Pirms kāda laika, bet pēc eksāmena (tā ka sanāk pilnīgi labprātīgi) izlasīju Noras Ikstenas "Aplamo mīlu pantos" jeb 2009. gadā iznākušo grāmatu "Amour fou". Patīk/nepatīk kritērijos tā laikam ierindojas kaut kur pa vidu, jo no vienas puses bija aizraujoša (un divpadsmit stundu nīkšanas darbā tā vienmēr ir vērtība), neparasta, pārsteidzošā kārtā saprotama, svaiga un viegli lasāma; no otras puses laiku pa laikam esot vemjama gabalos, kur visspēcīgāk attēlota mīlestības, attiecību vai mūsdienu sieviešu un vīriešu pasaules stereotipiskākā puse, kur ir pārāk daudz vienkārši estetizēta svaiga gaisa un kur jūti to veco labo trauku lupatu garšu, kas ir labi pazīstama, ja esi lasījis vairākus viena autora darbus un sāc pamanīt viņa mīļākos jājam un izjājamzirdziņus.
"Amour fou" sarakstīta 69 pantos, kas ir viens no pamata iemesliem, kāpēc to ir viegli lasīt - viss sadalīts labos gabaliņos, nav blāķu, šķeterēšanas un pārlieku lielas prāta piepūles, jo katram pantam ir nosaukums un konkrēta tēma, kas palīdz uztvert tā domu. Nevaru nosaukt žanru, bet sajūtu ziņā tas likās kaut kas starp prozu, dzeju un brīvās runas pierakstu, spēlējoties ar capslokiem ritmiem, rindiņām, atkāpēm un biežiem atkārtojumiem.
Panti ir par "aplamo mīlu", "Fou, bļaģ, amour", kā izteicās Īvs, viens no galvenajiem 3 tēliem, jeb par to, kas ar autores radīto ideju par tīro, no dievišķajiem orgaismu laukiem sūtīto mīlestību un seksuālo ekstāzi notiek, ja ar to nevīžīgi izrīkojas, sabojā un sasmērē parastie, brīžam tiešām līdz nelabumam klišejizētie cilvēki uz zemes. Sižets risinās no attiecību sabrukšanas brīža līdz mirklim, kad abi mīlētāji - Ada un Īvs - sēž katrs savā upes krastā un sūta savu pateicību par mīlestību otram, izdzīvojuši visas sāpītes, tumšos dvēseles atvarus, tukšumus ap dvēseles kodolu un pārējo, kas brīžiem atgādināja stulbus sieviešu žurnālu rakstus par šķiršanās fāzēm, bet brīžiem vienkārši mijās ar pieredzēto (vismaz tie tukšumi un pateicība).
Tātad uz zemes nolemj nolaisties Amo, kas sargā dievišķos orgaismu laukus (un pats ir dievišķota būtne) un paskatīties, ko tad labu ar viņa sūtīto kaut ko starp mīlestību un orgasmu dara cilvēki. Atrod Adu un Īvu zem vīģeskoka strīdamies, pēc tam šķiramies. Amo nolemj pārmācīt nepateicīgos cilvēkus, pārvēršoties par ideālo vīrieti Adai un par ideālo sievieti Īvam, maldinot un vedot kārdinājumā, bet beigās aplaimo abus ar lielisku seksu, atklāsmēm par mīlestību un kā pretsāpju tablete, kas mīkstina mirušas mīlestības skaudrumu, ļauj orgaismu starojumā Adai un Īvam pārdzīvot zaudēto mīlu. Stāsts par Adu un Īvu un ideālajām Amo iemiesošanās reizēm tiešām visu laiku balansē un banalitātes robežas, tai pat laikā aizkustinot, atmodinot un esot tik dzīvs un radošs, ka Norai Ikstenai gribas drīzāk pateikt paldies nekā ko pārmest. Turklāt man, lasot mūsdienu latviešu smagā kaluma autoru darbus, ļoti bieži rodas sajūta, ka patiesībā vienkārši nesaprotu tādus mākslas vai intelekta augstumus, jo savā dziļākajā būtībā diemžēl esmu vienkāršs cilvēks.
Detaļas, kas padarīja "Amour fou" garšīgu, bija Norai Ikstenai raksturīgās spēles ar valodu, piemēram, orgaisma, kas ir pietiekami abstrakts jēdziens, lai būtu grūti paskaidrot, bet viegli saprast, Ada un Īvs kā versija par mūslaikos sasmērēto un sagrozīto Ādama un Ievas konceptu, tas, kā Īva sirds pukstēja Adup, bet Adas sirds - Īdup, un jau pieminētās radošās rotaļas ar klišejām un stereotipiem gan par ideālo, gan (tikai izdomāti?) reālo, kas, manuprāt, ir ļoti intīmas rotaļas arī ar katru "Amour fou" lasītāju.
Man nez kāpēc ir sajūta, ka šo grāmatu literatūrkritiķi, visticamāk, bagātīgi aplaistījuši publiskotiem vēmekļiem, kaut arī neko vēl neesmu čekojusi, jo gribēju izteikt savas domas. Es cienu un tā jokaini apbrīnoju jebkuru autoru, kas var paņemt tik nodrāztu tēmu kā mīlestība un uzrakstīt par to ko interesantu un vairāk vai mazāk svaigu (varbūt mazāk. bet enīvei tuvāk mazliet savītušam brokolim nekā sapelējušai zivij eļļas bundžā.). Pie tam, vērtējot pavisam tikai no mana skatu punkta, esmu laimīga, ka izlasīju visus 69 pantus, jo tā grāmata bija kā eletrošoks, kas atdzīvināja manu vēlmi būt, atgādinādama par kņudoņu, tauriņiem, gaiši ziliem plašumiem, kuri man bija sajūtu līmenī aizmirsušies. Jo, kā rakstīts kādā no pantiem: "Dzīve bez mīlestības ir smilšakmens dūja. Aplami sastingusi." Un katrs šis vārds manās 4 karameļu sienās precīzi trāpīja sirds sarkanajā viducī.
Viss. Mans pirmais eksperiments subjektīvajā recenzēšanā ir beidzies. Paldies par uzmanību, ar labu nakti un lai jums labas, tīras orgaismas. (:
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru