Jared Singer "A Letter to Sarah"

Desmitiem saglabātu grāmatzīmju diviem žurnālistikas tehniku rakstiem un to dzēšanas mēģinājumi tagad, kad kurss ļoti skaisti ir noslēdzies, mani aizveda pie gandrīz Koeljiskā "15 Videos That Will Make You Rethink Everything" un šīs runas.

Aizdomājos par to, cik ļoti man gribas tādu spēcīgu balsi un skaidru dvēseli, lai savu mazo, sāpīgo cilvēcisko dzīvi varētu izteikt tik skaisti un gandrīz taustāmi kā to dara šie cilvēki. Ceru kādreiz iemācīties to milzīgo, saspiesto universu izdejot, izgleznot vai izteikt - ja arī tas ir tikai viens spēcīgs teikums, kas vienlaicīgi atbrīvo un kādam citam varbūt kalpo par āķīgu pagrieziena punktu kompromisos slāpstošu domu džungļos.

Ziemassvētku, Maximas un Džareda runas dēļ domāju arī par pasauli, kurā visas vērtīgās domas būtu izteiktas tiem cilvēkiem, kuri tās iedvesuši kāda cita dzīvē. Skaļi un pirms īstā brīža, nākamās izdevības vai "par vēlu" mirkļa. Uzdāvinātas, rēķinoties ar to, ka tas "pēc tam" brīdis var būt jebkurš nākamais.

"It wouldn't take a full day 

to cover this body with all of the nice things people

didn't think you needed to hear."

Trenējos recenzēt un iesaku aiziet uz Valmieras Drāmas teātra "Raudupieti"

Pārsteigums, ko sagādāja Elmāra Seņkova „Raudupiete”, šķiet, nav ietilpināms plakanajā „labi vai slikti” nogrieznī. Solījums piektā teātra festivāla laikā Blaumani parādīt jauneklīgu, traku un svaigi ģeniālu ar šo izrādi ir izdevies pat tad, ja atsevišķās uzveduma detaļās skatītāju vērtējums bijis pretrunīgs.

Ja vidusskolā Blaumanis asociējās ar sēpijas toņu putekļos klātu večuku, bet Raudupiete šķita pārāk tumša un nomācoša, tad Valmieras Drāmas teātris stundā un četrdesmit minūtēs spēja aizslaucīt gan putekļus, gan tumsu, dodot vietu krāsām, pustoņiem, spēcīgam līdzpārdzīvojumam, izpratnei un simboliskam vecā un jaunā sakausējumam.

Luga veidota pēc Rūdolfa Blaumaņa 1889. gadā sarakstītās noveles „Raudupiete”. Tas ir stāsts par jaunas, bagātas atraitnes nepiepildītajām ilgām pēc kaislīgas mīlestības pret iecerēto kalpu puisi Kārli. Saņemot atraidījumu, sievietes alkas kļūst par tik spēcīgu apmātību, ka liek viņai izvēlēties starp pašas bērna dzīvību un iekāroto vīrieti, galu galā novedot pie traģiska nobeiguma.

Šķiet, ka tieši izrādes modernā režija un Reiņa Dzudzillo scenogrāfija radīja jaunu formu, kas netraucēja, bet atbrīvoja Blaumani no iepriekšējām asociācijām un ļāva stāstu par Raudupieti atklāt bez pagātnes interpretāciju pievienotā smaguma. Vairākās recenzijās un apmeklētāju komentāros izteikta sajūta, ka izrāde „nelaiž vaļā, kaut sen jau beigusies” un par to „jādomā trīs dienas pēc tam”. Tas, manuprāt, noticis tieši tāpēc, ka vienkāršā, citviet par sterilo dēvētā forma izcēla tēlu daudzveidīgo, piesātināto un neviennozīmīgo jūtu pasauli

Izrādes veiksme bija kuba veidā noformētā rotējošā skatuve, kuras šķautņu maiņas iezīmēja lugas noskaņu un sižeta pagriezienus. No bēru mielasta senas, pelēkbrūnas fotogrāfijas, tradīciju un pagātnes fona noskaņas skatītājs iet līdzi Raudupietei kā gaišai, kaislīgai sievietei viņas baltajā „cerību” guļamistabā. Šajā kuba šķautnē savijas gan tīra kaisle, gan naiva romantika un jauna sākuma gaidas. Raudupietes jutekliskais sapnis, kurā Kārlis mazgā viņas pēdas, atrodas viņai pavisam tuvu blakus, bet tomēr paliek neaizsniedzams, šķiet, attēlo sievietes galējo cerību un iekāres punktu, kuru Raudupiete vairākkārtīgi cenšas nomazgāt, it kā sajuzdama, paredzēdama, kā šī kaisle aptraipīs gan viņas, gan citu tēlu likteni.

Emociju kāpinājumus un sevišķi izrādes kulmināciju brīdī, kad Raudupietes dēls Matīsiņš ielec skatītājam neredzamā akā, tīri un funkcionāli papildina komponista Goran Goras mūzika. Skatītāji, kurus izrādes iespaidā nelaiž vaļā sajūtas vai pārdomas, iespējams noskaņoti Holšteina zemo akordu minoros, skaņai kopā ar sajūtām vēl pēc taustiņa nospiešanas vai priekškara aizvēršanās turpinot virmot telpā un prātos.

Pilnveidojams šķita režisora risinājums lugā ietvert divas - jaunu puišu un viņiem pretstatītu sieviešu brieduma gados – grupas, kuru klātbūtnes nozīme dažās ainās bija neskaidra un brīžiem pat traucējoša. No studentu un skolēnu vidus izvēlēto jauniešu kopas teikto brīžiem traucēja saprast puišu dikcija, savukārt veco sieviņu tēlojums un izvietojums sevišķi sākumā likās samākslots. Lai arī „Raudupietē” abas grupas vietām it kā „izkrita” no lomas, šis trūkums vienlaicīgi arī palīdzēja Blaumani cilvēciskot - padarīt tuvāku jauniešiem un saprotamāku vienkāršajiem cilvēkiem, kurus pilnībā noslīpēta, iekonservēta Rūdolfa Blaumaņa  daiļrade varbūt nespētu tik tieši uzrunāt.

Kopumā Elmāra Seņkova „Raudupiete” Elīnas Vānes izpildījumā šķita pārliecinošs, progresīvs un emocionāli vibrējošs meistardarbs. Tas lika gan skriet skudriņām pār kauliem, gan atstāja aiz sevis klusu domu telpu un sajūtu minorus, kuriem iekšēji turpinoties, šķiet, nevilšus bagātāka kļūst arī skatītāja iekšējā pasaule. 

Mediju studijas un žurnālistika - re, ko mēs darām skolā!

Par spīti miegam, lāčiem un radošuma lēnai slīkšanai studiju dzīvē, kura šobrīd mazliet atgādina vecu reņģu bundžu, šejienes klusums slēpj daudz labi padarītu darbu. Skaisti video, recenzijas, raksti kā stāsti ne ziņas un lēna inerces pārvarēšana ceļā uz gudrāku sevi - tāds ir mans otrais kurss, un es to mīlu arī ar visu iences, slinkuma un negribēšanas pārvarēšanas sajūtu kokteili.

Mēs ar Loti un vienā gadījumā arī Tīnu izveidojām trīs video, kurus piedāvāju Tev nobaudīt. :)

I am still alive

Tikai gribēju atgādināt mazajiem lipīgajiem statistikas kačātājvīrusiem, nejaušiem svešiniekiem un tiem, kas varbūt patiešām gaida kādu ziņu, ka esmu dzīva. Dzīva ir liels, krāsains un haotiski piepildīts vārds, un tieši tāpēc man nav ne jausmas, vai jebkad vēl pietiks laika un brīvas domu telpas, lai te vēl ko uzrakstītu.

Šobrīd esmu tas mazais lācis, kas uz galvas lec ūdenī, un arī tas lielais, kas uz viņu rūc kaut ko par piesardzību un aisbergu smailēm, kuras zem ūdens nevar redzēt. Tad jau redzēs, kā ies ar peldēšanu.

Investīcija vai pašnāvība

Lotes Lārmanes foto

Ir 9:30 piektdienas rītā. Divas meitenes kūpošām kafijas tasēm solī, kas tikpat labi varētu būt viegls riksis, kopā ar bariņu citu studentu dodas cauri daudzdzīvokļu māju pagalmam pie augstskolas kopmītnēm. Pēc piecpadsmit minūtem sāksies pirmā lekcija, tāpēc viņas paķērušas somas, atslēgas un krūzes un steidzīgi metušās ārā pa durvīm. "Mēs KONKRĒTI paspēsim," iesaucas viena no viņām, un atskan smiekli, zemāki par bērnības zvārgulīšiem, bet tikpat priecīgi un īsti. Tāpat viņas dodas uz lekcijām pēc stundu garā pārtraukuma mazliet vēlāk - tikai šoreiz ar kūpošām ēdiena bļodām. Pašsaprotamākajām lietām nekad nepietiek laika, ja esi students ar aktīvu sociālo dzīvi, hobijiem, akadēmiskajiem pienākumiem un pilnas slodzes darbu. 

Pēdējā reize, kad es izgulējos bez pārāk agra modinātāja, bija pirms nedēļas. Nākamreiz kārtīgi atpūsties varbūt izdosies naktī uz otrdienu. Otrdienas rītā es gultā kādu stundu labsajūtā murrāšu, jo rīts bez modinātāja šobrīd ir manas dzīves baudas virsotne. Brīvie un brīnišķīgie brīži kļuvuši daudzkārt spilgtāki tagad, kad manas dienas aizrit, traucoties no skolas uz darbu, no darba uz kojām, dejām, mājām. Ne tik brīnišķīgie brīži ir aizmigloti un vienkārši, jo tajos gribas tikai ēdienu, miegu un diezgan bieži arī kašķēties.

Lotes Lārmanes foto

Šobrīd manā dzīvē ir divu veidu nedēļas - tās, kurās es eju uz skolu 3 dienas un strādāju 2 ar pusi dienas un tās nedēļas, kas man nepatīk (jeb mācos 3 un strādāju 4 pilnas un vienu pusi dienas). Līdz šim ir bijis grūti, taču aptuveni nākamajā nedēļā kļūs patiešām izaicinoši, jo tajā būs jāsāk gatavot daudz jaunu, darbietilpīgu uzdevumu skolai (piemēram, jāmontē video, jāanalizē raksti, jāsarunā savs žurnālistikas elks uz ēnu dienu un pašam jāizveido apraksts par viņu). Man ir aizdomas, ka tikai tad es redzēšu, vai divas pilnas slodzes vispār ir cilvēka spēkos apvienot, abās nekļūstot par sevis sliktāko versiju.

Un tomēr šis vairāk ir ieraksts par sapņu piepildīšanu nevis nogurumu. Es sapņoju strādāt par žurnālisti sev interesantā jomā, būt vesela un viengabalaina personība, kas prot brīnišķīgi dejot salsu, mīlēt cilvēkus un dzīvot piepildītu dzīvi. Strādājot pilnas slodzes darbu, ejot uz deju un visādām citām nodarbībām, maksimāli intensīvi mācoties un neaizmirstot, ka ballītēm un citiem sociāliem pasākumiem ir tikpat liela nozīme kā visam pārējam, nereti jūtos kā pusbeigts terminators, bet tas nav viss. Vēl es jūtos uz pareizā, sev vislabākā ceļa, un tas nozīmē, ka pat brīžos, kad esmu pusbeigta, sev es tomēr palieku arī terminators (tikai ne tik slepkavniecisks un neglīts).

Vienīgais, par ko man ir patiešām žēl, ir tas, ka pagaidām Latvijā, strādājot vienkāršu pilnas slodzes darbu, vēl īsti nevar nopelnīt tik, cik nepieciešams sevis cienošam cilvēkam, kurš bez visnepieciešamākajām lietām gribētu arī, piemēram, aiziet pie zobārsta vai nedaudz iekrāt mazam vasaras ceļojumam. Tieši tas arī ir īstais iemesls, kāpēc šobrīd ir labi strādāt un pilnveidoties - lai vēlāk būtu citādi.

*Ir 21:12 sestdienas vakarā, ielas ir pildītas ballīšu cilvēkiem, skaņu un gaismu mudžekļiem, bet es, klausoties "(In The End) There's Only Love", traucos tam visam cauri un garām uz mājām, kur mani (varbūt ar vakariņām) sagaidīs Lote. Par spīti tam, ka rītdien atkal jāstrādā, šovakar mēs dzersim šampanieti, jo mēs esam jaunas, dzīvas un to pelnījušas. Tā būs mazliet pašnāvība un mazliet arī investīcija reizē.

Peldēties

Mana jaunā mīļākā kūka

Vienas nakts Džeina

Rīgas ielas čūska

Studijas nav tikai studijas, bet arī cilvēku, stāstu un piedzīvojumu jūra. Es ne tikai mācos, bet kā jūras stikliņus vācu savā mentālajā dārgumu lādē tādus brīnumus kā:

• stāstu par to, kā Ance nedēļu darbā neēda pusdienas, lai varētu savam draugam nopirkt mīkstās iekšiņas kurpēm, jo viņam bija tālu jāiet uz darbu,
• vakaru, kad mēs ar Loti un Tīnu vienlaicīgi taisījām prezentāciju skolai, svinējām dzīvi ar vīnu un Cielaviņu un ballējāmies ar MSŽ pirmīšiem,
• to, kā es uz Rīgas ielas gandrīz uzkāpu mazam čūskulēnam, un kā uz viņas aug trīs saules puķes,
• Signes vārda dienas torti, "kura bija tik baudāma, ka to vajadzētu ēst vienatnē",
• to, kā mēs ar kursa biedriem koju istabiņā dejojām zem mana krāsaini puķainā pleda,
• jauno un neapstādināmo "that's what she said" joku aplikāciju,
• vienas nakts Džeinu, kura, kā mēs šodien uzzinājām, pēc vienas dienas atrada īstie saimnieki,
• to, cik skarbi sapurinošas bija ievadlekcijas ar Bila Geitsa atziņām un cik liels prieks man bija atgriezties skolā, kurā ir tik daudz gudru un interesantu cilvēku,
• to brīdi, kad es traucos cauri saulē ņirbošam meža ceļam ar velosipēdu, kuru vēl mazliet pagaidot varēšu ar tikpat traku prieku katru dienu braukt uz skolu,
• to, cik dzīve šķiet grūta, un cik ļoti tas ļauj novērtēt tās labos mirkļus.