Septiņas minūtes bloga ierakstam, tad došos pirmajā īstajā pavasara pastaigā.
 |
Šitā izskatās tunči.
Galīgi nepalīdz, ka nav mīlīgi :D |
Esmu uzsākusi aktīvu karadarbību pret savu iekšējo vēlmi notiesāt kaut ko vai laikam drīzāk kādu, kurš kādreiz ir elpojis, domājis un baidījies. Nezinu, kā tiem tunčiem ir ar sajūtām, bet šodien bija ļoti grūti paiet garām tunča konserviem, gribējās paņemt kādas piecas kārbiņas un ēst divas dienas no vietas. Tā vietā es sapirkos mazas, sarkanas dzelzs tabletītes veselam mēnesim, sojas pastēti, vēl soju un cerības, ka turpināšu vismaz kādā jomā atbilst saviem principiem un ar laiku atkal varēšu normāli pacelt rokas un nenogurt pēc minūti garas pastaigas. Starp citu, sojas pastēte nemaz negaršo pēc pastētes.
Tas, kas dod spēku jau šobrīd, ir sava nākamā pilnīgi noteikti studiju gada plānošana, jautājumu izsūtīšana, neskaitāmie zvani, testi un back up nodrošināšana, lai es beidzot, BEIDZOT varētu mācīties tieši to, ko gribas. tad jau redzēs. Back up plānu pašās beigās varbūt drošības pēc jāiekļauj mežonīga ballīte, raudas uz radiatora, emigrēšana uz Meksiku pēc izglītības iegūšanas un nespējas atmaksāt studiju kredītu un tamlīdzīgas lietas.
Time's up! Tiekamies ārā :)>
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru