Atverot savu 2012. gada vēstuli sev divtūkstoš trīspadsmitajā, secināju, ka tas bijis līdz šim piepildītākais gads manā mūžā, ka vairāk jālasa Gundega Repše un ka visas vēlēšanās piepildījušās līdz sīkumainai precizitātei.
"Ir 25. marts, un vakar sākās vasara. Nu vismaz vasaras laiks. Mēs ar Eviju dejojām, līdz tas pienāca, apskāvāmies un devāmies mājās, pa ceļam vēl uzdejojušas Kalpaka statujas pakājē. Ir 25. marts, jo laiks skrien kā tūkstošiem satrakotu zirgu. Man tam nav vienotas koncepcijas, bet, ja tādu noteikti vajag, tā būtu - atrast sevi, ja ne pavisam, tad vismaz Latvijas izglītības sistēmā.(..) es pieaugu, un pieaugot galvenokārt ceru, ka nepazaudēšu balsi, skaidrību un skatienu, kas ne tikai redz, bet arī prot atpazīt un līdz kaulam izjust skaisto."
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru