Šodien darbā piedzīvoju tādu klikšķi kā vecos laikos, riktīgu KLIKT manā iesūnojušajā pieauguša cilvēka rutīnā. Manā veikalā bija iebraukusi sieviete invalīdu ratiņos un tā kā man nez kāpēc sanācis diezgan reti saskarties ar tādām situācijām es satraucos un mēģināju atcerēties, kā vislabāk reaģēt, lai cilvēkam būtu ērti nevis dīvaini. Kad gāju uz "Norunu", kāda meitene bija izveidojusi interviju ar sievieti, kurai dzīve jāpavada ratiņkrēslā. Šī sieviete teica, ka vislabāk viņai patīk, ja cilvēki viņai nepievērš pastiprinātu uzmanību, bet visvairāk riebjas, ja uz viņu skatās ar žēlumu un līdzjūtību.
Tad es atcerējos, kā speciālajā pedagogijā pagājušajā gadā runājām par to, ka, ja cilvēkam ir kaut kas atņemts, viņam tiek dots kaut kas vietā - pastiprinās kāda cita maņa zaudētās vietā, palielinās gribasspēks dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, cilvēki meklē ceļus, kā sevi realizēt par spīti visiem apstākļiem.
Un tad es iedomājos par visiem tiem cilvēkiem, kuri čīkst (neuztraucies un nemet man ne ar ko, ja ir radusies tāda vēlēšanās - sevi es tobrīd iekļāvu čīkstuļu topa virsotnē). Čīkstuli var atpazīt pēc nelaimes čupiņas gaitas, daudz problēmām un vēlmes tajās dalīties ar visu plašo pasauli. Čīkstulim ir skumji un gribas šokolādi vai jebkādu citu kompensāciju, jo ir taču tik grūti. Es neesmu redzējusi nevienu cilvēku ratiņkrēslā ar čīkstuļa seju. Bet esmu satikusi un pati ik pa laikam iejūtos tāda cilvēka lomā, kuram it kā "kaut kas ir atņemts" vai kaut kas trūkst, tāpēc visa pasaule aicināta iedarbināt trauksmes zvanus, izvilkt spilvenus un mīkstos plediņus un sildīt ar attieksmi. Bet nevajag. Pat ja kaut kā trūkst, tas nenozīmē, ka dzīve apstājas un PILNĪGI NOTEIKTI nenozīmē, ka čīkstīguma iemeslu jāiestāda zemē un jāriņķo tam apkārt uz velna paraušanu. Man liekas, ka ar žēlošanu arī jābūt uzmanīgam, jo tā atņem cilvēkam spēku.
Pamatā es laikam gribēju pateikt vienu vienīgu teikumu - ir labi koncentrēties uz cilvēku, nevis viņa problēmām. Un tas attiecas uz attieksmi gan pret sevi, gan citiem. Baigi bieži problēmas iegūst caps lock lielumu tikai tāpēc, ka kāds ir gatavs tām pievērst pastiprinātu uzmanību.
Ar šo es laikam atgriežos pavasara nakšu ērā, kad pāris stundu laikā tiek padarīts vairāk kā ziemā pa veselu mēnesi. I'll be back!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru