Es zinu, ka ir sestdiena.

Un esmu pārliecināta, ka dzīvi nevar būtiski mainīt vienas nakts laikā. Pašlaik nodarbojos ar noskaidrošanu, cik ilgs laiks tieši ir nepieciešams. Saule kā pasaku filmās (kādas pāris es pēdējās dienās esmu redzējusi) izgaismo lietus lāses uz loga, pa to ieplūst debešķīgi svaigs gaiss, mana pati mazākā māsa prot pirmklasīgi čīkstēt, bet otrā mazākā kā vienmēr kārto gultas apakšu. Ilgi vairs nevar rakstīt, jo pirmā grib spēlēt Kristeru (uzmini, kas tas ir). Esmu pārsteidzošā kārtā pirmo reizi apmēram pusotra gada laikā saaukstējusies tieši tad, kad nebaudu komunaļņika atsvaidzinošās dušas. Visu šo mazo, krāsaino un bezgala interesanto haosu varētu nosaukt vienā vārdā par ģimeni.

Piedzīvoju atziņu lavīnu, vienatnē, klusumā un naktī tīrot māju. Varbūt tajā brīdī dzīvē atklāju, ko nozīmē mistiskais vārdiņš no meditāciju grāmatas, kuru pirms kādiem 5 gadiem mēģināju studēt - "kontemplācija". Apcere. Domāšanas procesa analīze. Secināju, ka meditējot domas kļūst skaidrākas un svētlaimīgi mazāk, bet blogojot - vairāk un radošākas, bet abi šie procesi atbrīvo.