esmu bijusi mājās, krāpusies dzejoļu skaitīšanā, rotājusi eglīti un ēdusi pārāk daudz rasola. Daži no tiem ir bijuši priecīgi, daži - ne pārāk, bet šie, tieši šie Ziemīši, kuros es nestaigāšu pa sniegu (jo te tāda nav), nevelšu sniega vīru ar māsu, nedzeršu kafiju ar Elīnu un nedejošu ViA ballē, man liek apjaust, cik ļoti pateicīga esmu par visām labajām lietām, ko izdevies piedzīvot.

Erasmus pirmā semestra cilvēki šodien un rītdien brauc prom, mājās ar nepacietību tiek gaidīts notikums, kurā es nevarēšu piedalīties, man ir aizkritusi labā auss un esmu apēdusi pārāk daudz "Jule Hisse" Ziemassvētku māršmalovu rūķus vienai naktij, bet tikko uzsniga apmēram puscentimetru bieza sniega sega, tā ka šī brīža matemātika varbūt ir pa nullēm. Un tomēr kopvērtējumā dzīve kaut kad nemanāmi ir ieripojusi pārliecinošos plusos, par ko man gribas pateikties visiem un visam, varbūt pat bezjēdzīgajam ausu pilienu sūknītim, kura vienīgais sasniegums ir tas, ka viņš izskatās jokaini.

Ja Tu šo lasi, tad droši vien ne jau tāpēc, ka mans cukursaturs Tev liekas ellīgi saistošāks par miljons citiem blogiem, kuros cilvēki raksta par kaut ko līdzīgu salīdzinoši tuvā "mazo mākslinieku" stilā, bet gan tāpēc, ka esi kaut kā saistīts ar manu dzīvi. Tas diezgan droši nozīmē, ka kaut kur tajā gaišajā, siltajā vietā, kur dzīvo mani "paldies", esmu par kaut ko pateicīga arī Tev.*

Kas ir Tavi svētku paldies?

*Ja vien tu neesi vienkārši random stalkeris vai viens no tiem robotiem, kas pielipis manam blogam un nemanāmi kačā statistiku un dara citas lietas, par kurām es neko negribu zināt. Tādā gadījumā nepaldies, un vispār es varbūt nemaz neesmu par Tevi tādā sajūsmā.