Poseidons mēdza sacīt, ka nogaidīšot līdz pasaules galam, tad īsu mirkli pirms beigām droši vien vēl atradīšoties kāds mierīgs brītiņš, kad, caurskatījis pēdējo rēķinu, vēl varēšot ātri izmest kādu loku pa viļņiem.
/Francs Kafka/
... un tikai tad viņš beidzot izbaudīs jūru, ko gadsimtiem pārvaldījis.Kur te slēpjos es? Varbūt rēķinu, plānu un daudz neskaidru lietu nokārtošanas procesā. Okeānā, kura ūdens tikai pamazām, pavisam lēnām un varbūt nekad ne līdz galam tiek attīrīts no naftas, kaiju līķiem un zivīm, kas tur kopš dzimšanas peldējušas ar vēderiem uz augšu. Un faktā, ka pavisam maz pa savu okeānu "braukājos".
Aktuālie un neizsakāmi interesantie jautājumi šobrīd ir:
- Klusajā centrā, istabā, kas varētu kļūt par manējo, bieži iespīd saule un ir kluss,
- Ir jāmaksā depozīts,
- Gribas gulēt un lasīt grāmatu, vajag iziet ārā pastaigāties, bet es atkal sēžu šeit un nekustos ne no vietas,
- Jā, un tad vēl vārds, ko vajadzētu rakstīt asiņaināko šausmeņu šriftā ar piezīmētiem pilieniņiem kā grāmatas vākam, ko bērnībā rakstījām kopā ar Mārci - septembris. Vārds, kas simbolizē šobrīd tik daudz iespēju, cerību, pūļu, emociju un ieguldīto laika un naudas, un nervu resursus, ka nekam citam īsti nepaliek vietas.
Man nav ne jausmas, vai tas ir interesanti, bet turpinājums sekos jau pavisam drīz...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru