Ir tik interesanti vērot kādu augam jau no pirmās dienas. Vispirms tu redzi mazo kunkulīti ar zilgano degunu un dīvainajiem pirkstiņiem, tad jau viņš iemācījies staigāt (un, protams, izbauda arī PVN staigāšanas procesam - lidošanu lejā pa trepēm, iekšēji kliedzot "džeronimooooooo"), tad nāk periods, kurā bērns ir tik mīlīgs, ka tikai ar savu elpošanu iedveš tavā dzīvē neidomājami daudz prieka. Nenovēršami ierodas arī tas brīdis, kad mazajam, pūkainajam radījumam jāļauj "nomest pūku", biežāk jāsāk saukt vārdā, nevis mīļvārdiņā un, lai cik grūti tas nebūtu, jānovāc no ceļa visi spilveni, lai caur savu kļūdu pieļaušanu un ceļgalu saskrāpēšanu cilvēks pats izaugtu liels, spēcīgs un pieaudzis. Tas, manuprāt, ir moments, kad daudzi vecāki savam bērnam apgriež spārnus un neko neļauj darīt, jo baidās no tā, ko šim prātā vēl bāli zaļajam indivīdam nodarīs "lielā pasaule". Un kaut ko jau, visticamāk, nodarīs arī. Bet kopš tā brīža, kad sākas visādas interesantas trīspadsmitgadnieku lietas (ko es negribu minēt, ja nu gadījumā mans trīspadsmitgadnieks lasa šo blogu), there's no whay back, lielo pasauli uz pāris dienām varēs izslēgt tikai saaukstēšanās vai dzimšanas dienas kūka ar svecītēm. Tā nu es vienkārši mazliet pakāpjos maliņā, bet daru zināmu, ka tepat vien esmu, paralēli censdamās apturēt savus garum garos vecākās māsas taustekļus no vēlmes kontrolēt, uzmanīt, k o n t r o l e e e e e e t. Un cenšos apturēt savu kluso, drebelīgo iekšējā vecāka balsi, kas tiešām nezina, vai grib zināt, ko tagad trīspadsmit - četrpadsmit gadus veci bērni (?) dara savās ballītēs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru